Iesaki rakstu: 
Strādājot kultūras nozarē, man ir izveidojusies neliela kognitīvā disonanse saistībā ar kultūras finansējumu. Proti – kā var būt, ka ikdienā naudas ir maz, bet vienlaikus statistiski ir daudz? Šī disonanse īpaši saasinās brīžos, kad kārtējo reizi dzirdu, ka kultūra ir labi finansēta salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem Eiropā un tāpēc vairāk naudas nevajag.
Nepaslinkoju, palūdzu datus, un manā rīcībā nonāca Centrālās statistikas pārvaldes datu aprēķins, kurā detalizēti var redzēt, kā kultūras finansējuma statistika veidojās 2021. gadā (tie ir jaunākie pieejamie dati). Un šeit nu ir sajauktas siļķes ar apelsīniem un ķieģeļiem. Dažu datu tālākai izsekošanai ir vajadzīga vēl papildu informācija (līdz ar to, iespējams, turpinājums vēl sekos), bet, jau neejot vēl vairāk dziļumā, ir pirmie pārsteigumi.
1. Kā izrādās, pie kultūras finansējuma 2021. gadā tiek pieskaitīts viss, ko Finanšu ministrijas kapitālsabiedrība "Valsts nekustamie īpašumi" būvē par valsts budžeta finansējumu.1 Tai skaitā ieguldījumi Finanšu ministrijas ēkā, Saeimas ēkā Jēkaba ielā 11, Ministru kabineta ēkā Brīvības bulvārī 36, robežpunktos un citos objektos. Jā, ir arī trīs kultūras sektora ēku būvniecība (Jaunais Rīgas teātris, Okupācijas upuru piemiņas memoriāls un Rīgas pils Konventa daļa), bet tā ir mazākā finansējuma daļa no kultūrai pieskaitītajiem kopumā 33,8 miljoniem eiro.2
Šī, manuprāt, ir vienkārši tehniska kļūda, nenodalot atsevišķi kultūras ēku būvniecības izmaksas no pārējām ēkām. Tas gan nekādi nepalīdz "labi finansētajai" kultūrai, jo palielina kultūras statistisko finansējumu 2021. gadā par apmēram 22 miljoniem eiro, kas bez pilnīgi nekāda loģiska pamatojuma tai tiek pieskaitīti.
2. Pie kultūras finansējuma tiek pieskaitīts Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, Nacionālais botāniskais dārzs (kopš 2021. gada tiek pieskaitīts kultūrai, kaut arī iepriekš tika "grāmatots" pie funkcijas "Vides aizsardzība"), SIA "Lielstraupes pils" (kas gan kā savu pamatdarbību norādījusi slimnīcu darbību), kā arī finansējums Latvijas Paralimpiskajai komitejai pielāgotā sporta attīstībai.
Protams, plašākā kultūras definīcija ietver visu, ko cilvēks dara un domā, bet, piekritīsiet, minētais, maigi izsakoties, tomēr ir diezgan attālināti saistīts ar kultūru. Šādi izdevumi atkal palielina "labi finansētās" kultūras finansējumu 2021. gadā – par apmēram četriem miljoniem eiro.
3. Teātru, muzeju, arhīvu utt. ēkas (ar retiem izņēmumiem) nepieder Kultūras ministrijai, bet, sākot no 2005. gada, pakāpeniski tika nodotas un tās pārņēma Finanšu ministrija un VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Līdz ar to kultūras sektora maksātās nomas maksas caur Kultūras ministrijas budžetu nonāk akciju sabiedrībā "Valsts nekustamie īpašumi".
Gadā tie ir apmēram 4,5 miljoni, kuri faktiski ir tranzīta maksājums caur Kultūras ministrijas budžetu par ēkām, kuras pati Kultūras ministrija ir nodevusi Finanšu ministrijai pēc principa "valsts maksā valstij par valstij piederošu nekustamo īpašumu". Arī šie izdevumi tiek pieskaitīti kultūras resoram.
4. Statistikas uzskaites veida dēļ katra biļete, ko apmeklētājiem pārdod muzejs, teātris, opera un balets, tiek pieskaitīta kultūras sektora izdevumiem. Ja, piemēram, Latvijas Nacionālā opera un balets gadā apgroza pašu ieņēmumus apmēram četru miljonu eiro apmērā, šie ieņēmumi statistiski pārvēršas par kultūras budžeta izdevumiem. Jo, protams, no ieņēmumiem tiek apmaksāti jauniestudējumi, piemaksas, elektrības rēķini utt. Uzskaitīt šādus pašu ieņēmumus kā valsts budžeta izdevumus ir statistikas veidošanas īpatnība, bet nav korekti ignorēt faktu, ka tie ir pašu muzeju, teātru un orķestru nopelnīti.
2021. gadā pašu ieņēmumu daļa ir salīdzinoši maza (2021. gadā Covid-19 ierobežojumu dēļ vispār nevar runāt par normālu kultūras iestāžu darbību), tomēr pilna cikla gadā valsts kultūras organizāciju ieņēmumi veido vairāk nekā 25 miljonus eiro, un to pieskaitīšana izdevumiem vienlaikus būtiski statistiski palielina klasifikācijas kodā 08.200 uzskaitītos budžeta izdevumus kultūrai. Faktiski tas ir kultūras nozares spoguļattēls: jo vairāk pašu ieņēmumu, jo lielāki uzskaitē būs valsts izdevumi kultūrai.
5. Visbeidzot – 2021. gadā lielu īpatsvaru kultūras finansējumā ir veidojuši 39 miljoni eiro, kas ir piešķirti no programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem". Tas bija kovida laiks, kad pastāvēja dažādas valsts atbalsta programmas, līdzīgi kā visur Eiropā. Par to tiešām jāsaka paldies, jo šis finansējums ļāva nozarei "pārziemot". Bet šie bija vienreizēji izdevumi saistībā ar kovida ierobežojumiem – 2021. gada pirmajos sešos mēnešus vispār nevarēja notikt klātienes pasākumi, gada otrajā pusē bija 50% ierobežojums skatītāju skaitam. Kopš 2022. gada vairs šāda apjoma atbalsta nav, jo Covid-19 ierobežojumi pakāpeniski tika atcelti.
Taču arī šeit summa ir pieskaitīta kultūrai mehāniski, neatdalot tieši uz kultūru attiecināmos izdevumus, un būtu jādala vēl sīkāk, atdalot patiesi uz kultūru attiecināmos izdevumus. Minēšu dažas ekstravagances – maskas un Covid-19 testi skolām, pārskaitījumi VAS "Valsts nekustamie īpašumi", īpašuma Kronvalda bulvārī 4 nopirkšana no Latvijas Universitātes – proti, izdevumi, kuri līdz šim ir bijuši uzskaitīti 09.000 kodā kā izglītības izdevumi, bet 2021. gadā ir "iegrāmatoti" pie kultūras.
Noslēdzot – "labi finansētā" kultūra ir mīts. Var saprast un grūti pārmest politiķiem, ja tie neiedziļinās statistikas niansēs un paļaujas uz publicētajiem datiem. Tā tam arī vajadzētu būt. Problēma ir tā, ka statistika netiek pakļauta kritiskai analīzei pēc būtības un uz šādas statistikas pamata tiek veidota rīcībpolitika un izplatīts mīts par "labi finansēto kultūru". Šis ir ieskats kultūras jomā tikai par vienu gadu – baidos, ka līdzīgi statistikas pārsteigumi varētu atklāties arī citās nozarēs.
1 Valsts budžeta programma 41.13.00 – Finansējums VAS "Valsts nekustamie īpašumi" īstenojamiem projektiem.
2 Publiskā informācija par objektiem ir atrodama likuma "Par valsts budžetu 2021. gadam" Finanšu ministrijas paskaidrojumos, kā arī Valsts kases mājaslapā, izvēloties attiecīgo gadu, resoru un budžeta programmu šeit: https://e2.kase.gov.lv/pub_eplani_etames/code/pub_fp.php.
* Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
