Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

"Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: "Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus."" (Jņ. 8:30) Trīs augusta dienas pirms trīsdesmit gadiem… Tām nepiemīt tāds spožums kā janvāra barikādēm. Tām nav sava rituāla kā 4. maijam ar baltajiem galdautiem. Droši vien tādēļ, ka tās bija daudz grūtākas un bīstamākas.

Augstākās padomes deputāts Arvīds Ulme to dienu noskaņu aprakstīja kā nolemtības sajūtu. Es to atceros līdzīgi. Nebija publiskas sajūsmas. Dažs labs mutīgs varonis pamuka kā pele alā. Tiltus ieņēmušas padomju bruņumašīnas. Virs galvām kaujas helikopteri. Radio māja ieņemta. Vēl redzējām Veltu Puriņu pēdējos kadros, un tad arī televīziju ieņēma OMONieši. Televizors, kas barikāžu dienās apziņoja, mobilizēja un iedvesmoja, nu rādīja tikai ļaunu vēstošo "Gulbju ezeru".

Pārmaiņu aizbildnis Gorbačovs internēts. Vara pār Latviju nodota padomju ģenerāļa Kuzmina rokās. Alfrēda Rubika zvaigžņu stunda, kurā viņš izslējās un draudēja – tas jums dārgi maksās! Rīgas Centrā jau nošauts Raimonds Salmiņš. Ja galvaspilsētā cilvēki vēl pulcējās pie Brīvības pieminekļa vai Saeimas nama, tad provincē iestājās klusums un nomācoša neziņa. Latvijas brīvību alkstošie pēkšņi jutās izkaisīti. Iedvesmoti un vareni sajutās interfrontieši. Kā gan tieši šajās bezcerīgajās augusta dienās Latvija kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti?

Gribētos jau to pierakstīt mūsu drosmei un varonībai, taču to dienu liecinieki zina, ka tā nebūtu visa taisnība. Daudz kas nebija mūsu rokās. Bībelē ir aprakstīti vairāki notikumi, kad tauta vai pilsēta ir nonākusi lielās briesmās. Ienaidnieka armija nāk ar lielu pārspēku. Pilsēta ir aplenkta, un to pamazām nomāc bads. Nav saskatāma nekāda izeja. Taču tad Dievs sūtīja apjukumu ienaidnieka nometnē un tas vai nu cieta sakāvi, vai pameta savu nometni un aizbēga.

Lasot par šiem notikumiem Bībelē, var uznākt šaubas – vai nu tā tiešām varēja būt? Taču to pašu Dievs izdarīja mūsu labā. Kā citādi var izskaidrot, ka apvērsuma rīkotāji Maskavā, starp kuriem taču bija padomju varas struktūru augstākie pārstāvji, pinās savos plānos kā vistas pakulās? Viss viņiem krita no rokām. Nevienu nodomu viņi nespēja novest līdz galam. Televīzijas kameru priekšā viņi, ar vislielāko varu apveltītie, kuru rokās bija visi līdzekļi, sēdēja kā bariņš apjukušu cilvēku.

Pa to laiku Rīgā, liktenīgā balsojuma brīdī, kad nekas vairs nevarēja atturēt OMONiešu bruņumašīnas no izlaušanās pie Saeimas nama, tās pārsteidzošā kārtā apgriezās un steidzās projām. Gluži kā psalmos teikts – Tu, Kungs, liec tiem griezties atpakaļ un bēgt. Bet varēja būt pilnīgi citādi. Ceļā uz brīvību Dievs bija ar mums. Par savas brīvības piepildīšanos mēs varam pateikties Dievam, kurš, gluži kā senajās dienās, meta apjukumu ienaidnieka nometnē. Nekad to neaizmirsīsim!

Cita izšķiroša lieta, kas nebija atkarīga no mums, bija tā, ka krievu karavīri Maskavā pie "Baltā nama" nebija ar mieru šaut uz krieviem. Varbūt viņu dvēselē ierunājās tautas pareizticīgās saknes. Viņi atteicās šaut uz savējiem un nostājās Jeļcina pusē. Viņi izvēlējās cilvēcīgu, tikumisku rīcību – un rīkojās pareizi. Ar tādu motivāciju nevar kļūdīties.

Tā mums var būt svarīga mācību stunda – nevērsies pret savējiem kā pret ienaidniekiem! Runā patiesību, taču mīlestībā, kā to pamāca apustulis! Tad, taisnību meklējot, nepazaudēsi sevi un vēl izglābsi brāļus. Jo svarīgi ir ne tikai sasniegt mērķi, bet arī tas, par ko esam kļuvuši ceļā uz to. Par savu brīvību mēs varam pateikties arī kristīgā tradīcijā iesakņotai cilvēcībai.

Kas tad bija mūsu pašu rokās? Tautas izvēlēto priekšstāvju rokās? Augstākā Padome izbeidza 4. maija deklarācijā noteikto pārejas laiku un pieņēma Konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Latvija kļuva par patstāvīgu, brīvu valsti. Varbūt viņi visu neizdarīja ideāli, taču izdarīja pareizi un laikā. Labāk izdarīt normāli un tagad, nekā ideāli un nekad. Kā dziesmā dziedam: "Drosmīgs lēmums likteņstundā saules rītu iezvanīs. Izdevība nokavētā verdzībā un tumsā dzīs."

Simt vienpadsmit deputātu nobalsoja "par". Varbūt šodien tas liekas vienkārši. Taču ar uzglūnošo interfronti blakus un pretinieka specvienībām zem logiem tā tiešām bija drosme tāpat kā stāvēšana dzīvajā vairogā pie Augstākās padomes vai Latvijas Radio pagrīdes raidītāja izveidošana Salaspilī. Pučam sekmējoties, rokudzelži un likvidējamo ģimeņu saraksti jau bija gatavībā.

Bija vajadzīga attieksme, ko tolaik sev formulēja Dainis Īvāns: "Labāk mirt, nekā apkaunoties." Labāk mirt, nekā apkaunoties... Lūk, kas ir nepieciešams katram, kurš mūsu dienās domā par augsto politiķa aicinājumu! Tikai tad var dzimt valsti ceļoša un tautu dziedinoša politika. Tieši tādēļ, ka trīsdesmit brīvības gados tādas attieksmes bieži ir trūcis, sabiedrību nu sadala tik liela sociālā plaisa, ka apdraud mūsu valsts drošību un pastāvēšanu.

Savu valsti mēs saņēmām no Dieva ieinteresētas labvēlības un no cilvēku drosmes un cilvēcības. Mums nu tā jānosargā. Gluži negaidīti stāvoklis ir kļuvis tikpat sarežģīts – varbūt pat sarežģītāks. Tolaik pretnostatījums bija skaidrs – mēs pret okupantu spēkiem un to lojālistiem. Tagad cits pret citu pavērsušies tie, kuri visi ir par Latviju.

To, ka esam murgaini bīstamā vietā, es visasāk izjutu, lasot "Delfos", ka mūsu mediķi par savu darbu saņem lāstus un draudus. Mediķi! Tie, kas patiešām par slimnieku dzīvībām cīnās ar attieksmi: "Labāk mirt nekā apkaunoties!" Ārsti un medicīnas māsas, ko vēl pirms gada cildinājām un ziedojām priekš siltām pusdienām! Ar mums acīmredzami kaut kas nav kārtībā! Es saku "ar mums", jo šoreiz nav ārējā ienaidnieka. Mēs visi esam par Latviju.

Deviņdesmito gadu kulta filmā The Matrix ir epizode, kur pie Neo ierodas bariņš paziņu. Starp tiem meitene ar baltā truša attēlu uz pleca. "Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, kad neesi drošs, vai esi nomodā vai vēl sapņo?" Neo jautā paziņam, kurš atnācis nopirkt kaut ko nelegālu. Zīmīga detaļa, ka Neo to izņem no slēptuves, kas ierīkota grāmatā Simulakri un Simulācija. Tā ir franču filozofa Žana Bodrijāra slavenākā grāmata, kas arī iedvesmoja filmas ideju. Dažas Bodrijāra domas varbūt var palīdzēt izvērtēt šo laiku – vai esam nomodā vai sapņojam.

Savā ziņā mēs pļaujam to, ko paši sējām. Bodrijārs raksta, ka postmodernā doma pamazām izirdina cilvēku saiti ar universālajiem, vienojošiem vēstījumiem. Mēs esam iemācījušies būt skeptiski un pat ciniski pret kristīgo vēsti, patriotismu, nacionālu valsti, ģimenes ideju, visu tradicionālo, uz kā līdz šim būvējām gan savu kopīgo, gan personīgo identitāti. Taču cilvēkam vajag vēstījumu, jo viņš ilgojas pēc dziļākas identitātes nekā tā, ko piedāvā lietas, kas viņam pieder.

Un tad parādījās jauns, liels, visiem kopīgais vēstīums – kovidiāde! Jau otro gadu tā ir ziņu izlaidumu pirmajos virsrakstos. Teju katra Panorāma sākas ar saslimšanas un vakcinācijas skaitļiem. Šis vēstījums, šķiet, ir sācis mūs definēt. Paši dziļākie vārdi, ko cilvēks par sevi var teikt, ir: "Es esmu!" Pirms trīsdesmit gadiem tie simt vienpadsmit deputāti varbūt sev teica – es esmu Latvijas atbrīvotājs, līdzīgi kā pirms viņiem brīvības cīņu dalībnieki. Tagad mēs sakām: "Es esmu par vakcināciju!" vai "Es esmu pret vakcināciju!" Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cita pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei.

Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte! Sakot "es esmu", mums vajadzētu teikt pavisam ko citu. Saistīt sevi ar pavisam citiem vēstījumiem. Es esmu Dieva radīta, garīga būtne. Es esmu ja arī ne vairs kristīgās ticības, tad vismaz kristīgās kultūras daļa. Es esmu latvietis, es esmu Latvijas valstspiederīgais, kam jāsargā un jāceļ sava tēvus zeme. Es esmu brālis un māsa starp brāļiem un māsām! Īstas identitātes trūkums mūs ir aizvedis bīstamā vietā. Mums tā no jauna ir jāatrod.

Diemžēl to būs grūti izdarīt. Te ir otra Bodrijāra doma, ko gribas pieminēt – hiperrealitāte. Bodrijāram realitāte bija tā, ko var nokopēt, atdarināt, simulēt. Taču kopijas kopijas kopija reizēm nemaz vairs nelīdzinās oriģinālam. Gadās, ka simulācija ir krāšņāka – varētu teikt, reālāka – par realitāti. Mehāniskā apelsīna autors Entonijs Bērdžess reiz teica: "Interesanti, ka reālās pasaules krāsas izskatās pa īstam reālas tikai tad, kad redzi tās uz ekrāna."

Bērnībā es krāju markas. Mana mīļākā sērija bija ar dinozauriem. Es domāju – redzēt īstu dinozauru gan būtu vienreizēji! Taču Stīvens Spīlbergs mums tos jau parādīja. Ja pēc Juras laikmeta parka noskatīšanās mēs ieraudzītu dzīvus dinozaurus, tie visticamāk neliktos tik briesmīgi un iespaidīgi kā kino. Simulācija, kas ir krāšņāka un aizraujošāka par realitāti. Realitātes pat var nebūt. Darbā Līča kara nebija Bodrijārs apgalvo, ka tur armijas faktiski nesatikās. Irākas armiju nospieda ar milzīgu aviācijas pārsvaru un tikai televīzijas reportāžas lika tam izskatīties kā karam. Kāda līča kara veterāne tiešām teica, ka uz vietas tuksnešos viņa neesot redzējusi neko no tā, ko redzēja mājās, vīra ierakstos no televīzijas ziņām. Simulācijas bez realitātes Bodrijārs tad sauca par simulakriem. Arī tie ir kļuvušas par mūsu ikdienu.

Man nesen atsūtīja bildi, kurā pāvests Francisks skūpsta roku sirmam ebrejam. Realitātē viņš Jeruzalemē apmeklēja holokausta muzeju un skūpstīja roku vienam no koncentrācijas nometnēs izdzīvojušajiem. Taču bildei pievienotais uzraksts to padarīja par spilgtāku, satraucošāku un daudz personīgāku hiperrealitāti: "Lūk, pasaules gals! Pāvests skūpsta roku Dāvidam Rokfelleram, aiz viņa Henrijs Kisindžers un Džons Rotšilds. Vai tagad saprotat, kas notiek pasaulē?"

Tam, protams, bija jādemonstrē vispasaules "plāndēmijas" sazvērestības fakts. Ar to tas ienāk katra cilvēka dzīvē. Līdzīgus materiālus man piesūta regulāri un ne tikai man. Ir saprotami un pat neizbēgami, ka tik masīvi bombardēti, cilvēki no realitātes pāriet un sāk dzīvot hiperrealitātē un simulakru pasaulē. Tādā kā matriksā, kur nevari zināt, vai esi nomodā, vai sapņo.

Vakcīnās ir formaldehīds! Tā pati inde, ko lieto līķu balzamēšanai!

Jā, dažās ir, lai gan realitātē mēs vairāk formaldehīda uzņemam, apēdot vienu bumbieri.

Vakcīnās ir alumīnijs!

Jā, dažās vakcīnās alumīnija hidroksīdu lieto kā imūnreakcijas pastiprinātāju. Taču bērns dienas laikā uzņem vairāk alumīnija ar zīdaiņu pārtiku – tāpat kā pieaugušais smagos metālus ar laša fileju.

Cilvēkus slepus un uz visiem laikiem iezīmē ar 6.66 miligramiem luciferīna.

Jā, iezīmēšanas tehnoloģija tiek meklēta, bet tas ir aktuāli tikai kaut kur Āfrikas ciematos, kur nevienam nav ne potēšanās pases, ne citu dokumentu un vajag kaut kā atšķirt, kurš jau ir vakcinēts un kurš vēl jāvakcinē. Turklāt iezīmē ar vara mikroadatiņām un ne uz mūžu, bet uz kādiem pieciem gadiem.

Vakcīnas izmaina mūsu DNS. Kad Kristus nāks, viņš vakcinētajos vairs neatpazīs savu radījumu.

Jā, Kristus gan atnāks, taču vakcīna neizmaina DNS, jo nenokļūst aizsargātajā šūnas kodolā. Un vai tad Kungs savējos pazīst pēc miesas?

Un tā bez gala un malas. No vienas puses un no otras. Pandēmija vai sazvērestība? Kas šajā visā ir realitāte un kas hiperrealitāte?

The Matrix sākuma ainā datora ekrāns pat aizmigušam Neo bez mitas sviež sejā virsrakstu atspulgus. Tā mūs ikdienā pārpludina pretrunīga informācija, kuru bieži nespējam pārbaudīt. Ik brīdi izšķirot, kur ir realitāte un kur simulācija, ir tik grūti, ka mums nevajadzētu citam uz citu skatīties ne ar izsmieklu, ne ar naidu, ne ar ļaunām aizdomām. Realitātē vai hiperrealitātē, taču šajās lietās cilvēki rīkojas nopietnas, dedzīgas pārliecības dēļ. Svētīgu risinājumu neatnesīs ne naids, ne izsmiekls, ne sodi, ne loterija. Kristus teica – patiesība jūs darīs brīvus!

Droši vien atceraties, ka Neo filmā norija sarkano tableti un no simulētās pasaules atmodās reālajā. Šīs ainas dēļ Bodrijārs pats no Matrix norobežojās, jo uzskatīja, ka atmošanās vairs nav iespējama. Mūsu drosme un cilvēcība šajās trīs augusta dienās būtu pierādīt, ka viņam nav taisnība. Ka mēs varam atmosties. Mums ir jāuzmeklē sarkanā tablete, lai cauri simulakriem un simulācijām ieraudzītu realitāti. Lai patiesība dara mūs brīvus. Jā, mēs visi esam pārliecināti, ka to jau redzam, un tādēļ tik nikni cits citu apkarojam. Taču, ja negribam sagraut savu sabiedrību uz ilgiem gadiem vai pat uz visiem laikiem (kas ir reāla iespēja), mums ir jābūt gataviem savu pārliecību pārbaudīt ar atvērtu prātu un sirdi. Bez dusmām un objektīvi. Un darīt to kopā.

Pilāts jautāja: "Kas ir patiesība?" Kas ir patiesība mūsu situācijā? Patiesības atrašana nenotiek, pieliekot mīnusa zīmi priekšā tam, ko saka tie, kas mums nepatīk. Ja neuzticamies kādas nostājas paudējiem, tas pretējos uzskatus vēl nepadara par patiesību. Cik dziedinoši būtu uzticēties zinātnei! Taču zinātniskā metode nav pieņemt par patiesību atsevišķas ziņas no portāliem un tur izteiktos pieļāvumus uztvert kā faktus. Zinātniskā metode nav amatieriska ņemšanās ar statistikas datiem, izdarot steidzīgus secinājumus, kas apstiprina iepriekš emocionāli pieņetu nostāju.

Zinātniskā metode ir skrupulozu, bieži vien apnicīgu, taču nepieciešamu soļu secība no novērojumiem līdz hipotēzei, līdz tās eksperimentālai pārbaudīšanai un pierādīšanai. Pēdējais solis ir savus secinājumus pirms publicēšanas nodot izvērtēšanai atzītām nozares autoritātēm. Tikai pēc tam var aicināt – uzticies zinātnei! Lielākā daļa cilvēku nav trenēti tā domāt. Bet tā ir vieta, kur mums vajadzētu satikties. Reālajā pasaulē, kur godprātīgi un saprotami tiek piedāvāta un pieņemta laba zinātne. Patiesība atbrīvo.

Starp citu, var manīt tendenci zinātniekus šķirot uzpirktos un neuzpirktos atbilstoši tam, vai tie manus uzskatus apstiprina vai apgāž. Taču tā ir vairīšanās no patiesības. Varbūt kādu zinātnieku var uzpirkt. Visus nekad nevar uzpirkt. Zinātnes sabiedrības konsenss parasti ir pietiekami pamatots, lai to vismaz ņemtu nopietni.

Morālteoloģijā vispār ir princips, ka cilvēka rīcībai vispirms vajag meklēt labu izskaidrojumu, un ļauno pieļaut tikai tad, ja skaidri pierādījumi neatstāj citu iespēju. Mēs biežāk rīkojamies pretēji. Taču vajadzētu mēģināt palūkoties citam uz citu ar tādu skatienu, kurā tie, kas vakcinējas, uzreiz nepiedalās psihopātiskā globālistu plānā, lai iegūtu dividendes, bet dara to – kā rakstīja kāds tvitera lietotājs – lai nenosprāgtu. Tie, kas nevakcinējas, tādēļ nesēž zem galdiem ar folijas cepurītēm galvā, ļaunprātīgi plānojot visus aplaist ar sērgu, lai veidotu pūļa imunitāti. Un tie, kas cenšas valstī vadīt šo krīzi tā, kā to saprot un redz, droši vien tiešām kādās lietās kļūdās un pārspīlē, tomēr necenšas veikt genocīdu pret savu tautu. Tādai vajadzētu būt sākuma attieksmei savējo vidū, kamēr neesam droši pārliecinājušies par pretējo.

Ir daudz grūtu jautājumu, kurus vajadzēs izrunāt Šobrīd pats degošākais – par it kā piespiedu vakcināciju. Darba ņēmēju uztraukumu var saprast, jo viņi var zaudēt darbu un iztiku. Darba devēju raizes var saprast, jo viņi var zaudēt savu biznesu. Valdību var saprast, jo no viņiem prasīs atbildību par visu kopumā. Var saprast. Nu tad mēģināsim cits citu saprast! Bez dusmām, objektīvi, reālajā pasaulē, ar cieņu, runājot patiesību mīlestībā. Varbūt tā atradīsim izeju no stāvokļa, kur vieni risinājumu redz piespiedu līdzekļos un otri cīņā par brīvību – līdz akmens uz akmens nepaliek.

Es nerunāju par politiku. Es runāju par attiecībām. Agrāk vai vēlāk, ar lielākiem vai mazākiem upuriem pandēmija paies. Paliks attiecības – tādas, kādas būsim sev sagādājuši. Pašlaik atsvešinās draugi, sastrīdas ģimenes, sašķeļas tauta. Pirms trīsdesmit gadiem bija brīdis, kad gandrīz sašķēlās Tautas fronte. Brīdis, kura dēļ varēja nebūt brīvās Latvijas. Toreiz piecēlās mācītājs Juris Rubenis un teica – lūdzu, nešķelieties! Šis aicinājums ir dārgs akmens mūsu valsts pamatos, bez kura varbūt nebūtu arī valsts. Šis ir laiks, kad atkal jāsaka – lūdzu nešķelsimies! Nedosim vietu velnam! Darīsim, kas jādara, taču nevērsīsimies cits pret citu ar naidu un izsmieklu kā ienaidnieki. Nav lielākas greznības, kā cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.

Kad vēlam saules mūžu Latvijai, gādāsim, lai tie nav tukši vārdi. Karš un pandēmija ir laiks, kas visskaidrāk parāda, ka nācija un valsts ir kas vairāk nekā zināms skaits cilvēku vienā teritorijā, kuri katrs cīnās par savu personīgo brīvību. "Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu!", raksta Sv. Pāvils galatiešiem. Tautas, kas to ir sapratušas, kurām tas ir viņu kultūrā, ir ilgtspējīgākas un izkonkurēs tās, kurām tā nav. Ilgi nedzīvo arī despotijas, kur valdnieki cilvēku brīvību ierobežo ļaunprātīgi un bez vajadzības, jo tā ir negantība Dieva acīs.

"Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu" – tā līdz šim runāto apkopo apustulis Pāvils. Tā ir mūsu patiesā identitāte un mūsu dzīves realitāte. "Es esmu pasaules gaisma", saka Kungs Jēzus Kristus. "Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." Kungs, rādi mums savu ceļu un liec mums gribēt pat to iet!

* Uzruna Latvijas valstiskuma atjaunošanas 30. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas domā 2021. gada 21. augustā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ja reiz prezidents dod „mājienu ar mietu”, tad mēs, protams, atvainosimies

FotoLsm.lv 24.februārī Ukrainas kara gadadienā savā komiksu sadaļā publicēja autores Gundegas Evelones "Cūku komiksu" ar nosaukumu "Ukrainai ir jāuzvar". Šie komiksi ir zīmējumi par aktuālo Latvijā un pasaulē. Komiksam ir sava "cūku" izcelsmes leģenda, kas atrodama pie katra jaunākā komiksa. Faktiski cūka komiksā var būt ikviens no mums. 
Lasīt visu...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

21

Vai birokrāts - mūsu kungs?

FotoDomājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Lasīt visu...

21

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

FotoĻenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti
Lasīt visu...

21

Karš kibertelpā

FotoKrievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā.
Lasīt visu...

21

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

FotoPatiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un sabiedrības uzmanība saasinātāka.
Lasīt visu...

21

Ak, eglīte...

FotoPēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Lasīt visu...

12

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

FotoKatrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu sabiedrisko mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...