Ak, Dievs! Šo visu pārlasot, es izklausos pēc čīkstoša jefiņa
Aldis Gobzems*24.06.2014.
Komentāri (111)
Iesaki rakstu: 
Sveiki, labrīt, labvakar! Vasaras Saulgrieži, Lieldienas, Ziemassvētki, Lāčplēša diena un Kutūzova bikšu staru diena, tāpat kā jebkurš cits laiks, ir labs lēmumu pieņemšanai.
Mans šī gada saulgriežu laika lēmums ir atbrīvot no darba visus... savus darbiniekus un aizvērt ciet savu advokāta biroju.
Es aizstāvu Zolitūdes traģēdijā cietušās ģimenes Latvijas tiesās un, lai to darītu, man šodien ir jāizvēlas mazākais ļaunums starp savu biroju vai savu māju. Reiz Kāds teica, ka nekas nav tik dārgi kā aizstāvēt nabagus.
Es par šo lēmumu nekautrējos, jo tas ir nevis nekvalitatīva darba un vāju zināšanu rezultāts, bet gan pie tā esmu nonācis tiešā Zolitūdes lietas ietekmē. Kopš uzņēmos aizstāvēt man nezināmus cilvēkus Zolitūdes lietā, brīvprātīgi ieguldīju visu savu enerģiju, laiku, visus savus personīgos līdzekļus un zināšanas. Tā teikt - gāju uz visu banku. Nemelošu. Es, protams, klusībā cerēju, ka Zolitūdes lieta izvērtīsies kā tāda masveida sabiedriska kustība, kas nepieļaus to, kā parasti pie mums notiek, un novedīs pie būtiskām valstiskām izmaiņām. Es kļūdījos. Rezultātā esmu palicis viens pret sistēmu un neierobežotiem politiskajiem, finanšu un sabiedrisko attiecību resursiem. No manis novērsās gandrīz visi, kurus pazīstu. Loģiski, ka šādā situācijā pat pie visveiksmīgākā scenārija ir gandrīz neiespējami pārspēt resursos bagāto pretinieku (ak jā, es šobrīd runāju par Maximu, Re&Re, Tineo, Homburg Zolitūde, Arhitektu birojs Kubs un Rīgas saskaņas domi) un loģiski, ka tas, līdzīgi kā Grišama romānā, ved tur, kur ved. Laikam būs par sarežģītu - Grīšama romāns būs te lieks.
Īsāk sakot, es biju dusmīgs, pārsteigts un vīlies, ka sabiedrībā valda tāda vienaldzība un bailes iestāties par vājāko, bailes iziet no savas komforta zonas. Bailes runāt un būt pašam. Bailes teikt to, ko domā. Par to es pēdējos 7 mēnešus arī izteicos publiski.
Bet ar laiku sapratu, ka tā nedrīkstu domāt. Katram ir tiesības izvēlēties. Katram!
Tāpat kā man bija tiesības izvēlēties iesaistīties vai neiesaistīties šajā lietā, apzināti riskējot ar savu veiksmīgo karjeru un savu tēlu.
Lai vai kā! Vēlos atklāt dažas atziņas, pie kurām esmu nonācis:
Pirmkārt, man sirsnīgu (mīļu un nesamākslotu) smaidu izraisa visi tie teksti "mēs latvieši, mēs lepni, mēs par taisnību, mēs gribam" un tādā garā. Jāatzīst, ka pēc Zolitūdes traģēdijas lietas uzņemšanās tieši latvieši novērsās visvairāk. Iespējams, ka tā ir tikai sakritība, bet mana personiskā pieredze rāda, ka šajā laikā biju vajadzīgs Latvijas un Krievijas krieviem, arī gruzīniem un ebrejiem (ak, jā, tie jau tie žīdi), bet latvieši, protams ar izņēmumiem, taču turējās un turas joprojām pa gabalu. Ja kāds no džekiem tomēr bija piekritis un sapratis, ka kaut kas IR jāmaina pastāvošajā LV struktūrā, tad viņu sievas bija pirmās, kuras noņēma viņus no trases un aizliedza viņiem to darīt. Tā ir drošāk. Tā teica. Man sievas nav. Pagaidām.
Tas neraisa ne naidu, ne kādu citu nepatiku pret savu tautu, bet minu to tikai kā faktu, par kuru ir vērts varbūt aizdomāties, kāpēc tas tā ir. Iespējams, ka pats kaut ko daru nepareizi.
Otrkārt, mana personīgā pieredze liek domāt, ka sociālā atbildība internetā ir fikcija. Jeb vienkārši sakot bullshits.
Piemēram, aicinājumam boikotēt Maximu savulaik bija tūkstošiem nospiestu „Like” un aptuveni tikpat nospietu „Share”, bet boikota akcijās piedalījās labi ja 50 cilvēku ar tendenci šim skaitlim ģeometriskā progresijā samazināties katrā akcijas nākamajā dienā. Tāpat, piemēram, vēroju, ka šobrīd ir populāri dalīties ziņās par dzīvnieku patversmēs nonākušiem dzīvniekiem. Bet kāpēc tie dzīvnieki vispār ir patversmēs, nevis paņemti mājās, apkopti un aprūpēti? Kāpēc sociālā atbildība aprobežojas ar like un share? Vai arī - kāpēc aizbraukt uz stundu uz patversmi ir kaut kas tik sociāli atbildīgs? Manuprāt, sociālā atbildība ir kas vairāk- tā ir nepārtraukta rīcība ik dienas, arī tad, kad tas ir neērti un neizdevīgi. Arī tad, kad tu izmet izsmēķi pludmalē.
Treškārt, nesavtīgi palīdzēt citiem, tas ir dārgi. Tas ir ļoti dārgi!
Protams, man ir bijis sāpīgi dzirdēt visus tos apvainojumus, ko esmu saņēmis Zolitūdes traģēdijas lietas sakarā. Ja tos varētu izteikt naudas ziņā, es jau būtu miljonārs. Protams, man ir bijis nepatīkami pieņemt lēmumus atteikties no savas līdzšinējās komforta zonas.
Ak, Dievs! Šo visu pārlasot, es izklausos pēc čīkstoša jefiņa.
Jūs tagad domājat, ka es iešu un iešaušu sev krūtīs? Protams! Pastāvēs, kas mainīsies.
Priecīgus Jāņus. Līgo!
* Pārpublicēts no Alda Gobzema Facebook konta; tekstā saglabāta oriģinālrakstība.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
