Iesaki rakstu: 
Pietiek rīcībā atkal nonākuši pāris fragmenti no partijas Vienotība biedru sarakstes, kurā jau atkal tiek runāts par iekšējām intrigām un ietekmes dalīšanu
No: janis mikelsons <[email protected]>
Kam: [email protected] <[email protected]>
Datums: Fri, 12 Apr 2013 13:41:16 +0300
Temats: Re: [biedri] atsaucu savu kandidaturuVienotibas
Labdien partijas biedri, kolēģi, Rīgas valdes locekļi, Vienotības atbalstītāji un citi partijas aktīvisti!
Ne bez iemesla jau ilgāku laiku pats esmu attālinājies un pat teikt norobežojies no partijas virtuves, kur tādi cilvēki kā Hosams Abu Meri tiek nostumti malā. Tāpēc atšķirībā no pārējiem meilotājiem, kas šoreiz nez kāpēc klusē, man nav bail paust savu atbalstu Hosamam. Arī līdz šim esmu aizstāvējis ne tikai savu viedokli, bet arī tos partijas biedrus, kas atstumti vai krituši iekšējo intrigu nežēlastībā.
Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās esmu vadījis partijas biroju, iepazīstot gan ļoti cienījamus un zinošus Vienotības biedrus, gan tādus, kas gatavi nodot pat savu tuvāko, lai izvirzītos partijas priekšgalā. Un diemžēl jāsaka, ka tam otrajam flangam labāk izdodas īstenot savus nodomus. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem varu minēt partijas biroja (Kr. Barona ielā) apliešanu ar krāsu, ko diemžēl īstenoja daži Vienotības biedri (viens no tiem šobrīd ir ļoti publiska persona un atbildīga portfeļa turētājs brunčos), ceļot it kā partijai reitingus. Pirmoreiz saskaroties ar tik brutālām metodēm, no šoka pat piekritu sameloties medijiem, ka birojam uzbrukuši vandāļi, visticamāk politiskā konkurenta izskatā. Toreiz klusēju, jo saņēmu draudus. Tāpēc mans jautājums - cik no Jums, Vienotības idejas nesējiem, tiešām ir lietas kursā par partijā notiekošo?
Arī Rīgas Domē, kur esmu Revīzijas komisijas loceklis, esmu sapratis partijas būtību. Bariņš cilvēku, kas sevi uzskata par neaizskaramiem un pārākiem par citiem, īsteno tikai savus personīgos mērķus, personīgās ambīcijas cīņai par varu. Arī pats atsaucu savu kandidatūru vēl pirms saraksta publiskošanas, jo nevēlos būt viens no bezmugurkaulniekiem, kas izspiego savējos un vērpj intrigas. Tāpēc aicinu katru pastāvēt par sevi, neklusēt un rīkoties...
Un esmu gatavs, ka cilvēki, kas sevi atpazīs starp šīm rindām, mēģinās mani kompromitēt un ietekmēt. Taču man dzīvē jau sen ir citi mērķi...
Turaties!!!
Hosams Abu Meri <[email protected]>:
Cienījamie kolēģi! Partijas biedri!
Pēc ilgām pārdomām esmu nolēmis nekandidēt no Rīgas saraksta pašvaldību vēlēšanās. Ar nožēlu jāsaka, ka esmu vīlies gan saraksta sastādīšanas procesā, gan ierobežotajās iespējās piedalīties kampaņas pasākumos. Saraksts tapa dažu cilvēku lokā, nebija iespēju to apspriest un izteikt domas. Sarakstu jau gatavu Rīgas nodaļas vadītājs atstāja uz galda pēc nodaļas kopsapulces, pats ātri pameta telpu, lai nodaļas biedri nepaspētu uzdot jautājumus. Protams, "lielajā" valdē saraksts tika automātiski apstiprināts bez diskusijām, tāpat kā iepriekš saraksta līdere.
Arī kampaņas pasākumos redzams, ka piedalās tikai atsevišķi cilvēki - saraksta līderi un tie, ko saraksta līderi uzaicina. Domāju, ka nav nodrošinātas vienādas publicitātes un līdzdalības iespējas visiem Rīgas nodaļas deputātu kandidātiem.
Darbojos partijā Vienotība, esmu bijis valdes loceklis un vienmēr atbalstījis partiju, uzskatot, ka tā ir spēcīgākā un saliedētākā partija. Šobrīd par to šaubos. Rīgas domes vēlēšanas pavada man nesaprotamu intrigu ēna. Iekšējā sarakstē ir daudz neapmierināto ne tikai ar Rīgas, bet arī ar citu nodaļu darbu priekšvēlēšanu periodā. Bet atklātas diskusijas nesākas, notiek aizmuguriska aprunāšana. Katrs izsaka savu neapmierinātību, atbildes neseko. Daudziem biedriem arī bail izteikties sarakstē, lai gan zinu, ka daudziem būtu ko teikt vai ieteikt.
Šobrīd valdošais viedoklis ir, ka pretēji viedokļi netiek uzklausīti un tie, kas atļaujas tādus paust, tiek noniecināti. Vienmēr esmu zinājis, ka demokrātijas izpausme ir viedokļa brīvība, un Vienotība vienmēr arī bijusi demokrātiju aizstāvošā un demokrātiska. Līdz šim brīdim, kad saistībā ar Rīgas vēlēšanām rodas ļoti nepatīkamas sajūtas. Vienmēr esmu bijis par atklātību un drosmīgu viedokļa paušanu un citu viedokļu respektēšanu.
Diemžēl, man nav iespēju pilnu darba dienu pavadīt, aktīvi darbojoties Rīgas nodaļā, jo esmu ļoti pieprasīts ārsts un strādāju vairākās darba vietās, ārstējot rīdziniekus un tos, kas meklē palīdzību Rīgā. Esmu vairāku sabiedrisko organizāciju vadītājs un daudzu organizāciju padomju, valžu loceklis, kuru pasākumos aktīvi reklamēju Vienotību. Iespēju robežās vienmēr esmu bijis klāt tur, kur mani aicina.
Uzskatu, ka esmu devis lielu pienesumu partijai, jo, esot publiska persona, vairoju arī Vienotības atpazīstamību. Partijā esmu viens no dažiem spilgtiem integrācijas paraugiem, ar ko ļoti lepojos, jo esmu pierādījis, ka Latviju var mīlēt un cienīt arī, nepiedzimstot par šīs valsts pilsoni. Manuprāt, ar savu klātbūtni partijā pozicionēju to kā tolerantu un daudzpusīgu organizāciju.
Katram ir savi plusi, kuru dēļ viņš ir cienījams partijas biedrs. Šobrīd vismaz man rodas sajūta, ka Rīgas saraksta līderi par cienījamiem uzskata vispirms sevi un tad tos, kuri viņiem patīk, nevērtējot pārējo partijas biedru personības un pienesumu. Domāju, lielā mērā Rīgas saraksta līderu augstprātība un nevēlēšanās ieklausīties citos, atspoguļojas arī partijas zemajos reitingos.
Atsakoties kandidēt Rīgas vēlēšanās, tomēr joprojām uzskatu, ka Vienotībai ir iespējas būt spēcīgākajai un demokrātiskākajai partijai, tāpēc es kā partijas biedrs darīšu visu, kas no manis atkarīgs, lai tā tāda būtu. Uzskatu, ja partijā darbojas tādas autoritātes kā Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Kārlis Šadurskis, Artis Pabriks, Baiba Brigmane, Aigars Pētersons, Aleksejs Loskutovs un daudzi citi, kas ir arī manas autoritātes, tad Vienotībai tomēr ir iespējas saglabāt vienotas un demokrātiskas partijas tēlu.
ar cieņu,
dr Hosams Abu Meri,
partijas Vienotība biedrs
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
