Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Neraugoties uz to, ka vēsture uz savām daudzajām lappusēm runā un pārliecinoši māca, ka garīgais spēks spēj izdarīt vairāk nekā fiziskais, tās atgādinājumi un brīdinājumi bieži paliek neievēroti. Joprojām tiek atkārtotas kļūdas, kuras tika izdarītas pirms diviem tūkstošiem gadu un pat senāk. Daudz ko no tā, ko redzēja senie, mēs redzam mūsdienās; vajag tikai pamainīt vārdus un uzvārdus un senatne kļūst par tagadni.

Gars ir spēks, un tas ir stiprāks pār ķermeni; tas spēj izdarīt neticamas lietas, ja to caurstrāvo gods un brīvība. Kādu valsti var postīt ilgāku laiku ar lielgabaliem un algotņiem, taču nevar uzvarēt, ja pamostas tauta, kura cīņā par taisnību ar prātu un izlēmību apvieno spēcīgu un neatlaidīgu gribu ar kvēlošu entuziasmu. Ko šāda tauta grib, to viņa arī panāk; kādu mērķi tā sev nosprauž, tādu tā arī sasniedz. Prāts, bagāts ar idejām, projektiem un domām, zin ko stādīt pretī katrai grūtībai, un ja ar tā tieksmēm tiek apvienoti augsti principi, tad cilvēks kļūst par vīru, kurš nebaidās nedz no briesmām nedz no nāves, un, ja viņš vēlas sasniegt mērķi, to sasniedz cīņā ar pasauli.

Kā karā, tāpat arī mierā mūsdienās notika atsvešināšanās no pārdomātiem projektiem, augstiem principiem, tālredzīgiem plāniem. Mēdz sevi pašmierināt un paļauties uz parastām diplomātu mahinācijām; izmantojot sabiedrības inertumu par valstsvīriem un sūtņiem tiek ieceltas prāta un sirds spēju ziņā notrulinātas personas; vairāk skatās uz izcelsmi, bagātību un smalkām manierēm, un aizmirst par to, ka zināšanas, raksturs un izlemība ir arī spēks, turklāt ļoti spēcīgs, kura atstāšana novārtā nepaliek nesodīta. Tāpēc ja kādas lielas nelaimes rezultātā E i r o p ā parādītos tauta, kas būtu nelokāma un turētu godā nopelnu, tad būtu reāls pamats bažīties, ka tā varētu uzvarēt pārējas – garīgi vājākas – tautas, un, ja tai būtu iekarošanas tieksmes, tad tā pakļautu sev pārējās valstis. Šādi nu izpaužas skaidru maksimu un tālredzīgu principu vara, kura paveic tik milzīgas lietas; tas ir tas gars, kurš, brīvi attīstoties, kalpo visai cilvēcei. Ja kāda tauta sasniegtu tādu gudrības un viltības masas spēku, tad visa zeme drebētu, tiklīdz šī tauta izrādītu pretestību.

Visu laiku vēsture māca, ka ja notiek kaut kas liels, tad tas ir izcilu cilvēku darbības rezultāts. Lielās garīgās apdāvinātības cilvēki nav īpašas kastas īpašums, bet tie ceļas no tautas, kura, cīnoties ar trūkumu un grūtībām, sasprindzina prātu, lai ar veiklības palīdzību nodrošinātu sev pienācīgu eksistenci. V ā c i j ā pirms franču revolūcijas brīvais gars izzuda no armijas un politikas; tādēļ vācu valstis tika pakļautas briesmīgām katastrofām, jo vairāk skatījās uz visu ko, bet ne uz prātu, brīvību un principiem.

Kas ir noticis, to nevar pārvērst par nebijušu. Ir sācies jauns laikmets un jāizsaka vēlme, lai gan karaļa pilī gan nabaga mājā būtu pilnīgi skaidrs, ka gan atsevišķiem cilvēkiem, gan veselām nācijām var palīdzēt tikai ar gara spēku, rakstura izturību un lielām idejām. Kurš to atzīst no visas sirds – tas kļūst par daļējības un netaisnības ienaidnieku. Tas nicina pusmērus un šķietamus risinājumus tikpat kā negudras idejas un prettiesiskus pasākumus. Ja viņa gara elements ir šķīsts, tad šķīsta ir arī viņa rīcība, iespaidīgs un liels ir viņa pasākums un to virzošs nodoms. Viņš velta laiku un spēkus kalpošanai cilvēcei un vēl mazāk viņš meklē atbalstu firstu iemidzinošajā despotijā vai pūļa bezkaunīgajā nevaldamībā. Abi ir pretīgi cilvēka dabai, tikai un vienīgi taisnīgums, kārtība un brīvība var būt par pilsoniskās sabiedrības pamatdzinuļiem.

Viltība tiek uzvarēta ar viltību; liekulība un meli ar laiku tiek atmaskoti, bet godīgums un atklātība ir nāk no debesīm un necīnās savā starpā. Tikums nevar kļūt par ienaidnieku pašam sev; par tā zvērinātiem ienaidniekiem kļūst tikai ļaunprātība un beztiesiskums, un tā kā tie abi arī ir pretīgi šai pasaulei, tad tikums galu galā uzvar. Viltus vai fiziskā pārspēka iespaidā gūta uzvara ir pārejoša; cilvēks pretojas tai ar garu un ķermeni; tā ir pretdabiska, neorganiska un netaisnīga un laika gaitā tiks iznīcināta smagā pārbaudījumā. Kurš atzīst gudrību par augstāko vērtību un apvieno to ar tālredzību, spēku un drosmi, tas iet mātes-dabas ceļu; tas ieklausās viņas klusajos mājienos, un beigās sasniedz mērķi – brīvību un taisnīgumu, kas ir visu cēlu un augstsirdīgu cilvēku vēlme.

Augstu principu un brīvības ideju trūkuma dēļ E i r o p a ir nostādīta nepatīkamā un pretdabiskā stāvoklī, kurā tā tagad nopūšas un vaid. To var glābt tikai izmantojot tālredzīgas maksimas, augstas idejas un gudrību. Tāpat kā valsti var atjaunot, aktualizējot principus, uz kuriem tā ir buvēta, tāpat arī laikmets atkal kļūst vīrišķīgs, drosmīgs un bezbailīgs, ja privātaja un publiskajā dzīvē kļūst noteicošas morāles un taisnīguma idejas, labas sirds reliģija un senču vienkāršība.”

Lasot sīs rindiņas, var rasties iespaids, ka runa ir par mūsdienu Eiropu. Taču tās ir ievada sākums vācu filozofa un publicista Johana Adama Berga (Bergk, 1769-1834) 1810. gadā anonīmi izdotajai grāmatai ar nosaukumu „Valsts gudrības mācība jeb Politika”. (Die Staatsweisheitslehre oder die Politik von Johann von Müller dargestellt und ergänzt vom Doctor Heinichen. Nebst politischen Bemerkungen und Maximen von Macchiavelli und Montesquieu.)

Šīs teksts man nācis prātā, pārdomājot Ilmāra Poikāna, kas plašākajai sabiedrībai ir pazīstams ar segvārdu NEO, viedokli par politisko situāciju Latvijā „Ceturtā atmoda. Mosties vai zust”.

Kā pirms 207 gadiem vācu tautas priekšā stāvējuši lieli izaicinājumi, tā arī tagad latviešu tautas priekšā stāv izaicinājumi. Ne tik lieli kā toreiz, bet ne mazāk smagi, jo šeit vajag pārvarēt nevis pretinieku ar kopīgiem spēkiem, bet šeit vajag pārvarēt sevi. Un šis ir smagākais izaicinājums!

Man imponē Poikāna kunga viedoklis un ļoti lielā mērā viņa domas sakrīt ar manām. Tomēr Poikāna kungs, šķiet, nekad nav nopietni interesējies par Latvijas politiku vēsturiskā griezumā. Viņš runā nevis ar prātu, bet ar sirdi. Šis ir sauciens „Tā dzīvot nedrīkst!”, kas sasaucas ar slaveno Staņislava Govoruhina filmu, tikai adaptēts Latvijas apstākļiem. No vienas puses ir labi, ka vismaz ir kāds Latvijā, kurš spēj atklāti tā runāt. Es varētu parakstīties gandrīz zem katra vārda un apgalvojuma, izņemot divus.

Pirmais satur tēzi, ka „nevardarbīgā ceļā šo sistēmu nav iespējams mainīt”. Vardarbība nekad nelīdz un tikai izraisa citu vardarbību, līdz ar to vardarbība nav risinājums. Kamēr objekts, kuru ir iecerēts reformēt, neizrāda pretestību vardarbības veidā, t.i. nelikumīgā veidā, nav pamata pašam pirmajam to pielietot. Ejot vardabības ceļu, mums ir jāatzīst, ka neesam pietiekami gudri, lai pašiem sakārtotu savu valsti. Turklāt jebkādu vardarbību un politisku nestabilitāti var izmantot mūsu lielā kaimiņvalsts. Tas nav prātīgi, lietderīgi un ož pēc tīrākā boļševisma vai pat pēc provokācijas.

Otrais apgalvojums ir tēze, ka „Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds – tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika un varas mantojuma un mežonīgā kapitālisma sliktākās īpašības”. Šeit Poikāna kungs pilnīgi nepamatoti idealizē pagātni. Un viņš nav vienīgais.

Patiesi, Latvijā bieži vien ir pieņemts pretnostatīt 18. novembra Latviju t.s. 4. maija republikai. Trešās atmodas laikā atmiņas par pirmo brīvvalsti un Ulmaņlaikiem pretēji padomju dzīves realitātei zīmēja tautas iztēlē gandrīz vai nu ideālu Latviju „kur latvju meitas zied, kur latvju dēli dzied”. Mums stāstīja par sudraba latu kā turības simbolu pretstatā koka rublim un stāstīja par to, ka pēc žīdiem Amerikā latvieši ir turīgākā minoritāte. Līdz ar to nebija nekādu šaubu, ka, tiklīdz būsim brīvi un neatkarīgi, tā pārvērtīsim Latviju par uzplaukuma un laimes zemi. Savādāk vienkārši nevar būt, jo latviešiem piemīt iedzimtā tieksme uz turību, kārtību un centību. Realitāte ir skaudra un pilnīgi neatbilst iecerētajam. Un tā diemžēl ir nevis nejaušība, bet likumsakarība.

Īstenībā šāda 18. novembra republikas idealizēšana un 4. maija republikas demonizēšana rodas tikai no vēstures nepietiekamas izpratnes. Latvijas Republikas Satversmes preambula sākas ar apgalvojumu, ka „1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota ... balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu”.

Pārfrāzējot diža vācu diplomāta un Vācu impērijas pirmā kanclera Oto von Bismarka frāzi „Tiem, kam garšo desa un patīk likumi, nav jāredz kā top nedz viens, nedz otrs”, pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka „tam, kam patīk pacilāti runāt par 18. novembra republiku, nav jāzina, kā tā ir tapusi”.

Un tiešām, kā Latvija tapa? Es neuzskatu par lietderīgu atkārtot zināmus faktus, vien gribu vērst uzmanību uz dažām niansēm, par kurām nemēdz runāt. Intereses pēc varam ieskatīties Pētera Zālītes 1928. gadā izdotajā grāmatā „Kā Latvija tapa vai Kā piepildījās tautas pašnoteikšanās ideja?” (5.-6. lpp.).

„Ja lasām iznākušos darbus par Latvijas tapšanu, gandrīz vienalga kuru, tad tā vien liekas, ka vai ikviens no mūsu valstsvīriem, īpaši no tiem, kam bija noteicošais vārds Tautas Padomes, Satversmes Sapulces un pirmās Saeimas laikā, ir jau vai no šupļa sākot sapņojis par neatkarīgu Latviju vai vismaz par autonomu Latviju.

Šādi ieskati arī valda tautā. Arī prese nav mēģinājusi noskaidrot un novērst šādus nepareizus uzskatus. Pat skolas vēsturēs, izdotās ar Kultūras Fonda naudu, daudz aplamību. Ja tā turpināsies, tad vēlākām paaudzēm tas, kā patiesībā tapa Latvija, būs aizslēgta grāmata. Vēsturniekam būs pārāk grūti vai pat neiespējami izzināt patiesību.

Kā nodibinājusies Nacionālpadome, Tautas Padomes priekštece, par to vai nu nemēdz runāt, vai ieminas tik pa vārdam, sagrozot patiesību. Sāk runāt tik no viņas proklamēšanas Valkā, kad viņas vadību saņēma savās rokās zemnieku savienības vīri. Iesākumā bija daudz aiz dažādiem iemesliem un vēlāk arī pret neatkarīgu Latviju, kuras neiespējamībai neticēja. Latvijas pastāvībai daudzi netic arī vēl tagad. Tāpēc saimniekots tiek tā, ka lai rīt nāk kaut vai grēku plūdi, rauj ko var, cerībā ka katastrofai nākot paspēs pie laika aizbēgt. Neuzticēdamies pašas tautas spēkiem, daudzi svarstās drīz uz vienu pusi, drīz uz otru pusi un šķielēdami te uz austrumiem, te uz rietumiem pēc palīdzības un glābiņa, aizmirst modināt un organizēt tautas dvēselē snaudošos spēkus. Jāsaka, ka, ja tauta pati sev nepalīdzēs, tad neviens cits viņai nepalīdzēs un neglābs. Līdzšinējie saimniekotāji izrādījušies tikai par posta nesējiem. Par mežiem ieņemtā nauda izgaisusi kā pelus vējā ārdot. Kādu svētību viņa Latvijai nesusi? – Nekādu. Ja varbūt to neuzskata par Latvijas un latviešu tautas ieguvumu, ka viņas Rīga un Latvijas bagātības pāriet cittautiešu rokās un spekulantu dāmas, kuru vīri vēl nesen bija „pliki kā magaziņas žurkas”, tagad izrīkojumos un ballēs tērpjas kleitās, kas maksā pa 100.000 L. rubļu. Pērk dārgus namus. Palaikam uz sievu vārdiem. Dažam labam, kas Latvijā iebraucis kā ubags, sieva iedzīvojusies piecos vai pat vairākos namos. Vienas dzīres seko otrām. Prese to apbrīno, bet Latvijai par to jācieš un jāraud. Spekulanti un ierāvēji izmanto Latviju. Viņi par daudz bīstamā kārtā pārpluduši Latvijas teritoriju. Viņiem nav citas intereses un citu „ideālu”, kā vienīgi Latvijas izmantošana. Kur bija jārevidē, jāskata cauri tas, uz kāda pamata tie ielaisti, un nelikumīgi ielaistie jāizraida, tur prasīja un arī panāca jaunu vairāku desmitu tūkstošu svešinieku ielaišanu valstī.

Kā tas viss varēja notikt un kā pagājušos mūsu Latvijas desmit pastāvēšānas gados pastāvīgi viena panama sekojusi otrai, tas rāda, ka mūsu valsts priekšgalā un Saeimā nav atradušies īstie vīri. Ja mēs nenākam pie šādas atziņas un atļaujam tiem pašiem vēl turpmāk tāpat 10 gadus saimniekot, tad neatkarīgā Latvija ies bojā, ja nenotiek brīnums un tauta pati pēkšņi neatsvabinās no visiem panamistiem.”

Nu re, taisnība bija Bergam! „Vajag tikai pamainīt vārdus un uzvārdus un senatne kļūst par tagadni.” Ir pagājuši 89 gadi kopš Zālītes grāmatas izdošanas, bet nekas nav mainījies. Tās pašas afēras, valsts izsaimniekošana un – visbeidzot – „valsts nozagšana”. Un kopš grāmatas izdošanas 1928. gadā pagāja vēl 12 gadi, un Latvija, kas dzimusi Pirmā pasaules kara izskaņā, ir beigusi pastāvēt Otrā pasaules kara sākumā. Tam par iemeslu nav tikai starptautiskā politiska situācija, bet banāls valstsgribas trūkums, par kura negrozamo esamību apgalvo preambulas autori. Valstsgribas trūkums pastāvēja ne jau tajā, ka negribēja savu valsti, bet ka negribēja cīnīties par savu valsti izaicinājumu brīžos un turpināja dzīvot savu naivo iedomu pasaulē, nespējot atrast pareizos sabiedrotos.

Šeit ir ļoti tipiska Miķeļa Valtera „polemika” viņa 1923. gadā vācu valodā izdotajā grāmatā „Latvija, tās izveidošanās par valsti un Baltijas jautājumi” (Lettland, seine Entwicklung zum Staat und die baltischen Fragen) ar vācu ekonomistu un ģeopolitikas teorētiķi Artūru Diksu (D), kuram Valters (V) pārmeta Baltijas apstākļu neizpratni grāmatā „Politiskā ģeogrāfija” (op. cit. 28. lpp.).

D: Baltijā valda vispārīgi zemais kultūras līmenis. – V: Knapp und dumm (skaidrs bez tulkojuma).

D: Nomaļu valstis (vāc. Randstaaten) pašas par sevi tikai mazā pakāpē ir dzīvotspējīgas, ir pārāk mazas, un ir pārāk lielā mērā atkarīgas no ārzemēm gan rūpniecības, gan lauksaimniecības ziņā. – V: Atkarīgas – no Diksa fantāzijas.

D: Nomaļu valstis atradīsies haosa stāvoklī vēl ilgu laiku, ja vien tie nepiesliesies Anglijai vai neatradīs kam citam pieslieties austrumos vai rietumos. – V: Haoss – mājo tikai Diksa galvā.

D: Šo valstu interesēs būtu labāka piesliešanās Vācijai, nevis Anglijai, jo ar Vāciju ir īsāki zemesceļi. – V: Lūk, nu to mēs tagad zinām. Un tas viss saucas Artūra Diksa „Politiskā ģeogrāfija un pasaules politikas rokasgrāmata”!

Tomēr Dikss bija viens no izcilākajiem tā laika vācu zinātnes spīdekļiem, un Diksam, spriežot pēc turpmākajiem notikumiem, atšķirībā no Valtera, tomēr bija lielāka izpratne par ģeopolitiku. Dikss bija viens no tiem, kas vēl pirms pirmā pasaules kara iestājas par Eiropas valstu ciešāku ekonomisko un politisko integrāciju, ideālā veidā sasniedzot Eiropas savienoto valstu veidolu. Acīmredzami, kādas vien nebūtu bijušas Valteram pretenzijas pret Diksu, tomēr laika gaitā Valters saprata, ka bez sabiedrotajiem nevar iztikt, un vēlāk viņš bija ļoti kritisks pret Ulmaņa-Muntera īstenoto neitralitātes politiku, norobežojoties no Francijas un Lielbritānijas.

Taču arī šeit Valters izrādīja nepiedodamu tuvredzību un Eiropas kartes un spēku un interešu samēra neizpratni. Ja toreiz Latvija, krietni agrāk par 1941. gadu, saprastu, ka vācietis nemaz nav ienaidnieks, un būtu ieturējusi pārdomātu politiku pret Vāciju un spētu pārliecināt toreizējo Vācijas vadību, ka Latvija ir neaizstājams Vācijas sabiedrotais jeb, izmantojot tā laika retoriku, – priekšpostenis cīņā pret boļševismu, tad domājams, ka nekāds Molotova-Ribentropa pakts vispār nebūtu iespējams. Ne jau Molotova-Ribentropa pakts bija noteicošais, ka Latvija palika okupēta pēc Otrā pasaules kara. To legalizējuši Teherānā, Jaltā un Potsdamā tie paši, kas šodien uzdodas par Latvijas „sabiedrotajiem” un uz kuriem pirms kara vēlējās orientēties Valters. Ja toreiz nebūtu notikusi Latvijas politiskā dezorientēšanās un starp PSRS un Vāciju nebūtu noslēgts Molotova-Ribentropa pakts tādā veidā, kādā tas mums ir pašlaik zināms, tad nebūtu arī Latvijas „brīvprātīgās pievienošanās” PSRS, un kara rezultātā, ja tas beigtos tāpat kā beidzies 1945. gadā, Latvija būtu Polijas un citu Austrumeiropas statusā – faktiski pakļauta PSRS, bet tomēr juridiski formāli neatkarīga. Staļinam vienkārši nebūtu argumentu par brīvprātīgu iestāšanos PSRS.

Staļins izrādījās ne tikai Jāņa Briesmīgā, bet arī Pētera I politikas cienīgs mantinieks un tik pat veiksmīgs manipulators. Saskaņā ar vienošanos starp Polijas karali Augustu II Stipro un Pēteri I Vidzemei un Igaunijai pēc atkarošanas no Zviedrijas Ziemeļu kara laikā vajadzēja piederēt Polijai, taču Pēteris I, noslēdzis ar vietējā kārtām kapitulācijas (padošanās aktus), varēja argumentēt, ka viņš ir ieguvis šīs provinces nevis iekarošanas, bet līguma noslēgšanas ceļā. Tā nu šīs provinces kļuva par Krievijas sastāvdaļu, kaut arī sākotnēji Krievijai pēc vienošanās bija piekritīga tikai Ingermanlande, kur pašlaik ir Sanktpēterburga.

Lūk, cik izglītoti bija pirmās republikas diplomāti! Domājams, ka visa tā putra, kas mājoja nevis Diksa, bet toreizējo Latvijas diplomātu galvās, ne mazums mulsināja citu valstu pārstāvjus.

Reti kurš zina, ka „Latvijas vārdu pasaulē” nesa arī slavenais režisors Alfreds Hičkoks. Latviešu diplomāta attēlojums filmā „Ārzemju korespondents” („Foreign Correspondent”, 1940) noteikti nepieder pie glaimojošiem. Filmu var atrast internetā un interesenti var aplūkot „būtni” sākot ar 16’28’’.

Ir attēlots absolūtais überkretīns, kurš kaut kāda veidā ticis uz starptautisko miera konferenci, taču pilnīgi nav skaidrs, ko viņš tur dara, jo nesaprot nevienu vārdu nedz angliski, nedz franciski, nedz vāciski (acīmredzami alūzija uz sabiedroto trūkumu). Taču aktieris Edijs Konrads mocas arī ar latviešu valodu (un tas ir tipiski latviski!). Tas, ko viņš runa, par latviešu valodu atzīt ir visai grūti. Var saprast tikai atsevišķus teikumus un vārdus. „Es esmu Latvijas miera reprezentatīvs.” Var saprast, ka sieviete, kurai viņš saka komplimentu, ir „skajīsta”. Vizuāli latviešu diplomāts neizskatās kā tipisks latvietis. Iespējams, šī ir alūzija uz Zigfrīdu Annu Meierovicu. Tā ka komunikācija neveidojas, lai glābtu kutelīgu situāciju, galu galā latviešu diplomāts tiek neitralizēts ar glāzi grādīgā dzēriena. Nu, protams, „vodka – connecting people”. Mazajam latvietim dod knupi, pieaugušajam – šmigu. Hičkoks turklāt ir amizanti kreatīvs. Viņa radītais varonis pateicas par dziru ar vārdu „latibo”. Tas nav krievu „спасибо”, bet nav arī „paldies”. Tālāk latviešu diplomāts turpina uzvesties kā mēbele, kura neko nesaka, bet ir tikai kaut kur klāt un kaut ko vēro, un parādās vēl pāris epizodēs.

Ja mēs palasām ne tikai Pētera Zālītes, kas bija Nacionālās padomes loceklis, citēto opusu, bet arī viņa darbu „Vācu varas pastari Latvijā” vai pat Līgotņu Jēkaba „Latvijas valsts dibināšana”, tad varam ar izbrīnu konstatēt, ka pretēji mūsu priekšstatiem par toreizējiem apstākļiem galvenais apstāklis, kas mudināja latviešus sarosīties un sākt domāt par savas valsts izveidošanu, bija nevis mītiska „valstsgriba”, bet gan Krievijas impērijas sabrukums un tā izraisītais varas vakuums, kad desmitiem tūkstošu latviešu bēgļu Krievijas iekšzemē bija pamesti likteņa varā un kad kaut ko vajadzēja darīt un organizēties. Ja vien ne šie ārkārtas apstākļi, nekāda valstiska doma jeb valstsgriba Latvijā pat neparādītos. Saskatīt valstisku domu jaunlatviešu centienos vai 1905. gada revolūcijas asinsdarbos nebūtu nekāda pamata. Latvietim neatkarība bija pārsteigums ar visām no tā izrietošajām sekām kā politiskās pieredzes trūkumu un to, ka latvietis nevis iekaroja savu vietu zem saules, bet tā viņam tika ierādīta. Var, protams, uzpūst vaigus un gari runāt par Brīvības cīņām, bet tomēr nevar salīdzināt šīs cīņas ar pilnvērtīgu karu. Galu galā viss tas daudzinātais Lāčplēša gars mierīgi dusēja 1939.-1940. gadā.

Latvietim vēsturiski ir nepieciešams kāds, kas viņu pārvalda. Rakstura neesamības dēļ latvietis nav spējīgs pats sevi pārvaldīt, kādēļ latvietis gan meklē sev kādu, kas pār viņu valda, gan kura parēstības viņš pacieš kā nepieciešamu ļaunumu. Līdz ar to latvietim valsts politiski kļūst par čemodānu bez roktura, kuru gan nest ir smagi, gan arī pamest ir žēl, un, ja kāds šo čemodānu nes, tad latvietis paliek priecīgs. Savukārt ekonomiski valsts latvietim ir iespēja izmantot tās resursus savā, nevis valsts labā.

Tas izskaidro to īpatnējo stāvokli, ka Latvijā visos laikos varēja atrast jebkuru piekritēju partiju, kas ir gatavi par konkrētu labumu atbalstīt jebko, nevis rūpēties par visas valsts un sabiedrības interesēm. Tautas dvēseli veido nevis racionālie apsvērumi, bet dažāda veida psihozes.

Tā 19. gadsimta vidū daļa Vidzemes latviešu ir devusies pareizticībā, jo kāds bija izplatījis baumas, ka krievu cars aizsargā tikai tos, kas ir cara ticībai piederīgi. Rezultātā daudzi tūkstoši latviešu pārgāja pareizticībā, bet cerēto labumu viņi nedabūja. Kā redzams, šī reliģiskā degsme patiesībā ir parasta pašlabuma meklēšana. Tad latvieši nevarēja atgriezties pie luterticības, jo Krievijā esošie likumi aizliedza pareizticīgajiem mainīt konfesiju. Tā liela daļa cilvēku nepieņēma nedz pareizticību, nedz varēja atgriezties luterānismā, un šī bezdievju paaudze bija ļoti laba augsne komunistiskiem propagandistiem un izaudzināja veselu armiju bezdievju un nihilistu.

1905. gadā šie ekstrēmisti dedzināja vācu mājas, šāva vācu muižniekus un mācītājus. Soda ekspedīcijas tikpat nežēlīgi un asiņaini apspieda šo dumpi, pie reizes nošaujot nevainīgus cilvēkus. Var, protams, meklēt iemeslu šai vardarbībai arī nesakārtotajās sociālajās un ekonomiskajās attiecībās, tomēr primāri problēma ir vardarbībā iesaistīto cilvēku zemais morāles un izglītības līmenis un viegla padošanās propagandai.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, latvieši ir uzķērušies krievu propagandai (arī bez piespiešanas elementa neiztika) un masveidā devušies bēgļu gaitās bailēs no necivilizētiem vāciešiem („jo vācieši Beļģijā ēd dzīvus bērnus”), ar kuriem tie iepriekš kaut kā sadzīvoja 700 gadus. Rezultātā bija nevis glābiņš, bet bieži vien bada nāve.

Pirmā pasaules kara laikā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Šo vienību puišiem iegalvoja, ka viņi cīnās pret vāciešiem – izseniem latviešu ienaidniekiem. Patiesībā ar šo 16-18 gadus vecu puišu prātiem manipulēja tāpat, kā to mūsdienās dara „Islāma valsts”. Mēs jau visi redzējam kadrus, kur mazie puikas nošauj gūstekņus. Var tikai iedomāties, kādā veidā tie ir bijuši nozombēti, lai darītu kaut ko tamlīdzīgu. Šeit bija karš, un latviešu strēlnieki tā nešāva vāciešus kā „Islāma valsts” mazgadīgie džihādisti, bet tā propagandas deva, kuru latviešu jaunekļiem savulaik iebaroja, nesa savus augļus. Vācietis ir ienaidnieks – viņš jānogalina. Latvieši ar prieku karoja pret vāciešiem un tāpat kā latvieši slaktēja karā vāciešus, tā arī vācieši slaktēja karā latviešus. Kad krievu armijā sāka izplatīties boļševisms un visi sāka par karu runāt „imperiālistiskā kara” un „vispasaules miera” kategorijās, tad latviešu strēlnieki sāka brāļoties ar vāciešiem un sāka atbalstīt lieliniekus. Tātad vakar vācieši ir vēsturiskie ienaidnieki, šodien vācieši ir brāļi. Ne tikai brāļi – atbrīvotāji! Vāciešiem ieņemot Rīgu, vietējas Latviešu biedrības vadītājs Fricis Veinbergs dziedāja slavas dziesmas vācu brašiem karavīriem un izcilākajam starp ķeizariem – Vilhelmam II.

Lielinieku valdība Pēterpilī noturējās faktiski uz latviešu strēlnieku durkļiem. Viņu asinsdarbi visā Krievijā un īpaši Ukrainā bija tik briesmīgi, ka vārds „latvietis” asociējās ar šausmām. Latviešu bēgļu organizācijām Ukrainā bija visai problemātiski izskaidrot, ka tiem latviešiem, kas tur nokļuvuši bēgļu gaitās, nav nekā kopīgā ar šiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Pirmās republikas laikā nodibinātais un arī mūsdienās uzturētais latviešu strēlnieku kults tomēr jāuztver ļoti kritiski. Jo tas bija likumsakarīgi, ka tie paši latviešu strēlnieki, kas noslīcināja asinīs pusi Krievijas 1918. gadā, lielākoties tikuši Krievijā apšauti 1938. gadā. Un to darīja tieši tā pati vara, tā valsts iekārta, par kuru viņi ir cīnījušies un kurai viņi ir kalpojuši. Šie noteikti nav cīnījušies par Latviju. Galu galā šī Padomju valsts aprija 1940. gadā Baltijas valstis, pusi Polijas, Besarābiju, daļu Somijas. Ja tas ir tas, par ko man kā pilsonim būtu jājūsmo, tad acīmredzami te nav kaut kas kārtībā ar loģiku un veselo saprātu. Neviens nenoliedz latviešu strēlnieku drosmi un kara spēju tehnisko pusi, bet patriotiska un ideloģiska sastāvdaļa tur, maigi izsakoties, ir stipri apšaubāma.

1939. gadā visi latvieši aiz sajūsmas spiedza „Uz neredzēšanos!”, kad vācieši bija spiesti doties uz Vāciju. Mūsu historiogrāfijā pielietotais jēdziens „repatriācija” attiecībā uz baltvāciešiem pēc būtības ir nepareizs, jo viņu patria, viņu Vaterland vienmēr bija Baltija, savukārt Vācija viņiem vēsturiski ir bijusi Mutterland. Ko vien nerakstīja toreiz mūsu pašmāju publicisti sakarā ar to! „Vispārības labums te ir latviešu tautas labums, jo te ir latviešu dzīves telpa – fakts, ko arī nelielā vācu tautas grupa repatriēdamās nupat 1939. gada rudenī beidzot godprātīgi apliecināja, teikdama, ka vācieši mūsu zemē jutušies kā skabarga svešā miesā.” Neviens toreiz nepamanīja vai arī negribēja redzēt, ka šis process nemaz nav brīvprātīgs un nenotiek tāpat vien. Tā jau ir, ka no rīta var priecāties, ka kaimiņam deg māja, taču vakarā jau jāsāk apzināt savus zaudējumus.

Neviens arī nepamanīja, ka Latvijas valsts izveidošanās un atzīšana no toreizējas Padomju Krievijas puses 1920. gada 11. augusta miera līgumā ne mazākā mērā atbilda arī pašas Krievijas interesēm, jo tajā laikā boļševiku valdību neatzina neviena no lielvalstīm un bijušās Krievijas impērijās nomalēs izveidojušās valstīs kļuva par dabisku diplomātisku tiltu uz Rietumiem. Taču saasinoties situācijai Eiropā tie, kas vēl pirms padsmit gadiem ignorēja Padomju Savienību, meklēja ar to tuvināšānos, nodibināja diplomātiskas attiecības un galu galā mierīgi noskatījušies un Eiropas kartes pārdalīšanu, aprobežojoties labākajā gadījumā ar šos notikumus neatbalstošām deklarācijām vai izslēgšanu no Tautu savienības, kurai nesekoja nekādas jūtamas sekas.  Tika pilnīgi aizmirsts par Bismarka brīdinājumu, ka neskatoties ne uz kādām starptautiskajām tiesībām, visi starptautiskie līgumi ir spēkā tik ilgi, kamēr nav mainījušies apstākļi (lat. rebus sic stantibus), kādos tie ir slēgti. 1939. gadā apstākļi bija radikāli mainījušies salīdzinot ar 1920. gadu un pavēra ceļu 1940. gada notikumiem.

1940. gadā krievu tankus sagaidīja ar ziediem. Var jau teikt, ka sagaidītāju starpā bijuši vien žīdi un krievi, taču nē, absolūts vairums tur bija latvieši. Un arī „Tautas saeimas” sastāvā bija tīrākie etniskie latvieši. Profesors Dr. Augusts Kirhenšteins, cik tas nebūtu kādam atklājums, piedalījies Latvijas Brīvības cīņās un stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa tikpat lielā mērā kā Dr. Kārlis Ulmanis. Un viņi abi stāvēja pie neatkarības kapa. Katrs savā pusē. Katrs palika savā vietā.

Tad nāca 1941. gads, un pēkšņi vācieši ir kļuvuši par atbrīvotājiem. Neviens jau nedomāja ieminēties, ka viņi ir „skabarga svešā miesā”. Tagad sāka dedzināt sinagogas un šaut žīdus. Tikai mūsu perversā historiogrāfija var pasludināt 1905. gadu ar vāciešu šaušanu par „atsvabināšanas cīņām”, bet 1941. gadu par kauna traipu Latvijas vēsturē un visu atbildību novelt uz svešas totalitārās valsts okupācijas varu. Pašlaik ik gadu mūsu politiķi pulcējas 4. jūlijā uz atmiņas pasākumiem un lej krokodila asaras. Varbūt tomēr būsim konsekventi?! Vai nu 1905. gads arī ir kauna traips mūsu vēsturē, vai arī žīdu šaušana ir arī „atsvabināšanas cīņas”?!

Kad vāciešiem sākušās nopietnas problēmas karā, pārliecībā, ka nacionālsociālistiskā Vācija karu zaudēs un ka pēc II Pasaules kara noteicējas būs ASV un Lielbritānija, 1943. gadā tika nodibināta Latvijas Centrālā padome, kura ieņēma izteikti antivācisku pozīcīju. Pilnīgi skaidrs, ka šādas aktivitātes ne tikai neizraisīja vāciešos sajūsmu, bet represijas. Vēl pirms dažiem gadiem nopienti runāja par pieminekli Konstantīnam Čakstem, Latvijas Centrālā padomes vadītājam, kaut arī viņš nebija nekāds brīvības cīnītājs, bet parastais oportūnists. Mūsu historiogrāfijas spēja radīt fiktīvus brīvības cīnītājus ir vienkārši apbrīnojama.

Tad sekoja 1944. gads un Latvijas otrā padomju okupācija. Tie, kas kliedza vāciešiem 1939. gadā „uz neredzēšanos”, jau ar citiem vāciešiem ir devušies bēgļu gaitās uz Vāciju, vai arī patstāvīgi zvejnieku laivās uz Zviedriju.

Padomju okupācijas noslēguma posmā, mainoties politiskajam kursam un demokratizējoties sabiedrībai, sekoja trešā atmoda, kuras galvenais dzinulis bija ne tikai vēlme pēc neatkarības, bet arī vēlme pienācīgi dzīvot „kā Rietumos”. Pie reizes aktuāls bija arī sauklis „pret migrantiem”.

Mjā, sākām dzīvot kā Rietumos, iestrēguši līdz ausīm kredītos, jo to dalīšana pa labi un pa kreisi un nepārdomāta ņemšana arī bija sava laika psihoze. Cilvēki, kuriem nav raksturīga piesardzība, mērēnība, realitātes sajūta un spēja reāli samērot savas vēlmes un vajadzības ar savām iespējām, pārvalda valsti. Neviens politiķis nav tik ietekmējams kā tas, kuram ir milzīgas parādsaistības. Šīs atkarības dēļ viņš ir gatavs nobalsot par jebko, kas ļaus viņam ilgāk noturēties pie siles. Ideālā gadījumā lielu parādsaistību esamībai ir jābūt tikpat absolūtam šķērslim tikt ievēlētam par deputātu vai ieceltam par amatpersonu kā iepriekšējai darbībai par labu VDK. Parādsaistības ir ļoti nopietna augsne korupcijai.

Arī parastiem ļautiņiem derētu atcerēties, ka nedrīkst sagrābties kredītus pāri savai spējai tos atmaksāt un pēc tam sūdzēties, ka kāds nav brīdinājis, ka kredīti ir jāatdod, bet ienākumu līmenis var samazināties. Vainīga ir valdība, ka nav brīdinājusi. Valdība ir pie daudz kā vainīga, taču neviena valdība nespēs izskaust maniākālo bagātības kāri un vēlmi dzīvot pāri saviem līdzekļiem vai izrādīšanās vēlmi. Pareizi jau saka par mārketingu, ka tā ir zinātne par to, kā pārdot cilvēkam viņam nevajadzīgas lietas par viņam nepiederošu naudu, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, kas viņu nemaz neinteresē.

Rezultātā, šodien ekonomisko „bēgļu gaitās” ir devusies vismaz 1/5 daļa iedzīvotāju, no kuriem daudzi jau plāno atteikties no Latvijas pilsonības Brexit’a īstenošanas gadījumā, un vēl Latvija „brīvprātīgi” ir uzņemusies saistības uzņemt „bēgļus” no Āfrikas un Sīrijas. Pilnīgs bezsakars.

Kaut ko vairāk neloģiskāku un murgaināku par Latvijas vēsturi un politiku ir grūti iedomāties. Tas, kurš šodien ir draugs, rīt būs ienaidnieks un otrādi. Tas, par ko tikko cīnījās, rīt jau nebūs aktuāls. Viss atkarīgs no starptautiskas situācijas un konkrētā labuma konkrētā brīdī. Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis. Un pie reizes visi atkārto kā mantru „Mums ir mūsu valsts”, kritizē 4. maija republiku un slavē 18. novembra Latviju. Tauta pašapmierinās ar neatkarības ēnu un valsts imitāciju.

Pētera Krauklīša krusttēva sadzīviskās pamācības no Augusta Deglava romāna „Rīga” ne ar ko neatšķiras no politiķu „gudrībām”.

„Redz, tev arvien tad darīšanas ar smalkiem cilvēkiem. Tu noskaties, kā kungi dara, un dari viņiem pakaļ. Tu pastāvīgi dzirdi pareizi vāciski runājam un beidzot ieņemies arī! Un ja vēl pats piemācies klāt ... Tev jātop smalkam, jāmācās smalkas manieres, jāmācās vāciski, lai neviens nevarētu pateikt, ka tu esi zemnieks un pie tam vēl latvietis. Mācies cik tu vari vāciski, cik tu vari vāciski, vāciski, vāciski, vāciski!.. Tikai tā tiksi dzīvē uz priekšu!”

Šī savas patiesās sejas noslēpšana un absolūta individualitātes zaudēšana varētu būt saprotama 19. gadsimta vidū, bet ne jau mūsdienās. Un te daži cīnās pret nikābiem, neredzot, ka valkā to pašu apģērbu ikdienā, tikai garīgā nozīmē. Katram jaunievēletam valsts vai ministru prezidentam pirmais kas tiek noskaidrots no žurnālistu puses ne jau cik ir latviskas viņa domas, bet cik labi viņš runā angliski. Ne pārāk skaidrs no kurienes ir tāds stereotips, ka angļu valodas zināšanas ir liecība par īpašām prāta spējām, bet acīmredzami neviens Pēteris Krauklītis, pat augstā amatā ticis, nevar atbrīvoties no krusttēva padomiem.

Ernesta Brastiņa grāmatā „Latvija, viņas dzīve un kultūra” (1931, Rīga, „Grāmatu draugs”) ir vesela nodaļa, kas veltīta „Politikai” (189.-195. lpp.). Tajā Brastiņš nepārtraukti citē toreizējo latviešu politisku domātāju atziņas, kliedzot pēc saimnieka valstī, jo „Kopdarbos viņš [latvietis] prasa stingras un noteiktas vadības un labprāt paklausa tai, ja vien tā ir saprātīga un taisnīga. Savos dvēseles dziļumos viņš nav tipisks dēmokrats, kuŗam patiktos daudzo valdīšana un rīkošana. Viņš vai nu grib rīkot pats, vai klausīta kāda viena saimnieka rīkojumiem. S a i m n i e k s labākā nozīmē ir latviešu varas izpratnes radīts jēdziens ar šaurāku vai plašāku darbības iecirkni. Valdošam jābūt individam, bet pārlūkot var kolektīvs, nevis otrādi.”

Pareizi saka, ka tam, kurš sauc pēc stingras rokas, ir problēmas vai nu ar galvu vai nu ar potenci. Un tālāk:

„Dēmokratiskās Latvijas satversmes trūkumi izrādījās tik lieli, ka jau agri pacēlās balsis pret to. 1926. gadā Arturs Kroders sparīgi raksta:

„Ka mūsu polītiskās dzīves šablona vairs neder, tas katram skaidrs. Septiņus gadus esam klibojuši, taustījušies, svaidījušies pa nožēlojamas reālpolītikas veiklajām kombinācijām, līdz visi dabūjuši neapšaubāmi pārliecināties, ka visus šos gadus esam – mīņājušies uz vietas. [autora izcēlums] Uzreiz ielēcām veco valstju polītisko gudrību katlā un tur tā esam savārīti, ka nu vai kliegtin kliedzam, lai tiktu ārā, saucam pēc citas polītikas. Mums taču, galu galā, ir arī slavenas tradicijas: Kronvalds, Ausēklis, Valdemārs. Tomēr viņu vārdi pa šiem gadiem atskanējuši tikai jubilejās un, varbūt, mazliet dziļākā nozīmē tikai Krišjāņa Barona nāves dienā. I tad tikai acumirklim, vienai dienai, svinīgam gadījumam. Dienas polītikā no šī gara nebija ne jausmas. Cik rakstnieki un žurnālisti valsts pirmajās dienās ienesa Latvijas polītikā veco tradiciju un jaunu domu gara, tik bij. Reālpolītiķam tās tik un tā nepielipa. Bet valdīt taču valdīja reālpolītiķis.

U n a i z v a l d ī t s n u i r t i k t ā l u, k a p r i e k š ā n a v n e k ā d a c e ļ a v a i r s. [šeit un tālāk izcēlumi Brastiņa tekstā] Nejēdzīga migla, kuŗā jaucās sociālā revolūcija, žīdu ieplūdums, korupcija, obstrukcija, uzņēmēju mocīšanās, zemnieku pārmērīgās gŗūtības, direktoru nami, s i m t i e m - t ū k s t o š u l i e l i i e n ā k u m i c i l v ē k i e m, k u ŗ i n a v n e k a s b i j u š i u n k u ŗ i n e k a s a r ī n a v, bet kuŗiem ir sava partija un draugu pulks un, par visām lietām, daudz bezkaunīgas uzbāzības, līšanas un absolūtas vienaldzības pret smalkjūtību, godu, pašlepnumu. Un visu pilsoņu lielulielā vairuma nerimstošas rūpes par dienišķu maizi, par absolūti nepieciešamo iztikas minimumu.

Veca polītikā šablona to visu mierīgi pacieta. Ļāva, lai viss iet, kā iedams. Jo – šodien mēs esam viens pret otru opozicijā, bet rīt, kas zin, abiem atkal jābūt pozicijā. Kopā jāvalda, kā tad lai saplēšamies tik tālu, ka vairs nav ceļa atpakaļ. Visiem taču cenšanās viena: tikt pie valsts vadības. Vienalga, ar ko kopā un vienalga, priekš kā. Vara manās rokās, – tas viss. Un vēl augstāks „mērķis”, priekš kuŗa vara ir tikai līdzeklis, ir visu laiku bijis tie kopējie polītiķu veikali, bez ticību un tautību izšķirības, un, protams, arī bez partiju izķširības...

Par tāļākām lietām, par valsts un tautas tāļāko nākotni, par mūsu rītdienu nedomāja un vēl tagad domā maz. Nepiedodami maz...” („Pirmdiena”, 1926. g. Nr. 57)

Otrs mūsu nacionālisma sargvietās stāvošais rakstnieks E r n e s t s B l a n k s, dažus gadus vēlāk trešās Saeimas priekšdienās izmisis sauc:

„Kas vēl nebūtu bijis pārliecināts par mūsu polītiskās dzīves smago krizi, tam acis atvērs Saeimas vēlēšanu aģitācijas laiks. Šīš jau pēc skaita ir ceturtās lielās vēlēšanas valstī – pēc Satversmes Sapulces, pirmās un otrās Saeimas vēlēšanām un pilsoņiem ir izdevība salīdzināt partiju parādi šais vēlēšanās ar iepriekšējām parādēm. Rezultāti nav mūsu polīķiem iepriecinoši.

Mēs nejūtam šai vēlēšanu cīņā lielu idejisku spēku, mēs neredzam spilgtus polītiskus lozungus, nedzirdām neviena spēcīga nākotnes aicinājumu, pat lielāku aģitācijas techniku. No 120 kandidējošiem sarakstiem neviens nav varējis uz sevi griezt pilsoņu uzmanību ar kaut ko, kas atšķirtos no mūsu ikdienišķās partiju dzīves prozas, no mūsu polītiskās pelēcības. „Nav mūsu laikiem dziesmas, kas kā uz ērgļa spārniem augšup nestu dvēseli”, šie skumjie dzejnieka vārdi, šī atplūdu laikmeta pagurušās dvēseles dziesma kā kapa zvani mums skan ausīs – republikas desmitā pastāvēšanas gadā!

Nav mūsu polītiķiem dziesmas, kas kā uz ērgļa spārniem augšup nestu latvju dvēseli... Lēti ilgtermiņu kredīti, korupcijas apkaŗošana un satversmes reforma jau nav slikta polītiska vēlēšanu programma, bet tai trūkst lielā spožuma, kas lozungu pārvērš degošā liesmā, kas programmu pārvērš ticībā.

M ū s u p o l ī t i s k ā k r i z e izpaužas lielu polītisku centienu trūkumā – šo centienu mums vairs nav ne ārējā, nedz iekšējā polītikā. Mēs veģetējam. [autora izcēlums] Militārā valodā runājot, mūsu polītiķi pazaudējuši stratēģiju un izkusuši šīkā pelēkā taktīkā, uz kuŗas tāpat guļ garīga nespēka lāsts.

Vēlēšanu laiks visās kultūrēlās zemēs ir polītiskas domāšanas un polītisku teoriju laiks. Tad rodas jauni centieni un teorētiski lidojumi, kuŗi spēlēs lielu lomu jaunievēlētos parlamentos. Polītiskie vadoņi tura spīdošas runas par valsts ārējās un iekšējās polītikas mērķiem, sludina tautai jaunu evaņģēliju. Polītiķi tad instinktīvi okupē visu garīgu dzīvi – presi, sabiedrību, klubus. Par mūsu līderu runām vēlēšanu laikā neviens nekā nav dzirdējis. Tur nav ko dzirdēt. Lielākais tās var klausīties pretējās partijas vīri un viņu atsevišķi kandidāti, kuŗus mītiņos apstrādā. Kādu polītisku ierosinājumu vai ideju jūs tur nemeklējat. Tur runā miruši politķi, un gramafonu plates nolasa kongresa rezolūcijas. Šādas polītisku invalīdu runas klausīties ir sods vēlētājiem,ko partiju līderi paši apzinās, un tādēļ kā kompensāciju klausītājiem dod brīvas kino izrādes un koncertus.

Sabiedrība meklē politiskus vadoņus, bet tos nevar atrast. Polītiķi ir sausi un auksti, kas nespēj sev līdzi aizraut ar sajūsmas uguni, ar ticību Latvijas nākotnei, un ar uzupurēšanos tai. Viņa prasa lētus kredītus un korupcijas apkāŗošanu, viņa grib stabilu valdību un stingru valsts varu, bet viņa grib no saviem vadoņiem dzirdēt vēl ko vairāk. Viņa prasa lielos mērķus, kas nezūd gadu desmitos un simtos, viņa meklē idealus, kas rakstīti mūžībai.

Un to mūsu polītiķiem pašiem nav.

No 120 vēlēšanu sarakstiem pilsoņiem nav neviena, kas būtu spraudis arī kādu talāku nākotnes mērķi, kam būtu maksimāla programma. Kādu viņi grib redzēt nākotnes Latviju pēc 20, 50 vai 100 gadiem – to jums nepateiks neviens polītiķis. Viņi dzīvo viena gada budžeta robežās, no rokas mutē. Viņiem nav kultūras ideālu, viņeim nav sociālās programmas, viņeim nav nekā vairāk par vārdiem – palīdzības sniegšana plūdos cietušajiem.

Vai viņi ir valsts vīri? – Liekas, ka tie ir sīkpilsoņi, kas aiz pārpratuma tikuši par valsts polītikas vadītājiem. Jo nevar būt par valsts vīru cilvēki, kuŗiem trūkst jeb kādu polītisku, sociālu, kultūrēlu un ekonomisku mērķu. Tie ir pārakmeņojušies un noslīkuši materiālismā!”

Tāda nu bija īstenībā 18. novembra republika! Tā principiāli ne ar ko neatšķiras no 4. maija republikas. Ja kādam patīk 18. novembra republikas dibinātājus saukt par „tēviem-dibinātājiem”, tad būtu jānorāda, ka 18. novembra republiku dibināja sava laika Godmaņi, Brigmaņi, Āboltiņas, Ušakovi un visi pārējie. Kādi tie bija vējrāži, kurus pašlaik idealizē un ceļ pieminekļus, spilgti izgaismo šis citāts no Pētera Zālītes grāmatas „Kā Latvija tapa” (52.-53. lpp).

„Pat vēl 1917. gada oktobrī kāda Goldmaņa kga dzīvoklī noturētā Nacionālās Padomes dibināšanas sapulcē vēlākais ministrs Meierovics aprāja tos, kas uzstājas par neatkarīgu Latviju, un kad vairāki viens pēc otra par to dedzīgi uzstājas, kā piem. Akuraters, Skalbe, P. Zālīte u.c., tad Meierovics nolika sapulces vadību un – aizgāja. ...

Kad nu sapulce Z. Meierovicam par savu nodomu stāstīja un viņu lūdza, lai tas Ķijevā Nacionālpadomes vārdā uzstātos par neatkarīgas Latvijas ideju un aizstāvētu neatkarīgu Latviju, tad Zīgfrīds Meierovics par tādu prasību pārsteigts atbildēja: „es to nevaru” [Zālītes izcelums]. Sapulcē iestājās uz acumirkli klusums un it kā sastingums. Visi bija pārsteigti. Z. Meierovics to manīja, sāk stostīties un runāt: „Es, es personīgi (neizrunā visa teikuma, nesaka, ko viņš īsti personīgi domā, domāja, laikam, ka viņam tur personīgi nekas nebūtu pretī, bet neuzdrošinās to tomēr izsacīt) un tad turpina: „bet tā frakcija, (t.i. Zemnieku Sabienība) „kas mani ir sūtījusi, ir pret neatkarīgu Latviju, viņa ir par fēderāciju (savienību) ar Krieviju”. Sapulcē tas bija pērkoņa spēriens no zilām debesīm. Viss, kas „sapņots”, viss, kas darīts likās izgaistam, neatkarīgas Latvijas zvaigzne nogrimstam. Bet drīz sapulcē pacēlās balsis un protestēja pret tādiem Zīgfrīda Meierovica un Zemnieku Savienības ieskatiem. Tie atkal bija dzejnieki, „s a p ņ o t ā j i” [Zālītes izcelums], ideologi, kas dedzīgi uzstājās par neatkarīgu Latviju, radīja sajūsmu, lika atspīdēt atkal neatkarīgas Latvijas zvaigznei, rādīja vienīgo īsto ejamo ceļu un novērsa visus no „realpolitiķu” maldu ceļa.

Zīgfrīds Meierovics to redzēdams vēl mēģina aizstāvēties un teikto atkārtodams un papildinādams saka: „Es to nevaru, jo tā frakcija, kas mani dēlēģējusi, ir pret neatkarīgu Latviju, viņa ir par fēderāciju ar Krieviju, it īpaši Skubiņš, Brēmers un Ulmanis ir pret neatkarīgu Latviju, viņi ir par fēderāciju ar Krieviju un viņiem pie zemniekiem ir liels iespaids” [Zālītes izcelums]. ...

Kā no vēstures ir zināms, Ulmanim tomēr izdevās 1939.-1940. gadā piepildīt šos sen lolotos plānus par savienību ar Padomju Krieviju un zināmā mērā to var nosaukt par Ulmaņa personīgo veiksmes stāstu. Ja psihoanalizē ir ļoti svarīgi izprast cilvēka bērnību, tad tik pat svarīgi ir pienācīgi novērtēt politiķa „bērnu” dienu noslieces, tieksmes un cerības.

Tālāk Zālīte citē Jāni Akurateru, kurš norāda attiecībā uz Meierovicu: „Gadu vēlāk šis pats „polītiķis” jau pieņēma labprāt neatkarīgas Latvijas ārlietu ministra posteni”.

Kā varam redzēt, zviedru režisora 2001. gadā uzņemta filma „Buy Bye Beauty”, kurā Latviju attēloja kā prostitūcijas zemi, kur latvju meitas aizrautīgi palien zem jebkura, kurš vien labi maksā, bet latvju dēli policijā piesedz šo rūpālu, ir tikai ziediņi salīdzinot ar to politisko prostitūciju, kas valda Latvijā kopš izseniem laikiem. Un daži prostitūti tiek gan pie viņu vārdu nosauktajām ielām un pieminekļiem viņiem par godu. Piemineklis Ulmanim jau stāv Ārlietu ministrijas ēkas priekšā. Tagad ceļā uz valsts simtgadi Tukuma novads dāvās Latvijai Zīgfrīda Annas Meierovica pieminekli. Paldies, nevajag! Un aizvāciet arī Ulmani!

Audz godā, man’ māsiņa,

Valkā vaŗa vainadziņu;

Brāļi tevi mīļi gaida

Ar godiņu izaugam.

Ar godiņu, jaunas meitas,

Ne ar zeltu, sudrabiņu;

Zelt’ sudrabu gan dabūs,

Goda vairs nedabūs.

Labāk lecu ūdenī,

Ne radiem kaunu daru,

Labāk manu augumiņu

Lai sit vilnis maliņā.

Labāk redzu zelta naudu

Ugunī sadegot,

Nekā savu augumiņu

Negodā paliekot.

Labāk mani sirmi mati

Zem vizuļu vainadziņa,

Nekā man zelta mice

Bez godiņa galviņā.

Kur ir palikuši šo dainu cēlie tēli?

Tātad mēs tiekam laipni aicināti atgriezties pie 18. novembra republikas. Jau citētais Bismarks apgalvoja, ka tikai idioti mācās no savām kļūdām. Ir svarīgi zināt, kas ir labs un kas ir slikts, kas ir veselīgs un kas ir kaitīgs, spēju atšķirt zāles no nezālēm, spēju analizēt savu rīcību. Tas ir stulbi atkārtot cita rīcību, ja jau ir redzams, ka tā ir kļūdaina un nevis risina esošas problēmas, bet rada citas.

Runājot atklātu valodu, mums tiek piedāvāts doties valstiskā ceļojumā pa tām pašām sliedēm, tajā pašā vilcienā, ar tiem pašiem mašīnistiem, ar to pašu publiku vagonos. Loģiski, ka galu galā mēs nokļūsim tajā pašā strupceļā, kurā nonāca 18. novembra republika. Nē, nē, nav nekādas principiālas starpības starp 18. novembra un 4. maija republiku. Problēma jau nav datumos, bet cilvēkos. Tajos, kas balso un tajos, kas tiek ievēlēti.

Pirms kāda laika esmu nejauši pirmo reizi nokļuvis Mazās ģildes ēkā un ar lielu interesi lasīju senču gudrību, kas uz sienām un logu un durvju ailēs ir formulēta izteicienu veidā. Viens no tiem izraisīja dziļas pārdomas: „Zum Tanzen braucht man nicht blos Schuh’, man brauch auch wackre Füße dazu“ (Lai dejotu ir vajadzīgas ne tikai kurpes, bet arī veselas kājas). Sākumā šis izteiciens man šķita absurds, jo pirmsšķietami tā nav nekāda gudrība. Tā ir acīmredzama lieta. Taču vēlāk nāca apskaidrība. Ne jau tāpat vien ir tāds izteiciens „Politik nav nekāds kinderšpīl, tas ir großu cilvēku dancis”. Preambula un pati valsts Satversme, likumi ir tās kurpes, tie Schuhe, bet ja kājas nav veselas – un te domāts pilsoņu kopums, kuram vajadzētu būt apveltītam ar pilsoniskiem tikumiem un veselo saprātu, un 100 galvas, kurām vajadzētu būt gudram, tad nekāda deja nesanāks, vien tāda ļodzīšanās uz paklāja citu dejotāju priekšā. Taču nē, prominences nemākulīgi dejo polonēzi NBS Virsnieku un instruktoru ballē, un visa tauta komentāros ieņirdz par šīm „prominencēm”, „ekselencēm” un „magnificencēm”.

Mūsdienās arī ne pārāk labi zināmais un latviski vispār netulkotais skotu morālists Semjuels Smailss [Samuel Smiles, 1812-1904] rakstīja savā slavenākajā darbā „Raksturs” [„Character”, 1871]:

„Lieli vīri un diži domātāji ir patiesie vēstures darītāji, kura pēc būtības nav nekas cits kā cilvēces attistība ar raksturu apveltītu cilvēku – karavadoņu, valdnieku, priesteru, filozofu, valstsvīru un patriotu – patiesas pasaules aristorkātijas – ietekmē. Patiesi, [skotu vēsturnieks Tomass] Karlails ir pamatoti pierādījis, ka pasaules vēsture ir tikai lielo vīru vēsture. Tieši viņi bagātina nacionālās dzīves posmus un atstāj savas personības nospiedumu. Viņu ietekme var būt aktīva un reaktīva. Kaut arī viņu morālais izskats zināmā mērā ir sava laikmeta produkts, virziens, kurā virzās sabiedrība, lielā mērā ir viņu darbības rezultāts. Viņu individuālā rīcība izraisa kolektīvas sekas. Viņi domā dižas domas, izsaka tās, un šīs domas izraisa notikumus. Tā, pirmie reformatori radīja reformāciju un ar to panāca mūsdienu domas atbrīvošanu....

Diži cilvēki uzliek sava gara spiedogu savam laikmetam un tautai ... tā rīkojās Luters Vācijā... Neviens cits Itāliju tā neapzīmogoja ar savu ģēniju kā Dante. Viņa valsts pagrimuma ilgu gadsimtu laikā viņa vārdi bija visu godīgo cilvēku sarguguns un bāka. Viņš bija savas tautas brīvības nesējs. Mīlestības pret brīvību dēļ viņš ticis vajāts, bija spiests doties trimdā un mira svešumā. Kopš viņa nāves dienas un līdz mūsdienām visi izglītotie itāļi zināja no galvas fragmentus no viņa darbiem un viņa dzejā esošas jūtas iedvesmoja viņu dzīvi un tam bija izšķiroša ietekme uz viņu nācijas vēsturi. ...

Tāda tipa cilvēki veido zemes, kurai tie pieder, dzīvas asinis. Viņi padara savu zemi nozīmīgāku, stiprina un izdaiļo to, apgaismo ar savas slavas stariem un kalpo par dzīves un rakstura piemēru, kādu ir novēlējuši savai tautai. ...

Bet ne jau tikai diži cilvēki vien ir jāņem vērā, vērtējot tautas iezīmes, bet arī to raksturs, kurš ir noteicošais tautas masā. [autora izcēlums] Kad Vašingtons Ērvings ir apmeklējis Ebotsfordu, sers Valters Skots iepazīstināja viņu ar daudziem saviem draugiem un tuvajiem cilvēkiem ne tikai no zemes īpašnieku, bet arī no zemnieku vidus. „Es gribu Jums parādīt cilvēkus” – teica Skots – „no patiešām lielisko vienkāršu Skotijas ļaužu vidus. Nevar spriest par tautas raksturu, raugoties uz tās augstākajām aprindām, to vīriem un sievām; visur tie ir tie paši.” Tajā laikā, kad valstsvīri, filozofi un garīgie vadītāji veido sabiedrības domājošo daļu, cilvēkiem, kas veicina rūpniecību un attīsta amatus, kā arī darbaļaužu masai, no kuras laik pa laiku tiek papildināts nacionālais spēks un prāts, nepieciešamā mērā jāietver sevī katras nācijas dzīvesspēks un jāveido tās fundaments un atbalsts.”

Nav īsti pareizi vispārināt, bet daži gadījumi ļoti zīmīgi atklāj tautas masās esošas morālas vērtības.

Pirms kāda laika es piedalījos sarunās par kāda uzņēmuma pirkšanu. Viens no tirgus dalībniekiem vēlējās palielināt savu tirgus daļu, savukārt otrs jau kādu laiku piedāvāja savu uzņēmumu pārdošanai. Kontakti bija drīzāk neformāli, un uz tikšanos mēs devāmies kopā ar investoru pārstāvjiem. Seši cilvēki nelielā telpā. Mums pretī sež nevainojamos uzvalkos sapucējušies divi pusmūža kungi, kuriem uzvārdi beidzas ar „-nieks” un kāda eleganta dāma, kurai uzvārds beidzas ar „-iņa”. Grūti iedomāties kaut ko latviskāku! No mūsu puses bija divi krieviski runājušie uzņēmēji, kas pārstāvēja lielās kaimiņvalsts investorus. Ģērbušies džemperos. Saruna notika krievu valodā.

Kā runas vīrs es uzsāku diskusiju: „Klīst baumas, ka jūs pārdodat savu uzņēmumu un jau pasen...”

Viens no „–niekiem” atbildēja: „Jā, mēs pārdodam. Mūsu uzņēmumu. Mēs vispār pārdodam pilnīgi visu. Ja jums vajag – arī Latviju varam pārdot!”

Pārrunu telpā uz acumirkli iestājās klusums un it kā sastingums. Visi bija pārsteigti, ieskaitot otru „-,ieku” un „-iņu”. Mani investori nemaz neplānoja pirkt Latviju ne jau tāpēc, ka nebija naudas, bet tāpēc, ka neviens negaidīja, ka, pērkot kaut kādu štrunta uzņēmumu, pie reizes tiks piedāvāta arī Latvija. Turklāt to piedāvāja cilvēki, par kuriem nebija šaubu, ka katru gadu no 11. novembra līdz 18. novembrim tie dekorējas ar sarkanbaltsarkanām lentītēm un vismaz ārēji iemieso latviskuma triumfu. Šis bija tāds izteikti „latvisks” uzņēmums ar tādu pašu darba kolektīvu.

Šķiet, šīs sekundes ilga veselu stundu. Skaidrs, ka tam „–niekam” vajadzēja pateikt kaut ko skarbu, bet es lēni, piemeklējot vārdus, atbildēju: „Nu tikai gadījumā, ja Jūs Latviju esat pienācīgi atspoguļojuši savā gada pārskatā!”

Atskanēja draudzīgi smiekli, un situācija bija glābta. Tiešām glābta? Es absolūti nesaspringstu, kad redzu melnoranžas lentītes. Katram ir tiesības izpausties, kā viņš vēlas, un tas pat ir labi, ka cilvēks godīgi demonstrē savu politisko pārliecību. Vismaz skaidrs, ko var sagaidīt! Bet es pilnīgi nopietni saspringstu, kad redzu cilvēku ar sarkanbaltsarkanu lentīti pie krūtīm. Es ieskatos viņa sejā, cenšos saprast, kāda ir viņa motivācija piespraust šo lentīti. Vai tiešām viņš ir par Latviju ne tikai ar sirdi, bet arī ar prātu un darbu, vai varbūt tomēr šis ir pseidopatriotisms, kas pastāv tikai simbolos, vārdos un „-niekos” un viņš ir gatavs pārdot Latviju jebkuram? Un tādu ir daudz!

Un no šo pseidopatriotu puses pat netiek apsvērts kādu nožēlojamu iespaidu visa tā ņemšanās un gatavība pakalpot un pārdot Latviju jebkuram atstāj ne tikai uz līdzpilsoņiem, bet galvenokārt uz cittautiešiem. Kā var integrēt cittautiešus tajā, kam paši latvieši netic un dara visu pilnīgi pretēji tam, kas sludina?!

Diemžēl ir taisnība Alvim Hermanim, kurš arī viens no retajiem atļaujas teikt to, ko domā. „Mēs, kas vēlamies pārmaiņas valstī, esam mazākumā un esam mazizglītota vairākuma ķīlnieki.” Tas pieder pie Latvijas politiskās subkultūras, ka latvieši nav spējīgi pašorganizēties. Politikā viņiem izjūk pilnīgi viss, kam viņi vien pieskaras. Latviešiem nekas neiet tālāk par dumpi. Kaut ko apgāzt, izjaukt viņi var, bet radīt kaut ko noturīgu – nē. Viņi ir līdzīgi kuģa „Bounty” dumpiniekiem, kas 1789. gadā sagrāba kuģa vadību un apsūdzēja kapteini Blaju cietsirdīgā izturēšanās pret komandas locekļiem. Kapteini kopā ar daudziem citiem, kas nevēlējās palikt kopā ar dumpiniekiem, iesēdināja laivā, iedeva pārtiku un dzeramo ūdeni divām nedēļām un pameta cilvēkus likteņa varā. Kapteinis izvēlējās doties nevis uz tuvākājām salām, zinot, ka tās apdzīvo kanibāļu ciltis, bet doties tālāk, kur ir civilizācija. Divu mēnešu laikā neliela laiva mēroja ceļu atklātā okeānā, spītējot vētrām, gandrīz 8000 kilometru garumā. Neskatoties uz pārtikas un ūdens trūkumu, neviens no pasažieriem brauciena laikā negāja bojā, vairāki gan saslima un nomira pēc nokļūšanas uz cietzemes no vietējām slimībām. Blajs no izstumtā kļuvis par varoni. Bet kas notika ar dumpiniekiem? Tos, kurus valdība noķēra, gandrīz visus pakāra, bet tos, kas paslēpās salās tā arī nespēja organizēties. Viņi viens otru visi apkāvuši un visi bez izņēmuma beiguši dzīvi vardarbīgā nāvē.

Man simpatizē Poikāna kunga pozīcija un esmu gatavs balsot par jebkuru partiju, kas piedāvās kaut ko tiešām sakarīgu politikā un kurā būs cienījamie ļaudis. Man arī simpatizē Kaimiņa kunga aktivitātes. Nezinu cik viņš būtu nopietns politiķis, bet tas, kā viņš sapurināja šo smirdīgo purvu, kuru sauc par Saeimu, man šķita ievērības cienīgs. Kādu laiku viņš bija mūsu misters Smits no klasiskās 1939. gada Frenka Kapras filmas „Misters Smits brauc uz Vašingtonu” (Mr. Smith Goes to Washington). Zināmās devās šādi cilvēki var būt noderīgi mūsu politiskajam klimatam.

Taču veids, kā Poikāna kungs ir sanaidojies ar Kaimiņa kungu un abi ir apmainījušies ar laipnībām, ir pilnīgi nepieņemams. Šis dzīvsudraba efekts – te saplūduši vienā peļķē, te atkal fragmentējušies – tas bija īstākais kinderšpīl. Es negribu izvērtēt kurš bija un kurš nebija vainīgs. Šī nespēja pašorganizēties padara nenopietnu to, par ko viņi uzstājas. Diemžēl šajā ziņā gan Poikāna kungs, gan Kaimiņa kungs abi ir tipiskie latvieši ar noslieci uz sīkumainību, bet mūsdienu situācija prasa netipiskus latviešus.

Un kas ir ar to pēc skaita nu jau ceturto atmodu? Kas tā ir par nāciju, kura regulāri iemieg? „Mostieties, pacient! Laiks iedzert miega zāles!” Ja kāds sauc uz n-to pēc skaita atmodu, tad vajadzētu pašiem pamosties.

Prezidents Valdis Zatlers, šis Latvijas valsts ienaidnieks Nr. 2 (starp Kārli Ulmani un Laimdotu Straujumu), jau paspēja vienu reizi sačakarēt reformas valstī. Diemžel, viņš nebija nedz konsekvents, nedz tālredzīgs. Ja viņa rosība savas enveloptūras noslēguma posmā bija cerīga, tad brāļošanās ar „Saskaņas centru” atgrūda no viņa gan progresīvu, gan konservatīvu sabiedrības daļu, jo tik cinisks politiskas prostitūcijas paraugs Latvijas politikā vēl nebija piedzīvots. Te laikam nav jābūt dižam politiķim, lai saprastu, ka tiklīdz valdībā nonāk partija, kurai ir rakstītas un nerakstītas vienošanās ar Kremli, tad visi NATO noslēpumi ar apskaužamu regularitāti tiks pārpumpēti Maskavas virzienā pa to pašu cauruli, kas baro Latvijas tranzītu. Pareizi kāds teica, ka Zatlers ar savu rīcību ir pilnīgi sagrāvis, kompromitējis reformu ideju un tagad var ilgi un skaļi aicināt veikt reformas valstī, taču uz šo saukli neviens vairs neatsauksies.

