Ak, šie skaudīgie nomelnotāji, kas uzbrūk kristālskaidrajam LOK prezidentam!

Cerības, ka visas federācijas būs laimīgas un apmierinātas ar budžetu, ir nesasniedzams sapnis. Lielākās federācijas grib sadalīt visu (valsts naudas) pīrāgu, mazākās – vēlas mazliet vairāk drupaču no šī pīrāga. Olimpiskā komiteja naudu nedrukā, taču braši cīnās par lielāku naudiņu budžetā un piesaista sponsorus. Bet sponsoru piesaiste Latvijā ir ļoti sarežģīts pasākums.

Visi tie, kas cik necik orientējas biznesā, kas pārdod savas preces un pakalpojumus federācijām vai to apvienojošām organizācijām (Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Sporta federāciju padome, Latvijas Paralimpiskā komiteja, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija), saprot, ka nekāda biznesa tur nav un leģendas, ka Latvijas sportā „ir baigais piķis” dzīvo to ļaužu prātos, kam pašiem ar sportu ir tik daudz sakara, kā fotogrāfa aicinātam piespiest savu resno vēderu motocikla stūrei. Uzbrukumi Olimpiskās komitejas prezidentam Žoržam Tikmeram par sievas atrašanos kādas firmas īpašnieku vidū ir čakli papagaiļa mēģinājumi ieknābt prezidentam.

Tas ir mēģinājums atgriezties iepriekšējā Saeimas sasaukumā, kur Konservatīvā partija pārraudzīja sportu un mēģināja to vadīt (iespējams, citi teiktu – paņemt savus procentus). Un šeit bija divi galvenie uzstādījumi:

• naudu dosim tikai vienai organizācijai, nevis manis iepriekšminētajām četrām, kas apvieno federācijas;

• labas federācijas, kuras ir pelnījušas valsts finansiālu atbalstu ir tās, kuras tieši vai netieši tiek sponsorētas no Optibet, Unibet, Betsafe, Bwin, Pofbet, Sportsbet vai citām azartspēļu struktūrām, kas slēpjas aiz mīlīgiem sportiskiem reklāmsaukļiem, draudzības aicinājumiem, līdzijušanas alus bāriem vai kafejnīcām. Vēl viens uzstādījums, kas uzplauka iepriekšējās Saeimas un konservatīvo pārraudzītās Izglītības un zinātnes ministrijas politiskajā vadībā, ir: dot valsts naudu tieši motosporta vai autosporta sacensību rīkošanai.

Tas, ka Latvijā par vairākiem miljoniem tiek rīkots rallijs vai jebkāda cita motoru sacīkste, nav saistāms ar sportu, bet gan ar tūrismu, alus patēriņu vai ceļu uzturēšanu, un skaitīt šo sacensību rīkošanai iedoto (mūsu – nodokļu maksātāju) naudu pie kopējās sporta naudas ir vienkārši bezgaumīgi.

Atgriezīšos pie azartspēļu biznesa sportā – Skandināvijas valstīs un Somijā ar šo sērgu pakāpeniski ir tikuši galā – azartspēles ir atkarības, un valsts pienākums būtu tās apkarot vai vismaz nepieļaut to pārliecīgu reklamēšanos „sporta draugu” veidolā. Es saprotu, ka daudzi mani kolēģi sportā, izlasījuši šos vārdus, jau pielekuši kājās un vīsta dūres, jo es aiztieku viņu sponsorus.

Es atrados Pasaules Ārstu savienības atbildīgā amatā laikā, kad pasaules ārstiem kopīgiem spēkiem izdevās globāli izņemt cigarešu reklāmu no sporta. Sports nesabruka, bet cigarešu reklāma un patēriņš daudzās valstīs samazinājās. Esmu aicinājis pie Latvijas Antidopinga komisijas izveidot amatvietu ierēdnim, kas risinātu šo godīga sporta jautājumu – godīgs sports ir sports bez likmēm.

Nevēlos moralizēt, bet tieši tām federācijām, kuras sponsorē vai atbalsta azartspēļu bizness, pāri veļas vislielākais aizdomu dūmu mākonis par spēļu ietekmēšanu. To, vai azartspēļu biznesam bija sava ietekme arī uz LOK prezidenta diskreditāciju, man nav zināms, bet mani informācijas avoti šūpoja galvas – nevarot ne noliegt, ne apstiprināt.

Tātad – esmu nonācis pie tēmas, kādēļ šo rakstu sāku – sports ir ļoti daudzšķautnains, sporta veidi ir ļoti atšķirīgi, sports nav tikai nauda, kā labpatīk iztēloties pašreizējiem LOK kritiķiem, bet pats būtiskākais sportā ir bērnu sports, amatieru sports un veterānu sports, kas viss kopā nozīmē – nācijas veselības pamats. Domāju, ka tas, ka Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Žoržs Tikmers savu galveno darba apjomu veic, lai virzītu „sporto visa klase”, lai sporta stundas būtu katrā skolā katram bērnam katru dienu, samazina viņa kapacitāti naudas „izsišanā” lielajam sportam un lielo sporta federāciju rīkotajām sacensībām, un tas sāp dažiem federāciju vadoņiem. Es neesmu pārliecināts, ka lielu sacensību (Pasaules vai Eiropas čempionātu) rīkošana Latvijā ir ieguvums bērnu un jaunatnes piesaistīšanai sportam.

Un vēl kāds arguments, kāpēc pikti ir politiķi un pseidopolitiķi – 30. martā Ģenerālajā asamblejā tika pieņemts LOK Ģenerālās asamblejas sastāva veidošanas un vēlēšanu nolikums. Šajā nolikumā ir teikts, ka no 19 brīvi ievēlamajiem Izpildu komitejas biedriem vismaz 17 ir jābūt Olimpisko sporta veidu federāciju prezidentiem vai izpildinstitūciju vadītājiem, bet tas patiesībā nozīmē, ka turpmāk Olimpiskajā Izpildu komitejā darbosies tikai federāciju vadītāji, bet dažādiem politiskiem riekstiņiem tur vietas nebūs. Žorža Tikmera cietā darbība – LOK vadību atbrīvot no goda politiķiem un pašvaldību vadītājiem – iespējams, nav pēdējiem bijusi tīkama rīcība.

Ko nozīmē 21. gadsimta sports, un kāpēc tik daudz kaislību ap Olimpiskās komitejas Ģenerālās asamblejas lēmumiem?

Latvijas Olimpiskās komitejas himna saka, ka sports ir Dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress, miers.

Raugoties no olimpiskās kustības skatpunkta, olimpiskajam sportam vajadzētu sevī integrēt visu to, ko sauc par olimpismu – dzīves filozofiju, domāšanas veidu, tieksmi pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls ir harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā. Paraugoties, kas notiek pasaules sporta dzīvē 21. gadsimtā, nav viegli šajā biznesa un politikas krustpunktā ieraudzīt harmoniju un dzīves filozofiju.

Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības – kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk – es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā – tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija.

Sports pēdējos 30 gados ir pilnībā mainījies. Sports pilnībā pārvērties par biznesu, reliģiju un politiku, un to vēl vairāk veicināja Covid–19 pandēmija. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē valdības (nepamatoti) ierobežoja sporta nodarbības bērniem, tautas sporta entuziastiem un veterāniem, taču stimulēja sportu kā biznesu – nosēdinot tautas masas pie televizora raudzīties, kā sporto pasaules bagātākie sportisti. Latvijas gadījumā tas nozīmē lokālā sporta pagrimumu, jo visi seko līdzi citu valstu sporta biznesa aktivitātēm.

Globāli sports kļuvis par vienu no vadošajiem biznesa veidiem, pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties Eiropas čempionlīgas futbola klubus vai NBA basketbola klubus.

Šis bizness var būt tiešs – piemēram, pārdodot biļetes 100 000 skatītājiem uz futbola čempionāta finālu vidēji par 3000 eiro katru biļeti. Šis bizness var būt modernā cilvēku tirdzniecība – sportistus pērk un pārdod par milzu naudu, atmetot dažus procentus tiem treneriem un sporta skolām, kas sportistu īstenībā ir bērnībā uztjūnējuši un sagatavojuši. Bizness var būt populāra sportista izpeļņa – profesionāls sportists pelna ļoti lielu algu, bet no viņa sapelnītā dzīvo komandas īpašnieks, akcionārs, treneri, aģenti, fizioterapeiti, ģimene un daudzi citi cilvēki.

Sports ir ļoti nozīmīgs netiešais bizness. Piemēram, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem TV tirgū, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū, kā jau rakstīju iepriekš – sports uztur totalizatoru biznesu, sports aizņem aptuveni 12–20% globālās informācijas tirgus (to varētu saprast arī tā, ka vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sievietēm– 12%). Pašvaldības visā pasaulē lielu daļu savas naudas tērē savam mīļotajam klubam.

Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces (vai vienkārši krosa kurpes, ko sports ir ienesis ikdienā) ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.

Un beigu beigās – sporta sacensību apmeklēšana (gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem) ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastrukturu, stimulē celtniecību.

Sarežģītāk ir izskaidrot – kā sports ir kļuvis par reliģiju vai ieņēmis reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties (stadionā vai pie televizora) ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu (piemēram, katru nedēļas nogali).

Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu – populāra futbolista portretu uz krekliņiem un vēja jakām globāli skatām biežāk nekā visu reliģisko tēlu, ieskaitot Jēzu Kristu, attēlus. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozi mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītes un ver lietussargus.

Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Piemēram, Krištianu Ronaldu facebook, instagram un citos sociālajos tīklos ir vairāki simti miljoni sekotāju. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas, pat ja sportists par konkrēto tematu neko nezina, un sportistu ievēl parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā.

Kā savulaik katras pilsētas lielākais un dižākais nams bija baznīca vai mošeja, tā mūsdienās dižākā celtne ir stadions vai slēgta halle. Bieži tas ir saistīts ar lokālo sporta reliģiju, piemēram, piemēram, Jaunzēlandes reliģija ir regbijs, Lietuvas – basketbols, bet reizi gadā Latvijas lokālreliģija ir hokejs.

Kāpēc es apgalvoju, ka sports ir politika? Sports ir kļuvis par valstu politiku vai vismaz iespēju valstīm sevi globāli izcelt. Šoreiz nerunāšu par Krievijas sporta filosofiju, kur daudzi nopietnākie sportisti ir iesaistīti bruņotajos spēkos un saņem algu no militāristiem. Dalasā skolas bērniem ir jāiemācās, ka bez Amerikas Savienotajām valstīm uz zemeslodes globusa ir atrodama arī Slovēnija, bet Vašingtonas skolas bērniem – ka ir arī Latvija.

Savukārt politiķi, par kuru esamību neviens pat nenojaustu (Saeimas deputāts, vidējais), pamanās nofotografēties kopā ar olimpisko medaļnieku, un raugi – 40 minūtes redzams sportacentrs.com vai cita tikpat nozīmīga portāla augšpusē (pat, ja pirms tam balsojis pret atbalstu sportam budžeta pieņemšanas sēdē). Un politiķi tiešām sporta panākumus uztver par savu nopelnu pat tad, ja paši lieguši visai tautai divus gadus sportot. Tiesa, cieta ne tikai tautas sportisti un bērni; cieta arī varturi – pandēmija neļāva prezidentam, deputātiem un ministriem blīvā slānī braukt uz Tokijas un Pekinas spēlēm Latvijas sportistiem līdzi just.

Bet pa īstam sports kā politika izpaužas detaļās. Pasaules valstis iegulda miljonus un miljardus atsevišķa sporta veida attīstībai (piemēram, tūkstošus bobsleja slidās, kas nobrauciena ātrumu paātrina par 0.01 sekundi). Valstu līmenī tiek pieņemti lēmumi nekautrīgi izmantot negodīgus līdzekļus, piemēram, mainīt ledus temperatūru kamaniņu un skeletona trasē – kad brauc saimnieku pārstāvis, ledus netīši kļūst par dažiem grādiem aukstāks, bet, kad brauc mūsējais – sāk kust (un kamanu slidas slīd sliktāk). Bet, kas netīkamākais – valstis nekautrējas ieguldīt naudu fizioloģijas, bioķīmijas un farmakoloģijas pētījumos, kas beigu beigās nozīmē dopinga attīstību (mēs nojaušam par Krievijas aktivitātēm šai jomā, bet, skatoties uz olimpiskajiem rezultātiem, daža Āzijas valsts noteikti ir vēl agresīvāka dopinga pētījumu un sasniegumu jomā).

Sports no ārsta skatpunkta

Kā jau teicu – manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu, īpaši fiziskās aktivitātes un sports nozīmīgi cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības.

Mūsdienu sports nav iedomājams bez sportista, trenera, tiesneša, tehniskā speciālista, organizatora, promotiera, aģenta, fizikālās terapijas speciālista, masiera, komentētāja, federācijas funkcionāra un ārsta. Bet ārstam sports nozīmē ne tikai sporta medicīnu klasiskā izpratnē, bet gan vismaz četras dažādas medicīnas jomas:

• augstas klases sportistu fizisko rādītāju diagnostika, medicīniskā aprūpe, sporta fizioloģija un patofizioloģija, rehabilitācija, bērnu un jaunatnes sporta medicīna; 

• sacensību un treniņprocesa uzraudzība, pretsāpju, ortopēdiska un cita veida neatliekamā medicīniskā palīdzība;

• slimību profilakse un rehabilitācija darbā ar dažāda vecuma un trenētības cilvēkiem;

• smagu slimību, piemēram vēža un sirds slimnieku ārstēšana ar sporta un fizisko aktivitāšu elementiem.

Neatkarīgi no tā, vai ārsts pieskata sporta skolu, sporta klubu, olimpisko vai paralimpisko izlasi, šim ārstam netieši tiek pieprasīti izcili sportista rezultāti un sasniegumi. Tā nu sporta medicīna izplešas no bērnu fizisko spēju pārbaudes līdz ļoti precīzai operācijai. Bet sportam, kā saprotams, ir arī biznesa un politikas seja. Medicīna, treniņi un sacensības saduras rūpēs par bērnu un sportistu veselību, un šīs sadures vietas ir:

• pārmērīga vai nepamatota medikamentu lietošana;

• pārmērīga vai nepamatota uzturbagātinātāju lietošana;

• nezināmas izcelsmes un satura sporta dzērienu un pulveru lietošana;

• nepamatotas slodzes, kuras tiek noteiktas bez trenera palīdzības, treniņu plānu neesamība, vienpusība treniņos;

• dopingvielu lietošana (tas vismaz Latvijā vairāk attiecas uz veterānu un tautas sportu, jo Antidopinga birojs labi tiek galā ar augstas klases sportistu kontroli);

• sporta traumas un sporta inducētas slimības;

• atsevišķu sporta medicīnas jautājumu stigmatizācija no sporta organizatoru, treneru un mediju puses;

• medicīnas dienestu nesagatavotība vecu ļaužu sporta un izturības (izdzīvošanas) sporta dalībnieku veselības pārbaudēm un neatliekamajā palīdzībā;

• medicīnas dienesta (ārpus sporta medicīnas) pilnīga nesagatavotība atbildēt uz jautājumu – vai bērns vai veterāns ar kādu problēmu (aritmija, sirds vārstuļu mazspēja, epilepsija utt.) kādā mērā var piedalīties treniņos un sacensībās. Grūtības atrast speciālistu – konsultantu, kas ir lojāls sportam un lielām slodzēm;

• nāve sportā (īpaši veterānu un tautas sportā). Stigmatizēts jautājums, jo patiesībā nāve sportā ir daudz retāka nekā nāve sadzīvē.

Katrs no šiem sadures jautājumiem ir vesela raksta vai pētījuma vērts.

Es Jums ilustrēju tikai nelielu daļu no jautājumiem, kas saistīti ar sportu. Katrā no sporta kā politikas, biznesa, reliģijas vai medicīnas sadures punktiem parādās viedokļi, intereses, pretrunas. Sports ir tik ļoti dažāds, ka vienotība sporta politikā ir iespējama tikai totalitārā valstī. Tomēr kaut kādai vadībai sporta dzīvē ir jābūt. Grūti iet Dāvim Mārtiņam Daugavietim, kuram nācies uzņemties Saeimas apakškomisiju pēc 13. Saeimas haosa un alkatības. Bez vadības palicis Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departaments.

Latvijas Olimpiskā komiteja ir gatava uzņemties atbildību un vadību sporta jomā, un patiesībā tā ir vienīgā struktūra, kas zina, ko un kā darīt, kam ir kapacitāte, pieredze un jauda. Bet protams, visur, kur parādās darītājs, parādās arī kaitētāji. Tā tas pēc Ģenerālās asamblejas noticis arī burziņā ap LOK prezidentu un viņa sievu.

Un nobeigumā: tieši Žoržs Tikmers un Latvijas Olimpiskā komiteja līdz ar mūsu kaimiņu – lietuviešu, igauņu, somu un dāņu olimpiskajām komitejām bija iniciatori Krievijas un Baltkrievijas sportistu nepielaišanā Olimpiskajām spēlēm un izolācijā no lielā sporta pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā. Iespējams, kādam tas ir ļoti sāpējis; iespējams – šobrīd ir mēģinājumi svešām rokām atdarīt Žoržam Tikmeram par viņa pilsonisko stāju un iniciatīvām.

* ārsts, Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildu komitejas loceklis

Novērtē šo rakstu: