Vajāšanas mānija? Vajāšanas realitāte?
Dainis Lemešonoks, speciāli Pietiek28.09.2016.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Žurnālistiem bieži vien nākas sastapties ar trauksmes cēlājiem (tostarp kolēģiem), kuri ir svēti pārliecināti: viņus izseko, noklausās un filmē. Diemžēl pieredze apliecina: kaut stāstītais vienmēr izklausās pašreklāmiski un pat klīniski, reizēm smieklīgajā histērijā slēpjas nežēlīga patiesība. Tas var būt viens gadījums no simta, bet ar šādu pavērsienu vajag rēķināties.
Tāpēc man šķiet pilnīgi iespējami, ka jezgai ap Latvijā radīto viroterapijas līdzekli (nosaukumu neminēšu, lai netiktu pieķerts recepšu medikamenta cildināšanā) ir ļoti dziļas saknes. Tāpēc mānīgs var izrādīties sākotnējais iespaids, ka daži tvitertroļļi vienkārši ļaujas vēlmei – kas uzpampusi latviskā skaudībā – sabojāt dzīvi cilvēkiem, kuri mantojuši imunoloģes Ainas Mucenieces darba augļus.
Es varu piedāvāt versiju par jezgas sakņu iespējamo tīklojumu – protams, ja kādam tā interesē. Kaut kas aizdomīgi līdzīgs pirms deviņiem gadiem notika Lietuvā, kad vēzi ārstējošu zāļu ražotājs Amgen (ASV) tur centās iznīdēt vietējās pretvēža zāles.
Toreiz pūliņi rezultējās pat Eiropas Komisijas prasībā, lai valsts aizliegtu uzņēmumam Sicor Biotech (SB) ražot attiecīgo medikamentu kā neatbilstošu Eiropas Savienības prasībām – draudot ar Eiropas tiesu un milzīgiem naudas sodiem. Līdzīgi kā „Rīgas vīrusam” pretenzijas tika pamatotas ar to, ka šīs zāles tika ieviestas pirms iestāšanās ES.
Lietuvas valsts medikamentu kontroles dienests un Veselības aizsardzības ministrija mudināja valdību aizstāvēt SB, un toreizējais premjerministrs Ģedimins Ķirķils to publiski apņēmās. SB vadība skandālu saistīja tikai ar konkurences cīņu – lietuviešu medikaments bija par 40 procentiem lētāks nekā analoģisks Amgen ražojums. Tobrīd amerikāņu produkta pārdošanas apjoms sasniedza astoņus miljardus dolāru gadā – tika rēķināts, ka SB analogs, izplatoties ES un citu valstu tirgū, tam varētu atņemt piekto daļu ieņēmumu. (Iespaidīgā prognoze nepiepildījās, taču Lietuvas uzņēmums turpina medikamentu ražot un izplatīt.)
Starp citu, amerikāņu farmācijas un biotehnoloģiju uzņēmums pašu mājās tika apsūdzēts, ka „tā vietā, lai strādātu pie cilvēku dzīves pagarināšanas un uzlabošanas, Amgen nelegāli centies gūt peļņu, tādā veidā apdraudot medikamenta lietotājus” (AFP/LETA, 20.12.2012). Tam tika piemērots 762 miljonu dolāru liels sods – par tirgū nelikumīgi laistu mazasinības medikamentu, nosakot tā lietošanai tāda apjoma devas, kādas ASV Pārtikas un medikamentu administrācija bija atteikusies apstiprināt.
Amgen ir pārstāvēts Latvijā un kopā ar citiem te strādājošiem ārvalstu biofarmaceitisko zāļu ražotājiem izveidoja biedrību "Biofarmaceitisko zāļu ražotāju asociācija Latvijā". Šī asociācija bija viena no trijām, kuras bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs pērnā gada jūnijā demonstratīvi izslēdza no Farmācijas jomas konsultatīvās padomes par pretestību viņa plānam ieviest „paralēlo importu», lai medikamentus padarītu lētākus.
Varbūt tagad jaunā ministre un citi veselības politikas veidotāji – piemēram, Saeimas deputāti, piesakot finansējuma programmu veiksmīgākai cīņai ar vēzi, – jūtas spiesti ievērot neafišētas prioritātes medikamentu tirgū, jo skaudri jūt virs skaustiem nežēlīgo Damokla zobenu?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