Un Poikāna kungam, kamēr viņš ir kaut kāds pretošanās sistēmai simbols, tomēr tas jāatceras. Nedrīkst vēlreiz visu salaist gristē. Ja Poikāna kungs augstu ceļ cīņas karogu, tad tas ir jānes ar godu. Par spīti izteiktajai kritikai, es atbalstu Poikāna kunga aktivitātes, jo cilvēki nav ideāli. Kāds vīrietis ir ilgi meklējis ideālu sievieti, bet atradis to, tomēr neapprecējās. Uz kāda drauga jautājumu „Kāpēc?” sekoja atbilde: „Viņa meklēja ideālu vīrieti!” Mums nevajag meklēt ideālus, mūsu laiku idealizēšana ir nākošo paaudžu uzdevums. Mums vienkārši visiem ir jādarbojas valsts labā ar katru savu darbību, katram individuāli. Tikai tā var norūdīt savu raksturu, pretojoties netaisnībai un darot savu dzīves telpu morāli labāku. Ja kāds nespēj cīnīties ar netaisnību mazajā, nevar sakārtot savu pagalmu, tad no tāda nevar sagaidīt neko izcilu politikā.

Un atkal citēšu nemirstīgo Smailsu:

„Politiskas tiesības, kaut arī plaši attīstības, nepadarīs stiprāku tautu, kura ir individuāli samaitāta. Tiešām, jo ir pilnīgāka tautas nobalsošanas sistēma un plašāka tautas slāņu pārstāvība parlamentā, jo vairāk patiesais tautas raksturs atspoguļosies tās likumos un valdībā. Politiskajai tikumībai nekad nebūs drošas eksistences, ja par tās pamatu kalpo atsevišķu personu netikumība. Griba, kuru izmanto samaitāta tauta, izrādīsies par ļaunumu, un preses brīvība kalpos tikai par netikuma un morālās samaitātības ieroci.

Tautas, tāpat kā atsevišķas personības, smeļas atbalstu sajūtā, kas saka tām priekšā, ka tās pieder slavas apstarotajai ciltij, ka viņas ir tās diženuma mantinieki un viņām ir jābūt šīs slavas turpinātājām. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai nācijai būtu izcila pagātne, uz kuru tā varētu atskatīties. Tā stiprina un atbalsta tagadējo dzīvi un ar iepriekšējo laiku cilvēku dižo varoņdarbu, cildeno ciešanu un vīrišķīgās rīcības piemēriem apgaro un padara cēlāku. Nāciju, tāpat kā cilvēku dzīve ir vesela pieredzes dārgumu kratuve, kuru, ja to pareizi pielieto, veicina sabiedrības pašpilnveidošanos, bet ja to ļaunrpātīgi izmanto – noved pie sapņiem, kļūdām un bankrota. Līdzīgi cilvēkiem, nācijas attīrās un stiprinās nelaimēs. Pie to vēstures slavas apstarotajām lappusēm pieder tās, kuras apraksta to raksturu attīstošus pārbaudījumus. Mīlestība pret brīvību un patriotisma jūtas ir darījušas daudz, taču pārbaudījumi un cēlas ciešanas darīja vēl vairāk.

Lielākā daļa no tā, kas mūsu dienās tiek pasniegta zem patriotisma karoga, ir tīrākā veida kroplība un redzesloka šaurība; šis patriotisms slēpjas nacionālajos aizspriedumos, nacionālajā augstprātībā un nacionālajā naidā. Tas parādās nevis darbos, bet lielībā, kaukšanā, žestos un bezjēdzīgos kliedzienos pēc palīdzības, karogu vicināšanā un dziesmu dziedāšānā, bezgalīgā muldēšanā par sen aizmirstiem pārīdarījumiem un sen iznicināto ļaunumu. Inficēties ar līdzīgu patriotismu – ir viena no lielākajām nelaimēm, kas var piemeklēt kādu valsti.

Tāpat kā ir necelais patriotisms, ir arī celais patriotisms – patriotisms, kas stiprina un padara nozīmīgāku valsti ar cēlu rīcību, taisnu un vīrišķīgu pienākumu pildīšanu, godīgu un atbildīgu dzīvesveidu, kas tiecas izmantot daudzas izdevības pašpilnveidoties; līdz ar to, šāds patriotisms ciena iepriekšējo laiku dižo cilvēku atmiņu, kuri ar savām ciešanām reliģijas vai brīvības cīņu laukā ir ieguvuši nemirstības slavu, bet savai nācijai deva brīvās dzīves un brīvās valsts iekārtas iespēju.

Par nācijām, tāpat ka par atsevišķām personībām, nedrīkst spriest pēc to lieluma.

„No tā, ka cilvēks izaugs lielāks kā koks, viņš nekļūs labāks”

Tautas diženums nav atkarīgs no cilvēku skaita, kaut arī cilvēku lielo skaitu bieži vien jauc ar diženumu. Nācija var būt ļoti liela teritorijas un cilvēku skaita ziņā un tomēr būt ļoti tālu no īsta diženuma. Izraeliešu tauta nemaz nebija daudzskaitlīga, bet toties cik lielu dzīvi tā attīstīja un kādu milzīgu ietekmi tas atstāja uz pasaules likteņiem! Grieķija nebija liela: visas Attikas iedzīvotāju skaits bija mazāk nekā Dienvidlankašīrā. Atēnās dzīvoja nesalīdzināmi mazāk cilvēku nekā Ņujorkā, un tomēr tās bija diženas mākslā, literatūrā, filozofijā un patriotismā!

Bet Atēnu liktenīgais trūkums pastāvēja tajā, ka viņu pilsoņi nedzīvoja ģimenes dzīvi un nepazina ģimenes jēdzienu, brīvo pilsoņu skaits bija krietni mazāks pār vergu skaitu. Atēnu sabiedriskie darbinieki cieta ja ne no samaitātības, bet vismaz no tikumu trūkuma. Sievietes, pat labākās, nebija šķīstas. Tāpēc Atēnu krišana bija neizbegama un notika pat ātrāk, nekā to izaugsme.

Tāpat Romas pagrimums un krišana ir nosacīta ar tās iedzīvotāju tikumu pagrimumu un pieaugušo mīlestību pret baudu un bedzarbību; Romas pēdējās dienās darbs tika uzskatīts par pieklājīgu tikai vergiem. Romas pilsoņi pārstāja lepoties ar savu dižo priekšteču tikumiem; impērija krita: tā zaudēja tiesības uz eksistenci. Tādējādi, nācijām, kuras izbauda slinkumu un bezdarbību, jeb citiem vārdiem izsakoties – kuras bija gatavas drīzāk zaudēt litru asiņu, nekā pilienu sviedru – neizbegāmi jāmirst un to vietu aizņem darbu mīlošas un enerģiskas nācijas.

Kad Ludviķis XIV jautāja Kolbēram, kāpēc, pārvaldot tik plašu un iedzīvotāju skaita ziņā lielu valstī kā Francija, viņš nebija spējīgs iekarot tik mazu valsti kā Holande, ministrs atbildēja: „Tāpēc, jūsu majestāte, ka valsts diženums ir atkarīgs nevis no tās teritorijas plašuma, bet no tās tautas rakstura. Mīlestība pret darbu, atturība un holandiešu enerģija dara to, ka jums ir grūti viņus uzvarēt.”

Citiem vārdiem, valsts iekārtas noturīgumam jābalstās uz rakstura noturīgumu. Kāds vien nebūtu atsevišķu samaitātu indivīdu skaits, tie nevar veidot lielu nāciju. Tauta var izskatīties kā augsti civilizēta, taču tā ir gatava sašķīst gabalos pie pirmās nelaimes pieskāriena. Bez atsevišķu indivīdu godīguma tā nevar būt patiesi stipra, cieta un vesela. Tauta var būt bagāta, tai var piemīt smalka estētiskā gaume, un tomēr tā var atrasties uz bezdibeņa malas. Ja cilvēki dzīvo tikai priekš sevis, bez jebkāda mērķa, izņemot baudu, – ja katram ir savs maziņš dieviņš – tad šādas nācijas liktenis jau ir izlemts un tās krišana ir neizbegama.

Ja nacionālais raksturs pārstāj attīstīties – tauta neapšaubami tuvojas savai iznīcībai. Ja tā pārstāj cienīt godīgumu, šķīstību, neuzperkamību un taisnību, tad tai nav tiesību eksistēt. Un ja kādā valstī bagātība jau samaitāja cilvēkus, bauda padarīja par tik izvirtīgiem, shēmošana padarīja par akliem tik lielā mērā, ka gods, kārtība, disciplīna, tikums un likumība ir kļuvušas par pagātnes lietām, tad vienīga godīgo cilvēku, ja tādi vēl atradīsies, cerība paliek uz atsevišķu indivīdu rakstura stiprināšanu: tikai ar to var tikt glābta nācija. Ja raksturs tomēr ir neatgriezeniski gājis bojā, tad tiešām nepaliek nekas glābšanas cienīgs”. Tā nu runāja Semjuels Smailss!

Šķiet, ka jau ir pamatīgi aizmirsta padomju laiku anekdote, kurā disidentu konkursā nejauši uzvarēja santehniķis Ivanovs, kurš, skatoties uz salauztu krānu, pateica „Izskatās, ka te visa sistēma jāmaina!” Nevar aicināt uz pārmaiņām valstī un vienlaicīgi izmantot vecus rīkus un paņēmienus. Neesam taču amīši (ammish people), kas noraida tehnisko un sociālo progresu! Mums nevajag 18. novembra Latviju. Pietiek ar to! Lai dus svētā mierā! Jārada kaut kas principiāli jauns.

Šajā situācijā visvieglāk ir neko nedarīt, jo uzdevums ir grūts, bet darba apjoms ir milzīgs. Mums nav izcilas pagātnes, bet mēs varam izveidot izcilu tagadni. Ar savu nedarīšanu, inertumu, paciešanu mēs jau piedirsām Latviju politikā tik tālu, ka tā sāk līdzināties Augeja staļļiem. Un tomēr kādam šis „skajīstums” ir jāiztīra! Esmu pārliecināts, ka visi netikumi rodas no divām galējībām – iedomības un augstprātības no vienas puses un pašcieņas neesamības no otras puses. Dzīvot mēslos līdz ausīm – tas ir pašcieņas trūkums. Un, ja kāds to sāk apzināties un mēģina no šiem netīrumiem izķepuroties, – šis jau ir pirmais, kaut arī neliels solis, Latvijas sakārtošanai.

Iepriekšējais šī autora raksts:

 https://www.pietiek.com/raksti/si_valsts_ir_mana

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...