Postcilvēku sanācija

Turklāt – daļēji kopējs. Uzkrītoša ir tendence padziļināties arī ārējai atšķirībai. Īpaši fizionomijā. Jau tagad fizionomiski ir samērā viegli identificēt postcilvēkus, kuru sejas izteiksmei nav cilvēkiem raksturīgie vaibsti. Tāpēc cilvēki pašlaik pieļauj metodoloģisko kļūdu. Ņemot vērā ārējo izskatu, cilvēki postcilvēkus apsaukā par dauņiem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem. Tas nav pareizi un to nav ieteicams darīt.

Pirmkārt, nav ieteicams darīt tāpēc, ka minētie apzīmējumi ir cilvēkiem adresēti apzīmējumi. Tos tradicionāli attiecina uz cilvēkiem. Postcilvēki nav cilvēki. Postcilvēku raksturojumā ir nepieciešama cita terminoloģija. To var izstrādāt tikai paši postcilvēki. To nevar adekvāti izstrādāt cilvēki tāpēc, ka cilvēkiem ar postcilvēkiem nav nekā kopēja garīgajā ziņā. Tas ir principiāli svarīgākais, atbildot uz jautājumu „Kas ir postcilvēks?” un vēloties postcilvēku raksturojumā izmantot cilvēkiem paredzēto terminoloģiju. Postcilvēkiem ir sava un tikai viņiem piemītoša garīgā būtība. Tai nav nekā kopēja ar cilvēku garīgo būtību.

Otrkārt, cilvēkiem nav ieteicams postcilvēkus apsaukāt par dauņiem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem tāpēc, ka postcilvēki, iespējams, minētajos apzīmējumos nesaskata nekā slikta. Protams, cilvēki nevar zināt, ko saskata un ko nesaskata postcilvēki. Taču hipotētiski cilvēki drīkst pieņemt, ka postcilvēkiem daunis, idiots, kretīns, mežonis, tumsonis, deģenerāts, debils ir norma vai pat noteikta postcilvēciskā vērtība.

Turklāt minētajai hipotēzei zināmas perspektīvas paver postcilvēku koncentrēšanās postcilvēciskai kopdarbībai. Cilvēki var skaudīgi novērot, ka tie radījumi, kurus viņi apsaukā par dauniem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem, ir ļoti konsolidēti – apvienoti un saliedēti. Viņi veido savu vidi bez savstarpējās skaudības, nenovīdības, nesaskaņām, viedokļu divkaujām. Precīzāk sakot, apvienoti un saliedēti viņi veido savu kultūru – postkultūru. Tātad viņi viens pret otru izturas kā pret līdzīgiem un vienādi kvalitatīviem radījumiem. Viņiem nav problēmas postcilvēciskās kvalitātes ziņā.

Postcilvēku ģenēze tāpat kā jebkura ģenēze sastāv no atsevišķām fāzēm – momentiem, stadijām, pakāpēm, stāvokļiem. Latvijā postcilvēki ir sasnieguši jaunu fāzi. Tās galvenā jēga ir postcilvēku sanācija. Postcilvēki ir sākuši rūpēties par turpmākajām postcilvēku paaudzēm. Rūpju realizācijas forma ir sanācija – spēcināšana, nostiprināšana, profilaktiski pasākumi.

Interesanti ir, lūk, kas. Postcilvēki sanāciju organizē tāpat kā cilvēki. Postcilvēkiem ir tāda pati pieeja kā cilvēkiem. Rūpējoties par turpmākajām paaudzēm, postcilvēki galveno uzmanību velta garīgajai sanācijai. Viņi vēlas izveidot tādus apstākļus, lai turpmāk nostiprinātu postcilvēku garīgo būtību un nekas nespētu apdraudēt postcilvēku garīgās būtības pastāvēšanu. Postcilvēki tāpat kā cilvēki rūpējas par izglītību un audzināšanu. Postcilvēki tāpat kā cilvēki izglītībā un audzināšanā saskata garīgās nākotnes galveno balstu.

Tipisks postcilvēku sanācijas projekts ir lasāms internetā.* Tā nosaukums „Par raiņaspaziju spožumu un postu”. Tas ir veltīts izglītības sastāvdaļai, kuru cilvēki sauc par literāro izglītību un kas cilvēku izglītībā balstās uz daiļliteratūru.

Nepārvaramā atšķirība starp cilvēku attieksmi pret daiļliteratūru un postcilvēku attieksmi pret daiļliteratūru konstatējama ne tikai projekta nosaukumā, bet arī projekta pirmajos teikumos. Citēšanai nav grūti izvēlēties spilgtākos izteikumus. Tie ir kardināli atšķirīgi no cilvēku izteikumiem. Tāpēc cilvēkiem, esejas lasītājiem, viss būs tūlīt saprotams bez paskaidrojumiem.

Jau pirmajā teikumā postcilvēks sevi norobežo no cilvēkiem: „Kaut arī psihoterapeitiem mīļš jājamzirdziņš ir personas attīstības ceļa grambās vainot attiecības ar māti, man pašam ir vēl kāds klupšanas akmens, kurš krietni gandējis dzīvi, – tā ir pārlieku liela aizraušanās ar daiļliteratūru”.

Šo teikumu nav nepieciešams komentēt. Katrs cilvēks zina daiļliteratūras garīgo sūtību, un neviens cilvēks neteiks, ka daiļliteratūra viņam ir sagandējusi dzīvi, kā tas acīmredzot notiek ar postcilvēkiem.

Pēc pirmā teikuma seko postcilvēka plašāks redzējums. Tajā atspoguļojas postcilvēka specifiskā attieksme pret daiļliteratūru: „Manas bērnības un pusaugu gadu laikā izdeva lielisku klasiķu grāmatas, kuras bija tulkojuši profesionāli tulkotāji augstas raudzes redaktoru uzraudzībā. Būdams visai introverts, kompensēju socializācijas trūkumus, aizgūtnēm lasot visu, kam tiku klāt. Dažbrīd šķita, ka esmu izlasījis it visu, kas nodrukāts uz papīra, jo, esot ciemos un ievērtējot grāmatplauktus, reti gadījās uzdurties kam nelasītam. Un nekas man tā nesagandēja dzīvi kā visi šie tvenu, remarku, sandu un stendālu sējumi, kas lielā mērā veidoja manu valodu un pasaules skatījumu. Jo, kaut arī tā bija augstas raudzes literatūra, tā bija neglābjami novecojusi (!?) – padomju laikā pamatā tulkoja un izdeva tikai apolitisku (!?), laika pārbaudi izturējušu klasiku. To, ka veidot attiecības ar apkārtējiem, draudzēties, censties flirtēt ar meitenēm, vadoties pēc literatūrā attēlotajiem paraugiem (kas valodas un literatūras skolotājas ietekmē patiesi tika uztverti kā paraugi, nevis blēņu stāsti par dzīvi senos laikos), bija visai aplami, sapratu gana vēlu”.

Postcilvēku sanācija konkrēti sākās vienā no nākamajiem teikumiem: „Apjēdzis senās beletristikas kaitīgo ietekmi, nolēmu no tās pasargāt savus bērnus: iztīrīju visus grāmatplauktus no daiļliteratūras, aizvedot uz lauku māju un noslēpjot bēniņos tālāk no acīm”. Iespējams, cilvēki negribēs ticēt tādai pieejai. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka tiekamies ar postcilvēku pieeju. Tā cilvēkiem ir pilnīgi nesaprotama. Tā tam ir jābūt.

Projektā ir pieejama informācija par postcilvēku ģenēzes sākumu: „Kā daudziem vēlīnā padomisma produktiem, naivi šķita, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas un vispārējās sociālās sistēmas nomaiņas jāmainās būtu arī didaktikas metodēm un tēmām. Man par lielu izbrīnu – nekas nav mainījies! Vēl joprojām viss apgūstamās vielas saturs grozās ap 18. un 19. gs. literatūru”.

Tātad postcilvēku ģenēzes sākumu var attiecināt uz „vēlīnā padomisma produktiem”. Viņiem politiskās iekārtas maiņa saistās ar postcilvēciskajām perspektīvām. Šajā gadījumā literatūras mācīšanā, kas pašlaik mūsu skolās joprojām neatbilst postcilvēku vajadzībām.

Gādājot par postcilvēku sanāciju, projekta autoram nav pieņemams cilvēku mērķis latviešu valodas un literatūras mācību priekšmetos "attīstīt skolēnu kompetenci latviešu valodā, prasmi izteikties un sazināties latviešu valodā, apzināties valodas lomu savas personības izveidē, etniskās identitātes saglabāšanā un starpkultūru dialoga veidošanā, prasmi uztvert literatūru kā vārda mākslu, pilnveidojot skolēna lasīšanas intereses, tēlaino domāšanu un radošo pašizpausmi. Sekmēt izglītojamā spēju kompetenti lietot latviešu valodu saziņā, mūžizglītībā un kultūru dialogā. Sekmēt izglītojamā emocionālo, radošo un intelektuālo spēju attīstību, izpratni par literatūras daudzveidību, ieinteresētību Latvijas un pasaules literatūras un folkloras mantojuma izzināšanā".

