Šokējošs iesniegums par Jūrmalas policijas priekšnieka rīcību

"Sūdzība par policijas patvaļu, cilvēktiesību pārkāpumu un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa priekšnieka Aleksandra Melņa rīcību un dienesta stāvokļa izmantošanu

2015.gada 30.jūnijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa (turpmāk – Jūrmalas iecirknis) priekšnieks Aleksandrs Melnis, darbodamies citas privātpersonas uzdevumā un interesēs ārpus savu dienesta pienākumu veikšanas, veica prettiesiskas darbības pret manu personas mājokļa un privātās dzīves neaizskaramību, personas integritātes neaizskaramību, personisko brīvību, goda un cieņas neaizskaramību.

Starp mani un laulāto K. notiek tiesvedība par laulības šķiršanu, uzturlīdzekļu piedziņu, aizgādības un saskarsmes tiesībām Jūrmalas pilsētas tiesā. Lieta pēc būtības tiesā vēl nav skatīta.

Ar vīru K. kopā dzīvojam no 1996.gada, un 2007.gada 30.jūnijā noslēdzām laulību. Mums ir kopīgas trīs nepilngadīgas meitas L. (16 gadi), A. (11 gadi) un M. (6 gadi).

Kopš 2007.gada mūsu ģimenes pastāvīgā dzīvesvieta ir ___________, Jūrmalā. Sakarā ar to, ka manas un vīra savstarpējās attiecības pēdējā laikā pasliktinājās, mūsu starpā radās konflikti un strīdi, kuru laikā K. pret mani izturējās vardarbīgi. Pēc kārtējā vardarbības gadījuma (par to 2014.gada 3.oktobrī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirknī tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta Nr.363 par to, ka K. nodarīja man miesas bojājumus) es, lai pasargātu sevi un rūpētos par bērnu emocionālo veselību, jūtot tiešu apdraudējumu, biju spiesta uz laiku apmesties pagaidu dzīvesvietā ___________________, Rīgā, kopā ar divām jaunākajām meitām.

Šajā laikā esmu sapratusi, ka mans kā laulātās pienākums ir veltīt visus spēkus laulības saglabāšanai, tādejādi rūpējoties par ģimenes un bērnu interesēm, kuri izsaka vēlēšanos dzīvot pilnā ģimenē, kopā ar tēvu.

2014.gada decembrī, paklausot iepriekš izteiktajiem mana vīra aicinājumiem saglabāt ģimeni, es atgriezos mūsu dzīvesvietā ___________, Jūrmalā, taču izrādījās, ka tur atrodas cita sieviete, tādēļ es aizgāju, cerot, ka mans vīrs pārdomās radušos situāciju un izrādīs cieņu man, mūsu bērniem un mūsu laulībai, kā arī respektēs savus vairākkārtējos aicinājumus man atgriezties.

Neskatoties uz piedzīvoto, uzskatu, ka laulības un ģimenes saglabāšana ir mans pienākums, tādēļ, paklausot savu bērnu lūgumiem un izrādot savu vēlēšanos samierināties, 2015.gada 30.jūnijā plkst. 11:00 ierados savā un savu bērnu dzīvesvietā ______________, Jūrmalā. Šo dienu izvēlējos apzināti, jo apritēja 8 gadi kopš mūsu laulības noslēgšanas.

Rēķinājos ar to, ka K. rīcību ir grūti paredzēt straujā rakstura un agresivitātes dēļ, tādēļ nolūkā nepieļaut pārpratumus, apvainojumus, strīdus un nesaskaņas, pieaicināju zvērinātu tiesu izpildītāju fakta fiksēšanai attiecībā uz manis norādīto saistībā ar iespējamu trešo personu mantu atrašanos manā dzīves vietā un citiem iespējamiem apstākļiem, jo 2014.gada decembrī, kad mēģināju atjaunot kopdzīvi ar K., ierodoties mājās redzēju, ka tajā atrodas viņa atvestajai sievietei piederošas mantas.

Ieejot mājā konstatēju, ka tur neviena nav, tādēļ vispirms zvanīju un pēc tam nosūtīju vīram īsziņu, kurā informēju, ka esmu mājās. Vīrs uz zvanu un  īsziņu neatbildēja.

Pēc aptuveni 40-50 min. ieradās apsardzes firmas Evor darbinieks un prasīja, kas noticis, kas es esmu. Atbildēju, ka esmu laulātā, un lai sazinās ar vīru. Viņš teica, ka mans vīrs jau braucot uz objekta adresi. Pa to laiku piebrauca Jūrmalas pašvaldības policija. Es piegāju pie viņiem un uzrādīju personu apliecinošu dokumentu, teicu, ka esmu K. sieva un viss ir kārtībā. Viņi nodeva ziņu centrālei un teica, ka mājās ir sieva un ka tas ir nepamatots izsaukums, un devās prom.

Pa to laiku atbrauca arī mana mamma ar vidējo meitu A.. Mēs sākām gatavot svētku pusdienas.

Pēc laika atbrauca arī mans vīrs K. ar advokāti I.B. Viņi nenāca iekšā mājā, bet apmēram 30 minūtes stāvēja ārā uz ielas, un ar kādu konsultējās pa telefonu.

Tad atbrauca Valsts policija piecu cilvēku sastāvā. Viņi ilgi runāja ar manu vīru un izskatījās, ka viņi pazīst manu vīru, jo sarunas bija draudzīgas, nevis formālas, visi ik pa laikam pasmējās. Tad viņi visi nolēma nākt iekšā.

Kad pieci policijas darbinieki un vīrs ar advokāti ienāca, viņi sāka mani emocionāli terorizēt, teica, ka es nedrīkstu atrasties savā dzīves vietā, ka man jādodas prom, ka neesmu šeit vēlama persona. Policijas darbinieks man izteica draudus, ka būs slikts iznākums. Es vienai no darbiniecēm jautāju, vai Jūs liksiet man iziet no manas dzīvesvietas, viņa teica nē, un aizgāja konsultēties ar kolēģiem. Cita policijas darbiniece sāka bļaut uz mani, uz ko pateicu, lai runā mierīgāk, jo mājās ir bērns. Viena no policijas darbiniecēm lika man pie sejas un plivināja man acu priekšā laulības līgumu.

Atbraukušie policijas darbinieki centās mani iebiedēt, un mēģināja panākt, ka atstāju savu dzīvesvietu, jo to viņiem bija prasījis izdarīt mans vīrs. Tad, kad viņi saprata, ka viņiem nav likumiska pamata mani padzīt, jo esmu K. laulātā un man ir likumiskas tiesības atrasties savā un bērnu dzīvesvietā, viņi aizbrauca.

Mājā palika mans vīrs K. un viņa advokāte, mana mamma, A. un es. Kamēr meita dzīvojās pa āru, mēs daudz pārrunājām situāciju. Es teicu vīram, ka ģimeni var saglabāt un viss ir iespējams, arī bērni ilgojas būt savās mājās. Mēs daudz ar vīru runājām par attiecībām, bet nevienu brīdi viņš man neteica, lai eju prom. Tad, kad sarunas bija aizvedušas pie tā, ka es palieku savās un bērnu mājās, vīrs un viņa advokāte devās prom.

Visu dienu biju mājās, gatavoju pusdienas, sakārtoju māju.

Ap plkst. 21.00 mājās atbrauca vīrs ar meitām L. un M. Viņus atveda iepriekš minētā sieviete E., kura kādu brīdi uzgaidīja, jo Kaspars bija iedzēris. Tad mans vīrs viņai piezvanīja, pasakot, lai brauc prom, ka viss viņam ir kārtībā.

Mēs ar vīru atkal daudz runājām par mūsu attiecībām, par ģimeni. Bet nevienu brīdi viņš man neteica, lai dodos prom, vai ka šī vairs nebūtu mana dzīvesvieta. Pēc sarunas nolēmu, ka turpināsim ģimenes attiecības un tālāk redzēsim, kas sanāks.

Vakariņojām, un, tad es liku gulēt jaunāko meitu. Viņa negribēja, lai eju prom, kamēr viņa iemieg. Vīrs pa to laiku teica, ka vēlas vēl iedzert un apdomāt visu vienatnē, un devās uz garāžu. Es pēc tam gatavojos doties gulēt. Par to, ka vīrs garāžā, lietojot alkoholu, izdomāja sarunāt Jūrmalas iecirkņa priekšnieka Aleksandra Melņa un policijas ierašanos, sapratu tikai vēlāk.

Pēc kāda laika, ap plkst. 22.30, izdzirdot troksni, piegāju pie loga, redzēju, ka atkal atbraukusi Valsts policija, tie paši cilvēki, kuri jau bija pa dienu. Mājā iekšā neviens nenāca.

Pēc aptuveni stundas, ap plkst. 23.20 dzirdēju balsis, istabā ienāca vīrs un skaļā balsī teica, lai nāku atkal parunāties. Lai nepamodinātu jaunāko meitu, es, protams, izgāju no istabas. Pa kāpnēm pretī nāca kāds vīrietis privātā apģērbā ar izteiktu smaidu sejā, un vizuāli šī vīrieša uzvedība liecināja, ka viņš ir lietojis alkoholu, kā arī pienākot tuvāk sajutu alkohola smaku. Šis cilvēks stādījās priekšā kā Jūrmalas policijas iecirkņa priekšnieks Melnis, smīnot un ņirgājoties paziņoja, ka mani no šejienes izvedīs roku dzelžos, ja tūlīt neaiziešu. Atbildēju, ka esmu savās mājās, ir jau vēls, un gāju atpakaļ gulēt. Vīrs ar Jūrmalas iecirkņa priekšnieku Aleksandru Melni sekoja man guļamistabā, ignorējot to, ka istabā gulēja bērns, viņš turpināja stāstīt, kā viņi varētu ar mani izrīkoties, ka “uztaisīs man lietu” un atņems bērnus. Viņš nepārtraukti izteica man draudus, mēģināja iebiedēt un psiholoģiski ietekmēt. Biju pārsteigta, ka policijas iecirkņa priekšnieks var atļauties šādi rīkoties.

Kad sarunas nenotika mana vīra un Jūrmalas iecirkņa priekšnieka vēlamajā virzienā, viņi izgāja no istabas. Pēc vēl 5 minūtēm izģērbos un gāju gulēt, ap 23.35 dzirdēju soļus uz kāpnēm, un iedegās gaisma guļamistabā. Istabā ienāca daudzi cilvēki, un no tiem viena sieviete, bļaujot uz mani, rādīja apliecību, kuru pat nepaguvu apskatīt, sagrāba mani un vilka no gultas ārā. To visu filmēja ar mobilajiem telefoniem policijas darbinieks formā un mans vīrs. Es lūdzu, lai pārtrauc šādi rīkoties un uzvedas klusāk, bet viņi bija tik daudz aptuveni pieci cilvēki, mani vilka no gultas, izgrieza rokas, grūstīja, stumdīja, man mugurā bija tikai apakšveļa un jūtos pazemota, jo to visu filmēja un izsmēja mani, vēl policijas darbinieki smejoties izsaucās: „Uhuuu, voou”. Es mēģināju zvanīt 112 un teicu, lai sūta uz šo adresi Rīgas policiju, bet man telefonu rāva no rokām un lauza pirkstus, līdz vīrs to izrāva man no rokām.

Policijas Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis kopā ar pārējiem agresīvā veidā un bļaujot uzlika man uz rokām roku dzelžus, paziņoja, ka uzskata, ka esmu ielauzusies pati savās mājās, un kā pamatojumu tam viņš vicināja man gar seju laulības līgumu, kurā par dzīvesvietas lietošanas tiesībām nekas nav noteikts.

Pret mani nepamatoti tika pielietota agresija un necilvēciska, pazemojoša rīcība. Es uzvedos mierīgi, nebiju lietojusi alkoholu, skaidroju situāciju un norādīju, ka šādai rīcībai nav pamata un tā ir atklāti pretlikumīga, ko pilnībā apzinājās arī policijas darbinieki, bet neraugoties uz to, mani piespiedu kārtā izveda ārā no manām mājām. Arī manu mammu izveda pirms manis. Man neļāva saģērbties un gribēja vest puskailu uz iecirkni, man nācās izlūgties, lai ļauj man uzvilkt kleitu. Tikmēr man uz vienas rokas bija roku dzelži, un tas viss tika filmēts. Man sāka zvanīt telefons un to pacēla viena no sievietēm privātās drēbēs, iespējams arī policijas darbiniece. Es iebildu un jautāju, kā jūs varat aiztikt manu telefonu? Zvanīja no 112, bet viņa atbildēja, ka viss kārtībā un nolika klausuli.

Mani aizveda uz policijas automašīnu, iesēdināja aizmugurējā sēdeklī, nepiesprādzēja un veda no Vaivariem uz Dubultiem. Jūrmalas iecirknī man noņēma roku dzelžus un sastādīja melīgu administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC124794, kurā norādīts, ka es plkst. 23.30 esmu atradusies sabiedriskā vietā  un ļaunprātīgi neesot pakļāvusies policistu likumīgajām prasībām, pildot dienesta pienākumu, labprātīgi neesot sekojusi uz policijas automašīnu un pretojusies aizturēšanai.

Vēlāk atnāca smaidošais Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis ar laulības līgumu rokā, un apmierināts teica, ka esmu aizturēta, pamatojoties uz Krimināllikuma 143.panta 2.daļu.

Biju aizturēta no 2015.gada 30.jūnija plkst.00.00 līdz 2015.gada 2.jūlijam plkst.17.30.

Man sastādītajā administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC124794 minētais pilnībā neatbilst lietas apstākļiem un ir nepatiess.

Pirmkārt, māja, kurā dzīvoju, un guļamistaba, kurā gulēju, ir privātā telpa un to sargā tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Mājas iekštelpas un vēl jo vairāk guļamistaba ir privāta telpa, nevis sabiedriska vieta. Otrkārt, personas pienākums ir pakļauties policijas likumīgajām prasībām, kas pamatotas ar likumu. Personai nav pienākums pakļauties acīmredzami pretlikumīgām darbībām brīdī, kad policijas darbinieks atklāti un viennozīmīgi veic tiesību pārkāpumu. Prasība bez tiesiska pamata man naktī pamest savu māju, bērnus un braukt uz policijas iecirkni tikai tāpēc, ka mans vīrs alkohola reibumā izdomāja, ka vēlas mani izlikt no mājām, un šādi pazemot, nav tiesiska, un policijas darbiniekiem ir pienākums zināt un ievērot likumu. Jūrmalas iecirkņa policijas darbinieki neļāva man izsaukt Rīgas policiju, un apzināti pacēla manu telefonu manā vietā, lai atceltu izsaukumu. Jūrmalas policijas iecirkņa darbinieki apzinājās savu darbību pretlikumību un vēlējas to slēpt. Treškārt, gandrīz 12 stundas, t.i. visu dienu, gan pašvaldības, gan valsts policijas darbinieki neuzskatīja, ka viņiem ir jebkādas tiesības vai pamats mani aizturēt, bet tikai pusnaktī, kad Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis privātā kārtā un jautrā noskaņojumā ieradās pie mana vīra, policijas darbinieki pēc viņa norādījuma sāka rīkoties atklāti pretlikumīgi.

Ierodoties dienā ap plkst.12.00, valsts policijas darbinieki paši konstatēja, ka nav noticis likuma pārkāpums, nav tiesas nolēmuma, kas man liegtu uzturēties manā un manu bērnu dzīvesvietā, laulība ar manu vīru K. nav šķirta, un minētās domstarpības par laulāto personiskajām tiesībām, laulāto dzīvesvietu un attiecībām risināmas tikai starp laulātajiem vai tiesā.

Policijas kompetencē nav šādā veidā risināt laulāto personiskās attiecības, kuras regulē Civillikuma noteikumi.

Pašvaldības un valsts policijas darbinieki devās projām, apzinoties un saprotot, ka mani aizturēt vai piespiedu kārtā izmest no mājām nav tiesiska pamata, visu dienu biju mājās, un nevienam pret to nebija nekādi iebildumi.

