Iesaki rakstu: 
No kurienes gan nācis šis stereotips, ka latviešiem neesot humora izjūtas? Lūk, ir dibināta partija Gods kalpot Rīgai! Un, ja tas nav viens asprātīgs nosaukums, tad Edmunds Sprūdžs nav biznesa vadības maģistrs.
Redziet, latviešu karavīri saka Gods kalpot Latvijai, un zemessargi tā saka, un cilvēki, kad viņi saņem Triju Zvaigžņu ordeņus, arī tā saka. Bet partija ir uz pašvaldību vēlēšanām, speciāli Rīgas sarakstam, davai, nosaucam Gods kalpot Rīgai! Ha-ha-ha!
Diezgan skeptiski uz jauno partiju skatās politologi, galīgi bez sajūsmas uzņem žurnālisti un eksperti. Tomēr, manuprāt, viņi nedaudz kļūdās, un jaunajai partijai pašvaldību vēlēšanās ir stipri lielākas izredzes nekā bukmeikeru prognozētās. Tam galvenais iemesls ir šīs partijas vadītājs Andris Ameriks.
Viņš neesot harizmātiska un spilgta personība, saka politologs Juris Rozenvalds. Un pilnīga taisnība politologam, tomēr viņš maldās, uzdodot šīs īpašības par kādu trūkumu. Paskatieties uz Latvijas politiķiem, kurus sabiedrība šobrīd pacieš vislabāk - no Valda Dombrovska līdz Andrim Bērziņam jeb tā dēvētajam prezidentam. Kas viņiem visiem kopīgs? Pilnīgs harizmas trūkums un absolūti pelēcīga personība.
Mūsu kultūrvides īpatnība ir tāda, ka mēs savus politiķus gribam mazus un ne ar ko īpaši neizceļamus. Spilgtas personības raisa aizdomas un met visādas ēnas. Bet harizmātiski līderi te vispār nav redzēti kopš 1941. gada jūlija, kad Latviju saskaņā ar leģendu apciemojis nacistiskās Vācijas vadonis. No šāda aspekta Andrim Amerikam ir visi plusi un cerības.
Taisnība arī, ka Ameriks nav plašās sabiedrības masās pazīstama persona - par spīti faktam, ka viņš ar abām kājām stingri stāv iekšā politikā jau kopš 1993. gada. Toties labi pazīstams viņš ir šaurākās aprindās - tajās, kas strādā no politikas atkarīgos biznesos. Jāatzīst gan, ka tur viņu pazīst ar iesauku Divdesmitnieks. Vaicāsiet, kas tā par tādu dīvainu iesauku? Nu, viena leģenda vēsta, ka tā saistīta ar otkata lielumu, kuru Ameriks pilnīgā demokrātijas garā noteicis visiem vienādu un nemainīgu - 20%.
Vai tam var ticēt? Nezinu, bet tas arī nav svarīgi - kā jau minēju, par Ameriku liela tautas daļa nekā īpaša nezinās teikt, lai arī ir viņu ievēlējusi vairākās Saeimās. Un tas ir milzīgs pluss. Ar nelielu retušu Ameriks var izskatīties gandrīz vai pēc “jaunas sejas”. Tieši tā, kā vēlētājiem patīk.
Protams, partijai ir arī savi riski, tomēr tie nav saistīti ar Amerika personību. Pats lielākais risks jaunajai partijai ir izskatīties tieši pēc tā, kas tā ir - proti, Šlesera partija bez Šlesera. Un tas nu reiz ir imidža un sabiedrisko attiecību jautājums, bet imidžs, kā zināms, prasa lielu naudu, savukārt attiecības - pilnīgu pašatdevi. Ja vērtē pēc dibināšanas kongresa, tad Amerika partija nav gatava darbā ieguldīt ne vienu, ne otru. Neveikla aktu zāles atmosfēra, šķidrs koris, amatierisks dizains un desmit vērtības, uz kurām dibināta partija - mīlestība, patiesība, taisnīgums un tādā garā. Nu, vai nav asprātīgi? Nē, galīgi nav.
Kaut gan - varbūt arī tas ir nevis mīnuss, bet visīstākais pluss. Vēlētāju prasības pa šiem laikiem tiešām nav augušas. Re, mūsu ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts kādā intervijā runāja labā angļu valodā (viņš ir mācījies augstskolā ASV), un sabiedrībā jau sākas tīksma viļņošanās - kāds lepnums, kāds gods, beidzot šai tautai iemesls lepni izsliet galvu ir dots! Ar tādiem kritērijiem arī Ameriku var iztaisīt par gatavu valstsvīru.
Galu galā Rīgā stratēģiski svarīgāka ir krievu valoda, un tajā Ameriks runā brīvi, teju bez akcenta. Zadzis arī neko nav - vienmēr godīgi ņēmis to, kas pienācies pēc norunas. Ar īpašiem talantiem nelepojas, tātad lecīgs nebūs. Vienvārdsakot, ir visi priekšnoteikumi tīri ciešamam vēlēšanu rezultātam. Šajā gadījumā tas nozīmē sakasīt to drusciņu, kas Rīgā pietrūks Saskaņas centram.
Vairāk nekā citas partijas šī būs atkarīga no savu reklāmistu veiksmes un talanta. Ar jebkādu politiku tai maz sakara. Un tieši tas padara šo projektu interesantu.
Vismaz novērošanai.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
