Iesaki rakstu: 
Varu tikai pievienoties De Facto secinājumiem. Ja piekrītam "rožaino briļļu" laika beigām, tad jāpiekrīt arī tam, ka līdz šim par Rail Baltica projektu ir tikusi sniegta maldinoša/nepatiesa informācija. Turklāt nav jau svarīgi, vai sabiedrība ir tikusi maldināta apzināti vai nekompetences dēļ. Kas bija sākotnējo pieņēmumu pamatā par iespējām uzbūvēt Rail Baltica Latvijas teritorijā par 2 miljardiem eiro, šobrīd vairs nav saprotams.
Iespējams, šāds novērtējums likās ticams 2007. gadā, kad tika saņemts COWI AS veiktās projekta priekšizpētes noslēguma ziņojums par visu maršrutu Tallina — Rīga — Kauņa — Varšava, kas pamatojās uz gadsimta sākuma ātrvilcienu līniju izbūves izmaksām, kuras tika koriģētas ar Baltijas valstīs esošajām tā brīža darbaspēka un vietējo resursu izmaksām. Kopš 2007. gada situācija ir būtiski mainījusies, un atbildīgās amatpersonas nav spējušas/gribējušas izsekot izmaksu izmaiņām.
Pirmais trauksmes zvans bija konkursa par Rīgas dzelzceļa stacijas pārbūvi rezultātiem 2019. gada vasarā. Saņemot sadārdzinājumu par vairāk nekā simt procentiem, vajadzēja izdarīt secinājumus un pārbaudīt pamatpieņēmumus. Tai skaitā ekonomisko lietderību, kas arī ar 2 miljardu eiro izmaksām Latvijas teritorijā bija "pievilkta aiz ausīm".
Divkāršs vai četrkāršs sadārdzinājums padara diskusijas par Rail Baltica ekonomisko izdevīgumu bezjēdzīgas. Tātad 2019. gadā, pirms noslēgt līgumu ar būvsabiedrību BERERIX, tā laika satiksmes ministram Linkaita k-gam (attēlā) bija Ministru kabinetā jāvirza jautājums par projekta finansējuma nodrošināšanu, ekonomisko lietderību un iespējamajām izmaiņām, ja netiek garantēts atbilstošs ES līdzfinansējums. Tas netika izdarīts.
Acīmredzot Kariņa vadītajā MK valdīja ticība, ka naudas ir vairāk kā jebkad un gan jau Eiropa mūs sapratīs un samaksās. Nesaprata un maksāt papildus arī negrib. Vismaz no publiski pieejamās informācijas tā to var saprast.
Šobrīd jebkuras izmaiņas būs sarežģītākas un arī dārgākas. Ir tikai apsveicami, ja tagadējais satiksmes ministrs Briškens ir sācis domāt par to, ko darīt tālāk. Galu galā sapņot var par daudz ko, bet izdarīt var tikai to, ko atļauj finanšu līdzekļi. Ir pienācis brīdis, kad blefot vairs nevar un jāsāk maksāt.
Iespējams, var pierunāt ES amatpersonas palielināt paredzēto līdzfinansējumu atbilstoši sadārdzinājumam, tas ir - kādas četras reizes?!!! Ja jau tas ir ES politisks projekts, tad tas būtu arī jāfinansē par ES budžeta līdzekļiem. Maz ticams, taču šis ir vienīgais veids kā pabeigt projektu plānotajā apjomā, saglabājot kaut kādu ekonomisko lietderīgumu Baltijas valstīm.
Nākošā iespēja ir šobrīd nebūvēt ātrvilcienu cauri Rīgai uz lidostu. Izbūvēt tikai pamata trasi gar Salaspili. Lidostu savienot ar 1520 milimetru dzelzceļu, izmantojot esošo dzelzceļa tiltu. Ekonomija būtu ievērojama, taču arī šajā gadījumā būs nepieciešams papildu līdzfinansējums no ES puses.
Ja nevar vienoties par papildus līdzfinansējumu, tad atliek vai nu būvēt dzelzceļu ar 160 km maksimālo ātrumu, vai arī finansēt uz valsts parāda pieauguma rēķina. Var nebūvēt vispār, taču tādā gadījumā ES visdrīzāk atprasīs savu līdzfinansējuma daļu. Citu variantu nav.
Starp citu, standarta dzelzceļa līnijas (ar maksimālo ātrumu līdz 160 km) stundā ekonomiskais lietderīgums būtu stipri labāks, un mērķis savienoties ar Eiropas platuma dzelzceļu būtu sasniegts.
Pirmkārt, būtiski zemākas investīciju un uzturēšanas izmaksas.
Otrkārt, kravu pārvadājumiem ātrvilcienu ātrumi nav nepieciešami. Var vest smagākus un garākus sastāvus pa ievērojami lētāku infrastruktūru. Esošā kravas automašīnu šoferu deficīta un autokravu pārvadājumu izmaksu pieauguma dēļ, kontreileru un konteineru pārvadājumi starp Baltijas valstīm un pārējo Eiropu varētu būt ekonomiski pamatoti. Arī tankiem, ja runa ir par NATO interesēm, 230 km/h nav nepieciešami.
Treškārt, pasažieriem papildu stunda no Tallinas uz Rīgu varētu arī nebūt būtisks apgrūtinājums, jo biļete būs vairākas reizes lētāka. Uz Berlīni var braukt ar nakts vilcienu guļamvagonā.
Tas būtu saprātīgs kompromiss starp vēlmēm un iespējām tās apmaksāt.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
