Vai 3. jūnijā Egils Levits dosies atpakaļ trimdā?

Kopš 1. maija, kad Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits Pilsoņu kongresa 25 gadu svinīgajā sēdē paziņoja: „Pilsoņu Kongresa koncepcija ir starptautiski tiesiski, valststiesiski loģiska, legāla un pareiza”, dzīvoju zināmā trauksmes stāvoklī, jo līdz tam brīdim līdzīgi kā Daini Īvānu un Sandru Kalnieti uzskatīju Levitu drīzāk par Pilsoņu kongresa noliedzēju. Man šķiet, kļūstot par Valsts prezidentu, Levits būtu vienīgais, kurš šobrīd spētu saliedēt valstsnāciju un izbeigt 25 gadus ilgušās domstarpības Latvijas pilsoņu vidū.

Dainis Īvāns 1995. gadā* un Sandra Kalniete 2000. gadā** savos memuāros min, pārliecību, ka Pilsoņu Kongress esot bijis VDK inspirēts. Kā viens no Pilsoņu Kongresa organizētājiem skaidri atceros vairuma LTF valdes locekļu neslēpto naidu pret Pilsoņu Kongresu. Dainim Īvānam šis naids bija tik liels, ka atmiņu grāmatā „Gadījuma karakalps” ievietotajā Atmodas laiku notikumu hronikā viņš nav pieminējis pat Pilsoņu Kongresa 1. sesiju***.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresu neizdomājām mēs – koncepciju, kā okupētā teritorijā tiesiski atjaunot valstis, radīja Igaunijas disidenti, un mēs ar Eināru Cilinski un Danu Titavu šo ideju tikai atvedām no Tallinas un likām priekšā LNNK Padomei, kura to savā 1989. gada 19. marta sēdē 1:1 akceptēja, un darbs pie pilsoņu reģistrācijas sākās. Līdz pat 1990. gada 4. maijam Latvijas Republikas pilsoņi soli pa solim, mats matā, gāja kopā ar Igaunijas pilsoņiem – ievēlot Pilsoņu Kongresus un Augstākās padomes, tikai mūsu Augstākā padome atšķirībā no Igaunijas Augstākās padomes nepasludināja padomju varu par nelikumīgu kopš tās ieviešanas brīža un 4. maijā pašpasludinājās par likumīgu parlamentu.

Kopš 1. maija mani nomoka jautājums, kādēļ pirms 25 gadiem Pilsoņu Kongresa delegāts Egils Levits neapmeklēja nevienu Pilsoņu Kongresa sēdi, bet pieslējās Tautas frontei un palīdzēja Augstākai padomei rakstīt Neatkarības deklarāciju. Būtībā  trimdas autoritāte rādīja paraugu tiem 19 Pilsoņu Kongresa delegātiem, kuri bija ievēlēti arī Augstākajā padomē. Kādēļ 1990. gadā Egils Levits negāja pie Augstākās padomes un neteica: Pilsoņu Kongresa koncepcija ir starptautiski tiesiski, valststiesiski loģiska, legāla un pareiza?!

Atgriezīsimies 1988. gadā, kad Egils Levits bija 33 gadus jauns, tieši tikpat jauns un patriotisks kā šobrīd Raivis Dzintars. Tieši tāpat kā šobrīd Saeimā Raivis toreiz Egils trimdas organizāciju vadībā nespēlēja nekādu vijoli. Arī toreiz netrūka „Rudās Lapsas” ne trimdas, ne padomju pusē. Toreiz Egils darbojās tikai Ilzes Cipules pārstāvētā Eiropas jauno latviešu juristu grupā.

Ar Egilu iepazinos 1989. gadā, Vispasaules latviešu jauniešu kongresā Somijā, Haiko muižā (8.VLJK), kurā mēs kopā ar Aivaru Jakoviču, Raitu Valteru, Eināru Repši, Valtu un Danu Titaviem bijām deleģēti kā LNNK pārstāvji.  LNNK II (ārkārtējais) kongress 1989. gada 28. maijā bija pieņēmis rezolūciju „Par Latvijas republikas Pilsoņu Kongresu”, kurā bija noteikts: „LNNK pilnībā atbalsta iniciatīvu par pilsoņu komiteju veidošanu ar mērķi sasaukt Latvijas pilsoņu kongresu kā Latvijas tiesisko pārstāvniecību”, un mūsu galvenais uzdevums bija panākt 8.VLJK atbalstu Pilsoņu Kongresam, savukārt Egils kopā ar Ilzi Cipuli un citiem jaunajiem juristiem strādāja pie Memoranda pret Molotova – Rībentropa paktu un, cik novēroju, daudz neiesaistījās politiskās diskusijās.

Kopēji mums izdevās  savu uzdevumu izpildīt -  kongress pieņēma Rezolūciju: „8. VLJK atzīst, ka tikai Latvijas Republikas pilsoņi ir tiesīgi lemt Latvijas Republikas likteni, atbalsta Latvijā notiekošo Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju un pilsoņu komiteju veidošanos, aicina trimdas organizācijas un Latvijas Republikas diplomātiskos pārstāvjus, vienojoties ar Latvijas pilsoņu komiteju pagaidu sakaru centru, veikt nepieciešamos pasākumus Latvijas Republikas pilsoņu kopuma apzināšanā”,  un akceptēts tika arī Memorands pret Molotova – Rībentropa paktu.

Neliela atkāpe

Ierodoties 8.VLJK, mēs bijām pārsteigti – no aptuveni no 250 delegātiem  nepilns simts bija no Latvijas – viss tā laika komjaunatnes zieds – Baidekalns, Markots, visa Labvakar! komanda, Pēteris Bankovskis un vēl Dainis Īvāns turklāt. Lai nokļūtu ārzemēs, tolaik bija nepieciešams izsaukums, kuru sarūpēšanu no tautiešiem Zviedrijā organizēja Linda Freimane no kongresa rīcības komitejas. Mūs izsauca Māra Strautmane no Stokholmas, un mēs kopā ar Raitu Valteru nonīkām dažas dienas Ļeņingradā, kamēr dabūjām vīzas Somijas vēstniecībā. 

Nesen man sanāca saruna ar kādu radošās inteliģences pārstāvi, kurš arī toreiz bija 8.VLJK. Izrādās, viņam un daudziem citiem uz 8.VLJK braukt piedāvāts Tautas frontē,  braukšanu organizējusi Elita Veidemane, nekas neesot bijis jāmaksā, tikai pēc pasēm, turklāt zilajām PSRS dienesta pasēm, bijis jāiet pakaļ pašiem uz Stūra māju. Tā ar VDK izsniegtajām PSRS dienesta pasēm 8.VLJK apmeklēja žurnāla AVOTS redakcija - Guntars Godiņš, Normunds Naumanis, Sarmīte Māliņa, Vilnis Bīriņš, Andris Krieviņš no Skolotāju Avīzes, Dace Smildziņa no Teātra Vēstneša un kā dūmu aizsegs, noteikti vēl citi. 

Šī atkāpe noderēs vēsturniekiem, pētot šo sarežģīto vēstures posmu, jo dūmu aizsegā Rudās Lapsas jau tad rīkoja „Zoodārza procedūras”. Paralēli kongresa oficiālajai programmai notika slepenas sarunas, uz kurām no LNNK delegācijas tika aicināts tikai Einārs Repše, kurš par spriesto klusēja, bet, kā noprotams no Eināra Repšes turpmākās rīcības, jau tad Pilsoņu kongress tika, vēl nedzimis, apbērēts slepenā „Zoodārza procedūrā”. 

Kā lasāms Jāņa Riteņa 1999. gada memuāros****: „No Haiko manāmi apgarots atbrauca Gunārs Meierovics, kas steidzās nodot ziņu, ka Somijā vienojies ar LTF priekšsēdi Daini Īvānu un Ārlietu daļas vadītāju Edvīnu Inkēnu, lai LTF  internacionālais birojs  un mūsu PBLA birojs Minsterē sāktu regulāru un intensīvu sadarbību. Uzzināju arī, ka LTF Ārlietu birojā tai laikā darbojās Edvīns Inkēns, Jānis  Freimanis, Mavriks Vulfsons, Jānis Jurkāns un Sarmīte Ēlerte. Nu viņi visi bija kļuvuši par maniem kolēģiem, ar kuriem tagad jāorganizē kopēji projekti Latvijas starptautiskai atzīšanai un valstiskā statusa nostiprināšanai.”

Tiktāl PBLA Informācijas biroja vadītājs Ritenis.  Bet nekas par šādu „Zoodārza procedūru”  nebija 8.VLJK dienas kārtībā un publiskajā apspriešanā.  Kā laikrakstā Literatūra un Māksla 1989. gada 5. augustā raksta Pēteris Bankovskis: "Komanda strādāja kādai nākotnes "nenoskārstai vaj'dzībai"."***** Vēsturniekiem būtu jānoskaidro, vai trimdas „Rudās Lapsas” jau tad zināja faktu, ka LTF Ārlietu birojs atrodas VDK konspiratīvajā dzīvoklī un cik delegātu ar PSRS zilajām, VDK izsniegtajām dienesta pasēm no Latvijas ieradās 8. VLJK nodrošināt plānotai „Zoodārza procedūrai” dūmu aizsegu. 

Šeit derētu iepazīties ar PBLA valdes locekļa, ASV Gaisa spēku virsnieka Andra Kadeģa arhīvu, jo savos 2011. gadā iznākušajos memuāros viņš piemin kontaktus ar VDK izlūkošanas daļas priekšnieku Robertu Anspaku jau 1988. gadā******, bet visu informāciju par 8. VLJK vēsturnieki var atrast pie Ģirta Zēgnera Mārupē.

Neskatoties uz 8. VLJK „Zoodārza procedūras” nolemtību, mums tomēr izdevās veiksmīgi noorganizēt Pilsoņu Kongresa vēlēšanas  un pirmo sesiju, uz kuru PBLA tā arī nedeleģēja trimdas Latvijas pilsoņiem rezervētos 30 delegātus.

Tagadējai paaudzei grūti izprast tā laika iespējas izplatīt informāciju. Modernākā ierīce, ar kuru varēja nosūtīt rakstītu tekstu, bija faksa aparāts, turklāt bieži vien stundām bija jāgaida tālsarunas savienojums. Pastāvēja vienošanās ar PBLA par Pilsoņu Kongresa informācijas sūtīšanu uz PBLA Informācijas biroju Minsterē tālākai izplatīšanai. Sūtījām, bet nosūtītā informācija nenonāca ārvalstu presē, pie trimdas tautiešiem un ārvalstu valdībām. Nojautām ko nelabu un Latvijas komitejā pieņēmām lēmumu veidot savu informācijas aģentūru.

Laikraksts Brīvā Latvija 1990. gada 20. augustā rakstīja par 11. un 12.augusta Minsteres Latviešu centrā sanākušo Latviešu centrālo padomi Vācijā, kura ievēlēja Andri Kadeģi par Latvijas centrālas komitejas (jeb valdes) priekšsēdi un Arturu Cipuli par vicepriekšsēdi. Tās darbā piedalījās arī PBLA priekšsēdis Gunārs Meierovics.  Šeit tika lemts par Latvijas Komitejas pilnvarotā Paula Kļaviņa centieniem iekārtot Latvijas Komitejas informācijas aģentūru Bonnā un lūgumu pēc finansiālas palīdzības no trimdas organizācijām Vācijā. Tuvāku informāciju par Latvijas Pilsoņu kongresa 2. sesiju sniedza prezidija vicepriekšsēdis Dr. Andris Zemītis, kas uzsvēra, ka kongress un tāpat Latvijas Komiteja (LK) pārstāv arī latviešus Rietumos.  Atbildot Jurim Sinkam par to, vai LCK paredz atbalstīt Paula Kļaviņa lūgumu,  Kadeģis teica, ka to pārrunās LCK politiskās stratēģijas darba grupa. Vēlāk LCP locekļi pieņēma ar 16 balsīm par, 2 pret un 2 atturoties Egila Levita rezolūciju "pašreizējos apstākļos" Latvijas Komitejas informācijas aģentūru neatbalstīt. Domas stipri dalījās. Vairākuma viedoklis bija tāds, ka LK informācijas aģentūra būtu nevajadzīgs paralēlisms. Imants Balodis, Maija un Juris Sinka aicināja neatņemt Latvijas Komitejai iespēju izteikt savu viedokli Rietumos*******.

Pieņemu, tolaik Egīls Levits vēl nebija politiskais stratēģis, bet šo, manuprāt, Pilsoņu Kongresam būtisko „Rudo Lapsu” lēmumu kā algots darbinieks tikai noformulēja. Šī epizode vēsturniekiem, pētot Pilsoņu Kongresu, būtu nopietni jāņem vērā. 

Tikai 1990. gada 3. septembrī Laikraksts Brīvā Latvija publicēja izvilkumus no Latvijas komitejas locekļa, filozofa Olģerta Eglīša raksta, ko redakcija saņēma no Rīgas ar Paula Kļaviņa starpniecību. Šis bija Pilsoņu kongresa  izmisuma  sauciens trimdai, ko atļaušos Jums citēt:

„Mūsu tautiešiem brīvajā pasaulē būtu skaidri jāsaprot un jāizšķir, ka Latvijā šodien par neatkarību cīnās divi ļoti atšķirīgi spēki — prokomūnistiskais spārns (kurš dominē Tautas frontē un Augstākajā Padomē) un antikomūnistiskais, jeb demokrātiskais, spārns (kurš dominē Pilsoņu kongresā un Latvijas Komitejā). Atšķirības starp abiem šiem virzieniem ir būtiskas un nav tik viegli pārvarāmas.

Šai situācijā "Rietumlatvijai", ja tā patiešām grib veicināt "Austrumlatvijas" atdzimšanu, vajadzētu labi padomāt, kuram neatkarības kustības spārnam sniegt savu palīdzību. Pagaidām palīdzību saņem gandrīz tikai "gaišais" prokomūnistiskais spārns. Radikālākie spēki netiek īpaši atbalstīti.

Mūsuprāt, tas nav taisnīgi un Latvijas atbrīvošanos vienīgi kavē. Pieņemot, ka daudziem tautiešiem ir grūti izšķirties, kam sniegt palīdzīgu roku, mēs gribētu aicināt palīdzēt abiem politiskajiem virzieniem, jo sevišķi — ar informācijas izplatīšanas līdzekļiem. Tas radītu priekšnoteikumus brīvam "ideju tirgum" Latvijā, un, līdz ar to — arī patiesai demokrātijai un brīvā tirgus ekonomikai, šajā ideju tirgū tad arī izkristalizētos patiesība, kā jau tas demokrātiskā sabiedrībā mēdz būt.

Tad arī latviešu tauta varētu pati visu izvērtēt un izšķirties, kuriem polītiskajiem līderiem sekot — vai vakardienas kompartijas sekretāriem un "sarkanajiem baroniem" (kā tas pagaidām notiek Rumānijā, Bulgārija un Latvijā), vai arī vakardienas disidentiem un politieslodzītajiem (ka tas ir Čechoslovakijā un Polijā).

Pagaidām mēs vēl esam ļoti tālu no tādas brīvas ideju sacensības — arī šajā jomā mums vēl ir "sociālistiskais" jeb "regulētais" tirgus, kurā dominē bijušās kompartijas nomenklatūras idejas gluži tāpat kā ekonomikā dominē nomenklatūras, jeb tā sauktais "visas tautas" īpašums.

Kas būtu darāms, ja mūsu tautieši "Rietumlatvijā" būtu gatavi vismaz daļēji palīdzēt pretkomūnistiskajam, demokrātiskajam spārnam Latvijā ar informācijas techniku un citādi?

Mūsuprāt, pirmais nepieciešamais solis būtu pastāvīgi strādājoša Latvijas Komitejas ārzemju biroja izveide Latvijai tuvā Rietumu valstī, teiksim, Vācijā. Latvijas Komiteja jau ir pilnvarojusi uzsākt informācijas biroja veidošanu Bonnā Pilsoņu kongresa delegātam Paulam Kļaviņam, šis birojs varētu veikt gan līdzekļu un vajadzību saskaņošanu, gan arī nodrošināt intensīvu informācijas apmaiņu.
Latvijas pretkomūnistiskajā neatkarības kustības spārnā, kas grupējas ap Latvijas Komiteju, ir pietiekoši daudz kvalificētu speciālistu tautsaimniecība, politikā, tieslietās, kultūras jautājumos utt., ka arī spējīgu žurnālistu un publicistu.
Kāds varbūt iebildīs, ka to jau visu dara PBLA sadarbība ar LTF un Latvijas Augstāko Padomi. Dara jau gan un, droši vien, visai veiksmīgi, taču monopols ir monopols — vienalga kāda joma un ne jau mums jums jāskaidro, cik svarīga ir konkurence.”********. Tiktāl filozofs un tulkotājs Olģerts Eglītis, kurš tagad dzīvo trimdā.

1990.gada novembrī kopā ar Visvaldi Brinkmani devāmies uz Minsteri, kur, apmeklējot PBLA Informācijas biroju, tikāmies ar biroja vadītāju Jāni Riteni, kurš mūs sagaidīja ar vaicājumu: „Kā tad klājas mūsu valdībai un parlamentam!?” , ar to domājot Augstāko padomi un Godmaņa valdību. Sapratu, ka nav jēgas ielaisties tālākā diskusijā. Mēģinājām ko darīt Pilsoņu Kongresa lietas labā 17.novembra diskusijā ar trimdiniekiem Minsterē, 25.novembrī Hamburgā,  1. decembrī pārrunas ar PBLA priekšsēdi Meierovicu  Minhenē un 6.decembrī preses konference Bonnā ar Vācijas preses pārstāvjiem.  Galvenais secinājums bija trimdas tautiešu un Vācijas preses pārstāvju totāla neinformētība par Pilsoņu Kongresu. 

1994. gadā strādāju Saeimas izmeklēšanas komisijā. Piedalījos tā laika PBLA Informācijas biroja vadītāja Jāņa Riteņa paskaidrojumu uzklausīšanā. Saņēmām atbildi, ka  PBLA Informācijas birojā par lētu naudu pieteicies strādāt kāds Juris Lorencs, kurš, kā pārbaudot  izrādījās,  tālāk sūtījis no Augstākās padomes saņemto informāciju, bet Pilsoņu Kongresa gatavoto "licis šūplādē" un pat izplatījis dezinformāciju par PK.  Kā teicis Ļeņins – taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt pastu un telegrāfu. 

Zīmīgi, ka vēlāk, 1992. gadā piepildījās Pētera Bankovska 1989. gadā Haiko kongresa izdevumā Vāks iecerētā trimdas un Latvijas koalīcija - PBLA un reformkomunistiem kopēji  izveidojot partiju Latvijas Ceļš, kur Juris Lorencs kļuva par tās ģenerālsekretāru un Pēteris Bankovskis par runu rakstītāju, bet Egilu Levitu „Rudās Lapsas” ielika par Ministru prezidenta biedru, kur viņš pabija tikai gadu un, šķiet [no pēdējā laika intervijām], sapratis notiekošo, devās atpakaļ trimdā.

Ir pagājuši 25 gadi. Tagad par pielaidēm 4. maija valsts noslēpumiem lemj tā laika varoņu bērni. Es neesmu tāds optimists kā Egils Levits, man šķiet, „Zoodārza procedūra” joprojām pastāv un 3. jūnija vakarā Egils Levits dosies atkal trimdā. Cerībā, ka maldos, paldies par uzmanību!

* uzruna vēsturniekiem Zinātniskajā konferencē "LATVIJAS REPUBLIKAS PILSOŅU KONGRESAM 25" 2015. gada 29. maijā Latvijas Kara muzejā.

* Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps. Rīga. Vieda. 1995. 251lpp.

** Sandra Kalniete. Es lauzu Tu lauzi Mēs lauzām Viņi lūza. Rīga. Apgāds Jumava. 2000. 179lpp.

*** 381lpp.

**** Jānis Ritenis. Diplomātiskā cīņa par Latvijas republikas suverenitātes atjaunošanu. Fonds Latvijas Vēsture. 1999. 65lpp.

*****  http://ej.uz/ppo6

****** Andris Kadeģis. Izrakteņi. Dienas grāmata. 2011. 263.lpp.

******* http://ej.uz/d66k

******** http://ej.uz/jy2g

Attēlā - Haiko 1989. jūlijā. No kreisās: Egils Levits, Andris Teikmanis, Ilze Cipule, Imants Gross

Novērtē šo rakstu: