Iesaki rakstu: 
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija, Latvijas nācijas mazspēja un garā sīkas amatpersonas šobrīd ir panākuši to, ko 50 gados nespēja panākt liela, varena, naidīga impērija. "Treknajos" un "veiksmes stāsta" gados Latvija ir zaudējusi savus iedzīvotājus ievērojami straujāk nekā Otrajā pasaules karā un Staļina deportācijās kopā ņemot.
Ja pašos trakākajos Staļina 10 deportāciju gados no 1940 līdz 1950 gadam tika deportēti 76 tūkstoši, tad tagad tikai vienā gadā no 2010 līdz 2011. gadam Latvija ir pazaudējusi 178.003 iedzīvotājus*!!! Tam papildus vēl Latvija strauji izmirst. Kopš 1991. gada nomirst ievērojami vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā piedzimst. Katru gadu, neņemot vērā aizbraucējus, mēs pazaudējam vienu lielu pilsētu - tikpat daudz iedzīvotāju, cik dzīvo Talsos vai Kuldīgā.
Valdībai sen jau šī iemesla dēļ bija jāizsludina ārkārtas situācija un jāpieņem ārkārtas mēri, nevis vēl ilgstoši jādiskutē piešķirt vai nepiešķirt jaunajām ģimenēm smieklīgi simboliskus pabalstus, kas tāpat neko neatrisina. Ja Staļina laikā daudziem tika nodrošinātas "bezmaksas biļetes" uz Sibīriju, tad tagad tas notiek civilizētāk, iedzīvotāji par savu deportāciju maksā un rūpējas paši. Arī šodien uz A7 nācās nejauši paņemt stopētājus - jaunu ģimeni no Latgales, kuri dodas uz Hamburgu uz neatgriešanos, jo Latgalē viņi izdzīvot vairs nevar, lai gan gribētu.
Tautas bagātību nekontrolēta izzagšana, neadekvāti augstās cenas, bezdarbs, iznīcinātā ekonomika, iznīcinātā ražošana, īpaši nedraudzīga attieksme pret vidējiem, maziem un jauniem uzņēmumiem ir noveduši pie tā ka vietējais vidusslānis neveidojas, visu pārvalda un galvenās Latvijas vērtības ir nonākušas ārvalstu lielkapitāla īpašumā, tādēļ vairums no Latvijas peļņas aizplūst pie ārvalstniekiem. Papildus tam maksājam nesamaksājamas summas par banku glābšanu. 2014. gadā būtu katram Latvijas darba spējīgam iedzīvotājam jāsamaksā ap 3800.- EUR tikai par Parex parādiem vien, neskaitot visus pārējos LR parādus.
Latvija to izdarīt nespēs, parādi būs jāpārfinansē atkal un atkal, un parādu procenti būs vēl jāmaksā bērnu bērniem. Jau šobrīd aizdevumu procentos mēs maksājam desmitiem reižu vairāk, nekā tiek atbalstītas jaunās ģimenes un risinātas izšķirošās LR demogrāfijas problēmas. Nepareizā politika ir novedusi Latvijas tautu pie masveida nabadzības, nācijas izmiršanas un aizceļošanas, par ko valstisko lēmumu pieņēmēji daudz neuztraucās, jo vienlaikus ir notikusi ļoti krasa noslāņošanās.
Ir aprindas ministrijās kuras, piemēram, šobrīd ir izlēmušas kartējam bezjēdzīgam šovam Expo izstādē atkal izputināt kārtējos sešus miljonus. Ir mums arī vairumā ierēdņi un amatpersonas, kuriem nepietiek ar daudzu tūkstošu latu lielu mēnešalgu, kuri vēl organizē shēmas un pieprasa otkatus un darba laiku pavada, gudrojot, kā vēl vairāk izzagt valsti, tādējādi palielinot tautai uzlikto slogu. Bet no otras puses ir plašas tautas masas, kas nevar atvēlēt pārtikai un zālēm kaut dažus desmitus latu, tamdēļ mokās, dzīvo nepilnvērtīgu dzīvi vai pāragri aiziet no dzīves.
Par apkuri savā strazdu būrītī jau nevar vairs spēt samaksāt daudzi desmiti tūkstoši. Pēc Valsts kontroles datiem LR nepamatoti vai bezjēdzīgi no valsts budžeta tiek iztērēti vairāk kā viens miljons latu katru dienu! Likumdevējus tas nesatrauc, KNAB darbība tiek bremzēta un šķelta. Nav saimnieka šajā valstī, kas par to uzņemtos atbildību.
Lai izglābtu bērnu dzīvības, TV plaši tiek reklamēta ziedojumu vākšanas kampaņas, kaut gan katrs bērns, ja vien izdzīvos un varēs dzīvot pilnvērtīgi, drīz kļūs nodokļu maksātājs, un vēl jo vairāk tamdēļ valstij pirmām kārtām būtu jāparūpējas par slimiem bērniem nepieciešamo medicīnisko aprūpi. Šī paša iemesla dēļ valstij būtu godīgi kaut vai pēc vismazākās likmes jāsamaksā jaunajām ģimenēm un māmiņām par 24x365x18 stundu darbu un izdevumiem, kā rezultātā valsts iegūst jaunus nodokļu maksātājus, kuri visā savā turpmākajā dzīvē valstij atmaksā ar daudzas reizes lielāku uzviju.
Šobrīd diemžēl esam nonākuši līdz tam, ka paši savām rokām iznīcināsim būtisku Latvijas identitātes daļu. Lai gan "mēs paši" nav vietā. Pretēji Satversmes 2. pantam tautai netika dota iespēja lemt par lata iznīcināšanu, valdība nedeva iespēju sarīkot referendumu, kaut gan vairums to pieprasīja un kaut gan pat oficiālie statistikas avoti apliecina, ka vairums iedzīvotāju joprojām ir pret lata iznīcināšanu un eiro ieviešanu, neskatoties uz plašo, vienpusējo informāciju masu informācijas līdzekļos.
Var jau būt dažādi viedokļi par to, kā ir ekonomiski un finansiāli izdevīgāk - pašiem paturēt savu latu vai to iznīcināt. Kāds mums arī ir agrāk centies iegalvot, ka mums pašiem sava cukura rūpniecība nav vajadzīga un pašiem savi zvejas kuģi nav vajadzīgi, ka meži, zeme un lielākie, rentablākie uzņēmumi ir jāpārdod ārzemniekiem, taču viedokļi var būt dažādi.
Tomēr ir arī kādi augstāki principi, kas stāv pāri ekonomiskajam izdevīgumam. Labi, ka neesam vēl savā garā tik tālu krituši, lai sāktu spriest, ka ekonomiski izdevīgāk taču būtu nojaukt Brīvības pieminekli un tā vietā uzcelt debesskrāpjus, kurus varētu finansiāli izdevīgi pārdot termiņuzturēšanās atļauju tīkotājiem. Diemžēl lēmums par lata iznīcināšanu pēc būtības ir tikpat amorāls. Un vēl amorālāk ir tas, ka liela daļa jau ir pieradināta pie šīs domas tā, ka tā vairumam nemaz vairs nešķiet amorāla.
Lai arī lats drīz tiks iznīcināts, tomēr atliek vien katram vienu Latu noglabāt zem sirds, kā to aicina dziesminieks Kaspars Dimiters savā dziesmā http://www.youtube.com/watch?v=DvIsVS87Hvw, un cerēt, ka nāks reiz laiki, kad lats atkal atgriezīsies.
*Demogrāfijas dati ir ņemti no http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
