Iesaki rakstu: 
Jau vairākus mēnešus vēlētāji var noraudzīties, kā pie varas esošās partijas Vienotība un Zaļo un zemnieku savienība valsts uzņēmumu valdēs un padomēs sasēdina savus cilvēkus. Pirmais un ļoti uzkrītoši to darīja jaunais satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), jau drīz līdzīgi procesi sākās arī Ekonomikas ministrijas pakļautības uzņēmumos un iestādēs, kur it kā zobus sakodis koalīcijas partnerim vēlamos ļaudis amatos ieceļ ministrs Artis Kampars (Vienotība). Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa (Vienotība) izteikusies, ka „tirgošanās” par amatiem dažādu uzņēmumu valdēs un padomēs ir cena, ko Vienotība maksā par šīs koalīcijas pastāvēšanu. Taču vienlaikus arī pati Vienotība siltus amatus sagādā saviem biedriem. Ekspertiem šis politiskais tirgus, no vienas puses, šķiet pašsaprotams un loģisks, bet tiek norādīts arī uz riskiem.
Jānis Ikstens, politologs:
„No vienas puses, sadarbība pēc principa - dots pret dotu - ir normāla un tā notiek visā pasaulē. Ja ir koalīcijas valdība, tad šādas sarunas būs vienmēr. Taču Vienotības politiskajā tirgū ar ZZS ir cits ļoti satraucošs aspekts. Jāatceras, ka šajā rotaļā nedrīkst aizmirst principus, kāpēc vispār politiskais spēks veidots, kādēļ tas gāja valdībā un kādus solījumus deva vēlētājiem, kādēļ to vēlētāji atbalstījuši. Kompromisos attālums līdz bezrincipialitātei ir ļoti neliels.
Un šeit ir skaidri redzams, ka valdošā koalīcija nespēj veikt strukturālas reformas, kuras ir nepieciešamas, pirmām kārtām jau tādēļ, ka ir samazinājies iedzīvotāju skaits. Tā struktūra, kas derēja 2,6 miljoniem iedzīvotāju, neder 2,2 miljoniem. Bezdarbnieki tuvredzīgi turas pret to, ka ir jāmainās, ir skaidrs, ka dzimstība tuvākajā laikā nepieaugs, imigranti arī neplūdīs šeit straumēm, tāpēc ir nepieciešamas reformas.
Taču Vienotība izliekas to nemanām. Negribu teikt, ka visa Vienotība, jo esmu pārliecināts, ka Solvitai Āboltiņai ir viens skatījums, savs skatījums ir Edgaram Jaunupam, savs - Lolitai Čigānei un pavisam cits Ģirtam Valdim Kristovskim, un vēl cits - Aigaram Štokenbergam.
Pašreiz tā izskatās pēc politiskas tuvredzības un primitīvas turēšanās pie varas – vienalga kā, ka tikai valdībā. Es domāju, ka Vienotība, piekrītot politiskajam tirgum ar ZZS, vienmēr patur prātā, kā ir sēdēt bezcerīgā opozīcijā. Tā tas ir Rīgas domē. Domāju, ka viņi ļoti labi apzinās - cena par nespēju panākt kompromisus ar ZZS var novest pie šāda scenārija. Un tā nav nekāda saldā dzīve.
Taču pašreizējie politiskā tirgus principi liek uzdot jautājumu, cik vispār šāda valdība ir jēdzīga.”
Ilze Ostrovska, politoloģe:
„Tirgus ir bijis vienmēr, un tam, ka šobrīd notiek cilvēku nomaiņa valdēs un padomēs, ir loģisks izskaidrojums. Es pat nedomāju, ka pašreiz pie varas esošajiem būtu īpaši jātaisnojas par kaut kādiem kompromisiem. Pēc 1998.gada šī ir pirmā reize, kad Tautas partijā, kura šajos amatos bija sasēdinājusi savējos, un ir sākusies demontāža. Tādēļ arī tagad šī jauno cilvēku nonākšana valdēs un padomēs notiek tik masveidīgi un uzkrītoši.
Taču tas nav nekas jauns vai citur pasaulē nebijis. ASV ikviens ierēdnis, kas iet strādāt prezidenta institūcijās, lieliski zina, ka tas ir uz četriem, maksimums - astoņiem gadiem. Un par to neviens nešausminās. ASV pēc prezidenta pārvēlēšanas nomainās desmitiem tūkstošu ierēdņu.
Ja Latvijā pašreiz nenotiktu šī personāliju nomaiņa, es būtu ļoti pārsteigta. Domāju, ka Solvita Āboltiņa, runājot par valdības stabilitāti, ļoti diplomātiski norādīja - opozīcijas pārstāvju palikšana amatos var novest pie sabotāžas, un tad jau būtu apdraudēta valdības stabilitāte.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
