Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Valsts iekārtas sašūpošana nav tas pats, kas berzēšanās ap VID, KNAB, SAB, DP vai kādu citu valsts institūciju, cenšoties iztirzāt tās darbības kvalitāti. Valsts iekārta ir politiskās organizācijas pamats un visdziļākā jēga. No valsts iekārtas ir atkarīga tik tikko minēto institūciju darbība. Kāda ir valsts iekārta, tāda ir valsts institūciju darbība. Valsts institūciju darbības kvalitāti drīkst iztirzāt tikai valsts iekārtas kontekstā. Cita kritiski analītiskā loģika ir bezperspektīva. Cita loģika ir neloģiska „loģika”. „Rīdzenes sarunu” kontekstā neloģiski ir KNAB uzlūkot atrauti no krimināli oligarhiskās valsts iekārtas, kā tas diemžēl notiek.

Pēc PSRS sabrukuma bijušajā LPSR tika formāli atjaunota pirmskara LR, bet ar krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Formāli tika atjaunota Satversme un Saeima, Valsts prezidenta un Ministru kabineta institūti, kā arī LR valsts simbolika. Taču reālo politisko un ekonomisko varu sagrāba neliela cilvēku grupa – oligarhija.

Praktiski tas nozīmēja, ka varu sagrāba LKP un VDK nomenklatūras neliela grupa, kas XX gs. beigās noziedzīgi piesavinājās padomju sabiedrības kopīpašumus, politisko un ekonomisko varu. Pret šo grupu jāizturās kā pret oligarhiju. Svešvārds „oligarhija” (gr. Oligarchia - nedaudzu vara) apzīmē valdīšanas formu, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai.

Oligarhijas vara ir vēsturiski sena un zinātnē labi izprasta politiskā parādība. Oligarhiju tradicionāli veido dižciltīgi un bagāti cilvēki. Viņu privātās intereses visbiežāk ir primārās. Taču mēdz būt arī citādāk, kad oligarhija sniedz milzīgu ieguldījumu sabiedrības labklājībā un valsts varenībā. Oligarhi var paši stūrēt valsti, kā arī var valsts pārvaldei novirzīt uzticības personas - profesionālos politiķus un profesionālos menedžerus, radus un draugus.

Pēcpadomju Latvijā nekādā gadījumā pret oligarhiju nedrīkst izturēties kā pret šo fenomenu tā klasiskajā veidolā. Tam ir principāli iemesli. Pats galvenais iemesls ir mūsu oligarhijas kriminālā būtība. Mūsu oligarhi ir laupītāji, noziedznieki, krimināli elementi. Mūsu oligarhi nav dižciltīgi un bagāti cilvēki. Mūsu oligarhi ir amorāli parvēniji – plebejiski iznireļi bez morāles. Viņu bagātība nav viņu darba rezultāts, bet kriminālo noziegumu (galvenokārt „prihvatizācijas”) rezultāts. Tāpēc LR nav oligarhiskā valsts iekārta, bet LR ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta. Tas ir unikāls gadījums cilvēces vēsturē, kurā līdz XX gs. beigām netiek fiksēta kriminālā oligarhija. Tiek fiksēta oligarhija, bet netiek fiksēta kriminālā oligarhija. Latviešu vislielākais politiskais grēks ir vienreizējs grēks globālā mērogā.

Tiekamies ar valstiskuma metabolismu – radikālu pārmaiņu, radikālu pārvēršanos. Reti nelietīgās „perestroikas” mantinieki līdzās demokrātiskajai valstiskuma orientācijai un autoritārajai valstiskuma orientācijai ir dzemdējuši trešo variantu - kriminālo valstiskuma orientāciju, tādējādi pamatīgi izceļoties cilvēces vēsturē un to papildinot ar jaunu valstiskuma orientāciju. Krimināls valstiskums cilvēces vēsturē pirmo reizi radās tikai „perestroikas” izkropļotajās bijušajās PSRS republikās. Tādējādi tagad pasaulē ir sastopama politiskās apziņas demokrātiskā orientācija, autoritārā orientācija un kriminālā orientācija, kura pulsē LR u.c.

Politisko grēku ir pastrādājusi, sargājusi, slavējusi, regulāri papildinājusi latviešu majoritāte. LR krimināli oligarhiskā valsts iekārta nav noziedzīgo iznireļu varoņdarbs, bet gan etniski kolektīvs varoņdarbs. Tāpēc „Rīdzenes sarunu” rezonanse ir masveidīga un grandioza. Rīt, parīt, aizparīt tā būs vēl grandiozāka. Katru dienu izpeld kaut kas jauns politiskā grēka diskursīvajā apsaimniekošanā, jo latviešu majoritātei  šis grēks ir dzīves organiska sastāvdaļa, lepnums, panākums, dārgums, un tāpēc aprūpējams, lolojams, modificējams, analizējams, modernizējams, papildināms lielums.

Sīciņa minoritāte ir latviešu grupa, kurai LR kā krimināli oligarhiskā valsts nav 100% pieņemama. Tādu latviešu skaits ir ļoti niecīgs. Tāpēc publiskajā telpā neeksistē aicinājums aizslaucīt vēstures mēslainē patreizējo kriminālo monstru un sākt dzīvi no jauna, tā teikt, ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Eksistē vienīgi debila retorika par 4.atmodu, bordāniešu, jurašu, strīķu noziedzības un nelietības maskēšana ar “tautas sapulcēm”. Eksistē šizofrēniskas ilūzijas objektīvi izmeklēt “Rīdzenes sarunas” Svētās Govs vadībā.

Svarīgs ir viens moments. Latviešu tautas vēsturē otro reizi tiek degradēta valsts iekārta. Pirmo reizi vainīga bija sabiedrības politiskās apziņas neattīstība, politiski tendētajai inteliģencei bezjēdzīgi cepot politiskās partijas un tādējādi politisko iekārtu novedot līdz fiasko.

Pirmo reizi viss noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tagad tā nebūs. Tagad latviešiem ir ģeopolitiskais saimnieks, un Latvijas teritorijā atrodas ārzemju karaspēks atbilstoši okupācijas kritērijiem.

Tagad turpināsies liekulīgā dancošana. Latviešu majoritātes idejiskā kodola un idejiskā reprezentanta - latviešu varas inteliģences - morāli tikumiskais stāvoklis tagad nav salīdzināms ar latviešu varas inteliģences morāli tikumisko stāvokli 30.gadu sākumā. Tagad latviešu varas inteliģence ir degradējies un deģenerējies pelējums. “Prihvatizācija”, zagšana, noziegumu brīvība, postmodernisms, neoliberālisms, plurālisms, demogrāfiskā katastrofa (kā garīgās sekas) latviešu varas inteliģenci ir fundamentāli sagandējusi. Vara    s inteliģences akompanētā tautas majoritāte ir spējīga vienīgi liekulīgi dancot ap savu vislielāko politisko grēku. Tautas majoritāte nevēlas ne streikot vai mītiņot, ne organizēt valsts apvērsumu vai aicināt palīgā ģeopolitisko saimnieku.  

Tautas majoritātei sagādā baudu „Rīdzenes sarunas”. Katram sevi cienošam pilsonim ir iespēja demostrēt zināšanas politoloģijā, vēsturē, ētikā, sociālajā filosofijā. Kā parasti, katrs ir visgudrākais un viszinošākais. Iespēja likt lietā Dieva dāvināto intelektuālo apdāvinātību un paša sakrauto zināšanu vezumu ir ne katru dienu. Internetā ikvienu „Rīdzenes sarunām” veltīto publikāciju izlabo, precizē, papildina, izmaina par 180 grādiem komentāru simti.

Tautas politiskā apziņa ir satraucoši zemā līmenī. Tāpēc „jaunie konservi” drīkstēja cerēt gūt masu atbalstu vācu-krievu pakta emocionāli demagoģiskajā „restaurēšanā”. Tādas cerības varēja izlīst, zinot par politiskās vides galējo aprobežotību. Tikai galēji aprobežotā politiskajā vidē var neņemt vērā, ka tagad Latvija ir jaunas ģeopolitiskās vienošanās subjekts, jo Gorbačovs mūs uzdāvināja ASV. Pat grūti ticēt, ka latvieši var neapjēgt par amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā. Ja kāds karsti tiecas nosodīt vēsturisko netaisnību, tad nākas sākt ar Romas pāvesta un Vācu ordeņa ģeopolitiskās vienošanās nosodījumu, izlemjot pagānu cilšu pārvaldīšanu Ziemeļeiropā. Šī ģeopolitiskā vienošanās ir baltu cilšu un vēlāk latviešu tautas neapskaužamā likteņa sākums.

„Rīdzenes sarunas” uzjundī krimināli oligarhiskās valsts iekārtas galveno morāli psiholoģisko satelītu – liekulību. Respektīvi, tautas masās iefiltrēto liekulīgo nostādni, it kā LR būtu normāla demokrātiska valsts bez krimināli oligarhiskās valsts iekārtas un bez noziegumu brīvības.

Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties sociālās komunikācijas amorālu stratēģiju. Taču sastopama parādība, kuru zinātnē ir pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis individuālajā līmenī, bet liekulība sociālajā līmenī, kad sociālās komunikācijas amorālā stratēģija ir uzkundzējusies visā tautā.

Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sociuma ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība.

Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska loma ir cilvēku pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu var akumulēt (uzkrāt, papildināt) ideoloģijas uzpotētā izpratne par tautas kopējo vērtību.

Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Nepatīkami ir tas, ka parasti sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, sabiedrība atbalsta liekulību sociālajā komunikācijā.

Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību. Sabiedrību ir pārņēmis mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu.

Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība vairāk vai mazāk intuitīvi apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, kā arī aizliedz kritizēt sabiedrības trūkumus. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz tiem nelabvēļiem, kuri paškritiski, satīriski, ironiski izsakās par sabiedrības trūkumiem. Latvijā tas, piemēram, izteiksmīgi vibrē interneta komentāros. Katrs pats niecīgākais kritiskais izteikums par mūsu dzīvi nekavējoties tiek nolamāts par „kremlina” viedokli, kā arī autoram tiek piedraudēts par viņu ziņot (denuncēt) DP.

Novērtē šo rakstu: