Alvis Hermanis dzīvokļa darījumā, iespējams, atbalstījis valsts krāpšanu
L. Lapsa28.02.2011.
Komentāri (55)
Iesaki rakstu: 
Jaunā Rīgas teātra galvenais režisors Alvis Hermanis dzīvokļa pirkšanas darījumā, iespējams, ir piedalījies valsts krāpšanā un likumu apiešanā vai to klusējot atbalstījis personiskā labuma vārdā. Tas izriet no Zemesgrāmatu datiem, kas aprakstīti jaunākajā žurnāla Kas Jauns numurā.
Hermaņa laulību līgumā, kas atrodams Lursoft datu bāzē internetā, īpaši norādīts, ka viņa atsevišķa manta ir dzīvoklis Rīgas klusajā centrā, Vīlandes ielā 5. Savukārt Valsts vienotās datorizētās Zemesgrāmatas dati rāda, ka pazīstamais režisors 145 kvadrātmetrus plašo dzīvokli 2004. gada pavasarī oficiāli iegādājies par 8142 latiem.
Tas nozīmē, ka laikā, kad nekustamo īpašumu cenas jau trīs gadus bija būtiski augušas, Hermanis dzīvokli prestižajā rajonā oficiāli iegādājies par aptuveni 56 latiem kvadrātmetrā.
Par līdzīgām niecīgām summām dzīvokļus šajā ēkā iegādājušies arī citi tās iemītnieki, un, pēc visa spriežot, tas izdevies, dzīvokļus privatizējot: ēka pirms tam bijusi Rīgas pilsētas īpašumā.
Taču, kā rāda Kas Jauns publicētie Zemesgrāmatu dati, jau daudzus gadus pēc privatizācijas - pērn tajā pašā Vīlandes ielas 5. namā pazīstamais režisors iegādājies vēl vienu vairāk nekā 100 kvadrātmetru plašu dzīvokli.
Ja ticēt Zemesgrāmatas datiem, 1976. gadā dzimušajam Pāvelam Dolgovam par šo dzīvokli Hermanis pagājušā gada aprīlī samaksājis tikai 17,2 tūkstošus latu – tātad vidēji 172 latus par kvadrātmetru.
Šī oficiāli maksātā cena bijusi vairākkārt zemāka par šādu dzīvokļu reālo tirgus cenu. Kā rāda Latio tirgus pārskata dati, pagājušā gada aprīlī pat sērijveida dzīvokļu kvadrātmetra vidējā cena bija aptuveni 560 eiro.
Savukārt pirmskara ēkās galvaspilsētas tuvajā centrā pat vidējā stāvoklī esošu dzīvokļu reālās cenas pagājušā gada rudenī bija no 900 līdz 1200 eiro (no 630 līdz 840 latiem) par kvadrātmetru, bet klusajā centrā vidējā stāvoklī esošu dzīvokļu cenas bija no 1200 līdz 1400 eiro (no 840 līdz 980 latiem) par kvadrātmetru un remontētu – no 1600 līdz 1800 eiro (no 1120 līdz 1260 latiem) par kvadrātmetru.
Aptaujātie nekustamo īpašumu eksperti saistībā ar otro darījumu teic, ka būtībā skaidrojums varot būt tikai viens – tāpat kā kādreizējais par „baķku” iesauktais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un tūkstoši citu izmanīgu cilvēku arī Hermanis varētu būt oficiālajos darījuma dokumentos norādījis (vai piekritis norādīt) fiktīvi samazinātu summu.
Šāda primitīva shēma jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir tikusi izmantota, lai dzīvokļa pārdevējam būtu iespējams izvairīties no iespaidīgas nodevas maksāšanas valstij (un lai pircējam nebūtu jārēķinās ar to, ka šo summu pārdevējs pieskaita pirkuma summai).
Pats Hermanis tagad, sazvanīts un izdzirdējis, ka ir interese par viņa noslēgto laulību līgumu un saimnieciskajiem darījumiem, vienkārši nometa klausuli. Tieši tāpat savulaik rīkojās arī Straume, kad tajā pašā 2004. gadā publiski kļuva zināms, ka viņš savukārt 132 kvadrātmetru dzīvokli Vecrīgā pārdevis par līdzīgi smieklīgu summu – 17 tūkstošiem latu.
Tikai vēlāk Straume atzinās, ka dzīvokli patiesībā pārdevis par gandrīz 11 reizes lielāku summu, taču tās lielākā daļa noformēta kā maksa par mēbelēm. Šādā veidā darījuma veicējiem izdevās apiet likumu ar līkumu un izvairīties no valsts nodevas un nodokļu nomaksas.
Hermanis, kas publiski daudzkārt ir asi kritizējis cilvēku divkosību un liekulību, žurnālā Ir pagājušā gada oktobrī pieminēja to, ka „latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām”, un ka „krīzi individuālā līmenī cilvēki risina nevis no nacionālas valsts interesēm, bet personīgā labklājība ir pirmajā vietā”.
„Viņi var, piemēram, kaunēties par prezidentu, bet tik un tā vienmēr celsies kājās, kad viņš ienāks. Prāta vētra citugad var piedalīties Lemberga kampaņā, nenest nekādu līdzatbildību par to un būt tautas varoņi. LNT kanāls 15 gadu laikā nav veltījis ne 30 sekunžu latviešu kultūrai, bet var uzražot filmu Rīgas sargi, kas ir patriotiski pārlādēta. Vai lielais patriots advokāts Andris Grūtups, kurš savā laikā piedalījies likumu rakstīšanā, kas radījuši lielu ļaunumu Latvijas tautsaimniecībai.
Tā var uzskaitīt bezgalīgi. Darīt vienlaikus divas darbības, kas ir pretrunā. Par ko tas liecina? Nu, tā ir tāda indiāņu daba. Naivums. Latvieši neredz saistību starp ideālo un reālo pasauli. Nesaprot, ka tās sakabinātas kopā, ka nevar runāt vienu un darīt citu,” intervijā savu pasaules uzskatu apliecināja Hermanis.
Savukārt 2009.gada septembrī intervijā izdevumam SestDiena Hermanis paziņoja: „Līdz Saeimas vēlēšanām palicis gads, vajadzētu nodibināt jauniešu partiju, kurā biedri nedrīkst būt vecāki par trīsdesmit gadiem. Tāpat kā 60.gados — netici nevienam, kas vecāks par trīsdesmit! Jaunie nav sasmērēti ar shēmošanu. Tā ir vienīgā cerība. Jo visi, kam ir vairāk, ir bijuši spiesti tajā piedalīties...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
