"Trojas zirgi"? Aizbraucēji no "Putina Krievijas" Latvijā sāk izraisīt pretrunīgas jūtas

Pats Staķis – iespējams, redzot, ka Hermaņa "Facebook" paustais viedoklis ieguvis rezonansi, – dienu vēlāk steidza skaidrot, ka šādi uzbrukumi "Doždj" esot "negodīgi", tomēr tēma, par ko plašai publikai izteikties, jau bija iezīmējusies. Piemēram, Saeimas 11. augusta sēdē deputāts Didzis Šmits paziņoja: "Otra lieta, ko mēs varētu no deklarācijām sākt pāriet pie praktiska izpildījuma ir, es atvainojos, nevis ielaist Latvijā 1000 Krievijas pilsoņu, bet aizvērt ciet Latvijā tagad jau reģistrētu televīziju, kas no rīta līdz vakaram kritizē Rietumu politiku Krievijas kontekstā. Jā, viegli, varbūt pat smagi kritizē Putinu, bet patiesībā stāv krievu imperiālisma pusē, kā saka, uz stabili divām kājām."

Varbūt vērts pieminēt, ka vēl nesen pats Šmits bija ļoti enerģisks zivrūpnieku nozares lobētājs, savukārt nozarei Krievijas noieta tirgus bija svarīgs, tādēļ tolaik kaut kā par "krievu imperiālismu" Šmits tik braši nerunāja. Lai kā būtu, ar "Doždj" apspriešanu vien nepietika – "Latvijas Avīzē" publicists Juris Lorencs ķērās pie citas intervijas (prezidenta Egila Levita) citam Krievijas žurnālistam – bijušajam radiostacijas "Eho Moskvi" galvenajam redaktoram Aleksejam Venediktovam. Secinājumi līdzīgi ļoti kritiski – šoreiz par Venediktovu.

Samērā lielā interese par šiem jautājumiem sakrīt ar vienlīdz lielu jucekli – par ko mēs katrs runājam. Mēģināsim nodalīt.

Vispirms jāpiezīmē, ka pats esmu vairākkārtīgi, piemēram, jau šā gada aprīlī, paudis skepsi par tiem "no Putina režīma bēgošajiem", kuriem Krimas aneksija un iebrukums Austrumukrainā 2014. gadā kaut kā neliedza turpināt šajā režīmā dzīvot, bet nu gan vairs neesot izturams. Joprojām uzskatu, ka Latvija ļaudīm no Krievijas, tēlaini izsakoties, durvis atvēra pārāk plaši, tomēr atzīstu arī, ka esmu ļāvies paviršiem vispārinājumiem. Tomēr manas attiecības ar Krievijas kultūras telpu ir pārāk subjektīvas un sarežģītas, lai tās iztirzātu.

"Krievijas neatkarīgie mediji" – drauds?

Tālāk jāpiezīmē, ka piesardzīga attieksme un modrība patiešām ir nepieciešama, pat ja liekas, ka Krievijas militārie plāni Ukrainā īstenojas tikai daļēji, un Kremlis arī nebija rēķinājies ar tik lielu Rietumu atbalstu Ukrainai. Kā saka, nenovērtēsim pretinieku par zemu. Pavisam nesen Polijas pētniecisko žurnālistu grupa publicēja iespaidīgu tekstu par to, kā ar Krievijas propagandas struktūrām saistīti ļaudis Austrumeiropā mērķtiecīgi un vērienīgi kūda pret Ukrainu un ukraiņiem (piemēram, biedējot poļus ar viņu valsts "ukrainizāciju").

Kad šovasar tika gāzta uz Rietumiem orientētā valdība Bulgārijā, bija eksperti, kuri notikušajā saskatīja Krievijas ietekmi. Krievija gadiem ilgi ir veidojusi ietekmes aģentu tīklojumus ārpus tās robežām, nekur šie cilvēki nav pazuduši, un būtu arī dīvaini, ja tādi nebūtu starp tiem, kuri šogad Krieviju pamet, apgalvojot, ka nepiekrīt "režīmam".

No šī viedokļa raugoties, neuzskatu par pārspīlētu arī Latvijas specdienestu reakciju: "Valsts drošības dienests ir informēts par Krievijas neatkarīgo mediju uzsākto darbu Latvijā. Varam arī norādīt, ka šajā sakarā dienests ir identificējis riskus gan Latvijas informatīvās telpas drošībai, gan izlūkošanas riskus, kas saistīti ar to, ka mediju darbība tradicionāli bijusi Krievijas specdienestu interešu lokā."

Savukārt tik asu reakciju uz "Doždj" tekstiem es īsti nesaprotu. Pirmkārt, mums, kā saka, pašiem netrūkst tādu viedokļu paudēju, kuru gadījumā nav skaidrs, kāpēc viņi vēl mokās šajā tik nepatīkamajā zemē, un nav skaidrs, ar ko visu kritizējošais etniskais latvietis ir kaut kā nekaitīgāks par pukstošu no Maskavas atbraukušu žurnālistu. Otrkārt, emigrantam nav jaunā mītnes zeme vienmēr, tā teikt, jāglauda pa spalvai. Patētiski izsakoties, pasniegtajā draudzības rokā nav jākož, bet prasīt to bučot arī ir savādi.

Poļu emigrantu kopiena Parīzē 19. gadsimta vidū nebija nekādi paraugzēni no Francijas valsts viedokļa, un, pieļauju, viņu pārņemtība ar savu specifisko dienaskārtību varēja brīžiem kaitināt pat poļu draugus. Savukārt to, ka konkrētajā intervijā žurnāliste atļāvās pati tik gari un subjektīvi izteikties – cik saprotu, to kritiķi interpretē kā spiediena izdarīšanu uz Staķi – es personīgi uztveru mierīgi. Ja intervija ir vairāk sarunas formāts, tad neredzu problēmu, ka dalībnieki izsakās līdzvērtīgi plaši un neslēpj savu viedokli. Paturot prātā kontekstu (Krievijā notiekošo), varu kā piemēru piedāvāt sarunu, kurā vairāk kreisi noskaņotais Krievijas politologs Iļja Budraitskis intervē virknē jautājumu atšķirīgi noskaņoto sociologu Grigoriju Judinu.

Tūristi un aizbraukušie nav viens un tas pats

Tiem, kuri nu jau slaveno interviju ar Staķi nav redzējuši un negrasās skatīties, jāņem vērā vēl cits ļoti konkrēts konteksts: piekrītot Ukrainas prezidentam, Somijas, Igaunijas un Latvijas politiskās vadības pārstāvji uzskata, ka spiediens pret Krieviju jāpastiprina, arī būtiski ierobežojot Krievijas Federācijas pilsoņu ceļošanas iespējas Eiropas Savienībā. Jāšaubās, vai Eiropas Savienības ārlietu ministri šī mēneša beigās sanāksmē Prāgā pieņems tik radikālus lēmumus, tomēr kopumā kaut kāda papildu vēršanās pret Krievijas pilsoņiem, kuri vēlas atpūsties vai citādi padzīvot Eiropā, būs. Un tas prognozējami tracina arī tos, kuri sevi sauc par "Putina režīma pretiniekiem", jo viņu skatījumā tā ir t.s. kolektīvās vainas piemērošana, proti, ka šādi (arī sankciju vispār kontekstā) par Putina režīma nodarīto ciešot visi cilvēki Krievijā. Prognozējami arī, ka "Doždj" žurnāliste sarunā ar Staķi šo tēmu centās iztirzāt, neslēpjot savu negatīvo attieksmi pret vēl jauniem ierobežojumiem.

Ja runa ir tieši par turpmāku vīzu izsniegšanas ierobežošanu, tad mani šīs vaimanas nepārliecina. Jēdziens "kolektīvā vaina", manuprāt, ir dīvains, pat bīstams, tādēļ no tā jāvairās. Tomēr konkrētajā situācijā būtisks ir rosinātās pretdarbības smagums. Lai nebūtu tikai par Ukrainu un Krieviju, minēšu citu piemēru, kad manā skatījumā "kolektīvās vainas" jēdziens tika lietots cūciski. Sākot no 1942. gada februāra līdz 1946. gada martam ASV varas iestādes internēja un izvietoja speciālās nometnēs apmēram 120 000 ASV dzīvojošus cilvēkus, kuru etniskā izcelsme bija saistīta ar Japānu (tostarp imigrantus otrajā un trešajā paaudzē). Skaidrs, ka bija karš ar Japānu, skaidrs, ka bija bažas par šo cilvēku lojalitāti, tomēr tāda izrīkošanās bija smags pārspīlējums, ko, starp citu, pati ASV valdība atzina un 1988. gadā (nevarētu teikt, ka ātri…) oficiāli atvainojās.

Vēlreiz – tā nedrīkst. Vīzu izsniegšanas ierobežojumu gadījumā nekādu represiju nav. Tēlaini to varētu aprakstīt tā: no kaimiņu mājas, no kuras visbiežāk skan draudi nogalināt un kura sagādā jums pavisam reālas ekonomiskās problēmas, daži ļaudis paziņo, ka vēlas pie jums paciemoties. Jūs vienkārši atbildat, ka nav noskaņojuma ciemiņus uzņemt, turklāt norādot, ka ir taču daudz iespēju ciemoties citās brīnišķīgās vietās – sākot no Gruzijas un Turcijas, beidzot ar Serbiju, Melnkalni un Kirgizstānu. Neviens tiesības uz ceļošanu un atpūšanos neliedz. Nē, ietiepjas kaimiņi, mēs gribam ciemoties tieši pie jums, un jums nav tiesību mums to liegt. Pilnīgas blēņas, manuprāt.

Tajā pašā laikā man šķiet, ka būtu skaidri jāpasaka: tie Krievijas Federācijas un Baltkrievijas pilsoņi, kuri uzturas Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, nepārkāpj likumus un publiski neatbalsta Krievijas režīmu, ir liekami mierā. Domāju, ka kontekstā ar runām par "izsūtīšanu" Latvijas ārlietu ministrs ir izteicies pietiekoši saprotami: Krievija, visticamāk, tuvākajā laikā atvieglos Krievijas pilsonības iegūšanu Baltijas valstīs dzīvojošajiem "tautiešiem"; ja kāds no Latvijas valstspiederīgajiem šādu iespēju izmantos, tad gan šiem cilvēkiem Latvija būtu jāpamet. Manuprāt, normāli spēles noteikumi, un, manuprāt, paralēli ir noticis pārpratums.

No Krievijas aizbraukušais rakstnieks Viktors Šenderovičs nesen publicēja, atvainojiet, histērisku salīdzinājumu, ka iecerētie ierobežojumi būtu līdzvērtīgi tam, ja ASV pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē aizsūtītu atpakaļ uz nacistisko Vāciju no turienes aizbēgušos režīma pretiniekus. Šenderovičs ir viens no cienījamākajiem un talantīgākajiem Putina oponentiem Krievijas inteliģences aprindās, bet man nav skaidrs, kur viņš ņēmis informāciju, ka Baltijas valstis ne tikai ierobežos jaunu vīzu izsniegšanu, bet arī liks braukt prom, teiksim, Artemijam Troickim no Igaunijas.

Pieļauju, ka viens no iemesliem satraukumam un no tā savukārt izrietošajai nevajadzīgajai klaigāšanai ir tas, ka šādas problēmas patiešām ir radušās no Baltkrievijas un Krievijas aizbraukušajiem Ukrainā. Proti, tur patiesi veidojas absurda situācija, ka cilvēkiem pat nav iespējas atteikties no Krievijas pilsonības (konsulāti nestrādā), uzturēšanās atļaujas beidzas, un arī Ukrainu aktīvi atbalstošajiem Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem jābrauc uz Moldovu (lai nav drošības risku) un tur jāmēģina iegūt jaunus "papīrus" dzīvei Ukrainā.

Rezumēju. "The Economist" 13. augusta numurā ir materiāls (49.–51. lpp.) par šo "jauno emigrāciju no Krievijas". Starp tajā aprakstītajiem cilvēkiem ir gan žurnālists Andrejs Babitskis, kurš Tbilisi ik nedēļu desmit stundas mācās gruzīnu valodu, gan ļaudis, kuri neslēpj, ka jaunajās mītnes zemēs vēlas veidot savas, relatīvi noslēgtas kopienas bez piesaistes konkrētai valstij. Visādi gadās, ar to jārēķinās.

Pārpublicēts no satori.lv

Novērtē šo rakstu: