Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Bet ko tas nozīmē?
Alfrēds Buls, atvaļināts NBS pulkvedis22.08.2016.
Komentāri (15)
Iesaki rakstu: 
Šajās dienās aprit 25 gadi kopš Zemessardzes izveidošanas. Divdesmit piecus gadus Latvija ir formāli brīva un neatkarīga valsts, kurā valsts pārvaldes degradācija straujāk un straujāk strauji uzņem apgriezienus.
Daudzu bijušo un pašreizējo Saeimas un pašvaldību deputātu un izpildvaras amatpersonu darbu raksturo nebeidzamas intrigas, neiedomājama, drīzāk ciniska augstprātība pret Latvijas iedzīvotājiem, personīgo interešu risināšana uz nodokļu maksātāju rēķina, nemitīgie korupcijas skandāli, neremdināma alkatība, morālā degradācija, politiskā prostitūcija, visatļautība un valsts (precīzāk būtu teikt - tautas) apzagšana (mūsdienās funkcionāri to gan sauc par neracionālu izlietošanu).
Šajos 25 gados tautas varas uzurpatori ir veiksmīgi izveidojuši savu valsts pārvaldes modeli, kurā amatos tiek iecelti tikai „savējie”, kam piemīt visas iepriekšminētās raksturiezīmes, ka arī egoisms un nespēja domāt valstiski.
Manī pārdomas raisīja vienas „savējo” ieceltās amatpersonas teiktais. „Valsts prezidents: Zemessargi stāv mūsu vērtību sardzē.” Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi.
Skaidrojumam būtu jāizanalizē vārds „Mūsu”. Visdrīzāk ar vārdu „Mūsu” ir domāta izlepušā un degradētā valsts pārvaldes (likumdošanas un izpildvaras) ierēdņu un Latvijas izzadzēju/izsaimniekotāju armija.
Cilvēki Latvijā vairs netic valsts varas pārstāvjiem, ir degradēta valsts apbalvojumu piešķiršanas sistēma (režisors Alvis Hermanis atteicās saņemt apbalvojumu no „dažu cilvēku” rokām, cilvēktiesību aizstāve un disidente Lidija Doroņina-Lasmane 1995. gadā atteicās no apbalvojuma, jo kopā ar viņu šo ordeni saņemšot arī vairāki bijušie VDK aģenti),
Un šī valsts pārvalde plānveidīgi veicina sabiedrības demoralizāciju un neveicina personību veidošanos, tā veiksmīgi turpina PSRS laikos izveidotās cilvēku pelēkās masas atražošanu - masas, kura nesaprot savas tiesības un pienākumus valsts pārvaldes veidošanā un tās darbības kontrolē.
Zemessargi stāv sardzē – īsi un kodolīgi. Un tagad stāv likumīgas Latvijas valdības (tas nekas ka to veido „savējie”, kuriem ir svešas tautas intereses un kuri pamatos aizstāv savas un zināmu aprindu intereses) sardzē.
Visiem ir skaidrs, ka Zemessardze ir neatņemama tautas daļa un tai būtu jāaizstāv tautas intereses, nevis tautas kalpu iegribas.
Š.g. 20.augustā Kara muzejā notika svinīgs pasākums, kas bija veltīts Zemessardzes 25.gadadienai kā goda un cieņas izrādīšana zemessargiem. Par to pateicības vārdi ir jāizsaka iesaistītajam Zemessardzes (ZS) štāba personālam un ZS komandierim, brigādes ģenerālim Leonīds Kalniņam.
Diemžēl šīs gaišās sajūtas aizēnoja Zemessardzes nīdētāju un reorganizētāju NBS bijušo un esošo augsta ranga virsnieku (arī bijušo Zemessardzes štāba) klātesamība šajā svinīgajā pasākumā. Viņi sekmīgi realizēja daudzu Zemessardzes bataljonu likvidāciju (formāli viņi to devēja par reorganizāciju). Šī Zemessardzes bataljonu likvidācija no militāri politiskā redzējuma sevišķi smagi skāra Latgali, kura robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Vai tas vairoja Latvijas aizsardzības spējas. Nē. Bet tas toties krietni vairoja Latgales iedzīvotāju nedrošības sajūtu.
Visdrīzāk šos militāros karjeristfunkcionārus (Graube, Zeibots, Zemessardzes štāba funkcionāri – Kiukucāns, Bezzubovs, Hartmanis, sarakstu varētu turpināt, bet tam jēgas nav, galvenie ir nosaukti) var saukt par Latvijas Zemessardzes (tātad arī tautas, jo Zemessardze ir neatņemama tautas daļa) interešu nodevējiem, jo viņi ar savām darbībām vai bezdarbību palīdzēja Latvijas Zemessardzes nīdējiem ietriekt dunci Zemessardzes mugurā.
Secinājums.
Pašos pamatos Latvijas valsts pārvaldi veido morāli degradēto cilvēku kopums, kuru mērķis ir savas un zināmu valsts izzadzēju labklājības vairošana.
Vai tauta var kaut ko mainīt? Var, ja to gribētu un aktīvi iekļautos valsts pārvaldes veidošanā un tās darbības kontrolē.
Domāju, ka tautas lielākā daļa to grib, bet nezina, kā panākt izmaiņas. Tauta joprojām cer, ka politiķi beigs nodarboties ar politisko prostitūciju un sāks risināt samilzušās valstiskās problēmas. Var droši teikt, ka viņi to sāks darīt tikai tad, kad tauta viņus piespiedīs to darīt.
Faktiski tautai ir jādod skaidri definētu uzdevumu saraksts politiķiem un valsts pārvaldei, nosakot to izpildes termiņus. Un vienīgais veids, kā tauta to var izdarīt, ir pilsoņu vēlētas pilsoņu pārstāvju sapulces (jaunas Satversmes sapulces vai Pilsoņu kongresa) sasaukšana, kuras dalībnieku (pilsoņu kopas vēlētie pārstāvji) pieņemtie lēmumi un definētie uzdevumi būtu juridiski saistoši gan Saeimas deputātiem, gan valsts pārvaldes amatpersonām.
Vēlu Latvijas ārrindas zemessargiem un pārējiem Latvijas patriotiem būt stipriem garā, būt veseliem, godīgiem, gudriem. Mīliet savu Tēvzemi un tautu, palīdziet līdzcilvēkiem pārvarēt grūtības un atcerieties vienu – Cīņa nav galā un nebeigsies!
Sargāt savu Tēvzemi un tautu no ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem ir katra latviešu tautas dēla un meitas pienākums. Pildiet to, lai vienmēr Tēvu zemē skan latviešu/latgaliešu valoda un mūžu mūžiem cilvēki lepni saka – Tev mūžam dzīvot, Latvija!
Jaunas Satversmes sapulces/Pilsoņu kongresa sasaukšanai ir nepieciešams izveidot plānošanas un realizācijas koordinācijas sadarbības padomi. Ja kādam ir konstruktīvi priekšlikumi par tās sastāvu (cilvēku skaits, iespējamie kandidātu kontaktinformācija (nepieciešama lai veiktu pārrunas), utt.) vai ir drosme iekļauties tās darbā, lūdzu sūtīt informāciju uz e-pasta adresi – [email protected].
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
