Iesaki rakstu: 
Kā jau bija gaidāms, reaģējot uz aptauju rezultātiem un ikdienas vērojumiem, kas liecina, ka vismaz 20% Latvijā dzīvojošo krieviski runājošo atklāti atbalsta Krievijas agresiju pret Ukrainu (manuprāt, slēpto atbalstītāju skaits ir kādi 50%, bet ne par to stāsts), kreisie liberāļi vienotā frontē ar „Saskaņu” un par „sabiedriskajiem” dēvētiem gatavināšanas medijiem izvērš kārtējo propagandas melu kampaņu ar motīvu „latvieši paši vainīgi”.
Mūs, latviešus, apvaino par to, ka krievvalodīgos „homo sovieticus” esam saukuši par okupantiem. Taču, kā zinām, tas ir neapšaubāms un neizdzēšams vēsturisks fakts, jo starp krievvalodīgajiem, kuri pēc 1991. gada palika Latvijā, bija daudz PSRS/Krievijas armijas, okupācijas varas represīvo iestāžu - VDK, milicijas, prokuratūras un tiesu sistēmas cilvēku, kuri okupācijas laikā veica represīvās darbības pret latviešu patriotiem un ar militāru spēku nodrošināja okupācijas režīma pastāvēšanu.
Otrkārt, vēl lielākā skaitā Krievijas šovinistiski impēriskā kara atbalstītāju vidū ir civilokupanti un to pēcteči - Krievijas, Baltkrievijas u.c. PSRS reģionu iedzīvotāji, kurus okupācijas vara laikā no 1945. līdz 1991. gadam mērķtiecīgi un sistemātiski pārvietoja uz Latviju, lai ar represīviem līdzekļiem izmainītu mūsu valsts etnisko sastāvu, samazinātu latviešu skaitu to dzimtenē, tādējādi veicot starptautisku noziegumu, kuram nav noilguma.
Treškārt, par okupantiem latvieši gluži pelnīti ir saukuši tikai tos, kas paši kā tādi arī izturas - svin Latvijas okupāciju, demonstratīvi nerunā latviešu valodā, nicinoši izturas pret latviešu kultūru un valsts simboliem (lai atceramies kaut vai PCTVL deputāta Kabanova deguna šņaukšanu Latvijas karogā), iniciē referendumu un virza dažādas likumdošanas ierosmes, lai atjaunotu okupācijas laikā vardarbīgi ieviesto krievu valodas dominējošo lomu okupētajās nekrievu valstīs...
Šie kreisie liberāļi un saskaņieši mums, latviešiem, pārmet, ka šos 30 gadus neesam runājuši krieviski (kas diemžēl ir ļoti tālu no patiesības!) un tāpēc neesam spējuši uzrunāt šo pret neatkarīgu nacionālu Latviju naidīgi noskaņoto kopienu.
Un mums patiešām ir, ko sev pārmest, jo bijām pārāk mīksti un atļāvām šim „krievu pasaules vēzim” pārņemt mūsu organismu. Kas mums bija jādara, un ko mēs nedarījām:
1. No 1991. gada nepārgājām skolās un bērnudārzos TIKAI uz latviešu valodu.
2. Neveicinājām Latvijai naidīgu cilvēku izbraukšanu (dekolonizāciju) no Latvijas.
Starp citu, tūlīt pēc Latvijas valsts atjaunošanas pašvaldības izmaksāja kompensācijas krievu rubļos tiem, kas izbrauca no Latvijas, bet 1992. gada sākumā A.Gorbunovs to aizliedza, bet pēc pāris gadiem E.Repše šos nu jau nevērtīgos krievu rubļus vagonos aizveda uz Krieviju, kaut tos varēja izmantot lietderīgi, atbrīvojoties vismaz no daļas Latvijai nelojālās iedzīvotāju kopienas.
3. Nelikvidējām visus PSRS okupācijas varu slavinošos pieminekļus.
Tajā pašā laikā šie sabiedrības gatavinātāji pat nepiemin to, ka Latvijā no 1988. līdz 1991. gadam darbojās interfronte, kuras rindās bijā vairāk nekā 400 000 Latvijas krievvalodīgo, kuri aktīvi un agresīvi iestājās pret Latvijas valsti un latviešiem.
Vēlāk šī kustība transformējās par PCTVL, kura savukārt „Saskaņā”. Bet, kā tautas paruna saka, „suns met spalvu, ne tikumu”. Interfronti tagad vairs politkorekti nepiemin. Ievadot Google vārdu salikumu „Latvijas interfronte”, atradīsiet tikai vispārīgu un diezgan skopu informāciju.
1920. gadā ģenerālis Pēteris Radziņš rakstā „Japāna un Ziemeļamerikas Savienotās Valstis” analizē šo valstu savstarpējās attiecības un paredz, ka karš starp tām ir tikai laika faktors. Šajā rakstā viņš pievēršas Japānas izveidotajai 5.kolonai Amerikas Savienoto Valstu teritorijā.
Minēšu dažas Radziņa tēzes: „Tā pa 1906. un 1907. gadiem uz Ameriku ir pārceļojoši vairāk nekā 30 000 japāņu. Šī japāņu imigrācija Amerikā bija draudoša priekš amerikāņiem, kādēļ tika izdots likums par ieceļošanas ierobežošanu. Priekš amerikāņiem japāņi ir ārkārtīgi nesimpātiski, jo tie neasimilējas: kur vien tik viņi neieceļo, viņi tomēr paliek pie savas tautības un tā dibina otrā valstī „savu” valsti. Tādēļ Ziemeļamerikas Savienotās Valstis aizliedza ieceļošanu, pret ko Japāna pastāvīgi protestē. Šie ir galvenie berzēšanās iemesli starp Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm un Japānu.”
“Kā Ziemeļamerikas Savienotās Valstis, tā Japāna ļoti labi zina, ar ko tiem nākamībā būs jāved karš, kurš izšķirs, kam faktiski piederēs Klusais okeāns ar visiem viņa ceļiem.”
“…Japāna, pastāvīgi uzkūdot savu tautu pret amerikāņiem un pa to pašu laiku vedot Amerikā gluži otrādu propagandu, - cenošoties pat iestāstīt, ka japāņi esot vislielākie amerikāņu draugi un ka tādēļ Amerikai no Japānas nedraud nekādas briesmas.”
Sanāk kaut kas dīvains no nezinātniskās fantastikas jomas - ja trīsdesmit tūkstoši integrēties negribošie japāņi radīja draudus ASV ar vairāk nekā 200 miljoniem amerikāņu, tad Latvijā, kur iepretī nepilniem 1,5 miljoniem latviešu ir apmēram 400 000 pret Latvijas valsti noraidoši un naidīgi noskaņoti krievvalodīgie, kuru ideoloģisko kondīciju nepārtraukti uztur lielā Krievija ar saviem neierobežotajiem propagandas resursiem un iespējām, pēc kreiso liberāļu ieskatiem nekādu būtisku draudu nav... Vajagot tik sākt ar viņiem runāt krieviski un veidot interesantas programmas TV - tad viss būšot labi.
Man grūti teikt, vai tas ir ideoloģiskais naivums vai apzināta valsts nodevība... Iespējams - gan, gan. Mēs nekad nespēsim saliedēt savu valsti, ja pret Krievijas radīto un uzturēto 5.kolonnu neizturēsimies, kā pret 5.kolonnu. Pret to ir jācīnās ar visiem valstī pieejamiem tiesiskajiem līdzekļiem. Pierunāšana, pielabināšanās un pazemošanās tās priekšā nedos neko citu, kā tikai piešķirs tai lielāku sparu un enerģiju.
* partijas NS Taisnīgums valdes loceklis
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