Turklāt 2014.gada 23.septembrī, kad biju vērsusies Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirknī ar iesniegumu par miesas bojājumu nodarīšanu, inspektors man ir paskaidrojis, ka iesniegumu par miesas bojājumu nodarīšanu būtu pareizāk adresēt Jūrmalas pašvaldības policijai. Savukārt gadījumos, kad vīrs neļauj man iekļūt manā dzīvesvietā vai liek šķēršļus iekļūšanai tajā vai mēģina padzīt no tās, man ir jāvēršas Valsts policijā. Valsts ierēdņa sniegtā informācija arī bija viens no pamatiem manai pārliecībai un apstiprinājums manām likumā noteiktajām tiesībām brīvi uzturēties savā dzīvesvietā Jūrmalā, un jebkuri vīra mēģinājumi padzīt mani no turienes tiks uzskatīti par pretlikumīgām darbībām.

Policijas darbinieki, kas atgriezās pie manas mājas naktī, sākumā negāja iekšā, jo apzinājās, ka tam nav tiesiska pamata. No situācijas bija skaidri saprotams, ka mājā viņi, visticamāk, ienāca, pildot Jūrmalas iecirkņa priekšnieka Aleksandra Melņa norādījumus.

Uzskatu, ka policijas viedoklis un attieksme naktī izmainījās, jo mans vīrs ir turīgs uzņēmējs biroju tehnikas un iekārtu uzņēmuma SIA ... īpašnieks, pieradis atrisināt jautājumus un konfliktus sev vēlamā virzienā, arī ar naudas palīdzību. Man iepriekš bija zināms, ka viņam ir pazīstams Jūrmalas iecirkņa priekšnieks A.Melnis, un, pēc vīra vārdiem, Jūrmalā viņš varot darīt ko grib, jo ir neaizskarams. Uzskatu, ka apstākļi, kad Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis apzināti privātā kārtā naktī ieradās manā mājā un veica darbības mana vīra interesēs, lai mani pazemotu, un klaji pārkāptu manas cilvēktiesības, norāda, ka Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis bija personiski ieinteresēts šādi rīkoties.  

Jūrmalas iecirkņa priekšnieka Aleksandra Melņa rīcība bija klaji pretlikumīga, un, iespējams, veikta, saņemot par to no mana laulātā atlīdzību.

Pēc aizturēšanas Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Aleksandrs Melnis paziņoja, ka tieku aizturēta, pamatojoties uz Krimināllikuma 143.panta otrajā daļā paredzēto nodarījumu. Minētais likuma pants nosaka personas atbildību  par nelikumīgu iekļūšanu mājoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu, lietojot vardarbību, draudus, viltu vai uzdodoties par valsts amatpersonu.

Šobrīd attiecībā pret mani ir uzsākts kriminālprocess par minētajām darbībām. Uzskatu, ka tas ir absurds, jo es atrados savā vienīgajā pastāvīgajā un deklarētajā dzīvesvietā, kurā vienmēr esmu dzīvojusi kopā ar savu ģimeni, un kurā pēc manas aizturēšanas palika mani bērni.

Atbilstoši Civillikuma 72.pantam pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti. Taču mēs šķirti nebijām pat vienu gadu. Pēc fiziskas vardarbības pielietojuma no atbildētāja puses biju spiesta atrast pagaidu dzīvesvietu, lai atgūtos no nodarījuma, taču no mājām ar visām savām mantām nekad neesmu izvākusies, un laulība nav uzskatāma par izirušu.

Turklāt Civillikuma 74.pants paredz personas tiesības pārdomāt par attieksmi pret laulības šķiršanu jebkurā laikā, arī tad, ja jautājums tiek skatīts tiesā. Atbilstoši Civillikumā noteiktajam jācenšas pēc iespējas darboties, lai saglabātu laulību, dodot laulātajiem samierināšanai nepieciešamo laiku sešus mēnešus.

Biju pieņēmusi lēmumu lūgt Jūrmalas tiesu laulības šķiršanas jautājumā noteikt samierināšanās laiku, un pēc tam, ja samierināšanās laikā viss nokārtotos – izteikt lūgumu izbeigt tiesvedību.

Satversmes 110.pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību. Ģimenei un laulībai ir būtiska nozīme sabiedrības pastāvēšanā.

Valsts iestādēm, tajā skaitā policijai, būtu jārīkojas tā, lai palīdzētu laulātajiem risināt savas domstarpības pieņemamā veidā, nevis līdzdarboties vienam no laulātajiem, pazemot otru laulāto un pret viņa gribu izmest laukā no paša mājām.

Laulība starp mums nav šķirta, un tas uzliek laulātajiem savstarpējus tiesiskus pienākumus un atbildību.

Civillikuma 84.pants nosaka laulāto personiskās tiesības, paredzot, ka „Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.”

2015.gada 30.jūnijā savā dzīvesvietā ____________, Jūrmalā atrados, jo uzskatu, ka mums ar vīru ir pienākums dzīvot kopā. Laulība starp mums nav šķirta. Laulības šķiršanas lietā var noteikt samierināšanas laiku, un no iesniegtajiem prasības pieteikumiem puses var atteikties vispār.

Valsts policijas rīcība pati par sevi bija klaji pretlikumīga, turklāt pretlikumīgu darbību veikšana atbildētāja interesēs un paklausot mana vīra norādījumiem rada pamatotas aizdomas par Jūrmalas iecirkņa priekšnieka tiešu un, iespējams, finansiālu ieinteresētību.

Ar policijas darbinieku rīcību tika aizskartas mantas tiesības uz netraucētu privāto dzīvi savā mājoklī, kurā dzīvoju uz tiesiska pamata kā laulātā, un pārkāptas manas cilvēktiesības.

Neatkarīgi no tā, uz kura no laulātajiem vārda reģistrēts nekustamais īpašums, kas kalpo par laulāto kopīgo patstāvīgo dzīvesvietu, un kāds ir laulāto mantisko attiecību režīms, katram no laulātajiem ir tiesības dzīvot un pilnvērtīgi lietot laulāto mājokli.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3.panta otrā daļa nosaka, ka „Personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja tai pieder šis nekustamais īpašums, attiecībā uz to ir noslēgts īres vai nomas līgums vai šā īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.”

Ir loģiski un pašsaprotami, ka laulātajam ir tiesības iziet un atgriezties nekustamajā īpašumā pēc saviem ieskatiem. Otrs laulātais nedrīkst radīt šķēršļus un traucēt laulātajai lietot īpašumu, iesaistot policiju prettiesiskā rīcībā.

Neesoša nodarījuma mākslīga inkriminēšana un lietas safabricēšana tikai apstiprina, ka policijas darbinieki rīkojas klaji pretlikumīgi.

Mana aizturēšana tika veikta tikai, lai ieriebtu man un kārtējo reizi pazemotu. Tagad saprotu, ka laulātais, aicinot mani atgriezties mājās, jau sākotnēji varēja to teikt, paredzot, ka pēc tam manipulēs ar mani.

Nepastāv neviens Kriminālprocesa likuma 264.pantā noteiktais aizturēšanas priekšnosacījums. Manai aizturēšanai nebija tiesiska pamata un attaisnojuma. Aizturēšana tika veikta klaji prettiesiski, naktī ielaužoties manā guļamistabā, mazgadīga bērna priekšā, mani raujot no gultas ārā, atņemot mobilo telefonu, lai es nevarētu izsaukt policiju no Rīgas, un filmējot notiekošo savai izpriecai, kā arī nodarot man miesas bojājumus, kuri fiksēti Valsts Tiesu medicīnas centra izsniegtajā Klīniskās tiesu medicīniskās ekspertīzes nodaļas vadītāja Pāvela Pļuhina 2015.gada 3.jūlija slēdzienā.

Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Melnis savu ņirgāšanos par mani turpināja, jo nākošajā dienā, 2015.gada 1.jūlijā, man procesa virzītājs pateica, ka varētu mani atlaist, jo nav pamata mani ilgāk aizturēt, bet Jūrmalas iecirkņa priekšnieks Melnis jau devies mājās un nav citas atbildīgās personas, kas varētu parakstīt dokumentu par atbrīvošanu, tāpēc atbrīvoja mani tikai vēl pēc 24 stundām 2.jūlija pašās darba dienas beigās (!) plkst.17.30.

Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām). Šīs tiesības nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem pret indivīdu. Pie cilvēktiesībām pieder tiesības uz brīvību, personas neaizskaramību, aizsardzību pret diskrimināciju, aizsardzību pret iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē, tiesības uz goda un cieņas neaizskaramību.

Šajā situācijā A.Melnis ir pārkāpis man garantētās tiesības uz brīvību, prettiesiski aizturot mani (Satversmes 94. panta pārkāpums). Manai aizturēšanai nebija nekāda tiesiska pamatojuma, tā tika veikta prettiesiski, Jūrmalas iecirkņa priekšniekam Melnim darbojoties vienas privātpersonas personiskās interesēs, un dodot attiecīgus prettiesiskus norādījumus saviem padotajiem, tādejādi pārkāpjot manas tiesības uz brīvību un neaizskaramību.

Veicot iepriekš izklāstītās darbības manis pazemošanai - tādas kā filmēšana bez manas piekrišanas, ņirgāšanās, nicinoša attieksme, A.Melnis ir pārkāpis manas garantētās tiesības uz goda un cieņas neaizskaramību (Satversmes 95.panta pārkāpums).

Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Ielaužoties manā privātā telpā – mājoklī, A.Melnis ar viņa padotajām personām ir pārkāpis manas Satversmes 96.pantā noteiktās pamattiesības.

Šajā situācijā ir pārkāpts arī diskriminācijas aizlieguma princips, kas ir viens no primārajiem principiem Eiropas Savienībā un šī principa ievērošana ir katras dalībvalsts pienākums.

Manis diskriminēšana izpaudās prettiesiskas valsts amatpersonas rīcības veidā, kuru īstenoja A.Melnis tieši un arī ar sev padoto personu palīdzību. Viņa rīcības mērķis un sekas bija manas cieņas aizskaršana, kā arī iebiedējošas, naidīgas, degradējošas, pazemojošas un aizskarošas vides radīšana man, rezultātā pārkāpjot tiesiskās vienlīdzības principu, konkrēti – izturoties atšķirīgi pret personām, kuras atrodas vienādā laulāto un bērnu vecāku statusā.

Minētajā situācijā policijas izpratnē es netiku uzskatīta par personu pret kuru jāizturas ar cieņu un jārespektē tās tiesības. Šo attieksmi es vērtēju kā psiholoģisku un fizisku vardarbību pret sevi, kuru īstenoja valsts amatpersonas, pamatojoties uz draudzīgajām attiecībām starp manu vīru K. un policijas iecirkņa priekšnieku A.Melni un nereglamentētām darbībām “viņu draudzības vārdā”.

Man inkriminētais noziedzīgais nodarījums pēc Krimināllikuma 143. panta 2. daļas ir tikai policijas patvaļas un cilvēktiesību pārkāpuma apliecinājums, jo neviena no minētā Krimināllikuma panta kvalificējošām pazīmēm nav attiecināma uz manām darbībām, un es kā laulātā, kuras deklarētā pastāvīgā dzīvesvieta ir otra laulātā īpašumā, vispār neesmu minētās krimināllikuma normas subjekts tiesiskā izpratnē.

Uzskatu, ka visas minētās darbības un mana tagadējā situācija, kad man ir liegts dzīvot savā dzīvesvietā un attiecībā pret mani ir uzsākts kriminālprocess, ir klaja patvaļa, personas interešu un cilvēktiesību pārkāpums.

Pamatojoties uz minēto, lūdzu:

- Satversmes 27.panta kārtībā iesniegt iekšlietu ministram un Valsts policijas priekšniekam atbilstošus pieprasījumus un jautājumus par A.Melņa un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Jūrmalas iecirkņa policistu darbību;

- aicināt attiecīgās amatpersonas sniegt paskaidrojumus par sūdzībā minētajiem apstākļiem;

- izskatīt šo sūdzību pēc būtības un sniegt atbildi par izskatīšanas rezultātiem."

Pietiek rīt turpinās informēt par šo lietu.

Ekrānšāviņš no Rīta Panorāmas

Novērtē šo rakstu: