Iesaki rakstu: 
Referendums un saspīlētā situācija ap to. Sekoju līdzi presei, bet līdz šim tā arī neesmu atradis analītisku skaidrojumu, kā mēs esam nonākuši līdz situācijai, ka mums pašiem savā valstī jāiet uz referendumu aizstāvēt savas tiesības uz neatkarību, uz pastāvēšanu. Neesmu atradis izvērtējumu, kādas kļūdas pielaistas, ko esam izdarījuši nepareizi.
Es nemudinu meklēt vainīgos, bet gan apzināt to kļūdu un neizdarību kopumu, lai nenonāktu atkal tur, kur esam. Tā vietā no cilvēkiem, kuriem vajadzētu paraudzīties atpakaļ un novērtēt savu ieguldījumu radītajā situācijā, es varu izlasīt rakstus par noziedzniekiem, par nodevējiem un galīgiem muļķiem, jo, lūk, tie ir tie, kas gāja parakstīties par otru valodu. Bet parakstījās viena desmitā daļa no balsstiesīgajiem pilsoņiem, un visi, uzsveru – visi viņi ir šis valsts - LATVIJAS pilsoņi.
Neizpratni rada arī raganu medības, meklējot tos, kuri ir parakstījušies. Vakar braucu trolejbusā, kurā bija ap 30 cilvēku, nostājies biju priekšpusē, raudzījos līdzbraucēju sejās un mēģināju atšifrēt, kuri trīs no šiem trīsdesmit varētu būt potenciālais noziedznieks, nodevējs, provokators vai tas, kurš neko nesaprot. Un nevilšus ienāca prātā doma, ka varbūt kāds no šiem trīsdesmit domā līdzīgi man un, raugoties man sejā, mēģina saskatīt, vai tik es neesmu tas viens potenciālais noziedznieks. Tik tiešām skumji, ka dzīvojam šādā sabiedrībā, sabiedrībā kas pašlaik ir totāli sašķelta, neapmierinātības un naida pilna. Sabiedrībā, kur viens otrā meklē to slikto, nevis draugu. Kas par to uzņemsies atbildību? (Šī rindkopa kā paraugs, ka tā mēs domājam un dzīvojam.)
Izbrīnu manī rada arī tie aktīvisti, kuri nu meklē taisnību Satversmes tiesā. Kur jūs bijāt tad, kad vēlēšanu komisija atzina parakstu vākšanu par likumīgu un ļāva ritēt notikumiem? Bijāt pārliecināti, ka nekas jau nenotiks, tik daudz parakstu nesavāks? Bet, redz, savāca gan. Ja Satversmes tiesa atzīs referenduma rīkošanu par Satversmei neatbilstošu, tad jau Vēlēšanu komisija ir elementāri pārkāpusi likumu, ļaujot rīkot referendumu. Kādam jāatmaksā visi izdevumi, kas iztērēti saistībā ar parakstu vākšanu (pārspīlēšu).
Un sanāk – ja jau vēlēšanu komisija rīkojās pret likumu, viņi ir noziedznieki, tātad – vai pēdējās Saeimas vēlēšanas ir leģitīmas? Ar šo gribu pateikt, ka, meklējot izeju šādā veidā, mēs tikai situāciju sarežģījam vēl vairāk. Ja tā var nosaukt – mūsu oponenti (lai gan visi esam vienas valsts pilsoņi) šo soli izmantos savā labā ar lielu un skaļu troksni. Mēs no Satversmes tiesas sprieduma, kurš atzīs referenduma rīkošanu par nelikumīgu, būsim tikai zaudētāji, un, izsakoties sporta terminoloģijā, rezultāts būs 0:2 mums par sliktu. Būs neskaitāmas tiesas un saspīlējuma palielināšanās.
Vai mēs varam pieļaut referendumu par vīriešu tiesību ierobežošanu? (Čepānes jautājums www.delfi.lv 10.01.1012.) Ja likumā noteiktais cilvēku kopums to ierosinās un likumā noteiktās normas tiks ievērotas, neko darīt, nāksies rīkot arī referendumu par šiem jautājumiem. Tas ir LIKUMS, un likums visiem ir viens. Eiropas un pasaules dažnedažādās organizācijas var protestēt, mūs kaunināt vai pat uzlikt sankcijas, bet, ja likumā noteiktais pilsoņu daudzums paģērē referendumu par visbezjēdzīgāko jautājumu un ir ievērotas visas likuma normas, atvainojiet, būs jāiet uz referendumu. Un nekādas Satversmes tiesas to nevarēs ierobežot. Šai situācijā mēs varam vainot vai nu likumu, vai šīs valsts pilsoņus, kuri ir vai nu totāli stulbi, vai noziedznieki, vai arī neko nesaprot, vai arī visu labi saprot un izmanto likumā noteiktās tiesības.
Šai situācijā dūru vicināšana un sava spēka izrādīšana nav īsti vietā. Vēsturiski šādās situācijās mēs esam skaitliski par maz un fiziski nesagatavoti, lai vicinātu dūres. Kārtējo reizi tikai kārtējo zilumu dabūsim. Mums ir jāatskatās atpakaļ, jāizvērtē situācija un jāatzīst savas kļūdas. Lielu uzsvaru es lieku tieši uz kļūdu atzīšanu un izvērtēšanu. Jāsaņemas un jāiet uz referendumu. Referendums šai situācijā ir tas veids, kā mēs varam visi kopā pateikt - šī ir tā valsts, kur Latvju mēlei būt. Un, nobalsojot par Latviešu valodu kā vienīgo valodu, šo jautājumu noņemt no dienas kārtības.
Visu cieņu mūsu prezidentam Bērziņa kungam. BET !!! Kas ir primārais - prezidents, vai pilsonis? Ja neesi pilsonis, nevari kļūt par prezidentu. Tātad primārais ir pilsonis. Gaidāmais referendums un pilsonis? Kāds ir pilsoņa pienākums brīdī, kad ir tik saspīlēta situācija, kad presē parādās apgalvojumi, ka uz jautājuma ir valstiskā neatkarība? Pilsoņa pienākums ir izteikt savu viedokli. Viena desmitā daļa pilsoņu ir jau izteikusi savu viedokli. Uz ko mudina pilsonis Bērziņš (tas, kurš prezidents)? Viņš mudina uz neko nedarīšanu, viņam nav pat viedokļa par šo jautājumu.
Atvainojiet, ja pilsonis, kurš ir ievēlēts par prezidentu, ar savu rīcību mudina neko nedarīt, man tāds prezidents nav vajadzīgs. Prezidents mūsu valstī ir reprezentatīva loma. Vēlreiz uzsveru, ka šāds manas valsts galvenais pilsonis, kurš atbildīgā brīdī nevar un nespēj uzrunāt savus līdzpilsoņus, mani neapmierina. Daļēji piekritīšu, ka prezidentam klaji nevajadzētu aizstāvēt vienu vai citu konkrētu viedokli, bet viņam ir jābūt politiski aktīvam pilsonim, kurš iet uz referendumu, kuram ir savs viedoklis un kurš izsaka savu viedokli.
Kā rezumējumu gribu teikt, ka šo jautājumu var atrisināt referendums, kur mēs, pārējās deviņas desmitdaļas pilsoņu, kuri nav nodevuši savas balsis (nodevuši savu balsi – to var dažādi saprast), iet un izsaka savu viedokli. Kādas nelielas pilsoņu daļas ierobežošana no dažu augstus amatus ieņemošu politiķu un ierēdņu puses, kuri nepārtraukti pielaiž kļūdas, nebūs tik efektīva kā pārējās pilsoņu kopas pretspars likumā noteiktā ceļā.
Veiksmi visiem!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
