"Laima" sagrauj savu un visa "internacionālisma" stāsta reputāciju
Bens Latkovskis15.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Laiku pa laikam, neskatoties uz augstajām cenām, pirku mūsu konditorejas lepnuma “Laima” produkciju. Galvenokārt patriotisku apsvērumu dēļ – jāatbalsta savējie. Tagad no šī “pienākuma” jūtos atbrīvots.
Uz kādas sievietes sūdzību, ka viņas dēlu pusaudzi uzņēmums “Laima” savā šokolādes muzejā neesot pieņēmis vasaras darbā krievu valodas nezināšanas dēļ, “Laimas” sabiedrisko attiecību “speciālisti” atbildēja pēc visiem labas komunikācijas standartiem. It kā viss pareizi, taču tikai it kā, jo kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā dažas agrākās “pareizības” pēkšņi kļuvušas ne tik pareizas.
Lūk, šī atbilde pilnībā: “Iespēju robežās komunicējam vairākās valodās, lai mūsu klientiem būtu pieejama visplašākā informācija par uzņēmuma aktualitātēm, jaunumiem un dažādām akcijām. Nevēlamies šķelt sabiedrību, vairot nacionālismu, tādēļ komunicējam dažādos veidos, tai skaitā svešvalodās.”
Latvijas Darba likuma 32. pants neļauj prasīt darba ņēmējam svešvalodu zināšanas, “izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai”. Ja uzņēmuma “Laima” komunikators būtu aprobežojies tikai ar sausu paskaidrojumu, ka attiecīgajā amatā nepieciešamas vairāku svešvalodu zināšanas, tad, visticamāk, nekāds skandāls neizceltos, taču “Laimas” tviterkontu apkalpojošais darbinieks (-ce) pārcentās un sauso paskaidrojumu papildināja ar dažiem daiļvārdiem, kuri vēl nesen skaitījās sterili tīri - nevēlamies šķelt sabiedrību un vairot nacionālismu.
“Orkla Group”, kam pieder uzņēmumi ar “Laimas” zīmolu, būs grūti sodīt personu, kura šādi atbildēja, pat ja šis skandāls radīs kaut īslaicīgus, bet tomēr reālus zaudējumus, jo frāzei, kura uzspridzināja sociālos tīklus, no mūsdienu eiropeiskā diskursa grūti piesieties. Viss taču pareizi - nevēlamies šķelt un vairot nacionālismu. Taču šī brīža kontekstā šīs frāzes jau izrādījās toksiskas.
Pavisam nesen leģendārās grupa “Sex Pistols” solists Džonijs Rotens izteicās, ka “nekad nebiju domājis piedzīvot dienu, kad [viss tā mainīsies un] labējie droši rādīs vidējo pirkstu valdošajai šķirai, bet kreisie pārvērtīsies par čīkstīgiem pašapmierinātiem kretīniem, kas staigā apkārt, visus kauninot”. Pārfrāzējot pankroka dinozauru, jāsaka, ka nav aiz kalniem diena, kad parādīsies jau gluži cits “pareizuma” standarts - nevēlamies vairot internacionālismu (kosmopolītismu, globālismu).
Šāda pārmaiņa būtu tikai loģiska, jo iepriekšējais pasaules karš izcēlās it kā nacionālisma uzplūdu dēļ Hitlera Vācijā un ne tikai tur. Nesāksim diskutēt, vai tieši nacionālisms bija Otrā pasaules kara pamatā vai tomēr kaut kas cits. Vispārpieņemtajā vēstures kanonā tā stāv rakstīts, un, balstoties uz šo atziņu, “Laimas” skaidrojums šķita nevainojams - nevēlamies vairot [a priori slikto] nacionālismu.
Taču šobrīd situācija vairs nav gluži tāda, kāda tā bija vēl pirms dažiem mēnešiem. Tagad Otrais pasaules karš vismaz mūsu pusē ir tālā pagātnē, savukārt karš Ukrainā notiek šeit un tagad. Šajā karā agresors - Krievija - uzbrukumu Ukrainai pamato ar tur it kā esošiem nacistiem, kas tie paši nacionālisti vien ir. Trakākais, ka tā nav tikai tukša, no zila gaisa parauta frāze.
