Solidaritātes nodokļa apstrīdētāji „saštancējuši” identiskus pieteikumus

Kā zināms, Satversmes tiesa atradusi īpatnu veidu, kā noslepenot to uzņēmumu nosaukumus, kuru izcili labi apmaksātajai vadībai šogad ieviestais solidaritātes nodoklis nepatīk tik ļoti, ka tie šai saistībā vērsušies Satversmes tiesā (attēlā - īpašu nepatiku pret nodokli paudušais SIA Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis), - tā pasludinājusi šīs ziņas par ierobežotas pieejamības informāciju, jo uzņēmumu nosaukumi esot „informācija par fizisko personu privāto dzīvi”.

Pēc tam noskaidrojās, ka informācija par uzņēmumiem, kuriem īpaši nepatīk solidaritātes nodoklis, Satversmes tiesā patiešām ir noslepenota, turklāt ar īpaši dīvainu pamatojumu – informācija par uzņēmumu nosaukumiem un reģistrācijas numuriem, pēc tiesas priekšsēdētāja vietnieka Ulda Ķiņa domām, saturot ziņas par fizisku personu privāto dzīvi.

Nu izrādās, ka Satversmes tiesa šo nostādni nav izdomājusi pati uz savu galvu, - uz to savos pieteikumos tiesai ir īpaši uzstājuši solidaritātes nodokli neieredzošie uzņēmumu vadītāji. Turklāt vienlaikus izrādījies arī, ka šie pieteikumi ir viena vai dažu cilvēku radīti, bet pēc tam vienkārši izdalīti visiem, ko izdevies saorganizēt pieteikumu iesniegšanai tiesai.

Viens no „caur koppapīru” tapušajiem pieteikumiem iemeslus, kāpēc nav atklājami pat solidaritātes nodokli neieredzošo uzņēmumu nosaukumi, uzskaita šādi:

„Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka arī informācija par pašu Pieteikuma iesniedzēju (vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvietas adrese) ir tāda informācija, kas attiecas uz viņa privāto dzīvi. Tas ir tādēļ, ka solidaritātes nodokļa likums attiecas uz augsti atalgotajiem darba ņēmējiem - t.i, ar ienākumiem virs 48 600 euro gadā -, kas visbiežāk ir uzņēmumu valdes vai padomes locekļi, par kuriem dati ir publiski pieejami Lursoft datubāzē vai komercreģistrā.

Ja informācijai par pieteikuma iesniedzēju netiks noteikts ierobežotas pieejamības (vai komercnoslēpuma) statuss, tad jebkura persona varēs iegūt datus par darba devēja valdes un padomes locekļiem un izdarīt secinājumu par viņu atalgojumu, piemēram, veicot datu salīdzināšanu ar darba devēja gada pārskatu, kurā parasti ir atspoguļota informācija par uzņēmuma valdei vai padomei izmaksāto atlīdzību. Tas ļaus spekulēt ar šiem datiem vai izmantot tos mantkārīgos vai kādos citos nolūkos.

Tomēr, pat šie dati netiks izmantoti iepriekš norādītājā veidā, ja Pieteikuma iesniedzējs nav valdes vai padomes loceklis, tad tomēr tas aizskars viņa tiesības un intereses turpmāk norādīto iemeslu dēļ.”

Kā zināms, pēc tam, kad atklātībā parādījās ziņas, ka Satversmes tiesa nevēloties atklāt to uzņēmumu nosaukumus, kuri tajā vērsušies pret šogad ieviesto solidaritātes nodokli, kas skar īpaši lielo algu saņēmējus, Pietiek pārstāvis vērsās Satversmes tiesā ar oficiālu informācijas pieprasījumu. Turklāt, tā kā fizisku personu privātos datus aizsargā likums, Pietiek pārstāvis pieprasīja tikai un vienīgi informāciju par uzņēmumiem.

„Atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām vēlos no Satversmes tiesas saņemt šādu informāciju – visu to juridisko personu nosaukumus un reģistrācijas numurus, pēc kuru pieteikumiem Satversmes tiesa ierosinājusi lietas par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9.panta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam,” bija teikts Pietiek pārstāvja informācijas pieprasījumā Satversmes tiesā. Tā kā Satversmes tiesa šādu informāciju nesniedza, administratīvā tiesa jau ir ierosinājusi administratīvā pārkāpuma lietu.

Pirms Ķiņa šādu metodi jau bija izmēģinājusi Ilmāra Rimšēviča vadītā Latvijas Banka, lai mēģinātu slēpt ziņas par tās vadības saņemamo iespaidīgo atalgojumu, - tā savulaik tiesai mēģināja apgalvot, ka šādā veidā tikšot aizskarta tās vadītāju personiskā dzīve.

Tagad, kā izrādās, ar Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieka šā gada 21. jūlija rīkojumu „iepriekš minēto Satversmes tiesas lietu materiāliem uz vienu gadu noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss”, jo „minēto lietu materiāli satur informāciju par fizisko personu privāto dzīvi Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas 4. punkta izpratnē”.

Ķiņa pieminētā likuma punkts nosaka, ka ierobežotas pieejamības informācija ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm. Savukārt konkrētais punkts nosaka, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma arī informācija par fiziskās personas privāto dzīvi.

Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks savu oficiālo atbildi nekādi nav pamatojis un nav sniedzis arī skaidrojumu, kādā tieši veidā uzņēmuma nosaukums un reģistrācijas numurs saistāms ar kādas konkrētas fiziskas personas privāto dzīvi. Taču Ķinis īpaši norādījis, ka arī šī viņa atbilde esot „uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju”.

Pietiek jau ir vairākkārt aprakstījis, kā, piemēram, SIA Lattelecom, kurā kontrolpakete joprojām formāli pieder Latvijas valstij, ir devusi savdabīgu atbildi tās vadītāja Gulbja kaismīgi kritizētajam „solidaritātes nodoklim”, - Gulbja atalgojums jau pērn, vēl pirms nodokļa ieviešanas ir pārsniedzis pusmiljonu eiro, gada laikā pieaugot par vairāk nekā 100 tūkstošiem eiro.

Pagājušā gada rudenī Pietiek aprakstīja, kā Lattelecom, kura valdes priekšsēdētājs Gulbis jau tad bija paudis gatavību sūdzēt tiesā Latvijas valsti par jaunā solidaritātes nodokļa ieviešanu, pats veido "optimizācijas" shēmas, lai izvairītos no nodokļiem. Vainu par nodokļu optimizēšanu, atstājot darbiniekus bez sociālajām garantijām, Lattelecom veļ gan uz konkurentiem, kuri darbojoties tā dēvētajā “pelēkajā ekonomikā”, gan uz valsti, kura necīnās ar ēnu ekonomiku un vēl ieviesusi jaunu nodokli, kas liks par Gulbja ienākumiem valstij maksāt būtiski lielākas summas.

Lai samazinātu savas izmaksas par darbaspēka nodokļiem, Lattelecom jau pirms dažiem gadiem atlaida no darba visus montierus un ar tiem noslēdza līgumus kā ar pašnodarbinātajiem.

Kad Valsts ieņēmumu dienests (VID) izteica aizrādījumu, ka šāda prakse nav pieļaujama, Lattelecom nevis pieņēma montierus atpakaļ darbā, bet vienojās ar citu uzņēmumu, ka tas nodrošinās montieru pakalpojumus ārpakalpojumā. Līdz ar to montieri bija spiesti pārslēgt līgumus jau ar Lattelecom sadarbības partneri, kurš arī izvēlējās tos piesaistīt kā pašnodarbinātos. Ar šādu shēmu Lattelecom bija izvairījies no VID pārmetumiem un nodrošinājis sev iespēju maksāt mazākus nodokļus par darbaspēku.

Pats Lattelecom apgalvo, ka šajā shēmošanā neko sliktu nesaskatot, un uzsver, ka esot viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā, kas godprātīgi ievēro visas normatīvo aktu prasības.

Novērtē šo rakstu: