Aktuālas problēmas tieslietās – stratēģiska tiesvedība medija aizvēršanai
Gatis Madžiņš*06.11.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lasot ziņas no Krievijas par to, kā opozicionāriem tiek pasludināti cietumsodi izdomātās lietās vai viņu advokāti netiek pielaisti tiesas sēdēm vai pat paši apcietināti, parasti nodomājam – kas tāds iespējams vien Krievijā.
Ņemot vērā, ka trešdien, 8.novembrī Ekonomisko lietu tiesā paredzēts izskatīt lietu pret līdzšinējo laikraksta "Diena" un vēl vairāku izdevumu izdevēju "Izdevniecība Dienas Mediji" par it kā parāda piedziņu, gribētu padalīties ar šīs tiesvedības mums neizprotamākajām un "krāšņākajām" detaļām.
Patiesībā pēc mērķa, veida, formas un satura šī tiesvedība īsti ne ar ko neatšķiras no ziņām no Krievijas tieslietu sistēmas. Un laikam taču īpaši simboliska ir sakritība, ka lieta pret "Dienas Medijiem" tiek izskatīta vienā nedēļā ar Latvijas Mediju ētiku padomes rīkoto pasākumu par stratēģiskām tiesvedībām pret medijiem, mēģinot tos apklusināt.
Tātad kāpēc tiesu pret līdzšinējo "Dienas" izdevēju uzskatām par nesaprotamu un dīvainu. Pirmkārt, lieta pret "Dienas Medijiem" ir iesniegta Ekonomisko lietu tiesā, kurai tā vispār nemaz nav piekritīga. Tomēr tas netraucē tiesnesim Kasparam Vecozolam lēmumu par civillietas ierosināšanu pieņemt nepilnu diennakti pēc pieteikuma saņemšanas. Pēc tam tiek noteikts nesamērīgi īss termiņš paskaidrojumu sniegšanai, bet tiesas sēde nozīmēta piecas darba dienas pēc pavēstes nosūtīšanas.
Tiesas sēdē bez "Dienas Mediju" pārstāvjiem, kuri aizņemti citās, sen plānotās tiesas sēdēs, tiesnesis Vecozols ignorē lūgumu par iztiesāšanas atlikšanu saistībā ar pušu izlīguma sarunām un iet vēl tālāk – bez "Dienas Mediju" viedokļa uzklausīšanas izlēmis būtiskus procesuālus jautājumus, protams, par sliktu "Dienas Medijiem". Nozīmējot nākamās tiesas sēdes, tiesnesis veselas 4 (!) reizes pēc kārtas ignorējis advokātu noslodzes kalendāru, lietas izskatīšanu nozīmējot datumos, kad advokāti aizņemti.
Tiesnesis savlaicīgi neizskata lūgumu par lietas izskatīšanu slēgtā tiesas sēdē, savukārt komercnoslēpumu saturoši materiāli tiek nopludināti medijos. Un galu galā ķirsis uz kūkas - tiesnesis tik ļoti aizraujas izlemt lietu bez lietas dalībniekiem, ka lietas mapē ievieto rokrakstā jau uz priekšu izdarītus nolēmumus, kas liecina, ka lietā nozīmīgie lūgumi jau ir izlemti iepriekš. Šeit nu ar vaļā mutēm paliek pat pieredzējuši advokāti.
Kad par šo farsu tiesu sistēmā – tās jaunpienācējā Ekonomisko lietu tiesā – tiek iesniegta sūdzība tieslietu ministrei, tā tiek pilnībā noraidīta. Izrādās, ka tiesnesis Vecozols pavisam nesen vēl bijis Tieslietu ministrijas darbinieks – jādomā, ka no neaizskaramo un nesodāmo ierēdņu kastas.
Procesuālā oponenta pārstāvis Mārtiņš Kvēps nespēj valdīt sajūsmu par notiekošo un palielās par šādu pašu lietu par labu Oļega Osinovska kompānijai, ko Kvēps ir vinnējis pie paša Ekonomisko lietu tiesas priekšsēdētāja. Sak, uzvara jau kabatā, jo arī "Dienas Mediju" lietā patiesais procesuālais oponents ir Osinovska sabiedrotā Anastasija Udalova, kura Vecrīgas ielās jau stāstot, ka lieta esot uzvarēta un mediju koncentrēšana viņas rokās esot daļa no kāda "lielā plāna". Tādēļ šī ir stratēģiska tiesvedība medija ietekmēšanai, kam tiesa un valsts nenodrošina pienācīgu aizsardzību.
Teiksiet par daudz emociju no iesaistītās personas? Iespējams. Taču agri vai vēlu mēs, šīs valsts iedzīvotāji, varam nonākt situācijā, kad kādu strīdu mums var nākties izšķirt un savu taisnību pierādīt tiesā.
Kas visiem pārējiem no tā, ka „Diena” ar Ekonomisko lietu tiesas tiesnešu rokām var tikt aizvērta? Nekas īpašs, viens vai 15 preses izdevumi un pāris portāli mazāk, galvenais, ka pašam ir ko likt vēderā un vilkt mugurā.
Taču ikvienam no mums personiski var nākties saskarties šādu tiesu sistēmu, kas var nozīmēt apķīlātu mantu, iesaldētus kontus, aizvērtu biznesu, tāpēc svarīgi ir apzināties un saprast, ka tiesnešus ieceļ uz mūžu un viņi ir neatkarīgi (lasi – dara, kā grib un ko grib). Un tādēļ par tiesām šaubām nevajadzētu būt. Bet šoreiz diemžēl ir. Tāpēc stāsts nav tikai par šo konkrēto, visnotaļ komplicēto tiesvedību, bet mums visiem.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