Atbilstoši līdzšinējai doktrīnai nacionālisti skaitās visi tie, kuri nevēlas būt internacionālisti; kuriem rūp saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas globālajā “lielo” nāciju un valodu ielenkumā. Ukraiņu vēlme norobežoties no visa krieviskā, kas īpaši aktualizējās pēc 2014. gada notikumiem, pēc šiem standartiem patiešām var tikt uztverta kā nacionālistiska. Tikai ukraiņu “nacionālisti” nevienam uzbrukt netaisījās, bet krievu “internacionālisti” gan.
Ukrainas vadība lieliski saprot šo globālo kontekstu, tāpēc nemitīgi runā par gatavību ar ieročiem rokās aizstāvēt demokrātiju un cilvēktiesības, tajā pašā laikā īpaši neuzsverot vēlmi aizstāvēt savu ukrainiskumu, kas, visticamāk, ir galvenais dzinulis cīnīties. Krievija savukārt cenšas uzsvērt tieši šo ukraiņu karotāju nacionālo komponenti un šķendējas, ka Rietumi uz šī āķa vāji ķeras. Patiesībā jau ķeras, un, ja Krievija nerīkotos tik brutāli un necilvēcīgi, tad uzķertos vēl daudz vairāk.
Vēsturiski ņemot, Krievijas iebrukums Ukrainā pašos pamatos maina nacionālisma/internacionālisma globālo vērtējumu. Tā kā pirmais skaitījās “slikts”, bet otrais - “labs”, tad pārmetumus visbiežāk izpelnījās mazskaitlīgo tautu pārstāvji, kuri izvirzīja kaut kādas prasības “lielāku” valodu lietotājiem. Daudz retāk izskanēja pārmetumi tiem, kuri aiz internacionālisma vai globālisma izkārtnes centās no aprites izspiest mazāk izplatītas valodas. Lai arī formāli tajā pašā ES visām ES oficiālajām valodām ir vienādas tiesības un runāt var jebkurā no tām, uzsvērta savas valodas lietošana tāpat daudzu acīs izskatījās kā nevēlamā nacionālisma demonstrācija. Pat ja to tā neviens nesauca.
Krieviem šis impēriskā šovinisma kokteilis ir īpaši raksturīgs, lai gan arī citas nosacīti lielās nācijas ar to sirgst vieglākā vai smagākā formā. Tagad Ukrainā šis impēriskais “internacionālisms” ir parādījies visā savā godībā, savukārt dažādkrāsu “progresistu” nosodītie “nacionālisti” kļuvuši par impērisko “internacionālistu” upuriem, kas pārvērš ar kājām gaisā visu agrāko stāstu par sliktajiem nacionālistiem un labajiem internacionālistiem - globālistiem - kosmopolītiem. Vārds “naciķi”, ar kuru vēl nesen tik labprāt apsaukājās mūsu pašu “progresisti”, tagad no šo “progresistu” mutēm skan jau pavisam citādi. Gluži kā no Solovjova TV studijas.
Ja atgriežamiem pie “Laimas” komunikāciju katastrofas, tad skaidrs, ka gan jau šis internacionālais uzņēmums “nacionālistu” uzbrukumus un pat eventuālo boikotu (cik nu liels tas būs?) pārcietīs. Taču te parādās vēl dažas interesantas lietas. Galvenie “Laimas” aizstāvji (sacēla traci ne par ko; “Laimas” otro - paskaidrojošo - tvītu neviens neievēro) prognozējami izrādījās tie paši kreisie liberāļi/internacionālisti, kurus Latvijā pārstāv “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”. Būtu laiks tām partijām, kuras sevi pozicionē kā “nacionālas”, skaidri pateikt, kāda būs to pēcvēlēšanu sadarbība ar šīm “internacionālistu” partijām.
Vēl viens “Laimas” skandāla blakusefekts ir tāds, ka vārds “nacionālists” ir pārstājis būt vārds, kuru dzirdot attiecinātu uz sevi katram savas zemes patriotam būtu jāierauj dziļāk kakls. Tieši otrādi, lai pieraujas tie, kuri joprojām šos vārdus “nacionālists”, “naciķis” (nejaukt ar “nacists”) lieto ar to pašu pieskaņu un jēgu, ar kādu krievi vārdu „fašists”. Ar kosmopolītismu/globālismu mūsu platuma grādos vairs nelepojas.
Attēlā – “Orkla Latvija” valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
