Pārbūves mantojums: morālais garants

Dzīves praksē tāds morālais garants (institūts) ir tautas morālā spēka avots. Tauta zina, ka tās rīcībā ir spēks, kas nekad nepieļaus morālo noslīdējumu. Saskarsmē ar amorālismu tauta zina, kur griezties un meklēt aizstāvību. Ja tautai nav tāda morālā garanta, tad tauta ir spiesta dzīvot bez morālā atbalsta un tautas morāle nav fokusēta pienācīgā veidā.

Tauta bez morālā garanta ir nepilnvērtīga tauta. Ja tauta neizprot morālā garanta nepieciešamību, tad tāda tauta savā evolūcijā vēl nav sasniegusi vajadzīgo briedumu. Pirmkārt un galvenokārt – morālo briedumu. Tādu tautu var raksturot kā neattīstītu un necivilizētu tautu.

Latviešiem pašlaik nav morālā garanta. Latvieši nevar ne uz ko paļauties morālajā jomā. Latviešu visi institūti (Valsts prezidents, valdība, parlaments, ministrijas, mediji, akadēmiskie centri, baznīca, sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas, pašvaldības) vairāk vai mazāk nevieš morālo uzticību un praktiski nevar būt morālais garants.

Šis bēdīgais fakts ir viena no visuzskatamākajām liecībām par šodienas latviešu garīgo  stāvokli, nespējot ne tikai nodrošināt morālo garantu, bet nespējot pat saprast tā obligāto nepieciešamību. Jaunajām paaudzēm nav nekāda priekšstata par šo zvēru – morālais garants. Par to katrs var pārliecināties publiskajā telpā, kura ir pārpildīta ar jauniešu kroplajiem morālajiem „viedokļiem”. Latviešu inteliģence un īpaši valdošās kliķes inteliģence ir aizmirsusi par morālā garanta vitālo lomu un nerūpējās par tā ieviešanu.

Vai morālā garanta trūkumu drīkst uzskatīt par pārbūves jeb „perestroikas” mantojumu?

Atbilde ir pozitīva. Jā, morālā garanta trūkumu drīkst uzskatīt par „perestroikas” mantojumu.

Pēc tādas atbildes loģiski seko otrais jautājums. Kāpēc pašlaik latviešiem nav morālā garanta un  kas pie tā ir vainīgs?

Uz šo jautājumu, saprotams, nevar atbildēt vienā teikumā. Vispirms ir nepieciešams atgādināt visbūtiskāko par „perestroikas” reālo, bet labi nomaskēto un atklāti nedefinēto jēgu.

„Perestroika” bija ārprātīgi amorāla speckombinācija. Ļoti šauras padomju valdošās grupas slepenā apņēmība privātīpašumā iegūt tautas īpašumus bija milzīga nelietība. „Prihvatizācijas” amorālisms nekavējoties atsaucās uz visas sabiedrības tikumisko tonusu. Sabiedrību vairāk vai mazāk arī pārņēma laupīšanas gars. Redzot noziegumu brīvību, sabiedrības laupīšanas gars pārauga vispārējā morāles noslīdējumā. Sabiedrībā sāka izzust morāles autoritāte. Pēcpadomju sabiedrība kļuva sabiedrība bez morāles. Neapšaubāmi, tādā atmosfērā nevienam vairs nerūp šis zvērs - morālais garants. Pat ir labi, ka nav morālā garanta. Tas nomierina, jo visi ir tikumiski vienādi un nevienam nav jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem par līdzdalību zagšanā un dažādās blēdībās.

„Perestroika” sekmēja masveidīgu morālo nihilismu. Lai izprastu morālā nihilisma nobriešanu, jāņem vērā vismaz divi faktori. Viens faktors ir subjektīvs, otrs – objektīvs.

Masveidīgais morālais nihilisms radās nožēlojamā sabiedrībā. Tā bija sabiedrība, kuras vairākas paaudzes ar neslēptu skaudību lūkojās uz Rietumu iedzīvotāju materiālo labklājību. Šajā nožēlojamajā sabiedrībā dominēja apkrāptības, atstumtības, noniecināšanas, mazvērtības komplekss. Cilvēki jutās aizvainoti. Arī viņi karsti vēlējās dzīvot tādā pašā pārticībā, kādā dzīvoja sugas brāļi Rietumos. Noteikti pulsēja plebejiskie sapņi kļūt miljonāram, bagātam biznesmenim, lepni braukt ar „Bentley”.

„Perestroika” solīja sapņu piepildīšanos. Nožēlojamā sabiedrība manāmi atdzīvojās un sarosījās. Sākās masveidīga dzīšanās pēc naudas un mantas, kas kļuva dzīves galvenās vērtības, pagultē nostumjot morālās vērtības. Sabiedrības vispārējā plebejiski alkātīgā orientācija ir morālā nihilisma subjektīvs faktors.

Objektīvs faktors ir valsts iekārta. „Perestroika” ieslēdza gaismu kapitālismam ar liberāli demokrātisko iekārtu. Tas kardināli atsaucās uz morālo nihilismu.

Liberāli demokrātiskajā iekārtā institūti nenodarbojās ar kolektīvistiskiem projektiem. Liberālajā demokrātijā galvenais varonis ir indivīds, bet nevis cilvēku kolektīvi un to sociālās intereses. Liberālajā demokrātijā katrs kārpās pa dzīvi savu iespēju robežās un nevar cerēt uz sociālo atbalstu.

Liberālajā demokrātijā valda individuālisms. Liberālajā demokrātijā individuālisma kults ir galvenais pielūgšanas objekts. Un tas radikāli atsaucās uz cilvēku priekšstatiem par dzīvi. Redzot valsts iekārtas kultivēto individuālismu, kas praktiski nozīmē atsvešinātību no pārējiem indivīdiem, liberālajā demokrātijā cilvēks ir spiests iemācīties dzīvot tikai sev un bez jebkādas noņemšanās ar to, ko dēvē par sabiedrisko sfēru un sabiedrības interesēm.

Individuālistiskajai dzīves orientācijai ir noteiktas sekas. Atsvešinātība no pārējiem indivīdiem ātri izvēršas atsvešinātībā no sabiedrības morāles. Katrs indivīds sāk formēt savu morāles kodeksu. Tas kalpo tikai viņam un neattiecās uz pārējiem cilvēkiem. Tādā uzstādījumā, saprotams, morālajam garantam nav vietas. Tas nav vajadzīgs.

Vai līdz šim neviens nav sapratis liberālās demokrātijas un tās aktīvākā ideoloģiskā elementa liberālisma kaitīgo iedabu? Protams, ir sapratis. Rietumu intelektuāļi jau sen ir brīdinājuši par liberālisma draudīgajām sekām. No tādiem brīdinājumiem var sastādīt biezu antoloģiju vairākos sējumos. Piemēram, 1923.gadā izcilais vācu rakstnieks un publicists Arthur Moeller van den Bruck pravietiski norādīja: „Liberālismā tautas atrod sev elles mokas.”

Tautas pašas neizvēlas elles mokas. Elles mokās tautas iedzen tautas inteliģence – politiskā elite. Liberālā demokrātija tiek uzskatīta par visvieglāko politiskās varas formu. Liberālajā demokrātijā ir viegli valdīt un saglabāt varu. Nav vajadzīgs policejisks, militārs spēks. Vienīgi ir vajadzīgs skaisti sludināt individuālismu kā cilvēka viskomfortablāko dzīves formātu. Vilinošā individuālisma apmātie cilvēki pārstāj interesēties par valsts varu. Viņu smadzenēs nav vietas arī morālajam garantam. Liberālajā demokrātijā varu neviens nekontrolē, un vara var netraucēti nodoties varas iekšējām problēmām, no kurām galvenā problēma ir tautas naudas (budžeta) „apgūšana”, kā tagad saka Latvijā. Varai nav sevi jāapgrūtina ar morālā garanta pienākumiem.

Novērtē šo rakstu: