Iesaki rakstu: 
“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad naudiņa pazuda pavisam, nevis aizķērās uz pāris nedēļām. Saskaņā ar pakāpeniski pilnveidotu kārtību noguldījumus līdz 100 000 eiro garantē Noguldījumu garantiju fonds (NGF), tajā nepieciešamo 279 miljonu izmaksai naudas esot diezgan, un valsts naudas nevajadzēšot.
Valdība pati naudu nedrukā – šo mēs tā kā būtu iemācījušies. Tā var izdot tikai tikpat, cik ieņem, plus vēl kādu mazumiņu aizņemties klāt. Bet arī to tikai tik daudz, cik atrunāts visādos normatīvos, un piedevām skaitļi ik gadu jāsaskaņo ar priekšniecību Briselē. Sovjetisko sašutumu par “socīpašuma izlaupīšanu” līdz ar to esam aizstājuši ar “nodokļu maksātāju līdzekļu izšķērdēšanu”, jo šajā sistēmā ir skaidrs, ka nekādas tādas sevišķi atsevišķas valsts naudas nav, tā visa ir mūsu pašu iemaksāta.
Tādēļ saprotams, ka finanšu ministrs ar tādu kā padarīta darba lepnumu mierina – šajā bankas aizklapēšanas reizē drošības mehānismi ir pietiekami stipri gan attiecībā uz noguldītājiem, gan uz mums visiem pārējiem, budžetu piepildošajiem nodokļu maksātājiem.
Par šo arī drusku paprātosim.
Skaidrs, ka raportēt par nodokļu maksātāju naudas neiesaistīšanu ir politiski izdevīgi. Pēc “Krājbankas” aizklapēšanas bija nepieciešama nopietna piešprice no valsts puses, krietni 250 miljoni, tātad “Krājbankas” noguldītājiem nauda faktiski nāca no Valsts kases. Kura, kā jau esam ielāgojuši, naudu nedrukā, bet savāc no mums.
NGF ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) jeb fuktuka paspārnē, tajā tiek ievākta naudiņa no komercbankām, un formāli sanāk, ka caur fondu klientiem naudu maksās nevis “labais budžets”, bet “sliktie baņķieri”. Bet arī komercbankas tāpat kā valdība naudu nedrukā. Protams, iesākumam tām vajag savu kapitālu, bet pelna tās no mūsu naudiņas apgrozīšanas un aprušināšanas. Un katru ceturksni kaut ko iemaksā NGF, pa pagājušo gadu visas kopā drusku virs 17 miljoniem. Skaitlis gan jūtami mazāks par ierastajiem 200–300 miljoniem, ko parauj līdzi vidēja banciņa. Ne velti pēc “Krājbankas” kraha NGF naudas pods bija tukšs kā izkasnītis līdz pat 2015. gadam, kad tas beidzot uzpildījās līdz 100 miljoniem.
Mierinošā kārtā 2018. gada beigās situācija bija daudz labāka – naudas kontā bija aptuveni 270 miljoni. Noguldījumu garantiju fonds ir solīda iestāde, protams, un var arī aizņemties, – gadu mijā tas bija aptuveni 100 miljonus palienējis no malas.
No vienas puses, tiešām labi zināt, ka ES Padomes viedā uzraudzībā pilnveidotā banku noguldītāju aizsardzības sistēma šoreiz ir nostrādājusi. Kas attiecas uz silto sajūtu, ka par to visu maksā kaut kādi labie onkuļi, iesaku paturpināt prātojumu.
NGF iemaksātā summa ir bankām atņemta, un “ļaunie” baņķieri to nevarēs izgrābt peļņas veidā. Bet mēs taču zinām, kas notiek, ja valsts uzkrautu pienākumu dēļ peļņa mazinās, – ar laiku pieaugs cenas. Un sanāks galu galā, ka par neveiksmīgo banku garantijām lēnā garā samaksās veiksmīgo banku klienti. Plus vēl procentiņus par summām, kas NGF pa reizei jāaizņemas.
Situācija veidojas līdzīga kā kādreiz ar obligāto apdrošināšanu. Vecākā paaudze atcerēsies, kā “Dienas Bizness” deviņdesmito gadu vidū vāca tūkstošus parakstu, lai nepieļautu autovadītāju OCTA ieviešanu. Tagad atšķirībā no vētrainajiem deviņdesmitajiem avārijas dēļ būs kreņķi, bet ne dzīve pagalam. Sistēma padārga, bet darbojas, mums par zināmu samaksu pretī dodot eiropeisku kārtību. Nomierinošu.
Ar noguldītāju aizsardzību ir tas pats. Par “sliktajiem baņķieriem” samaksās “labo baņķieru” bankas, kurām savukārt naudiņu sanesīsim mēs. Eiropeiskā mierā.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
