"Oligarhu lietas" dati: Koziols lūdzis trīs oligarhus pārrakstīt viņam Dienas kapitāldaļas, solot atdot naudu un ievērot "sarkanās līnijas"
PIETIEK12.10.2011.
Komentāri (33)
Iesaki rakstu: 
Oficiālais laikraksta Diena izdevēja kontrolpaketes īpašnieks Viesturs Koziols trešdien pēc Pietiek publikācijas, kurā par laikraksta patiesajiem īpašniekiem tika nosaukti trīs latviešu oligarhi Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un Aivars Lembergs, kategoriski noliedza, ka šīs akcijas būtu pircis kādas citas personas uzdevumā. Taču, pēc Pietiek rīcībā esošās drošās informācijas, kas iegūta no tā dēvētās „oligarhu lietas” izmeklēšanai tuvu stāvošiem avotiem, Koziols savos skaidrojumos nav bijis patiess. Lai gan oficiāli skaitījās, ka Koziols jau 2010. gada augustā kļuva par 51% a/s Diena akciju īpašnieku, izmeklēšanā iegūtie pierādījumi rāda, ka vēl pagājušā gada oktobrī Koziols ir piedāvājis Šleseram vienošanos, lai visi trīs oligarhi uz viņa vārda pārrakstītu to īpašumā esošās Dienas daļas, pretī solot ievērot „sarkanās līnijas” un atdot naudu divu līdz četru gadu laikā.
Saskaņā ar oficiālo hronoloģiju Koziols 2010. gada augustā iegādājās a/s Diena akciju kontrolpaketi – 51% un kļuva par izdevniecības Dienas mediji valdes priekšsēdētāju, bet 2011.gada februārī Koziols kļuva par a/s Diena valdes priekšsēdētāju.
Trešdien pēc Pietiek publikācijas Koziols uzsvēra, ka viņam patlaban pieder 51% a/s Diena akciju, kuru iegādei daļēji ņemts aizņēmums, kas bija viņa personīgās saistības un neparedz nekādas citas vienošanās kā tikai aizdevuma atgriešanu. „Esmu brīvs no jebkādām citām saistībām kā tikai biznesa vienošanos par aizdevuma atgriešanu. Man nav nekādas ne rakstiskas, ne daļēji rakstiskas, ne mutiskas vienošanās, kuras varētu apdraudēt mūsu neatkarību vai pastāvēšanu,” apgalvoja Koziols, naudas aizdevēju laikraksta iegādei neatklājot.
Tikmēr no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) uzsāktās tā dēvētās „oligarhu lietas” izmeklēšanai tuvu stāvošiem drošiem avotiem Pietiek zināms, ka vēl 2010. gada 14. oktobrī, tas ir divus mēnešus pēc Koziola paziņojuma, ka viņš iegādājies a/s Diena kontrolpaketi, šis par Šlesera menedžeri uzskatītais uzņēmējs centies pierunāt Šleseru un caur viņu arī abus pārējos oligarhus uzticēt saimniekošanu laikrakstā viņam - Koziolam. Šī pierunāšana ir arī fiksēta. Vairākas „oligarhu lietā” ietvertās epizodes parāda, ka par laikraksta Diena likteni Šlesers vēlāk spriedis ar citiem saviem menedžeriem arī bez Koziola klātbūtnes, faktiski runājot no laikraksta patiesā īpašnieka pozīcijām.
2010. gada 14. oktobrī sarunā viesnīcas Rīdzene numuriņā Koziols piedāvājis Šleseram vienošanos, lai Šlesers, Šķēle un Lembergs uzticētu viņam laikraksta Diena saimniecisko vadīšanu, bet paši "nodarbotos ar politiku". Zinot, ka Šleseram nākamajā dienā paredzēta tikšanās ar Šķēli, kur plānots pārrunāt kopīgo mediju biznesu, Koziols piedāvājis vienošanos, lai trīs faktiskie laikraksta Diena īpašnieki pārraksta savas daļas uz viņa vārda ar noteikumu, ka Koziols atdod naudu līdzko mediju bizness sāk nest peļņu, tas ir pēc diviem līdz četriem gadiem.
Šlesers jautājis, cik lielu daļu Koziols vēlētos iegūt laikrakstā Diena, ja Lembergs piekristu pārdot savus 20%. Koziols atzinis, ka labprāt vēlētos iegūt „ekonomisko kontrolpaketi”, pretī apsolot ievērot „sarkanās līnijas”. Šlesers apsolījis Šķēli informēt, ka Koziola daļa laikrakstā Diena jāpalielina uz 40%.
Nedēļu vēlāk, 2010. gada 22. oktobrī sarunā ar SIA Rīgas tirdzniecības osta oficiālo līdzīpašnieku un valdes priekšsēdētāju Ralfu Kļaviņu viesnīcas Rīdzene numuriņā Šlesers viņam izklāstījis nodomu pārdot Koziolam sev piederošās daļas laikrakstā Diena tā, lai Koziolam tajā piederētu 36%. Šlesera atstāstā arī Šķēle izteicies, ka viņam svarīgi, lai laikraksta Diena īpašnieku struktūrā būtu „pēc iespējas mazāks kolhozs”.
Vēl pēc divarpus nedēļām, 10. novembrī kārtējā sarunā ar Kļaviņu turpat Rīdzenē Šlesers apspriedis plānu, kā laikrakstu Diena izslēgt no SIA Rīgas tirdzniecības osta struktūras. Izskanējis priekšlikums šo darījumu paslēpt, noformējot kā aizdevumu īpašniekam – SIA Piejūras investīcijas, kas caur Šveicē reģistrēto Zein Holding AG formāli pieder Koziolam, bet faktiski, kā rāda "oligarhu lietā" gūtie fakti, Šleseram. Tālāk šis it kā Koziolam piederošais uzņēmums, iespējams, izveidojot meitasfirmu, tiktu proporcionāli sadalīts starp faktiskajiem laikraksta Diena īpašniekiem. Sarunā starp Šleseru un Kļaviņu tikušas atstāstītas Šķēles, viņa darbinieka Harija Krongorna „un citu” kādā apspriedē paustās bažas, ka auditoriem var nākties uzrādīt, ka aizdevums patiesībā izsniegts laikrakstam Diena.
2010. gada 12. novembrī viesnīcas Rīdzene 301. numuriņā ierakstītā sarunā Šlesers izklāstījis Koziolam plānu, tuvākajās dienās tiekoties ar Lembergu, viņu informēt par vienošanos, ka Koziols kļūst par vienīgo laikraksta Diena „saimnieku”, bet Šlesera, Šķēles un Lemberga dalība paliek „vairāk politiska”. Koziols lūdzis Šleseram, lai viņš gaidāmajā sarunā ar Lembergu arī skartu jautājumu par nepieciešamajām investīcijām Dienas tipogrāfijai 2,8 miljonu eiro apmērā.
Šonedēļ Koziols gan apgalvoja, ka SIA Rīgas tirdzniecības osta nav izsniegusi nevienu aizdevumu AS Diena. „Mēs neesam saņēmuši nekādus maksājumus, kas varētu apšaubīt mūsu redakcionālo neatkarību,” paziņoja Koziols. Viņa skaidrojums jaunajiem faktiem, ko Pietiek publisko šodien, pagaidām nav zināms. Ir iespējams, ka līdz šim Koziols vēl nav nojautis, ka viņa un kompanjonu sarunas ir fiksētas šādā apjomā un tik ilgstošā laika posmā.
Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, kas iegūta no izmeklēšanai tuvu stāvošiem avotiem, laikraksta Diena pirkšanas darījums realizēts tieši caur SIA Rīgas tirdzniecības osta, kas, kā ir pārliecināti izmeklētāji, caur starpniekfirmām slēpti pieder Šleseram, Šķēlem un Lembergam. KNAB redzeslokā laikraksta Diena pirkums nonācis, izmeklējot trīs oligarhu patiesās īpašumtiesības citos uzņēmumos, arī SIA Rīgas tirdzniecības osta. Visu trīs oligarhu slēptās īpašumtiesības šajā uzņēmumā vismaz daļēji atšifrē, kādā veidā noticis Dienas pirkšanas darījums.
„Oligarhu lietā” veiktajā izmeklēšanānoskaidrots, ka Šveices konfederācijā 2009. gada decembrī reģistrētā uzņēmuma Zein Holding AG oficiālais īpašnieks ir Koziols, bet patiesībā šī kompānija ir tikai čaula, aiz kuras paslēptas Šleseram faktiski piederošās kapitāldaļas SIA Rīgas tirdzniecības osta. No izmeklēšanai tuvu stāvošiem avotiem Pietiek noskaidrojis, ka Šlesers kopā ar Koziolu un Ralfu Kļaviņu vairāku mēnešu garumā 2010. gadā strādājis pie finanšu shēmas, lai legalizētu savas patiesās īpašumtiesības tādos uzņēmumos kā SIA Rīgas tirdzniecības osta, SIA Jaunrīgas attīstības uzņēmums un SIA Zaķusalas Estates. Šāda vēlme Šleseram radusies pēc ievēlēšanas 10. Saeimā, kas nozīmēja arī amata zaudēšanu Rīgas brīvostas valdē, līdz ar ko zuda nepieciešamība slēpt atrašanos interešu konfliktā.
Izmeklēšanā secināts, ka jau tobrīd 36% kapitāldaļu SIA Rīgas tirdzniecības osta patiesais īpašnieks bijis Šlesers, bet fiktīvā shēma šo īpašumtiesību legalizēšanai nepieciešama, lai Šlesers varētu ņemt vairāku miljonu kredītu bankā savas privātmājas celtniecībai.
No KNAB noklausītajām sarunām starp Šleseru, Koziolu un Kļaviņu, kurus var uzskatīt par oligarha menedžeriem, var secināt, ka šīs finanšu shēmas pamatā bijis fiktīvs aizdevums, ko no Šleseram piederošās firmas SIA Avadel it kā saņēmis Koziols. Pēc iecerētās shēmas Koziolam par šo aizdevumu Šleseram bija jāatdod sev it kā piederošā Šveices kompānija Zein Holding AG. Faktiski tā būtu tikai Šlesera īpašumtiesību legalizācija uz šo kompāniju.
No tiesībsargu noklausītajām sarunām, kuras Šlesers risinājis bijušās viesnīcas Rīdzene privātajos numuriņos, noskaidrots, ka SIA Rīgas tirdzniecības osta vērtība 2010. gadā bijusi vismaz 150 miljoni eiro, līdz ar to Šlesera kontrolēto 36% kapitāldaļu vērtība būtu 54 miljoni eiro, bet shēmas rezultātā Šlesers šīs daļas legalizētu par aptuveni 1,8 miljonu eiro lielu fiktīvu aizdevumu Koziolam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
