„Anda Pakša bija fenomens, to nu nevarēja noliegt pat daudz redzējusī Āboliņa” – fragments no Indriķa Latvieša romāna „Vara”

„Tā bija milzīga kļūda – šeit vispār ierasties. Vēl viena kļūda klāt pie tām neskaitāmajām, ko viņa bija pieļāvusi pēdējos gados. Ja bijusī Saeimas priekšsēdētāja, bijusī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja, bijusī partijas “Vienība” priekšsēdētāja, bijusī Nacionālās drošības padomes locekle, bijusī… bijusī, bijusī, bijusī… Jā, ja viņa būtu pirms pāris gadiem iekārtojusi blociņu ar nosaukumu “Nevajadzēja”, tad tagad aizpildītu lapiņu tajā būtu vairāk nekā tukšu.

Nevajadzēja paļauties pierunāšanai. Nevajadzēja iet uz kompromisiem. Nevajadzēja ļaut kāpt sev uz galvas. Nevajadzēja piekāpties. Nevajadzēja būt mīkstai un pielaidīgai. Nevajadzēja piedot nodevējiem. Nevajadzēja atteikties pašai no saviem mērķiem. Nevajadzēja ziedoties. Nevajadzēja cerēt uz visādiem blēžiem un avantūristiem. Nevajadzēja…

Vienu vārdu sakot, nevajadzēja būt tik mīkstai, iecietīgai, vienmēr tikai un vienīgi par kopējo lietu un citiem domājošai. Lūk, rezultāts. Jā, un arī šeit šodien ierasties nepavisam nevajadzēja.

Tā laikam viduslaikos izturējās pret spitālīgajiem – vispirms piespieda viņus apkarināties ar zvaniņiem, lai veselie jau laikus izdzirdētu un spētu pamukt iespējami tālu. Bet, ja nu kaut kāda negadījuma pēc spitālīgais tomēr trāpījās vesela cilvēka tuvumā, tas izlikās, ka spitālīgo neredz, centās neelpot vienu gaisu ar viņu un, pasargi, Dievs, nepieskarties.

Divdesmit pirmais gadsimts bija atnesis šādas tādas pārmaiņas, un no mūslaiku spitālīgā tagad neskaitījās īsti pieklājīgi mukt pa kaklu, pa galvu. Tagad vajadzēja pienākt nolemtajam un nepieskaramajam klāt, pateikt pāris pieklājības frāzes, neskatoties acīs, un… jā, tad arī bija pieļaujams notīties iespējami ātri un tālu.

Tieši tā visi svinīgā pasākuma viesi izrīkojās ar Sanitu Āboliņu. Visi nāca klāt, laipni smaidīja, pat sarokojās, ja citādi nevarēja, bilda pāris pieklājības frāzes, bet vienlaikus visu skatienos varēja lasīt vienu un to pašu.

Ko tā te atvilkusies? Ko tai te vajag? Vai tad tiešām nesaprot, ka te tādiem vairs nav vietas? No viņas taču nevienam vairs nevar būt nekāda labuma – nevienam, nevienam, nevienam. Un kas notiks, ja šī lūzerības sērga no viņas pielips arī man?

Pēc pārdesmit šādi pavadītām minūtēm Āboliņa saprata, ka vairāk paciest to vienkārši nespēj. Mazohisms nebija viņas gaumē. Nekad nebija bijis. Bet ko darīt? Viens variants bija doties prom un tādējādi visu klātesošo acīs galīgi un neatgriezeniski apliecināt savu vājumu. Otrs – ar lepni paceltu galvu pieņemt situāciju. Pieņemt un fiksēt visus tos, kuru acīs viņa bija pat sliktāka par spitālīgo. Gan jau laiki vēl mainīsies – un tad…

Tā nu Āboliņa ar glāzi rokās stalti stāvēja attālākā stūrī un noraudzījās tajos, kuri vēl pirms gada būtu uzskatījuši par pagodinājumu ar viņu pačalot, apspriest to vai citu situāciju un izklāstīt savas domas klusā cerībā, ka kundze ar iespaidīgo matu kodaļu tās varbūt varētu ņemt vērā.

Pirms dažiem mēnešiem viņai bija gadījies pašķirstīt grāmatu – it kā “daiļliteratūru”, kurā cita starpā bija aprakstīts, kā Venpils politiķis – multimiljonārs Aivars Šlomo dēls Embergs vēro viņam apkārt čumošo un mudžošo “politisko eliti”, kuras pārstāvji viņa acīs ir tikai prusaki. Nu, vai varbūt tarakāni.

Grāmatele bija pēdējais draņķis un derdzīga nomelnošana, nebija tur gandrīz nekā objektīva, vismaz par garāmejot pieminēto Āboliņu jau nu noteikti ne. Taču, no viņas šodienas redzespunkta raugoties, par “politisko eliti”, kura viņu bija nodevusi un izspļāvusi kā garšu zaudējušu košļeni, grāmatelē bija atrodamas visnotaļ patiesas rindas.

Mūslaiku brīvās un neatkarīgās Latvijas “politiskā elite” tiešām bija viens vienīgs tarakānu dzimums. Āboliņai reizēm bija šķitis intriģējoši – nez vai arī Pirmās Republikas laikos bija tāpat? Šis un tas, ko bija nācies palasīt, bija licis domāt – jā, nekā jauna, viss ir tieši tā, kā bija toreiz.

Vienmēr gatavi pagrābt to, kas slikti bija nolikts, vienmēr taustekļus kustinoši, lai izzinātu, kur atrodas labākā ēsma. Vienmēr šie tarakāni saskrēja tur, kur bija saostījuši šo ēsmu vai vismaz tās iespējamību, un tāpat vienmēr viņi bija gatavi mukt prom, tikko sajuta mazākās briesmas, vienalga, reālas vai iedomātas.

Agresīvi, kad sajuta, ka ir bara sastāvdaļa. Gļēvi, kad pēkšņi pamanīja, ka ir vieni paši un neaizsargāti. Pieglaimīgi un lišķīgi, kad sajuta pretī stāvošu spēku vai, vēl labāk, roku, no kuras varēja cerēt uz kādu drupatu. Nekaunīgi un pat agresīvi, kad apjauta, ka iepriekš devīgā roka ir tukša vai arī devējs pats varētu būt laba ēsma. Un vienmēr rijīgi, rijīgi, rijīgi…

Emberga kungs, kurš šodien bija ieradies savā kārtējā papagaiļkrāsu salikuma uzvalkā, kas maksāja vairāk, nekā vidusmēra Latvijas pensionārs saņēma trīs gados, gan arī pats bija cienīgs tarakānu sugas pārstāvis, pie sevis nodomāja Āboliņa.

Tarakāns ar vērienu, kurš bija spējis nozagt un aizvilkt tarakānu pasaules mērogiem milzīgu vērtību – puskukuli iepelējušas maizes, līdz ar ko ap viņu nepārtraukti tinās viņa abu dzimumu sugasbrāļi cerībā, ka viņiem varētu atlēkt pa kripatai.

Tepat jau arī bija šie megatarakāna satelīti – viens pēc otra, dažādu nodarbju, dažādu rangu, bet savā būtībā bezgala līdzīgi viens otram. Augusts Pigmanis, kas ar personisko piemēru bija pierādījis – tas, ka padomju laikā tu esi komunistu varai līdis visos iespējamos caurumos, tev galīgi netraucē taisīt politisko karjeru Latvijas Republikā, ja vien tu esi atradis īstos vadoņus un īstās vērtības.

Lauksaimniecības ministrs Jānis Tuklavs ar laikam jau uz neatgriešanos pielipušo iesauku “Ļimončiks”: ne tik daudz pierādījumu trūkuma, cik Emberga kunga “aizlūguma” dēļ tusnīgais kungs oligarhu lietā izspruka bez kriminālprocesa, taču lolotās cerības uz prezidenta posteni gan bija zaudējis. Tādu padevīga suņa skatienu acīs, klanoties labvēlim, Āboliņa sen nebija redzējusi.

Savukārt veselības aprūpes ministre Anda Pakša bija fenomens, to nu nevarēja noliegt pat daudz redzējusī Āboliņa. Apliecinājusi sevi kā nekur nederīgu valsts lielākās slimnīcas vadītāju, Pakša bija spējusi iedarbināt nezināmas, taču viegli nojaušamas sviras un… pakāpusies uz augšu, kļūstot par visas medicīnas jomas pārraudzītāju.

Jaunajā amatā Pakšas ģenerētās katastrofas varēja kļūt daudz iespaidīgākas un vērienīgākas – un tādas tās arī kļuva. Kā gan citādi, ja savus “talantus” Pakša attīstīja ar, tā sacīt, otrās pakāpes parazītu palīdzību.

Viens no viņiem bija iespraucies arī šajā pasākumā un klanīgi zumēja ap savu priekšnieci – nodokļu maksātāji mēnesī izlika pāris tūkstošus eiro, lai ministrei sniegtu padomus reibinošu dziru cienītājs Sergejs Ancukovs, kura konsultācijas viņa iepriekšējos klientus bija glīti aizslaucījušas politiskajā mēslainē. Zaļzemnieku partijai šādi ļaudis nezināmu iemeslu dēļ patika.

Tepat blakus bija arī Pakšas priekšgājējs ministra amatā – tās pašas partijas virzītais Guntis Melēvičs, kurš savus miljonus bija sapelnījis, uzliekot milzu uzcenojumus viņa tirgotajiem medikamentiem. Zaļo partijas pārstāvis, kuru nemulsināja vizināšanās dabas draugam galīgi neatbilstošā bentlijā ar sešlitrīgu motoru, formāli bija izlidojis no amata par stulbu publisku melošanu.

Meli tiešām bija stulbi, to nevarēja noliegt, taču kam, ja ne Āboliņai bija labi zināms, ka melošana zaļzemnieku rindās bija drīzāk apliecinājums partijas vērtībām, nevis grēks. Patiesībā Melēvičs bija izrādījies pilnīgi nevadāms un pārāk lielu vērību amatā veltījis pats sava “ģimenes” biznesa attīstīšanai uz valsts rēķina, zaļzemnieku un Emberga intereses atstājot novārtā.

Un kā nu bez pašiem galvenajiem tarakāniem. Āboliņa tā arī nekad nebija sapratusi, kādi bija īpašie apsvērumi, kuru dēļ Embergs savulaik bija piekritis Raimonda Vājoņa virzīšanai uz Valsts prezidenta posteni. Bet nu tak bija piekritis. Vai nu tāpēc, ka viegli manipulējams un bīdāms, vai arī tāpēc, ka savā būtībā tā arī palicis prasta lauku seja.

Noraugoties, ka valsts galva jau atkal bija kaut kur “pazaudējis” sievu un sabiedrībā izgājis kopā ar savas kancelejas vadītāja vietnieci Egitu Drāzeku, ticamāka bija otrā versija – cilvēkam vienkārši instinkti strādāja krietni labāk nekā saprāts.

Tiesa, ja nu runātu par instinktiem… Tepat jau bija arī visi viņas “kolēģi”, “domubiedri”, “komanda” – visi tie, kas dažādos laikos un veidos bija viņu nodevuši un no viņas atteikušies. Protams, nosaukums “Vienība” jau no pašiem pirmsākumiem bija paradoksāls, bet pat viņai toreiz nenāca ne prātā, kāds čūsku midzenis tur izveidosies.

Daudzi, protams, bija ieradušies arī uz šīvakara pasākumu. Daži no šiem tarakāniem bija vienīgie, kam nepietika dūšas pienākt un pateikt pāris vēlamos pieklājības vārdus. Ar patiesu gandarījumu Āboliņa noskatījās, kā pat šādu pasākumu dažs izbijušais “Vienības” tarakāns izmantoja, lai mēģinātu paklanīties un pielīst kādam potenciālam jaunam saimniekam.

O, viņu te bija prāvs bars. Andrejs Sudins… nabaga bolacainais histēriķis bija pievienojies tiem politiķiem, kuri uz savas ādas bija pārliecinājušies, ka mēģinājumi ar parlamentāro izmeklēšanu iesist sev politisko kapitālu neizbēgami beigsies ar krahu. Cilvēks acīm redzami bija darba vai sponsora meklējumos – nu, lai tik veicas…

Laimdota Raujuma – nez, viņas dēliņš joprojām strādāja par izkārtni krieva Kuseļņikova “Barvik bankā” vai arī jau bija atlaists, māmiņai zaudējot iepriekšējo politisko ietekmi. Inese Čībiņa – kādreizējā viduvējā advokāte tik ilgi bija sapņojusi par Āboliņas amatu, ka tagad kratījās panikā, saprotot, ka jau pēc gada vēlēšanas viņai to atņems.

Jānis Veirs un Kārlis Durskis – divi “izcilie” ministri, kuri, izsakoties iepazīšanās portālu vārdiem, bija “aktīvos meklējumos” – tāpat kā vēl trešais ministrs, kādreizējais Drošuma policijas “jumtotājs” Rihards Kazlovskis un līdzšinējais eiroparlamentārietis Kārlis Knariņš, kura vienīgais talants bija runāšana.

Lolita Čugāne, Ints Mālderis, Ilze Piņķele – šie bija īpaša kompānija, vienmēr gatavi pakampt kaut ko, kas slikti gulēja vai stāvēja. Stāsts par Čugānes lakatiņu kontrabandu bija nevis negadījums, bet likumsakarība, par to Āboliņa bija droša, savulaik bija gadījies palasīt šādas tādas muitas atskaites. Taču tai pašā laikā viņi bija vienmēr gatavi skaļi paklaigāt par principiem, atklātību, godīgumu un ko tik vēl ne.

Ak, un te bija arī eiroparlamentārietis Artis Bobriks ar tik dziļu un domīgu, tālēs vērstu skatienu kā kucīte meklēšanās laikā. Vēl decembrī bija kvēli stāstījis, ka “Vienību” nekad nepametīšot, bet Āboliņa šādas kucītes zināja ļoti labi – iepazīšanās portālu aprakstos Bobriks noteikti būtu sev ielicis ķeksīti lauciņā “atrodas aktīvos meklējumos”.

Atvilkusies bija arī bijusī iekšlietu ministre Linda Mērniece – kaut kad Āboliņa bija dzirdējusi apzīmējumu “padzīvojusi nimfomāne–ekshibicioniste” un nevarēja neatzīt, ka tas bija diezgan precīzs.

Blakus – deputāts Veiko Polītis, kurš nupat bija publiski nokliedzies, ka vajadzētu boikotēt tā paša Tuklava ražoto alu, jo šim partneris, lūk, esot Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvis. Ek, būtu jau nu par sēšanos pie stūres dzērumā “sutkas” atsēdējušais Polītis labāk boikotējis pilnīgi visus alus…

Nē, viņa vairs nespēja noskatīties šajās fizionomijās. Viss bija skaidrs – viņiem visiem vajadzēja vadoni. Vajadzēja sajūtu, ka viņi ir bara sastāvdaļa. Rastos šāda sajūta, un viņi visi atkal būtu gatavi sekot… jā, arī viņai, kāpēc gan ne. Jautājums tikai, kā šo sajūtu radīt. Bet šī nebija vieta, kur tai rasties, noteikti ne.

Iznākot svaigā gaisā, pēkšņi iezvanījās telefons. O, vecā Vaira – ko tad nu tai bija savajadzējies? Šo zvanu Āboliņa nebija gaidījusi…”

Pērn izdotais „Baiļu” triloģijas romāns „Vara” ir sen izpirkts, bet jaunā romāna „Nauda” papildtirāža vēl iegādājama Latvijas grāmatnīcās.

Novērtē šo rakstu: