Pietiek :: Pēc sava „lietu kārtotāja” oficiālās atzīšanās KNAB „pulksteņa lietā” Vīķe-Freiberga apklususi
Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atšķirībā no iepriekšējiem skandāliem, kad, parādoties jaunai informācijai par kārtējo kampšanas gadījumu, Vaira Vīķe-Freiberga nāca klajā ar skaļiem paziņojumiem par „skauģiem” un „indīgām un ļaunām nomelnošanas akcijām”, pēc viņas bijušā kancelejas vadītāja vietnieka Jura Ruško liecību publiskošanas valstij nozagtā pulksteņa lietā eksprezidente ir apklususi un nevēlas saistībā ar tām sniegt pat formālu komentāru.

Visos iepriekšējos gadījumos, kad Vīķei-Freibergai publiski tikuši izteikti pārmetumi par vēlmi slēpti iegūt kādu labumu uz nodokļu maksātāju rēķina, izmantojot savu statusu vai neformālus kontaktus, viņa faktiski nekavējoties ir nākusi klajā ar kādu paziņojumu, izskaidrojot, ka no viņas viedokļa viss ir kārtībā un ka vainojami ir vieni vai otri nelabvēļi.

Tā, piemēram, šā gada sākumā, plašu ievērību izpelnoties Vīķes-Freibergas septiņvietīgās luksus „ģimenes blata kapavietas” iegūšanas apstākļiem, eksprezidente nāca klajā par ar diviem paziņojumiem. Vispirms viņa ar tautasdziesmu vārdiem norādīja uz to, ka „skauž man skauģi”, kuri tomēr „nevar mani izpostīt”, savukārt sekoja jau izvērstāks skaidrojums par to, kāpēc tieši šāda kapavieta viņai pienākas.

Šajā paziņojumā Vīķe-Freiberga cita starpā norādīja uz to, ka viņas iecerētā kapavieta „ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību” un ka citās pasaules malās „nevienam pat sapņos nerādītos doma, ka kādam cilvēkam var apskaust viņa mūža māju”.

Vēl skarbāk Vīķe-Freiberga izteicās savulaik, kad „pulksteņa lieta” radīja pirmo skandālu, taču to izdevās noklusināt – kā izrādījies tagad, pateicoties viņas bijušā kancelejas vadītāja vietnieka noorganizētajam „tīrajam pulkstenim”, kas valstij izkrāptā vietā ticis uzrādīts Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētājam.

„Bailes par manu atgriešanos politikā ir radījušas nomelnojošu kampaņu. Es neteikšu, ka tā ir īpaši patīkama. Mana izšķiršanās būs tāda – vai nu visu to pieciest stoiskā mierā un ļaut tam turpināties tālāk, vai tādā vai citādā veidā reaģēt. To es vēl apsveru. (..) Iesaistīšos tādā veidā, ka tie, kas mani nomelno, to nožēlos,” toreiz paziņoja Vīķe-Freiberga.

Ar šo ierasto asumu savas taisnības aizstāvēšanā īpaši krasi kontrastē eksprezidentes klusēšana pēc otrdienas publikācijas laikrakstā Diena, kurā tika atklāts, kā Vīķes-Freibergas vēlmes dēļ viņas padotie bijuši spiesti vispirms izgudrot noziedzīgu shēmu, lai izkrāptu no valsts viņai dāvinātu rokaspulksteni, bet pēc tam vēl arī izdomāt, kā apmānīt šīs lietas izmeklētāju, un visas šīs darbības notikušas ar eksprezidentes ziņu.

Kopš publikācijas pagājušas jau vairākas dienas, taču Vīķe-Freiberga šajā reizē tā arī nav reaģējusi uz šiem iznīcinošajiem oficiālajiem paskaidrojumiem, ko Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) šā gada aprīļa beigās bija sniedzis bijušais Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieks Juris Ruško.

„Jūsu vēstule pārsūtīta Vairai Vīķei-Freibergai,” – tā jau divas reizes ir bijusi vienīgā atbilde, ko Vīķes-Freibergas vārdā ir varējusi sniegt Daina Lasmane, kuras oficiālais uzrādītais amats ir „Prof. Dr. Vairas Vīķes-Freibergas sekretāre”. No Lasmanes atbildēm izriet, ka šajā gadījumā Vīķei-Freibergai neesot nekādas vēlmes saistībā ar jaunatklātajiem faktiem viņas „pulksteņa lietā” sniegt jebkādus komentārus.

„Es gatavoju dokumentāciju attiecībā par visām dāvanām, kas bija uzskaitē Valsts prezidenta kancelejā, kuras V. Vīķe-Freiberga gribēja atpirkt. Atceros, ka dāvinātais Rado pulkstenis tika novērtēts uz 600 Ls. Es sagatavoju aktus un gāju pie V. Vīķes-Freibergas. Atnākot ar aktiem, V. Vīķe-Freiberga man pateica, ka nemaksās 600 Ls par Rado keramikas pulksteni,” – tā notikumus 2007. gada jūnijā tagad oficiālos paskaidrojumos KNAB aprakstījis Ruško.

Viņš prezidentei, kura vadīja savu pilnvaru pēdējās dienas, lūdzis dārgo rokaspulksteni atdot, „bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka nemaksās un neatdos atpakaļ pulksteni un viss. Tad es teicu, ka ņemšu ārā no izpērkamo saraksta un viss, bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka neatdos un viss. Tā mana saruna ar V. Vīķi-Freibergu beidzās”.

Atlicis viens – prezidentes iekāroto pulksteni norakstīt, tātad faktiski – izkrāpt no valsts, lai prezidentei par to nevajadzētu samaksāt: „Tad es sagatavoju aktu par Rado pulksteņa norakstīšanu, norādot, ka pulkstenis nav lietojams un saskrāpēts, bet tā nebija taisnība, jo Rado pulkstenis bija no keramikas un saskrāpēt to ir ļoti grūti. Pulkstenis nebija saskrāpēts, jo tas bija no keramikas, kas praktiski ir mūžīgs, bet mēs rakstījām, ka ir sabojāts un nelietojams. (..) Grāmatvede pulksteni norakstīja.”

Par savu padoto atrasto noziedzīgo risinājumu Vīķe-Freiberga bijusi labi informēta, turklāt saņēmusi arī instrukcijas par turpmāko rīcību. „Es V. Vīķei-Freibergai pateicu, ka pulkstenis ir norakstīts, un teicu, lai nekādā gadījumā Latvijā pulksteni nevelk uz rokas, piekodināju, ka ārzemēs pulksteni varot vilkt,” KNAB apliecinājis viņas lietu kārtotājs.

Tiesa, padoma saņēmēja par to tikai, kā Ruško skaidrojis KNAB, tikai „skaļi smējās”, - bet pienāca brīdis, kad smiekli vairs nenāca. „Pēc neilga laika V. Vīķe-Freiberga tika nofotografēta ar norakstīto Rado pulksteni, un fotogrāfija tika nopublicēta. Tad mēs visi sanāca pie manis mājās un visi spriedām, ko darīt,” KNAB stāstījis Ruško. No paskaidrojumiem var saprast, ka iesaistīti bijuši arī vairāki citi prezidentes kancelejas darbinieki: „Visi kopā nosecinājām, ka vienīgais variants ir nopirkt V. Vīķei-Freibergai tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts.”

Tas tad arī ticis īstenots – Ruško kā bijušais Ekonomikas policijas darbinieks pārzinājis izmeklēšanas procedūras un zinājis, ka ir nedēļa laika. Tā kā eksprezidente naudu viņam nav iedevusi, „man nekas cits neatlika, ka pulksteni pirkt no savas naudas, tad es aizbraucu pie sava dēla Andra Ruško un iedevu naudu tūkstoti eiro, un mans dēls Andris Ruško pasūtīja tieši tādu pašu Rado pulksteni interneta veikalā www.luxus-uhrenhandel.de, izmantojot ātro piegādi. Dēlam es lūdzu nopirkt pulksteni, jo pats nevarēju pirkt, jo strādāju Valsts prezidenta kancelejā”.

Pulkstenis pēc dažām dienām ticis piegādāts un nodots Vīķei-Freibergai, savukārt it kā norakstītais un iznīcinātais pulkstenis Ruško atdots bez liecinieku klātbūtnes. „Norakstīto Rado pulksteni, ko V. Vīķe-Freiberga man atdeva atpakaļ, es Daugavā pie Kristapa iemetu ūdenī, cik straume ir aiznesusi tagad, to es nezinu. Līdz ar ko V. Vīķe-Freiberga, atstājot prezidentes amatu, bija piesavinājusies dāvināto Rado pulksteni par 600 latiem,” KNAB apliecinājis Ruško.

Cita starpā Ruško paskaidrojumos pieminējis arī to, cik sekmīgi beigusies operācija „Tīrais pulkstenis”: „KNAB izmeklētājs Dreimanis atnāca pie V. Vīķes-Freibergas uz mājām paskaidrojuma pieņemšanai, kurš bija pārsteigts, ka V. Vīķe-Freiberga uzrādīja tādu pašu Rado pulksteni, kāds bija norakstīts, bet ar citu numuru. Jā, vainīgs, ka samelojos, bet nu..."

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...