Projekta autoram nav pieņemama arī cilvēku valoda: „Nu sakiet man, kā lai apgūst visas izglītības standartā uzskaitītās nepieciešamās valodas fineses, ja reālās, dzīvās valodas vietā tiek kaltas sen novecojušas vai pat jau aizmirstas vārdu un gramatikas formas, mācot aizpagājušā gadsimta literatūru? Valoda novecojusi, lai cik tā savulaik bijusi skaista, – tā sen vairs neviens nerunā, teikumus tā vairs neveido. Nu priekš kam cilvēkam, kurš nekādi nesaista savu nākotni ar filoloģiju kā tādu, astoņus gadus mācīties par zudušām literārās valodas formām, kuras nekādi neļauj apgūt mūsdienu "literārās valodas normas fonētikā, morfoloģijā, leksikoloģijā un sintaksē”? Neviens cilvēks mūsdienās tā nedomā, neuzvedas, necieš, nemīl, nerunā un neraksta, tāpēc apgūstamā aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā tapusī literatūra nekādi nav izmantojama "kā personības intelektuālās un garīgās attīstības un pašizpausmes līdzeklis, kā latviešu pasaulainas atspoguļotājs".”

Autors zina, kas postcilvēkiem ir vajadzīgs: „Man kā lajam šķiet, ka mūsdienu literārā valoda apgūstama, lasot un analizējot mūsdienu literatūru – Zanderi, Neiburgu, Bankovski, Ābeli u. c. autorus, kas jau pieskaitāmi pie šī gadsimta sākuma latviešu literatūras klasikas, – nevis boksterējot pirms simts gadiem tapušus tekstus, kur katram otrajam vārdam nepieciešama paskaidrojoša zemsvītras piezīme”.

Visi nosauktie latviešu vārda mākslas „klasiķi” ietilpst tajā konsolidētajā postcilvēku vidē (interneta portāla autoru komandā), kurā ietilpst arī projekta autors. Tekstā viņš citē „klasiķi” Paulu Bankovski, kura attieksme pret latviešu daiļliteratūru ne ar ko neatšķiras no postcilvēku sanācijas projekta. „Klasiķis” Bankovskis spriež: „Lauku dzīves uzzīmējumi un šķietami pašsaprotamas darba ikdienas apraksti 21. gadsimta otrajā desmitgadē pilsētā vai pilsētas lauku teritorijā dzīvojošam pusaudzim ir tikpat sveši un neizprotami, kā Staņislava Lema romāna "Solāris" kosmosa apceļotājiem varēja likties uz Solāris planētas atklātais "dzīvais okeāns". Domāju, pat vairums pieaugušo nedz patērētā laika, nedz fiziskās piepūles ziņā nespētu tagad iztēloties, ko īsti nozīmē līduma nolīšana, lai ierīkotu puslīdz pieklājīga izmēra pļavu vai tīrumu. Ganiņa nosalušo kāju sildīšana govs pļekā varētu būt gandrīz tikpat vilinoša eksotika kā sausā ateja."

Tekstā „Par raiņaspaziju spožumu un postu” visnecienīgākie vārdi tiek veltīti Rainim. Tā tas ir pieņemts vietējo postcilvēku aprindās. Bez tā nav iespējama vietējo postcilvēku identitāte. Saprotams, postcilvēki rīkojas pareizi. Rainis patiešām šodien būtu postcilvēku niknākais ienaidnieks.

Postcilvēku aprindās ir pieņemts ne tikai nogānīt Raini. Pieņemts ir arī demonstrēt zināšanu šausmīgas kroplības. Dotajā tekstā par to liecina šādi teikumi: „Atausa bērnībā dzirdētais mana vecvectēva Jāņa Aberberga, tuva Pliekšāna cīņu un ideju biedra, stāsts par 1909. gadā notikušo Raiņa lugas "Zelta zirgs" pirmizrādi. Arī pats Rainis, kā jau autors, bija uzaicināts uz izrādi un noskatījās to ar lielu interesi, sēžot viņam dekorētajā ložā”.

Cilvēki zina, ka Rainis 1909.gadā atradās trimdā Šveicē. Kastaņolā dzīvojošais Arturs Nagliņš (tāds bija Raiņa pieņemtais vārds un uzvārds Šveices gados) nevarēja ierasties uz „Zelta zirgs” pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Rainis savas lugas uz skatuves redzēja tikai pēc atgriešanās Latvijā 1920.gadā.

Starp citu, postcilvēku konsolidētajā vidē (interneta portālā) ir teikts, ka Rainis dzimis 1864.gadā un miris 1928.gadā. Tādas rupjas kļūdas cilvēku publiskajā darbībā nav sastaptas.

Postcilvēku sanācijas projekta rezumējumā ir atzīta cilvēku izglītības satrunēšana. Cilvēku attieksme pret daiļliteratūru mācību iestādēs esot satrunējusi. Projekta autors erudīti rezumē: „Par to visu Marcels teiktu Horācijam: "Jā, dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis”." Tas nekas, ka Šekspīram ir tēls vārdā „Marcellus”, kurš saka „Something is rotten in the state of Denmark”. Postcilvēks nav cilvēks. Viņam par visu ir sava, postcilvēka, izpratne.

* Projekta autors un projekta adrese tiks norādīta esejas publikācijas komentārā. 

Novērtē šo rakstu: