Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. 30 gadus to dara Rīgas centrālie mediji. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi.

Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru.

Mediju pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Latvijā ar to galvenokārt nodarbojas t.s. radošās jaunatnes mediji ar portālu “Satori” priekšgalā. Neķītrību, negaumīguma, nepieklājību treknu porciju sabiedrībai sistemātiski piespēlē portāls “Delfi”.

Latvijas masu komunikācijā īpaši izceļas viena divdomīga izdarība. To nākas saukt par jānusismu. Tas ir atvasinājums no vārda “Jānuss”. Romiešu mitoloģijā tā sauc dievu, kuru vizuāli attēlo ar divām sejām. Katra seja ir pavērsta uz savu pusi. Mūsdienās Jānuss tiek izmantots kā simbols divu pretēju viedokļu iespējamībai vienā subjektā – cilvēkā, sabiedrības grupā. Tā nav laba iespējamība, jo liecina par prāta un gara šizofrēnisko sašķeltību.

Latvijas masu komunikācijā jānusisma viena seja ir rusofobija. Tā ir visizplatītākā fobija latviešu sētā. Rusofobijas grandiozais apjoms pats par sevi pierāda sabiedrības morālo pagrimumu un psihisko traumatismu.

Rusofobijā lieli (vislielākie) nopelni ir masu komunikācijas līdzekļiem. Tie regulāri publicē Krieviju nomelnojošus tekstus un ļauj komentāros gānīties “interneta ģēnijiem” – drūmi aprobežotiem tipiem un algotiem “troļļiem”.

Rusofobijas aktualitāti varētu atzīt un pat apsveikt tādā gadījumā, ja Rīgā tiktu nosodīta Maskavas loma kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kremlī un Lubjankas laukuma slavenajā namā aizsāktā “perestroika” (“atmoda”) kļuva latviešu tautas bojāejas talantīgs demiurgs. Maskavas PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālie kastrāti ir vainīgi, ka latviešiem ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar visiem tā dzīves labumiem. Vainīga ir arī latviešu inteliģences nelietīgākā daļa. Taču primārā loma ir Maskavas neliešiem. Kriminālā kapitālisma radīšana bija viņu iniciatīva. Pēc PSRS sagraušanas obligāti nebija jārada kaut kas antihumāns, amorāls, nacionāli katastrofāls, cilvēciski zemisks un pazemojošs. Varēja veidot cilvēciski cienīgu dzīvi bez plebejiski lumpenisko parvēniju alkātības, nodevības un noziedzības. 

Taču par to mūsu rusofobi nelamā Krieviju. Viņi nelamā Krieviju par kriminālā kapitālisma uzspiešanu Latvijai. Visticamākais, mūsu rusofobi neizprot nacionāli galveno nelaimi jeb viņiem patīk dzīvot noziedzības perēklī.

Mūsu rusofobu rusofobijas tematika ir aizgūta no Rietumiem un atbilst aukstā kara tematikai. Tā galvenokārt kalpo ASV interesēm – centieniem pakļaut Krieviju, likvidēt Krievijas politisko suverenitāti, sašķelt krievu valsti vairākās daļās. Mūsu rusofobi atgremo Rietumu klasiskās Krievijas difamācijas (neslavas celšanas) tēzes.

No ASV formulētā Krievijas difamācijas repertuāra visnelietīgāko tēmu 2019.gada aprīlī “Delfos” atbalstīja Atis Klimovičs. Viņa “versijas” virsraksts “Putina darbošanās Ukrainā pielīdzināma fašistiskās Vācijas rīcībai” ideāli sasaucas ar zemisko tendenci vienādot nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, fašistisko Vāciju un PSRS, kā arī tautas masām iestāstot citas neģēlības (piem., II Pasaules karu izraisīja Padomju Savienība un karā uzvarēja tikai amerikāņi). 

Ata Klimoviča ideoloģiski bezatbildīgi uzjundītās rusofobiskās kaislības, saprotams, tūlīt atbalsojās komentāros. Piemēram, komentārā, kuru citēju bez valodiskā analfabētisma rediģēšanas: “Ak tad krievancistiem taisnība nepatīk? Putina krievija ir lielākais pasaules drauds šobrīd, lielāks par islāma teroristiem, jo Krievijai ir atombumba un slims prezidents, kurš sapņo par impērijas atjaunošanu, tā vietā, lai rūpētos par saviem iedzīvotājiem. Agresija un melu propoganda - tas ir vienīgais ierocijas, lai krievi neuzdod jautājumu Putinam - kāpēc Krievija pie šāda energoresursa un citu izejvielu daudzuma - nedzīvo tā kā Norvēģija? Un visa krievu elite pērk savus īpašumus nīstajos rietumos. Un šejenes krievi, kuri neieredz Latviju un tikai slavina šo putina noziedzīgo režīmu ir divkārt pretīgi - uz mīļoto dzimteni nebrauc - laikam gaida psrs atjaunošanu.”

Jānusisma otrā seja ir nepārtrauktā tīksmināšanās par Krievijas atsevišķiem hominīdiem. Katru dienu, piemēram, “Delfos” ir materiāls par kādu šķebīgu eksemplāru. Tie visi ir pozitīvi materiāli, un tā ir jūsmīga siekalošanās ap doto eksemplāru izdarībām. Katrā ziņā latviešiem ir jāzina attiecīgā informācija. Mediju redaktori uzskata, ka dotā informācija bezgalīgi interesē latviešus un latvieši bez tādas informācijas nespēj dzīvot. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nespēj dzīvot bez informācijas, ka “Krievijas zvaigzne Dima Bilans pirms koncerta bauda atpūtu Rīgā”, “Sobčaka sēž klēpī Ukrainas prezidentam Zelenskim”, “Galkins visus pārsteidz, sabiedrībā izejot ar Kirkorova bērniem”. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nevar normāli eksistēt, ja nezina par “Ksenijas Sobčakas raibiem piedzīvojumiem Āfrikā”. Latviešiem tāpat kāri ir jāzina, ka “Galkins ar bērniem sveic mīļoto Allu jubilejā” un “Internetā publicē bildes – kā mainījies Žannas Friskes dēls”.

Jānusisma otrā seja ir uzskatāma liecība mediju vadības garīgajam pagrimumam. Neapšaubāmi, tā ir ievērojama liecība arī sabiedrības garīgajam pagrimumam. Sabiedrībā acīmredzot ir liels pieprasījums pēc jānusisma. Ja tas tā nebūtu, tad, teiksim, “Delfi” bizness balstītos uz citu saturu un citu tematiku, citu stilistiku un citu poētiku.

Situācija ir šizofrēniska. No vienas puses katru dienu tiek stulbi gānīta Krievija, Putins. Taču no otras puses tajā pašā laikā katru dienu tiek šķebīgi apjūsmoti Krievijas glamūra dižgari. Rodas iespaids, ka latviešu kāda daļa nespēj bez Krievijas iztikt.

Retorisks ir jautājums “Kā to izskaidrot?”. Pats par sevi ir saprotams, ka izskaidrojums var būt vienīgi norāde uz šausmīgu pagrimumu.

Un pagrimumam ir vēl viens pierādījums. Tas attiecas uz mediju izvēlēto materiālu. Mediji izvēlas tikai visriebīgāko, visbanālāko, visglamūrāko, vismietpilsoniskāko no Krievijas dzīves. Latvijas mediji siekalojas vienīgi ap masu kultūras industrijas autoriem un viņu produkciju, ko pašā Krievijā nopietni cilvēki neciena un izsmej. Latvijas mediji nevēsta par krievu zinātnieku un krievu mākslinieku panākumiem. Nevēsta par krievu nacionālo patriotismu. Krievijas intelektuāļi radikāli nosoda savā zemē kriminālo kapitālismu. Krievijā ir izveidotas vairākas ļoti spēcīgas sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret Rietumu neoliberālisma, globālisma, postmodernisma tvanu. Latvijas mediji par to nestāsta.

Sentencēm “Kāda tauta, tāda valdība”, “Kāda tauta, tāda kultūra” iespējams turpinājums “Kāda tauta, tādi mediji”, “Kāda tauta, tāda interese par citām tautām”.

Latvijas masu komunikācijas jānusisms piestāv latviešu tautas šodienas sejai. Tautas pēdējā fāzē ir iespējama vienīgi pagrimuma melnajā krāsā tonēta masu komunikācija. Tā demonstrē vulgāru attieksmi pret citām kultūrām, tajās saskatot vienīgi destruktīvākos paraugus un pilnīgi bez ievērības atstājot patiesi cildenas un radoši pamācošas vērtības.*

*Šī ir šī cikla pēdējā eseja. Pārējas četras cikla esejas skat. portāla arhīvā.

Novērtē šo rakstu: