Iesaki rakstu: 
Lai gan jau pirms 13 gadiem Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ziņojis par vides aktīvista un kādreizējā tautfrontieša Arvīda Ulmes sadarbību ar „čeku” un arhīvos atrodama informācija par VDK aģentu ar segvārdu „Zāle”, viņš aizvadītajā nedēļā līdz ar citiem Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu kandidātiem sniegtajās ziņās Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) šo sadarbības faktu nav norādījis. Ulme ir 8. numurs ZZS sarakstā Rīgā.
„Diezgan stulbi tagad iet pierādīt, ka neesi kamielis,” saka Ulme. Viņš visus šos gadus ir noliedzis, ka būtu sadarbojies ar Padomju Latvijas Valsts drošības komiteju (VDK), sauktu par „čeku”, un sava vārda atrašanos arhīvu dokumentos saista ar faktu, ka okupācijas gados ne reizi vien saukts uz nopratināšanām kā disidents. Jautājumus izraisa fakts, kāpēc Ulme nav gājis tiesisko ceļu, lai šīs šaubas noņemtu. „Tiesāšanās prasa naudu,” Pietiek skaidro Ulme.
Kopš 1998. gada augusta, kad Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) pirms 7. Saeimas vēlēšanām pirmo reizi CVK sniedza ziņas, ka Ulme, iespējams, sadarbojies ar VDK, šī situācija atkārtojusies vairakkārt – Ulme kandidē, centrs ziņo. 2002. gada oktobrī tas Ulmem netraucēja tikt ievēlētam 8. Saeimā.
Fakts, ka persona sadarbojusies ar „čeku”, neliedz tai kandidēt vēlēšanās, bet saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu šī informācija kandidātam jānorāda, Pietiek skaidro CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars. CVK kandidātu sniegtās ziņas pārsūtīs TSDC, kas dos atbildi, vai tās sakrīt ar arhīvos pieejamo informāciju. CVK saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu jānodrošina, lai to kandidātu vārdi, par kuriem ir ziņas, ka viņi varētu būt sadarbojušies ar VDK, ne vēlāk kā 10 dienas pirms ārkārtas vēlēšanām tiktu publicēti oficiālajā laikrakstā Latvijas Vēstnesis. Līdz ar to vēlētājiem ir dota iespēja ņemt vērā šo informāciju, izdarot izvēli vēlēšanās.
Noprotams, ka CVK, zinot iepriekšējo gadu pieredzi, jau ir gatava tam, kādas ziņas saņems par Ulmi no TSDC. Tikai 2003. gada ziemā, piecus gadus kopš bija sācies šis riņķa dancis, Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra ierosināja pārbaudes lietu par Ulmes „čekas” lietu, bet pēc dažiem mēnešiem to izbeidza. Kopš tā laika publiskajā telpā nereti sastopams apgalvojums, ka Ulme savu sadarbību ar „čeku” ir atzinis, tādēļ lieta izbeigta. Pats Ulme šādai interpretācijai visus šos gadus ir pretojies, bet tiesisku ceļu, lai izbeigtu šo disputu, nav gājis. Diskutablo situāciju izraisīja pats Ulme, 2003. gadā Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā, kas izmeklēja viņa pārbaudes lietu, iesniedzot lūgumu par lietas izbeigšanu un to pamatojot ar likuma pantu par sadarbības atzīšanu.
Runa ir par likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 14. panta 14. daļu. Tā noteic, ka pārbaudes lieta nosūtāma tiesai pēc pārbaudāmās personas dzīvesvietas apzinātas sadarbības fakta esamības vai neesamības konstatēšanai, bet „ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt, lieta ir izbeidzama”. Ulme iesniegumā prokuroram bija atsaucies tieši uz 14. panta 14. daļu. Vēl pirms tam pārbaudes lietā nosūtīšanai uz tiesu bija sagatavots atzinums, ka Ulme ar VDK ir sadarbojies.
2003. gadā, būdams 8. Saeimas deputāts, Ulme speciāli sasauktā preses konferencē skaidroja, ka prokuratūras rīcībā jābūt bijušā VDK virsnieka Aivara Kronberga liecībām, ka viņš „apzināti un fiktīvi ierakstījis Ulmi kā „čekas” aģentu, dodot segvārdu „Zāle””, liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs. 1987. gadā „kā darboties nespējīgs” Ulme no sarakstiem esot izslēgts. Pirmā Ulmes tikšanās ar VDK darbinieku viņam bijusi 6. klasē, kad viņš uzrakstījis pretpadomju dzejoli. Ulme uzsvēra, ka viņš Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūrā iesniedzis arī no Satversmes aizsardzības biroja saņemtu informāciju par to, ka savulaik ir bijis to cilvēku sarakstā, kuri cīnījās pret padomju režīmu, līdz ar to viņš nekad nav varējis būt VDK aģents.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
