Smalkā inteliģence

Tas ir pamatoti. Inteliģence ir atkarīga no tautas ģenētiskā potenciāla. Protams, uz inteliģenci determinējoši atsaucas ne tikai tautas ģenētiskais potenciāls, bet arī tautas kultūras potenciāls. Praktiski tas nozīmē, ka atsaucas tautas vispārējās attīstības līmenis.

Inteliģence nevar atšķirties no tautas morālās un intelektuālās kapacitātes. Īpaši mūsdienās. Tagad inteliģences kontingents papildinās no tautas visiem slāņiem. Daudzus gadsimtus tas papildinājās tikai no tautas sociāli augstākajiem slāņiem – aristokrātijas, garīdzniecības, muižniecības, buržuāzijas. Latviešu inteliģence varēja piedzimt un pirmajā laikā papildināties no zemniecības.

Inteliģence ir divdimensiju veidojums. No vienas puses inteliģence ir atkarīga no tautas morālā un intelektuālā līmeņa. No otras puses inteliģence uzlabo  tautas morālo un intelektuālo līmeni. Tā tas notiek tāpēc, ka inteliģence gribot negribot ir tautas kuratore.

Visbiežāk inteliģence pati izvēlas misiju būt tautas kuratorei. Inteliģence neprasa tautai atļauju būt tautas audzinātājai, izglītotājai, vadītājai. Respektīvi, neprasa atļauju, lai veiktu kuratora klasiskos pienākumus – organizētu, vadītu un kontrolētu tautas darbu, mācības, uzvedību.

Inteliģence brīvprātīgi kļūst tautas attīstības veicinātāja. Bet tas nozīmē, ka tādējādi ir kļuvusi arī pati savas attīstības veicinātāja. Pateicoties inteliģences vērtīgajam ieguldījumam, tauta spēj inteliģenci papildināt ar augstvērtīgākām personām. Inteliģences paaudžu maiņa kļūst kvalitatīvāka. Tauta piegādā inteliģencei arvien spožākus un spožākus jauniešus. Rezultātā inteliģence paaugstina gan tautas kvalitāti, gan pati savu kvalitāti.

Lieta ir tā, ka Eiropā inteliģences nacionālais mesiānisms nav viendabīgi izplatīts. Pastāv dažādība. To nosaka vietējās tradīcijas inteliģences funkciju izpratnē. Tradīcijas joprojām balstās uz viduslaiku mantojumu. Viduslaikos atšķēlās garīgā darba darītāju kārta, kura pēcāk tika nokristīta par inteliģenci.

Viduslaiku inteliģenta portrets ir labi zināms. Vēsturnieki mīl zīmēt šo portretu. Viduslaiku inteliģents ir pilsētnieks, brīvdomātājs un opozicionārs jebkurai autoritārisma izpausmei. Viduslaiku inteliģents ir naidīgs pret pūli. Tātad naidīgs pret to, ko Jaunajos laikos sāka dēvēt par tautas masām, vienkāršo tautu, parastajiem cilvēkiem. Naidīgums nav izzudis. To kopš 19.gadsimta nogales uzkurbulē sociālā darvinisma ideoloģija. Austrumeiropā pēc sociālisma sabrukuma to regulāri uzkurbulē neoliberālisma apdullinātie „globālisti”.

Saprotams, vienmēr bija izglītoti, apdāvināti, gudri garīgā darba darītāji. Taču ne vienmēr pret viņiem izturējās kā pret īpašu sociālo kārtu. Rietumu civilizācijā tikai salīdzinoši nesen pret inteliģenci sāka izturēties kā pret sociālo kārtu vai specifisku vidusšķiru, kura kalpo pamatšķirām. Piemēram, Padomju Savienībā inteliģence kalpoja proletariātam un darba zemniecībai. Pret inteliģenci kā sociālo kārtu masveidā sāka izturēties 19. gadsimtā Vācijā, Polijā, Krievijā.

Krievijā inteliģence ieguva mistisku auru. Krievi inteliģenci sāka uzskatīt par tautas morāli ētisko fenomenu. Inteliģence esot tautas garīgi tikumiskais pamats, augstāko ideālu autore un realizētāja.

Krievu inteliģences fetišizēšana ir sekmējusi aplamu priekšstatu. Proti, inteliģence esot vienīgi krievu kultūras specifisks elements ar progresīvu ietekmi tautā.

Tas nav pareizi. Inteliģencei visur ir vairāk vai mazāk progresīva loma tautā, aprūpējot, piemēram, tautas pastāvēšanai tādas vitāli nepieciešamas sfēras kā izglītība, veselības aizsardzība. Par inteliģences prettautisko lomu nākas runāt tikai tad, ja inteliģence (visbiežāk tās atsevišķa grupa) kalpo reakcionāriem spēkiem, diktatoriskiem režīmiem. Ļeņins par mēslu nosauca krievu inteliģences grupu, kura cītīgi kalpoja cara valdībai.

Jaunā latviešu tauta vienmēr ir dzīvojusi inteliģences apgādībā. Vācbaltu, zviedru, krievu inteliģence un pašu latviešu inteliģence pilnā mērā atzina un lepojās ar misiju būt vietējās zemnieku tautas kuratorei. Vācbalti izstrādāja latviešu rakstu valodu, latviešiem iemācīja kora dziedāšanu. Vidzemē zviedri rūpējās par mācību iestādēm zemnieku bērniem. Krievi savās universitātēs un akadēmijās skoloja latviešu māksliniekus, juristus, armijas virsniekus, publicēja latviešu tautasdziesmas. Purvītim, Rozentālam, Valteram vienmēr bija skaidrs, ka pēc akadēmijas viņi dosies uz Latviju, lai latviešu lauku centros propagandētu mākslu un organizētu tautas māksliniecisko izglītošanu.

Latviešu inteliģences vēsture tagad ir jādala divās daļās. Ja līdz „perestroikai” latviešu inteliģencei bija progresīva loma tautas attīstībā, tad no „perestroikas” latviešu inteliģencei ir izteikti regresīva loma tautas attīstībā. Turklāt inteliģences sasmērētajam regresam gals nav redzams. Regress progresē un iegūst arvien riebīgāku vērienu.

Lieki ir norādīt, ka pēcpadomju gados valdošā kliķe un tās fani nerindojas no fiziskā darba veicējiem – šoferiem, celtniekiem, sētniekiem, atslēdzniekiem, kurpniekiem, drēbniekiem, krāvējiem, naktssargiem, traktoristiem, slaucējām, apkopējām. Valdošā kliķe un tās fani rindojas no inteliģences eksemplāriem ar augstskolas diplomu, profesora un akadēmiķa titulu. Latviešu tautu postā dzen latviešu inteliģence, bet nevis pūlis, tautas masas, vienkāršā tauta, parastie cilvēki. Latviešu tautu postā dzen nacionāli bezatbildīgi tipi, kuri sevi mīl godāt par „smalkiem rīdziniekiem”, „smalkām aprindām”, „salonu lauvām”, „gudrākajām galvām”.

Divās daļās ir jādala arī pati inteliģence. Ne visi pieder t.s. varas inteliģencei – krimināli oligarhiskā valstiskuma stutētājiem.

Valdošās kliķes, respektīvi, varas inteliģences, jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR.

Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla.

Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts noorganizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, bija bezmaksas izglītība, medicīna), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe, respektīvi, varas inteliģence, ir latviešu tautas bende.

Inteliģences nevērtīgākā daļa ir izcīnījusi savdabīgu uzvaru. Nākas uzmanīgi padomāt, kas patiesībā visdziļākajā būtībā ir tādi inteliģences populāri saukļi kā „viedokļu plurālisms”, „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Šie saukļi patiesībā ir diletantu un profānu uzvaras apliecinājums.

Kas ir diletanti un profāni? Kāda ir šo kadru sociālā un bioloģiskā bāze? Sociālā un bioloģiskā bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens 19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu komunikāciju, masu cilvēku.

20.gadsimtā sākās strauja visu dzīves segmentu un procesu masovizācija, kas praktiski izpaudās primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā novērojama masu cilvēku emancipācijas griba, spēks, ambīcijas, vēloties dzīvē ieņemt vadošo lomu.

Masu cilvēki, protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav tikai fiziskā darba darītāji.

Pie tam jāņem vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs. Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi, iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības. Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, šķībi uzmūrētā siena sabruks.

„Baltās” rases demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”, „politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā.

Piemēram, „viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši nosaukt par muļķiem  un idiotiem. Tas būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.

Vārdu sakot, inteliģences nevērtīgāko daļu tagad aizsargā vesela rinda sociālo un ideoloģisko tabu. Latviešu varas inteliģenci arī sargā aizliegumu sistēma. Turklāt pie mums aizliegumu sistēmā ietilpst ne tikai skaisti formulēti koncepti, bet arī noziegumu brīvību garantējoša likumdošana. Smieklīgā epopeja ar LB godīgā priekšnieka atlaišanu no darba lieliski liecina, ko ir savam morālajam un psiholoģiskajam komfortam sagātājusi mūsu smalkā varas inteliģence.

Novērtē šo rakstu: