Abortu eiforija

Tas viss ir taisnība, un par to ir nepieciešams rakstīt, runāt un arī kliegt. Bet bieži vien ārsti, kuri veic abortus, paliek ēnā.

Kas notiek ar viņu dvēselēm šāda ilgtermiņa "darba" rezultātā, par to maz runā. Vienīgais, ko var dzirdēt, ir aicinājumi viņiem nožēlot grēkus un skaidrojumi, ka līdzdalība pie aborta ir slepkavības grēks.

Es uzdrīkstēšos rakt dziļāk un pastāstīt par vienu no abortu drausmīgākajiem aspektiem, kas attiecas tieši uz ārstiem. Daudzus gadus, pārdomājot abortu tēmu un analizējot savu pieredzi (man kā mediķei nācās ar to saskarties), es nokļuvu pie drausmīga secinājuma - ārsts, kurš regulāri izdara abortus, kļūst par īstu slepkavu-maniaku, un tas atspoguļojas ne tik vien kā nogalināto bērnu skaitā. Lai gan, kā saka, kvantitāte bieži vien pāriet kvalitātē.

Novērojot abortu ārstus, es nācu pie secinājuma, ka tādu cilvēku dvēseles mainās - var teikt, kļūst sātaniskas. Tās kļūst par vampīriem, kas slāpst pēc jaunām asinīm tāpat, kā rūdītiem slepkavām-maniakiem, kuri, mokot un nogalinot savus upurus, izjūt īpašu eiforiju, prieku un enerģijas pieplūdi. Slepkavu-maniaku psihe ir pamatīgi pētīta tiesu psihiatrijā, bet abortu ārstu kaismei pēc arvien vairāk un vairāk abortiem, nav pievērsta uzmanība. Vismaz literatūrā un internetā man nav izdevies neko atrast.

Ir zināms, ka slepkavība, asinsizliešana un upura ciešanas maniakam izraisa prieku un pat orgasmu. To pašu izjūt arī abortu ārsti. Parasti ginekologu, kurš praktizē abortus, uzskata par parastu personu, par parastu ārstu, kurš darbojas šādā grēcīgā specifikā. Un pilnīgi aizmirst par to, ka šī grēcīgā profesija noved pie visbriesmīgākās no cilvēka iekārēm - iekāres uz asinīm, izdarot slepkavību, gūstot baudu, iekāres, kas vairojas un prasa arvien vairāk un vairāk upuru. Šādiem ārstiem patīk izdarīt abortus.

Es novēroju daudzus no šiem speciālistiem, ar daudziem par to esmu runājusi - un viņiem visiem piemita šāda iekāre, viņi pat izteica vienas un tās pašas frāzes. Es atceros kādu akušeri-ginekoloģi, kura strādāja slimnīcā vairāk nekā 20 gadus, viņa godīgi atzinās - es tiešām mīlu veikt abortus, bet man nepatīk pieņemt dzemdības.

Tikai padomājiet par šiem vārdiem - nepatīk dzemdības! Tas ir naids pret jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Tā ir dvēseles sātanizēšanās. Es domāju, ka zemapziņas līmenī viņa dzemdībās juta katru sievieti kā tādu viņas abortārija potenciālo klientu, kas nevis sagādāja viņai nogalināšanas prieku, bet gan dzemdēja bērnu.

Nevajag domāt, ka abortu ārsts nezina, ko viņš dara. Diemžēl tas tā nav. Es saku "diemžēl" tāpēc, ka, ja cilvēki nezina, ko viņi dara, tas zināmā mērā atvieglo to atbildību. Diemžēl šie ārsti ir labi informēti par to, ko viņi dara, un nevis tāpēc, ka viņus informētu plašsaziņas līdzekļi vai garīdznieki. Viņi šīs zināšanas saņem kopā ar prieku un eiforiju no galvenā cilvēknīdēja - Sātana.

Reiz man abortārijā nācās noskatīties briesmīgu ainu. Ginekoloģe izdarīja vēlīnā termiņa sāļo abortu. Caur augļa plēvi, nolaižot augļūdeni, viņa sāka piepildīt dzemdi ar sāls šķīdumu, kam bija jāizsauc mākslīgas priekšlaicīgas dzemdības. Šajā vēlīnā termiņa laikā ir ar neapbruņotu aci skaidri redzamas bērna kustības. Kad dzemdē iepildīja sāls šķidumu, nogalinājamais bērns sarāvās tā, ka viņa mātes-slepkavas vēders palēcās un kratījās. Ārste, to redzot, saldkaisli pasmaidīja, sakot: "Redz, redz, jūt, ka viņu nobeigs, redz kā lēkā, bet nekas, ilgi viņš nelēkās." Viņas seja izteica nenoslēpjamu eiforiju un nedabisku prieku.

Vēl es novēroju, kā ārsti, kuri darba dienā ir veikuši 10 - 12 abortus, ir nevis piekusuši no šī diezgan smagā un nogurdinošā "darba", bet izjūt īstu enerģijas pieplūdumu un ir labā garastāvoklī. Bet, ja tiem pašiem ārstiem nācās pieņemt dzemdības, tie to darīja ar tādu negribīgumu, it kā tie būtu spiesti kraut vagonus. Tas attiecas uz tiem ārstiem, kuri regulāri un pastāvīgi nodarbojas ar abortiem. Viņi tiešām sāk mīlēt savu "darbu" un neieredzēt dzemdības.

Reiz man radās iespēja runāt ar ārsti-ginekoloģi, kura, kļuvusi ticīga, nožēloja savus grēkus. Viņa aizgāja no abortārija un nodarbojās tikai ar grūtniecēm. Viņa man stāstīja: "Man patika izdarīt abortus. Sākumā es nevarēju pilnībā saprast, kāpēc man tas patīk. Man šķita, ka es mīlu medicīnu un tas ir mans aicinājums. Es nenodarbojos tikai ar abortiem, es arī ārstēju sievietes, operēju, izdarīju ķeizargriezienus utt., apturēju dzemdes asiņošanas un izglābu dzīvības. Bet, strādājot ginekoloģijā, es pieķēru sevi pie domām, ka visvairāk no visa tā man patīk aborti. Tad es it kā atpūtos un smēlos spēkus."

Uz manu jautājumu, vai viņa zināja, ka aborts ir slepkavība, viņa atbildēja, ka izpratne nākusi ļoti drīz. Vai viņu mocīja sirdsapziņa tāpēc, ka viņa nogalina? Pēc viņas vārdiem, katru reizi viņa apklusināja savu sirdsapziņu ar dažādiem argumentiem, ko parasti lieto abortu aizstāvji. Šo argumentu ir tik daudz, ka par tiem varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Bet īstais iemesls slēpās tur, ka viņa guva baudu un vairs nevarēja apstāties.

Kad reiz ģimenes apstākļu dēļ viņa bija spiesta pārcelties uz mierīgu darbu sieviešu konsultācijā, viņa cieta abstinencei līdzīgas mokas, jo nu vairs nebija iespējams izdarīt abortus. Viņa mierināja sevi ar domu, ka tas ir tāpēc, ka viņa nav iecirkņa ārste, bet gan ķirurģe, ka viņai vajag operēt, bet dziļi sirdī saprata, ka tas bija abortu dēļ. Viņa nevarēja tur strādāt, un atgriezās savā abortārijā. Tikai, kļuvusi ticīga, viņa tika ārā no šī elles apļa un mainīja dzīvi. Tagad šī pavecā sieviete ar labsirdīgo skatu ar šausmām atceras, ka reiz ir bijusi īsta maniakāla slepkava.

Ar šo rakstu es vēlos mudināt visus abortu pretiniekus vēl un vēl aizdomāties par to, cik svarīgi ir sākt apkarot šo ļaunumu. Klauvēt pie visām durvīm, organizēt demonstrācijas, piketēt abortārijus, izplatīt pretabortu materiālus.

Novērtē šo rakstu: