Sagandētas latvietības caurvēji valodas mājā

Man pēdējā laikā vairāk simpatizē hokeja līdzjutēju pūļi, kas himnu vairāk norēc, nekā nodzied, bet toties no sirds, netēloti un neliekuļoti. Arī latviskās mēles ziņā pašpuiku žargons vieglāk paciešams par tā saucamās inteliģentās valodas kroplībām.

Saprotams, ka ēku tiesīgs būvēt vien tas, kas zina projektu, prot precīzmēru, zina materiālu dabu un to saderību, bet amatnieciskā izveicībā apliecina profesionalitāti, kura nodrošina būves atbilstību arhitektūras prasībām, ne ar domiņu nepieļaujot, ka siena varētu iznākt greiza vai gāzties.

Bet esmu dziļā neizpratnē, kāpēc visāda veida mediji slēdz darba līgumus ar cilvēkiem, kuri nepārvalda savu galveno darba instrumentu – valodu – un vienā laidā buldurē veselās nacionālās ākstībās.

It kā mēģinu attaisnot dažāda ranga valsts amatpersonu neizglītoto muldēšanu, bet nesaprotu, kā augstus amatus var ieņemt jefiņi, kas nemāk runāt. Un valodas māja aizvien vairāk pakļaujas sabrukšanas briesmām, kuras nespēs atvairīt nedz referendumi, nedz citi saucieni pēc mirstošā sirdsapziņas...

Apbrīnas cienīga „prasme”

Lai nevarētu likties lieka situācijas dramatizēšana, pacitēšu daža laba tā sauktā inteliģentā profesionāļa, valsts amatpersonas, valodas „pērles”, kuras televīzijā, radio var saklausīt vienā laidā, vienlaikus gandrīz to pašu izlasot arī rakstošajos izdevumos. Cik iespējams, blakus aplamībai iekavās īsi pakomentējot.

LTV raidījuma vadītājs: „Man gribās (gribas!), liekās (liekas!), nu jau sākās (sākas!), taisamies (taisāmies!), rodās (rodas!), jūs skataties (skatāties!), turpinam (turpinām!), situācija nevis strīdīga, bet diskutabla (?!), runājam par šiem te (bez „šiem te”!) mērķiem un lai veicās (kāpēc tagadnes un nākotnes apzīmējumā tik masveidā lieto pagātnes formu? Pareizi – lai veicas!)...” Un tā vienā gabalā.

Teātra darbonis: „Pasaulē ir viens ārprāts, un tas ir normāli, pa lielam (?!) nenormāli superīgas (?!) lietas, kur da jebkas pierāda da jebko, un nu tad – labi, okei! (?!)...” Aktieris par maestro Raimondu Paulu: „Maestro tik nenormāli pārdzīvo, ka spēlē fenomenāli un fantastiski superīgi...”

Radio žurnālists: „Tuvojās (tuvojas!) Jaunais gads, un laimīgu jums šo te (bez „šo te”!) gadu!...” Mācītājs iz kanceles: „Pasludinu jums šo te (bez „šo te!”) svētumu!...” Kultūras apskatnieks, ironizējot par vārda „aizslepenot” krieviskumu (zasekretjitj), aizmirst, ka rindkopu iepriekš pats izgāzies ar zināmo valodas plānprātību „pa lielam”...

Amatpersona, kura pieteikta kā „speciāliste audzināšanas jautājumos”: „Sēdēšana saliekušamies pie datora nav tas attīstošamies veicinošākais (vienīgā pareizā vārdkopa – „sēdēšana pie datora”!)...”

Valsts prezidenta karikatūra oratormākslas ziņā nav jāizgudro, to burtiski zīmē viņš pats teju katrā izstostītajā pusteikumā, kad papīra nav pie rokas: „Protams... šis teikums skanēja, ka es biju tikko sācis, stājis...-ies savā amatā. Viņš skan arī tagad. Es nevaru viņu pārbaudīt. Es to pārbaudīšu praktiski jau tuvākajā laikā, man ir paredzēta vizīte Latgales... nu, gar... gar Eiropas Savienības robežu par šīm te vietām…” Nupat par lēmumu braukt vai nebraukt uz 9.maija svinībām Maskavā Bērziņš atkal savā nevalodas stilā: „Man tas lēmums ir bijis visu mūžu iekšā (domādams neizdomāsi!).”

Latviešu valodas skolotāja no Latgales: „Septiņas sutkas bez elektrības...” Latviešu valodas skolotāja, kura valodu māca ar interaktīvās tāfeles palīdzību: „Redziet, bērni! Šis te ira apelsīns. Re kā te viss rodās! Pamēģinat vēl! Ja idejas nesarodās, bērniem paliek garlaicīgi (nu ko dod tā tāfele vienas muļķes rokās?)..."

Policists: „Uz doto momentu, (tagad!) pēc pirmatnējās (sākotnējās!) informācijas, šie te (bez „šie te”!) aizdomās turamie, dotajā brīdī (pašlaik!) paturami šajā te (bez „šajā te”!) apcietinājumā...”

Šova vadītājs: „Sajūtu no tevīm (tevis!), manīm (manis!), ar plikām (basām!) kājām. Žūrija, ko jūs sakat (sakāt!), šausmīgi fantastiski, kad grābjat gar augšām(?!)” Turklāt četrgadīgai meitiņai tāds valodas „pratējs” noprasa: „Tu esi dramatiska? Lai tev vis(s) kau(t) kas izdodās (izdodas!)!”

Tāda tā publiskās telpas piemuldētāju mēles izveicība, nemaz nerunājot par latviešu valodā neeksistējošu un ievazātu surogātu lērumu visās malās – „viennozīmīgi”, „izpalika”, „salīdzinoši”, „patreiz”, „kā likums”, „kā minimums”, „attiecībā uz”….Zināms, ka atrunāt var no pašnāvības, ka nav labi citu aprunāt, bet juridiskajā daiļrunībā vienas lingvistiskas aplamības – „likumā atrunāts” (noteikts?), problēma aprunāta (izspriesta?), pilsonim izņemts (atsavināts?) nazis...

Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīca vārdu „atzīmēt” skaidro vienkārši un saprotami –„atzīmēt skaitļus grāmatiņā”, bet mēs ņemam „rokās grāmatiņu” un atzīmējam (otmečajem) Jāņus, Ziemassvētkus, 25.martu, bet latvieši taču raduši svinēt, atcerēties, pieminēt... Kultūras darbinieki arī! Sarīkojuma, notikuma, svētku, svētbrīža, svētvakara apzīmēšanā izlīdzas ar bezgala novazāto valodas nabadzību - „pasākums”… Skaidrs, ka aptvert visus „izglītotos kalambūrus” neiespējami, bet gribas saprast, kāpēc tā notiek?

Parazitējoši kantori?

Jautājums – kas atbild par valodas kroplību tiražēšanas (kas ir neiedomājami lipīga sērga) nepieļaujamību plašsaziņas līdzekļos, arī skolās, bērnudārzos, valsts un pašvaldību institūcijās, iestādēs? Uzzinu, ka no valodas sargiem mudžēt mudž – Valsts valodas centrs, Valsts valodas aģentūra, Latviešu valodas aģentūra, Valsts valodas inspekcija, Valsts valodas komisija, Tulkošanas un terminoloģijas centrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija, komisijas un apakškomisijas... Bet, ka kāds no tiem par kaut ko atbildētu, nav manīts, – citādi taču nacionālajiem buldurētājiem būtu piespriesti šaušalīgi sodi, uzlikti uzpurņi, un publiskā telpa būtu tīra no oficiāli atzītas kārklu latvietības... Bet, ja uzskaitīto valstisko kantoru darbība vien tāda, kāda ir, tad apzīmējums – „parazīti”, kuri ēd no nodokļu maksātāju rokas, nemaz nav pārspīlēts.

Jā, var teikt: „Nu ko tu piesienies, lai taču runā, kā māk, – doma skaidra!” Taču te, pirmkārt, runa ir (nevis runa iet...) par profesionālismu. Nu iedomāsimies, kā skanēs mūzika, ja katrā otrajā taktī pianistam ietrāpīsies pa nepareizai notij? Otrkārt, saimnieks savu suni saprot no pusvārda, bet tas nenozīmē, ka kurš katrs krancis var kāpt uz skatuves, kļūt par šova vadītāju un valodas vietā atskaņot nesaprotams rejas. Visbeidzot – kaut kur esmu lasījis, ka dzīve bez darba ir atklāta zādzība, bet valoda bez prasmes - rupjš barbarisms...

Novērtē šo rakstu: