Patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr

Jā, „pulksteņa lietā”, šķiet, nekādu kriminālprocesu nebūs, jā, laikam ir iestājies noilgums, jā, Korupcijas novēršanas birojs kārtējo reizi ir izrādījies esam Korupcijas novērošanas birojs.

Taču tie ir maznozīmīgi sīkumi. Savukārt būtība ir tāda, ka „pulksteņa lieta” ir atrisinājusies. Pagāja gandrīz desmit gadi, bet patiesība, lai kā arī būtu pūlējusies Vīķe-Freiberga un viņas „lietu kārtotāji”, ir izrādījusies nenoslēpjama. Kā tam arī jābūt.

Un šī patiesība ir vienkārša un skaidra – pirms desmit gadiem toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, alkatības vai nezin kā apmāta, sū... sešsimt latu vērta štrunta dēļ izrādījās gatava apkrāpt un apzagt savu valsti. Tik gatava, ka ar prieku sveica sulaiņu izdomātu noziedzīgu shēmu, kā šo zādzību nokārtot.

Savukārt gadu vēlāk šī pati kundze, noziegumam draudot nākt gaismā, izrādījās tikpat gatava gan melot KNAB izmeklētājam un sabiedrībai, gan akceptēt jaunu savu bijušo sulaiņu noziedzīgo shēmu, kā zādzību piesegt un izsprukt sveikā. Un tak gandrīz arī izspruka, ja ne bijušā šīs kundzes kancelejas vadītāja vietnieka atzīšanās KNAB...

Protams, reakcija uz šo patiesību būs tieši tāda, kāda tā var būt mūsu valstī. Pati atmaskotā alkatīgā veča kārtējo reizi stāstīs par ļaunajiem nomelnotājiem un par to, kā viņa visas pasaules labumus ir gatava iemainīt pret kārtējo vizbulīšu pļavu.

Vēl viena ļaužu suga tradicionāli runās par to, ka 1) liela muiža – pulkstenis, 2) tas bija sen un vispār "veca zupa", 3) mūsu Vaira ir pelnījusi, 4) labāk būtu interesējušies par kaut ko citu, 5) tas noteikti ir saistīts ar viņas nostāju nepilsoņu vai vēl nezin kādā jautājumā.

Varbūt tikai sagadīšanās, ka lielākoties tieši šī suga ir tā, kas ar putām uz lūpām bļauj par to, cik nozīmīgas latvju valstij ir apmēram tikpat senā pagātnē notikušas sarunas kādā centra viesnīcā...

Bet, lai vai kāda būtu reakcija uz šo patiesību, skaidrs ir tas, ka nekādu kriminālprocesu nebūs, - un varbūt tā arī labāk. Vismaz man nemaz arī negribētos, ka viena mantkārīga, alkatīga, melīga veča uz savu astoņdesmitgadi ņem un iesēžas par valsts apkrāpšanu un apzagšanu.

Lai tak dadzīvo savu mūžu starp savām no nodokļu maksātāju naudas izspiestajām riekstkoka mēbelēm savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā dzīvoklī ar skatu uz bijušā ļeņinekļa vietu.

Lai vēl izvizinās savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā jaunajā limuzīnā un beigu beigās tiek apglabāta savā izspiestajā un izblēdītajā sešvietīgajā luksus kapā blakus Čakstem.

Lai - man nav žēl. Lai rij un kampj, cik vēl spēj un cik vēl atlicis. Visi šie atlikušās reflektorās rīšanas un kampšanas gadi paies nepatīkamās patiesības gaismā, - te ir cilvēks, kurš, slēpjoties aiz patētiskām runām par tautu un valsti, ir ne tikai bijis gatavs šo tautu un valsti apzagt, bet to arī patiešām izdarījis.

Šo patiesību, par kuru varam pateikties pie sienas piespiestā Vīķes-Freibergas „lietu kārtotāja” atzīšanās skaidrojumiem KNAB, vairs nevarēs izdeldēt ne ar kādiem uzsaukumiem, vaimanām par nomelnošanas kampaņām un liekulīgām iežēlināšanām ar mirušu bērnu un atdusēšanos vizbulīšu pļavā.

Desmit gadus pēc nozieguma zagle ir atmaskota – un tā tas arī paliks. Un katru reizi, kad zagle vērs muti, lai atkal mēģinātu moralizēt, visus mācīt dzīvot un norādīt, kur un kā vajadzētu virzīties valstij un tautai, viņa apzināsies, ka visi to zina – zagle māca citus dzīvot godīgi.

Ir tikai viena tāda tīri personiska lieta, ko es pats pie visas šī te stāsta vēlētos piebilst. Tā saistīta ar to stundu, ko es aizvadītajā nedēļā pavadīju KNAB telpās, iepazīstoties ar „lietu kārtotāja” atzīšanās rakstu.

Nebija viegli pie tā piekļūt – nācās rakstīt iesniegumus, tad pieprasījumus, tad atkal jaunus iesniegumus. Bet piekļuvu un – pavisam godīgi – tik šokēts un satriekts ar visu savu dzīves un žurnālistikas pieredzi es nebiju juties kopš tā sensenā laika, kad manā priekšā tika nolikti sējumi ar, no sirds ceru, īpaši karstā elles stūrī pašlaik ievietotā Andra Grūtupa sarunām ar viņa „tiesu ķēķa” dalībniekiem.

Jā, protams, man arī pirms tam nebija ne mazāko šaubu, ka pulkstenis ir ticis nozagts un pēc tam, iestājoties ziepju priekšvakaram, kaut kā samainīts pret citu. Taču – pilnīgi godīgi – man ne prātā nenāca, ka LATVIJAS VALSTS PREZIDENTE pati personiski varētu būt bijusi iesaistīta šādā sīkā zādzībā.

Mana versija līdz šim bija – nu, visādi pildegoviči (starp citu, šis acīmredzamais nozieguma līdzdalībnieks pašlaik ir augstākais ierēdnis Ārlietu ministrijā) un citi sulaiņi gribēja savai „saulei” viņas vēlmes nolasīt no acīm, nu, pamanīja, ka viņai tas sū… „Rado” ir īpaši mīļš, nu, nolēma noorganizēt viņai kādu jauku velti – un arī noorganizēja, pašai vecišķajai kundzei pat nenojaušot, kā šī velte tapusi.

Bet nē – izrādījās, ka esmu bijis mazs, glupjš un naivs. Ka blēdība un zādzība notikusi pēc kundzes vēlmes skaidras un tiešas izteikšanas. Ka Latvijas Valsts prezidente ir rīkojusies kā divkosīga, blēdīga, alkatības vai nezin kā apmāta veča.

Nezinu, kā jūtaties jūs. Mani tas uz brīdi vienkārši satrieca. Patiesībā satriec vēl pašlaik.

Un līdz ar to ir jautājums, kas man nedod mieru. Kas tas, lūdzu, tāds ir? Kas ir tas, kas it kā godājamiem cilvēkiem liek aizmirst elementāru godīgumu, kārtīgumu, galu galā – pašcieņu – tajā mirklī, kad rodas iespēja kaut ko pakampt?

Dzīvokli, zemi Jūrmalā, mašīnu, vēl vienu mašīnu! Pat luksus kapavietu! Pat sū… rokaspulksteni! Gribu tuvāk Čakstem! Gribu, gribu, gribu! Man pienākas! Un visu par velti, visu uz citu rēķina, visu ar svētu pārliecību – man pienākas, ļaujiet man pagrābties!

Kā var mācīt, mācīt, mācīt citus dzīvot, runāt par godīgumu, varenumu un diženumu un tajā pašā laikā mēģināt kampt visu, ko vien var pakampt? Un vēl – kā šī pakampšanas gribēšana spēj nākt komplektā ar pilnīgu un absolūtu neizpratni par tiem lumpeņiem, kas iedomājas kaut ko šai sakarā prasīt vai pat iebilst?

Varbūt kādreiz es to sapratīšu. Pagaidām ne. Pagaidām man atliek priecāties par to, ka kārtējo reizi ir izrādījies – agri vai vēlu, bet patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr.

Novērtē šo rakstu: