„Altum” – Latvijas oligarhu un partiju attīstības finanšu institūcija?
Pietiek lasītājs08.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazīstoties ar Pietiek publicēto informāciju par to, ka Valsts drošības dienests izvērtē informāciju par valsts akciju sabiedrības „Attīstības finanšu institūcija Altum” valdes priekšsēdētāja Reiņa Bērziņa ģimenes saitēm ar starptautiskajām sankcijām pakļauto krievu oligarhu Dmitriju Mazepinu un Krievijas dzelzceļa operatorkompāniju, kā arī par ienākumiem, ko Bērziņu ģimenei nodrošina šīs saites, šķiet svarīgi norādīt uz faktiem, kas rāda – „Altum” vada nevis patiesi finanšu nozares profesionāļi, bet gan cilvēki, kuru pamata kvalitāte ir saistība ar politiskajām partijām un uzticība aizkulišu politisko procesu vadītājiem.
R. Bērziņš pirms iecelšanas „Altum” – galvenās un vienīgās Latvijas attīstības finanšu institūcijas – valdē bija kādreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa politisko aizbildņu viņam piekomandēts “padomnieks juridiskajos jautājumos”.
Lai arī pēc būtības „Altum” ir valsts investīciju banka, no visiem Latvijas finansistiem un baņķieriem neviens cits neizrādījās tik piemērots „Altum” vadīšanai kā R. Bērziņš, kurš banku sfērā iepriekš nebija strādājis nevienu dienu.
„Altum” valde, izņemot no „Hipotēku bankas” pārnākušo Jēkabu Krieviņu, visi ir izvēlēti pēc lojalitātes un saistības ar pelēkajiem politiskajiem kardināliem principa, nevis augstas profesionalitātes un pieredzes kritērija.
Ilglaicīgais „Altum” valdes loceklis Aleksandrs Bimbirulis, kurš bija spiests pamest šo amatu šā gada marta beigās, kopā ar R. Bērziņu strādāja R. Vējoņa kancelejā; pēc tam vairākus gadus bija Cēsu pašvaldības deputāts. Šī pieredze izrādījās tik pārliecinoša un īpaša, ka A. Bimbirulis profesionālajā cīņā par vietu „Altum” valdē izkonkurēja visus profesionālos baņķierus un finansistus.
Arī „Altum” valdes locekle Inese Zīle ir ar “ievērojamu” iepriekšēju pieredzi banku un finanšu sektorā – viņa pirms baņķiera karjeras uzsākšanas bija Siguldas pašvaldības (ar ievērojamu Zaļo un zemnieku savienības ietekmi) izpilddirektore.
Cita valdes locekle Ieva Jansone – Buka savas iepriekšējās karjeras nozīmīgāko posmu aizvadīja Andra Šķēles atkritumu biznesā („Clean R”). Kā nozīmīga I. Jansones – Bukas iepriekšēja pieredze tieši finanšu sfērā tiek pasniegta darbība ieguldījumu pārvaldes sabiedrības “Indexo” padomē.
Lai arī šo sabiedrību nenoliedzami vada finanšu nozares profesionāļi, acīmredzama ir šī uzņēmuma saistība tieši ar Latvijas lieluzņēmēju (starp kuriem ir virkne “polituzņēmēju” – piemēram, Māris Martinsons) naudas pārvaldīšanu. Turklāt I. Jansone – Buka nevis vadīja šo uzņēmumu, bet kā padomes loceklis rūpējās par akcionāru interešu īstenošanu (kā to nosaka Komerclikums).
Uzticība saviem politiskajiem aizbildņiem ļauj „Altum” valdes locekļiem darīt tādas lietas, kuras nevienā parastā finanšu institūcijā nebūtu iedomājamas. Tieši R. Bērziņš ir vislabākais šīs visatļautības piemērs.
Reiņa Bērziņa ģimenes ienākumu lielāko daļu veido maksājumi no (i) Krievijas uzņēmumiem – turklāt, nevis vienkārši no Krievijas uzņēmumiem, bet tādiem, kuru īpašnieki/vadītāji ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos, un (ii) “oficiālo” Latvijas oligarhu – Andra Šķēles un Aināra Šlesera, uzņēmumiem – atkal, nevis vienkārši no oligarhu uzņēmumiem, bet tādu oligarhu, kuri abi ir apsūdzēti kriminālprocesā par krāpšanu sevišķi lielā apmērā organizētā grupā.
Domājams, ka ar šādām saistībām parasts cilvēks Latvijas kredītiestādēs nevarētu pat atvērt bankas kontu, nemaz nerunājot par to, ka varētu vadīt vienu no galvenajām valsts finanšu institūciju.
Jāpiebilst, ka R. Bērziņa sievas Jūlijas Bērziņas saistība ar Latvijas oligarhijas biznesu laikā sakrīt ar R. Bērziņa karjeras sākumu šiem pašiem oligarhiem noderīgos publiskos amatos.
J. Bērziņa savu karjeru Andra Šķēles un Aināra Šlesera uzņēmumos sāka 2013. gadā, kad viņai bija 26 gadi (AS “LTG”). Tieši 2013. gadā R. Bērziņš sāka strādāt valsts prezidenta kancelejā par “padomnieku”.
Pirms karjeras uzsākšanas AS “LTG” Jūlijai Bērziņai nebija nekādu nozīmīgu karjeras sasniegumu, kas ļautu viņu uzskatīt par nopietnu kandidātu vadošiem amatiem oligarhu uzņēmumos (kas, nenoliedzami, ir nopietns bizness).
Tas ļauj izdarīt saprātīgu pieņēmumu, ka J. Bērziņas nodarbināšana ir slēpta samaksa par paša R. Bērziņa lojalitāti sievas darba devējiem.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
