"Providus" pārstāve: viņa nemaz neesot par preses brīvības ierobežošanu
PIETIEK18.01.2015.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
It kā atklātību un labu pārvaldību aizstāvošās biedrības Providus pētniece Ilona Kronberga, kura kopā ar pārējo Tieslietu ministrijas darba grupu izstrādājusi preses likuma grozījumus, kas būtiski ierobežos mediju tiesības publiskot kriminālprocesu materiālus, apgalvo - viņa nemaz neesot pret preses brīvību, tas tā tikai izskatoties. Publicējam pilnu sarunas tekstu ar Providus pārstāvi.
- Es neesmu par preses brīvības ierobežošanu. Tur nav nekas ierobežots, tikai sinhronizēta tā norma, kas ir Kriminālprocesā [Kriminālprocesa likumā] un spēkā no 2005.gada 1.oktobra. Līdz ar to tur nekas nav. Tur drīzāk ir tas, ka tā prakse nav bijusi viennozīmīga ar šo normu piemērošanu. Problēma jau nav preses likuma 7.panta otrajā daļā, par ko tagad tiek diskutēts. Problēma ir tajā, ka tas 375., 396. un 485. pants Kriminālprocesa likumā nekad nav ticis pildīts, jo, ja tas būtu pildīts, tad šo divu tiesību aktu salāgošana neradītu tādu sašutumu cilvēkos un jūsu kolēģos tajā skaitā.
- Kas tad ir tās normas, kas nav pildītas?
- Būtībā tās normas… Kriminālprocesa likumā 375.pants nosaka kārtību iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, 396.pants – aizliegts izpaust kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas, un 485.pants fiksē citu personu tiesības, fiksē tiesas gaitu. Ja mēs paraugāmies uz šiem normatīvajiem aktiem kontekstā, dabiski ir tā, ka speciālais likums attiecībā uz visiem datiem, ziņām kriminālprocesā ir Kriminālprocesa likums. Es neesmu vārda brīvības speciāliste. Es tikai stāstu, ko redzu šajās normās. Šie panti kriminālprocesā ir spēkā jau sen, taču tas atspoguļojums kārtībai, ko paredz šīs normas, preses likumā ir bijis daudz šaurāks. Tai skaitā arī ierobežojumu atspoguļojums. Līdz ar to ir jautājums, kādēļ šīs normas netika vienādotas tīri no juridiskās leksikas viedokļa.
Vienmēr ir pavadošā normatīvo aktu pakete, kas tiek iesniegta kopā ar pašu tiesību aktu, kas tiek izstrādāts, kur tiek izdarīti attiecīgi grozījumi. Bija noticis tā, ka brīdī, kad 2005.gadā pieņēma Kriminālprocesa likumu, un brīdī, kad tas stājās spēkā, netika izdarīti grozījumi preses likumā. Šiem grozījumiem jau bija jābūt, bet tā nebija. Tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka informācijas piekļuves tiesības pamatā tiek regulētas Kriminālprocesa likumā. Līdz ar to situācija ir tāda, ja preses likumā nebūtu tāda 7.panta, kā mēs tagad redzam, tad nekas nemainītos. Kriminālprocesa normas vienalga būtu spēkā.
Bet šodien, kad mēs runājam, ka mums ir bažas, arī ievērot vārda brīvību, vienlaikus apzinoties, ka šīs normas, kas paredzēja šos ierobežojumus jau ilgu laiku ir spēkā, tad problēma nav, iespējams, preses likumā, bet gan Kriminālprocesa likumā, jo Kriminālprocesa likuma normas ir tie tiesību aktu avoti, no kuriem šie grozījumi tiek paģērēti preses likumā. Attiecīgi ir jautājums, cik mēs līdz šim šos desmit gadus esam pildījuši šīs Kriminālprocesa normas. Arī es tāpat kā jūs konsultējos ar kolēģiem žurnālistiem – faktiski šī norma ir praksē iegājusies savā noteiktā veidā. Un nekādas konsekvences vai sekas tam, ka prakse ir izveidojusies šīm normām, tādā veidā, kādu mēs viņu pazīstam, nav novedusi pie kādām sūdzībām, pie Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumiem. Līdz ar to faktiski runa ir par to, ir strīds nevis par preses brīvības ierobežošanu kontekstā ar piedāvāto likumprojektu, bet ir radījusi drīzāk šī nesapratne, pamatojoties uz normas saturu, bet tās piemērošanas praksi, kāda mums ir bijusi. Protams, šobrīd norma ir izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē, un tas nozīmē, ka tiks izskatīta valdībā, un tas brīdis ir šobrīd, kad visas iesaistītās puses, kam ir viedoklis par šo normu saturu – šī diskusija ir atvērta. Jebkurā gadījumā es domāju, ka šeit mēs varam definēt, ka šobrīd nevienam nav viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu.
- Kādēļ nepieaicinājāt citus žurnālistus pārstāvjus šo normu izstrādei?
- Ir grūti spriest. Darba grupa bija vairāk Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma pilnveidošanai. Mērķis nebija preses likums. Man ir grūti teikt, jo neesmu vadītāja šai grupai. Es biju iesaistīta vairāk uz atsevišķiem jautājumiem, ne visiem. Mēs paužam viedokli par vienu vai otru redakciju.
- Ja es pareizi saprotu, tad jūs sakāt, ka šīs normas jau līdz šim ir bijušas Kriminālprocesa likumā un tas nav nekas jauns?
- Jā.
- Un tas nav ievērots līdz šim?
- Jā, tas nav ievērots. Mums bija visus gadus iespēja, mēs taču dzīvojām ar to. Tas ir tas pamata jautājums, kas mums ir jāatrisina.
- Kādēļ ir tik būtiski to ierakstīt preses likumā, ja jau līdz šim tas ir bijis Kriminālprocesa likumā, bet nav ievērots?
- Kriminālprocesā ir savi principi, kuri tiek ievēroti, pie kam šīs tiesības katrai no pusēm – vai mēs to saucam par aizdomās turamo, apsūdzēto, tiesājamo – abām pusēm šim tiesību pienākumu apjomam ir jābūt līdzīgam, ja ne vienādam. Cietušā aizsardzības standarts tiek paaugstināts, arī otras puses standartam ir jābūt paaugstinātam. Apsūdzētajam, tiesājamajam tiek sniegti bezmaksas advokāta pakalpojumi, ja viņš pats to nevar atļauties, bet cietušajām personām šādu tiesību nav. Protams, es daudz runāju arī par šo jautājumu, bet tas prasīs no valsts puses ieguldījumus. Šī debate arī nav slēgta.
- Vai kāds ir cietis no tā, ka līdz šim nebija šo normu preses likumā?
- Šeit ir ļoti daudzi precedenti, kad cilvēkam – tā ir sekundārā viktimizācija – cilvēkam katram, kuram ir nodarīts pāri, it īpaši, ja tas ir kriminālprocess – tur nav šaubu, cilvēks ir atzīts par cietušo kriminālprocesā, tad viņam ir nodarīts pāri. Jebkurā gadījumā cietušais pat īsti nevar saprast situāciju, kādā ir nonācis. Ir paredzēts, ka bezmaksas advokāts ir mazturīgajiem, invalīdiem, bet ne automātiski visiem.
- Bet kāds tam sakars ar preses likumu?
- Tam ir sakars ar principiem. Ar vienādiem principiem būtu jāattiecas gan pret to, kas ir pārkāpis likumu, gan pret to, kas ir cietis. Ja mēs cietušajiem paceļam standartu, tad arī tiks pārskatīts, vai šis standarts pusēm ir pietiekams. Šajā ceļā mēs konstatējām, ka likumiem nav atbilstības. Līdz ar to tiek papildināts preses likums, lai novērstu tādu iespēju, ka atsevišķas kriminālprocesa situācijas, kas ir saistītas ar informācijas, nedrīkst neievērot. Tie ir kriminālprocesa principi.
- Vai gribat teikt, ka žurnālistu dzīvē nekas nemainīsies?
Ja žurnālisti ir pildījuši kriminālprocesu [Kriminālprocesa likumu], tad nekas nemainīsies.
- Vai ir bijuši gadījumi, kad nav pildījuši?
- Es to neesmu pētījusi, tādēļ nevaru to pateikt. Bet droši vien arī jūsu praksē vai arī televīzijā ir redzēts, ka runā ar radiniekiem uz mājas fona, kurā dzīvo, vai tiek rādīta sieviete, pret kuru vērsta vardarbība, ir šie pārkāpumi. Tās ir tādas ziņas, kas par cietušo nebūtu jāizplata. Tas ir jānovērš. Bet cietušajam jau pat nav īstas skaidrības, kā tās savas tiesības aizstāvēt, jo viņam nav klāt piestādīta advokāta.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
