Iesaki rakstu: 
Dzintra ir Latvijas Republikas pilsone. Visu savu dzīvi Dzintra ir smagi strādājusi un maksājusi nodokļus. Deviņdesmito gadu sākumā Dzintra atguva savas dzimtas īpašumu Līvānos. Visus savus spēkus Dzintra ar vīru veltīja dzimtas māju atjaunošanai un izveidoja zemnieku saimniecību. Strādājot zemnieku saimniecībā, nav brīvdienu, ir tikai smags darbs. Šobrīd Dzintrai jau ir 63 gadi, un kā dāvanu no savas valsts par uzticību viņa ir saņēmusi iespēju palikt bez pajumtes savu atlikušo mūžu.
Valsts vadītāji sev vien zināmu iemeslu dēļ ir izvirzījuši valsts prioritātes, un tie nav iedzīvotāji, bet komercbankas. Dzintras pāridarītājs nav vis kāda svešzemju banka, bet valstij piederošā Latvijas Hipotēku un zemes banka, kura kā vergu tirgotājs pārdeva Dzintru ar visu viņas ģimeni zviedru Swedbankai.
Īpaši sāpīgi Dzintrai ir tas, ka, neskatoties uz viņas ilgo darba mūžu, valsts viņu ir atzinusi par otrās šķiras pilsoni, kuru bez žēlastības iznīcina. Tieši valstij piederošā banka brutāli nodeva Dzintras uzticību, izspiežot no Dzintras ģimenes pēdējo sulu un tad pārdodot tālāk nākošajam vergu tirgotājam.
Līdzīgi kā ekspremjera Dombrovska ģimene arī Dzintra, lai pabarotu savu ģimeni un attīstītu zemnieku saimniecību, 2007.gada septembrī noslēdza aizdevuma līgumu ar VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka. Kā nodrošinājums šim aizdevumam tika pieprasītas Dzintras dzimtas mājas. Latvijas Hipotēku un zemes banka pamanījās vēl nopelnīt, prasot naudu par kredīta pieteikuma izvērtēšanu. Naudu paņēma, bet nekaunīgi apmānīja, sakot, ka šādas saistības ir izpildāmas.
Dzintru neviens nebrīdināja par draudošo krīzi, bet, krīzei iestājoties, tika būtiski palielināta procentu likme, lai saistības ar garantiju kļūtu neizpildāmas. Dzintra nepagurusi visus savus iekrājumus un zemnieku saimniecībā nopelnītos darba augļus nesa uz banku, bet bankas apetīte negāja mazumā.
Kad pat ar visiem saimniecības ienākumiem nepietika, lai samaksātu bankas grāmatvežu sarēķināto, Dzintra devās uz šo Dombrovska ģimenei tik draudzīgo banku un lūdza, lai arī viņas ģimenei piešķir kādas brīvdienas. Lai kā Dzintra lūgtos, viņai neizdevās vienoties ar banku par izdevīgākiem kredīta atdošanas nosacījumiem, bet viņas saistības tika nodotas zviedru Swedbankai.
Kāpēc tāda atšķirīga attieksme? Ar ko Dzintras ģimene ir sliktāka par bijušā premjera Valda Dombrovska ģimeni? Kāpēc Dzintrai netika dotas kredīta brīvdienas uz sešiem gadiem, lai viņa varētu atrisināt savas finansu problēmas?
Rodas jautājums, kāpēc Dzintrai pašai netika piedāvāts izpirkt cesiju, kad viņas saistības par kapeikām tika pārdotas Swedbankai? Kā redzams no publiski pieejamās informācijas, tad šīs saistības tika nodotas ar zaudējumiem 40,65 miljoni eiro, kas nozīmē, ka Swedbanka par Dzintras un citu kredītņēmēju saistībām samaksāja Latvijas Hipotēku un zemes bankai ievērojami mazāk, nekā bija tai parādā.
Nodokļu maksātājiem tika zaudējumi 40,65 miljoni eiro, bet Swedbanka no Dzintras prasa pilnu kredīta summu ar procentiem. Vai tā ir mērķtiecīga iedzīvotāju iznīcināšana? Kāpēc šāda iznīcinoša attieksme pret Dzintru, bet atšķirīga daudz saudzējošāka attieksme ir pret bijušā premjera Valda Dombrovska ģimeni, kam ir tikušas dotas ilgstošas kredīta brīvdienas?
Ar to es nebūt nesaku, ka pilnai laimei nepieciešams, lai izsolē steidzami tiktu pārdoti Dombrovska īpašumi, gluži pretēji, arī pārējiem, kas nav dombrovski, pienāktos kredīta brīvdienas, un nav taisnīgi, ka līdzīgā situācijā Dzintra paliek bez mājām un ar milzīgu parādu nastu.
Ir vēl kāda dīvainība šajā lietā - Dzintra vēl pirms izsoles tika pārdota tālāk kādai SIA Hipotēku bankas nekustamo īpašumu aģentūra. Vai varētu būt, ka SIA Hipotēku bankas nekustamo īpašumu aģentūra bija VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka meitas uzņēmums?
Tomēr, neskatoties uz to, ka Dzintra jau atkārtoti ir nonākusi Latvijas Hipotēku un zemes bankas meitas - Hipotēku bankas nekustamo īpašumu aģentūras verdzībā, šā gada maijā tika izsludināta un jūnijā notika Dzintras dzimtas māju izsole, kur kā piedzinējs dīvainā kārtā ir minēta zviedru Swedbanka.
Šāda situācija liek domāt par apzinātu valsts bankas novešanu līdz bankrotam. Iespējams, ka saistību nodošana ir tikai fikcija ar mērķi samazināt valsts bankai pienākošos daļu un vērsta uz shēmā iesaistīto personu iedzīvošanos uz kredītņēmēju un nodokļu maksātāju rēķina.
Es zinu, ka Dzintra nav vienīgā, kura cietusi no šādas shēmas, apzināti iegrūžot bankas klientus parādu verdzībā, vienlaicīgi radot Latvijas valstij zaudējumus 73,137 miljonu eiro apmērā.
Tas vairāk izskatās pēc genocīda, jo ir vērsts ne tikai pret kredītņēmējiem, bet arī pret pārējiem Latvijas nodokļu maksātājiem.
Genocīds ir darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kuros paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība, apzināti ierobežojot dzimstību šajā grupā, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā.
Genocīds ietver sevī gan fizisko aspektu - uzskaitot konkrētas darbības kā, piemēram, noteiktas ļaužu grupas locekļu nogalināšanu, - tā arī psiholoģisko aspektu: šīs darbības tiek veiktas ar konkrētu nodomu daļēji vai pilnīgi iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu iedzīvotāju grupu “kā tādu”.
1948. gada Konvencija paredz, ka bez pašas genocīda realizēšanas, par noziedzīgu un sodāmu atzīstamas gan sazvērestība (slepena vai atklāta vienošanās), kuras mērķis ir genocīda organizēšana, gan atklāta un publiska kūdīšana uz genocīda īstenošanu, gan mēģinājums īstenot, gan līdzdalība genocīdā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
