Spiegs, kurš fotografēja dzelzceļa vagonus?

Tajā pašā laikā teorētiski nevar izslēgt aģentu esamību arī ar tik primitīvām funkcijām kā fotografēt pārvietojamo tehniku. Reizēm izlūkdienestiem ir interese par detaļām, kuras no kosmosa nevar redzēt. Īpaši, ja uz vagoniem objekti ir maskēti. Teiksim, ir redzams, cik ir tehnikas vienību, bet grūti atšķirt veidu un modifikācijas. Vēl sarežģītāk tas var būt gadījumos, kad tiek pārvietota nevis smagā tehnika, bet cits aprīkojums. Vai arī nav iespējams noteikt konkrētās iekārtas, papildaprīkojumu, atjauninājumu līmeni un tamlīdzīgas detaļas. Šādos gadījumos kvalitatīva tuvplāna fotogrāfija var noderēt.

Turklāt izlūkošanas dienestu profesionālā slimība ir katru informācijas drumslu pārbaudīt neskaitāmas reizes, lai izvairītos no dezinformācijas un/vai māņu operācijām. Rupji izsakoties – vagoni ir jānofotografē arī uz zemes un tuvplānā, lai pārliecinātos, ka tanki nav no kartona un netiek kaut kur vesti tikai skata pēc, lai gan patiesībā ir citur. Tas gan, protams, nav šis gadījums, un tas ir pats pēdējais un nenozīmīgākais informācijas iegūšanas veids. Taču šāds princips izskaidrotu, kāpēc arī šādai it kā nenozīmīgai informācijai ir kaut nedaudz jēgas.

Tāpat fotogrāfijas, kuras iegūst it kā parasti garāmgājēji, var tikt izvietotas sociālajos tīklos un tad tikt izmantotas propagandas un informatīvo operāciju nolūkos. Tāpat dzelzceļš ir diversijām īpaši pakļauta vieta, un “guļošu” diversiju aģentu esamība noteikti ir jāpieļauj. Nav nekādu šaubu, ka potenciāla konflikta gadījumā Krievija censtos apturēt jebkādu dzelzceļa kustību, izmantojot visa veida metodes, tajā skaitā iefiltrētus aģentus.

Tajā pašā laikā, ja kāds, izmantojot atklātus telekomunikāciju kanālus, sūta kādam citam publiski pieejamu informāciju – un vilciena sastāvs uz sliedēm ir publiski pieejama, atklāta informācija, kuru likums atļauj gan fiksēt, gan kopēt, gan izplatīt visos iespējamos veidos –, tad gan tāpēc saukt viņu par spiegu būtu ļoti dīvaini.

Nav iespējams iedomāties tādu spiegu, kurš iegūto informāciju sūtītu saviem saimniekiem SMS veidā. Tādi gadījumi līdz šim pasaulē nav aprakstīti, izņemot vienu nesen Krievijā, par kuru visiem viss ir skaidrs. Ja kaut ko tādu būs atklājusi mūsu Drošības policija, tas raisīs no vienas puses lielus smieklus īsto spiegu aprindās, no otras – milzīgas bažas par to, kas notiek un ar kādu mērķi patiesībā šis dzelzceļnieks aizturēts.

Te nav iespējams nekāds vidusposms – vai nu tu esi tāds spiegs, kam ir slepeni sakaru kanāli un attiecīgi darbības algoritmi, vai arī tu esi tāds spiegs, kam nav slepenas komunikācijas, jo nav pieejas slepenai informācijai, un kas savu sakāmo vai izdarīto, piemēram, fotogrāfijas, nodod aizdomas neradošā un svarīgi – nevienu citu neiesaistošā veidā, bez jebkāda riska – piemēram, aktīvi blogojot, publicējoties medijos, sociālajos tīklos un tamlīdzīgi.

No informācijas drumslām par dzelzceļnieku nav skaidrs, kāds ir viņam inkriminētais sadarbības mehānisms. Ko tieši viņš ir tādu darījis, kas ļauj viņu kvalificēt kā spiegu. Un ar ko šis tiesas process atšķirsies no analoģiska procesa Krievijā, par kuru savu neizpratni pēdējā lielajā preses konferencē gada nogalē pauda pat Krievijas prezidents Putins.

Vēl nepatīkamāk ir tas, ka dzelzceļnieka vainu it kā apstiprinošs apstāklis publiskā telpā tiek minēta un plaši aplūkota viņa partejiskā piederība. Vēsturē netrūkst gadījumu, kad piederība kādai partijai vai reliģijai automātiski ir padarījusi cilvēkus par piekto kolonnu. Un jebkurš iemesls ir bijis labs, lai liktu viņus cietumā, kur nu vēl tāds kā tanku fotografēšana.

Gaidu ar interesi jaunumus un ļoti ceru, ka spiegs ir īsts, pretējā gadījumā nesmukums būs liels.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu: