Āboltiņas manevri var palīdzēt Zatleram

Faktiski Āboltiņas iecerētā komisija, kuras sastāvā bez partiju pārstāvjiem būtu arī sabiedrības autoritātes (protams, labs jautājums ir, kurš tās izraudzīsies un vai nebūs tā, ka priekšstati par to, kas ir sabiedrības autoritāte, būs tikpat atšķirīgi kā tas, kādam jābūt Valsts prezidentam?) ir automātisks „nē” jebkuram ar partijām saistītam kandidātam.

Tādēļ jau tagad var prognozēt, ka vienīgais taustāmais rezultāts, pie kā varētu novest darba grupa, ir Valda Zatlera pārvēlēšana uz otro termiņu. Ja Vienotība jutīs, ka zaļie zemnieki un Saskaņas centrs ir tuvu tam, lai vienotos par kopīgu prezidenta kandidātu, kas nozīmētu valdības drīzu galu, jo vēsture rāda – tie, kuri ievēl prezidentu, arī veido jauno valdību –, tās vienīgās izredzes saglabāt status quo būtu Zatlera noturēšana amatā.

Tik sarežģīta partija varētu būt grūti izspēlējama arī par politikas granddāmu dēvētajai Āboltiņai. Darba grupas diskusiju, ja tajā piedalīsies sabiedrības autoritātes, būtu grūti noturēt vēlamajos rāmjos, un tās gaitā var izkristalizēties: Zatlers četru gadu laikā nav kļuvis no nevēlamas līdz pieņemamākajai prezidenta kandidatūrai.

Nebūt nav arī izslēgts, ka zaļie zemnieki un Saskaņas centrs kopā vai atsevišķi spēj izvirzīt tik spēcīgu kandidātu, kuru nespētu diskreditēt pat viņa izvirzītāji. Protams, tikai tad, ja Lembergam šāda vēlme būs. Bet nedēļas nogalē pēc Āboltiņas iniciatīvas politikas kuluāros lielā ātrumā sāka izplatīties viedoklis: šādi rīkojoties, Vienotība, kurai jau ir premjera un Saeimas spīkera amats, tuvina valdības galu, jo piesakās kontrolēt amatpersonas ievēlēšanu, uz kuras posteni pēc reālpolitikā saistošā partiju kvotu principa tai nav tiesību.

Āboltiņas pārstāvji piektdien nemaz neslēpa, ka šīs komisijas darbs neizslēgs partiju konsultācijas par prezidenta kandidātiem, jo darba grupas uzdevums būšot nevis konkrētu kandidātu sameklēšana un apspriešana, bet prezidenta ievēlēšanas procesa vērtēšana. Šādai darba grupai nemaz nebūtu mandāta kandidātu izraudzīšanai, - tāds ir tikai Saeimas deputātiem. Bet grūti iedomāties, kā darba grupa spēs diskutēt par kaut ko abstraktu, neskarot konkrētu kandidatūru iztirzāšanu vai vismaz kritēriju apspriešanu, kuru mediji un sabiedrība viegli varēs piemērīt konkrētiem potenciālajiem kandidātiem.

Citiem vārdiem, politiķi kā jau iepriekš dažādos formātos un vietās ārpus sabiedrības acīm turpinātu apspriest kandidātus un politiskas vienošanās, kas saistītas ar atbalstu tai vai citai personai, savukārt īpašā darba grupa pilnīgi atklāti imitētu procesa caurspīdīgumu, diskutējot par to, kā visam būtu jānotiek. Lai procesu maksimāli pietuvinātu Latvijas realitātei, darba grupā partijas varētu deleģēt savus pārstāvjus, kuri vienās – no sabiedrības acīm slēptās – partiju sarunās spriestu vienu, bet darba grupās pavisam ko citu, gan neaizmirstot zem galda turēt sakrustotus pirkstus…

Valsts prezidenta ievēlēšanas likumā iestrādātie termiņi, kas, par atskaites punktu ņemot esošā prezidenta pilnvaru termiņa beigas, nosaka, kādā laika periodā nosaucamas kandidatūras un sarīkojamas vēlēšanas, rada tikai ilūziju par to, ka šoreiz nav iespējams pārsteigums. Faktiski, ja politiķi tā vēlēsies un būs stingras aizkulišu vienošanās par atbalstu kādam kandidātam, kuru partijas vēlēsies maksimāli pasargāt no skrupulozas vētīšanas medijos un sabiedrībā, laiku no kandidāta nosaukšanas līdz ievēlēšanai var šķirt tikai piecas dienas.

Ar šīs darba grupas izveidi Āboltiņa nošautu vismaz divus zaķus. Viņa ne tikai apgrūtinātu dzīvi zaļajiem zemniekiem un Saskaņas centram, iegūstot zināmu kontroli pār prezidenta ievēlēšanas procesu, kas citādi Vienotībai ir izslīdējis no rokām, bet arī jau iedīglī nogrieztu jebkādas izredzes saviem ambiciozajiem kolēģiem no Vienotības, kuri sevi saredz prezidenta krēslā. Kurš gan būtu tik drosmīgs, lai pieļautu, ka šāda darba grupa uzreiz nediskvalificētu ikvienu ar partijām tieši saistītu kandidātu, pat ja tā būtu augstajiem kritērijiem formāli vistuvāk stāvošā Atmodas laika personība un vēlākā diplomāte Sandra Kalniete?

Būtu tikai normāli, ja apvienība, kas deklarējusi mērķi kļūt par vienotu partiju, vispirms iekšēji būtu izdiskutējusi, kāda tieši prezidenta ievēlēšanas taktika tai ļautu sasniegt maksimālo mērķi (un, kāds ir šis mērķis: ievēlēt labāko prezidenta kandidātu vai izmantot šo procesu politikas spēlēs).

Bet divdomīgs šis Āboltiņas manevrs ir ne tikai no Vienotības līderu iekšējo attiecību viedokļa. Viens no Āboltiņai tuviem, Vienotībā ietekmīgiem politiķiem nesen neoficiālā sarunā ar Pietiek atzina: vienīgais Vienotības prezidenta kandidāts, kurš būtu pieņemams Aivaram Lembergam, ir Āboltiņa, bet, tā kā viņa neplāno pamest Saeimas spīkera amatu jau pusgadu pēc tā ieņemšanas, Vienotībai no sava vidus nav pretendentu prezidenta amatam.

Diskusija par iespējamiem kandidātiem, protams, ir nepieciešama vēl pirms to izvirzīšanas. Tāpat kā nepieciešama ir esošā prezidenta Valda Zatlera darbības izvērtēšana un prasību formulēšana nākamajam prezidentam neatkarīgi no tā, kas viņš būs. Un šādas diskusijas centieni prezidenta vēlēšanu gadā arī allaž ir bijuši. Cita lieta, ka politiķu aizkulišu vienošanās sabiedrību un cītīgi diskutējošās autoritātes pēdējā brīdī ir atstājusi izbrīnītus un apmuļķotus. Kas tieši no Āboltiņas piedāvātās formulas izslēgs šādu rezultātu? Atsevišķi Vienotības politiķi piektdien izbrīnā pauda pretjautājumu: kā? Vai tad tas neesot skaidrs? Iepriekš blēdījās Tautas partija, bet Vienotība esot gluži citus principus pārstāvošs politiskais spēks. Iespējams, tikai pati Vienotība vēl nav pamanījusi, cik ironiski skan šie apgalvojumi, kopš Valda Dombrovska valdības koalīcijas lēmumi top aiz slēgtām durvīm divatā starp „citus principus pārstāvošo” Vienotību un Aivara Lemberga kontrolēto Zaļo un zemnieku savienību.

Novērtē šo rakstu: