Iesaki rakstu: 
Progresīvie stāsta, ka cilvēce virzās pa cilvēka saprāta progresa ceļu uz aizvien saulaināku tāli. Praksē gan ir redzams, ka saulainā tāle tā īsti nav sasniegta. Nav jau tā, ka nebaudām attīstības augļus, piemēram, zinātnes radītus labumus. Vienlaikus ir jāsecina, ka labas izmaiņas nav notikušas visās cilvēces darbības jomās. Lai arī kas ir sasniegts, cilvēcei tā arī nav izdevies atteikties no kara. Kur te ir progress?
Vils Rodžerss esot paudis: "Nevarētu teikt, ka civilizācija neattīstās, – katrā jaunā karā cilvēki tiek nogalināti jaunā veidā." 20. gadsimtā ir bijuši nopietni mēģinājumi izveidot tādu starptautisko sistēmu, kurā kara iespējamība tiktu ja ne likvidēta, tad vismaz radikāli samazināta, tomēr lieli panākumi ir izpalikuši, jo progresa kultivētāji ignorē cilvēka reālo dabu un piedāvā idealizētus – utopiskus – risinājumus.
Pirmais 20. gs. mēģinājums – Tautu savienība
Pārliecība par to, ka nepieciešama globāla miera un drošības uzturēšanas sistēma, radās jau Pirmā pasaules kara laikā. Tas bija pirmais karš, kura upuru skaits sasniedza vairākus desmitus miljonu un kurā tika pielietoti ķīmiskie ieroči. ASV prezidents Vudro Vilsons uzrunā Kongresam 1918. gada 8. janvārī ar 14 punktu programmu izklāstīja savu redzējumu par pasaules kārtību pēc Pirmā pasaules kara. Programmas galvenie punkti ietvēra atteikšanos no slepenās diplomātijas, vienlīdzības veicināšanu tirdzniecībā, Vācijas okupēto valstu un teritoriju atbrīvošanu, Polijas neatkarības noteikšanu un Tautu savienības (jeb Nāciju līgas) izveidošanu.
Tautu savienība ir cilvēces vēsturē pirmā starptautiskā organizācija ar pilnvarām nodrošināt mieru un veicināt drošību visā pasaulē. Tā dibināta 1919. gada 14. februārī Parīzes miera konferences laikā ar mērķi attīstīt sadarbību un nodrošināt mieru un drošību starp tautām. Tautu savienības galvenā ēka atradās Ženēvā, Šveicē, un organizācija sastāvēja no Pārstāvju asamblejas (ietvēra visu dalībvalstu pārstāvjus), Savienības padomes un Pastāvīgā sekretariāta, kuru vadīja ģenerālsekretārs. Nespēja nolikt malā valstu savtīgās intereses noveda pie Tautu savienības nespējas novērst Japānas agresiju pret Ķīnu (1931. g.), Itālijas agresiju pret Etiopijas impēriju (1935.–1936. g.) un PSRS agresiju pret Somiju (1939.–1940. g.).
Vērts pieminēt arī Atbruņošanās konferences izgāšanos 1933. gadā, kad Vācija un Japāna izstājās no Tautu savienības. Arī PSRS izslēgšanu no Savienības 1939. gadā var uzskatīt par izmisuma žestu, jo tā tāpat nekādi neietekmēja PSRS–Somijas kara gaitu. Izslēgšanai tomēr ir nozīme mūsdienās, jo tā apgrūtina Kremļa centienus izplatīt melus par PSRS pagātni. Tautu savienība izvirzītos mērķus nesasniedza un savu darbību oficiāli izbeidza 1946. gadā.
Otrs mēģinājums – ANO
Pēc Otrā pasaules kara – vēsturē postošākā globālā konflikta – 1945. gada 24. oktobrī Sanfrancisko (Kalifornijas štats, ASV) tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Arī tās mērķis bija kļūt par organizāciju, kas spētu efektīvi nodrošināt mieru un drošību visā pasaulē. Tika uzskatīts, ka organizācijas izveide un attiecīgu pilnvaru piešķiršana tai palīdzēs uzturēt mieru, veicināt draudzīgas attiecības starp valstīm un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu. Vienā no ANO svarīgākajām institūcijām – Drošības padomē (DP) ir piecas pastāvīgās locekles – Krievijas Federācija, ASV, Lielbritānija, Francija un Ķīna – un desmit nepastāvīgās locekles, kas tiek ievēlētas uz diviem gadiem saskaņā ar ģeogrāfiskās pārstāvniecības principu bez tiesībām tikt pārvēlētām divus termiņus pēc kārtas. Drošības padomē ir atļauts darboties arī pārējām ANO dalībvalstīm, taču tām nav balsstiesību.
Drošības padome pieņem rezolūcijas un rekomendācijas, turklāt rezolūcijas ir juridiski saistošas. Katrai Padomes loceklei ir viena balss. Pēc 1965. gada 31. augustā veiktajiem grozījumiem ANO Statūtu 23. pantā, ar kuriem Drošības padomes locekļu skaits tika palielināts līdz 15, procesuālu lēmumu pieņemšanai ir nepieciešamas deviņas jebkuru (pastāvīgo vai nepastāvīgo) locekļu balsis. Savukārt, lai pieņemtu svarīgākus lēmumus, kas saistīti ar Drošības padomes funkcijām un to izpildi, nepieciešamas deviņas balsis, no kurām piecām ir jābūt pastāvīgo locekļu balsīm. To dēvē par "lielvaru vienprātības lēmumu" – ja kaut viena no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm balso pret, t.i., izmanto savas veto tiesības, lēmuma pieņemšana tiek noraidīta.
Pēc starptautisko tiesību eksperta un jurista Mišela Viralī (Michel Virally) domām, vienprātības princips netika ieviests praktisku drošības apsvērumu dēļ – tas drīzāk bija nosacījums, bez kura Drošības padome nespētu vispār pastāvēt. Neviena no piecām lielvalstīm nekad nepiekristu izveidot efektīvu kolektīvās drošības mehānismu, kas kādā brīdī varētu tikt izmantots pret šo konkrēto lielvalsti un kas turklāt būtu spējīgs darboties bez šīs valsts līdzdalības. Ja lielie vēlas mieru, ir labi, bet ja ne?
Atceros anekdoti, ko man stāstīja kāda ukrainiete. Konflikta laikā ANO sūta vēsti agresoram: "Mēs aicinām jūs pārtraukt agresiju!" Agresors turpina karu un ignorē ANO. Tad ANO sūta otru vēsti: "Mēs atkārtoti aicinām jūs pārtraukt agresiju!" Agresors turpina iesākto. Tad ANO sūta trešo vēsti: "Mēs trešo reizi aicinām jūs pārtraukt agresiju, un, ja jūs to nepārtrauksiet, tad mēs jūs brīdinām, ka pārtrauksim aicināt pārtraukt agresiju!"
Āzis par dārznieku. Ko Krievija dara ANO Drošības padomē?
ANO DP ir piedalījusies starptautisku krīžu risināšanā, bet tai nav izdevies efektīvi darboties ne 1999. gada Kosovas krīzes laikā, ne 2011. gada Lībijas pilsoņu kara laikā. Vērts pieminēt arī Kipras konfliktu. Tikai pēc 1963. gada etniskajām tīrīšanām, kuras veica abas konfliktā iesaistītās puses, 1964. gadā Kiprā tika ievests miera uzturētāju kontingents. To pašu var teikt par etniskajām tīrīšanām Ruandā – ANO Drošības padome neizpildīja vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, t.i., novērst agresijas aktus, kā arī brīdināt par tiem pārējo pasauli.
Filozofiski raugoties uz tiesiskumu, varam spriest, ka tiesību principi darbojas dzīvē, ja to nodrošināšanai tiek lietots varas piespiedu mehānisms. Tiesiskums var darboties arī, ja visi sistēmas dalībnieki vienojas sekot principiem, iekšējas motivācijas vadīti. Un, ja šādas – morālē vai reliģijā – balstītas iekšējās motivācijas nav, ko tad? Ja nav ne piespiešanas mehānisma, ne pašdisciplīnas, tad ir tas, kas notiek Ukrainā, – karš. Ja ANO kā miera nodrošinātāja nedarbojas, tad valstis vienpusēji (vai veidojot koalīcijas) pašas lemj taisnību. Tas var izdoties labi un ne tik labi (piemēram, Irākas otrais karš 2003. g.).
Krievija savu statusu ANO mantoja kā PSRS pēctece, lai gan te ne viss ir tik melnbalti, bet raksta ierobežotā apjoma dēļ šo tēmu te neattīstīšu. Mūsdienu realitāte ir tāda, ka agresors ir ietērpies miera nesēja drēbēs un vairo destrukciju, nes nāvi un ciešanas, nevis nodrošina mieru. ANO DP spēj rīkoties tad, ja Krievija un Ķīna netraucē, kā tas bija ar ANO mandāta piešķiršanu NATO operācijai Afganistānā. Karš Ukrainā notiek jau kopš 2014. gada. Taču ANO Drošības padome joprojām nav spējusi piespiest Krieviju ievērot starptautiskās tiesības saistībā ar teritoriālo nedalāmību un spēka nepielietošanu viena vienkārša iemesla dēļ – agresoram ir veto tiesības ANO DP lēmumu pieņemšanā.
Gan ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns, gan Kofi Annans ir paudis viedokli par labu ANO Drošības padomes reformēšanai, bet runas paliek tikai runas, jo kurš pavēlēs ASV, Ķīnai un citām DP pastāvīgajām valstīm lemt par reformām? Vinstons Čērčils esot teicis: "Nav jēgas atkārtot: "Mēs darām visu iespējamo." Mums ir jāatrod veids, kā izdarīt to, kas jāizdara!" Vai cilvēce to vispār spēj? Interesanti, ko šajā sakarā domā pašreizējais ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs pēc tam, kad viņa vizītes laikā Kijivā Krievija veica spārnoto raķešu triecienus pa Ukrainas galvaspilsētu?
Ja sirdī ir karš, tad tas ik pa laikam izlaužas ārā
Vladimirs Putins un visa Krievija nepārtraukti ar kādu karo. Lielinieki karoja ar baltgvardiem, uzņēmējiem un zemniekiem, pēc tam Staļina vadībā tika karots ar visiem, kuri domā atšķirīgi un nepielūdz "tautu tēvu" kā elku. VDK priekšteči nogalināja mācītājus un visur meklēja ārvalstu spiegus, kuri traucē strādniekiem sasniegt saulaino tāli.
Pēc Otrā pasaules kara bija karš ar "dīkdieņiem" (tuņijadciem) un "dzeršanu ražošanā" (pjanstvo na proizvodstve). Bija jāpiedalās sociālistiskajā sacensībā (cīņā), jākaro ar brāķi un deficītu, vārdu sakot, visu laiku – karš. Krievu rokmūzikas zvaigzne Andrejs Makaričevs, kurš ir kritis Putina režīma nežēlastībā, reiz dalījās ar iespaidiem, kas radušies, skatoties Spānijā vietējo televīziju.
Mūziķis teica – lai kuru spāņu kanālu arī ieslēgtu, visur stāsta par normālu dzīvi. Bet kas Krievijas TV kanālos? Visur kaut kāda cīņa. Putina režīms ir kara slavināšanas režīms. Krievijas nacionālās identitātes konstruēšanā Kremļa ideologi karam ir ierādījuši sevišķu lomu. Turklāt, stāstot par to, tiek daudz melots. Grieķu traģēdijas tēvs Aishils (Aischylus) teica, ka "pirmais upuris karā ir patiesība". Putins ir nojaucis robežu starp karu un mieru Krievijas ārpolitikā, tāpēc viņa diplomātija nepārtraukti ir kara laika diplomātija, un karā visi līdzekļi esot labi.
Krievijas televīzijas kultivētā Valhalla parāda to, kas daudziem Krievijā ir sirdīs. Maskavijas somugri un slāvi stipri cieta kopš tatāru-mongoļu laikiem. Vai šīs dvēseles traumas, kas socializācijas ceļā pāriet no paaudzes uz paaudzi, ir dziedinātas? Kopš Krievijas impērijas laikiem Krievijas vēsture tiek stāstīta, ignorējot to, ka Maskavija bija Ordas turpinājums un daudzējādā ziņā tās vērtību iemiesojums, kam ir maz sakara ar Kijivas Krievzemi (jeb Rusi).
Drosmīgā cīnītāja par cilvēktiesībām un disidente Valērija Novodvorska (ko ilggadējā 9. maija pasākumu zvaigzne Nils Ušakovs savulaik ciniski nosauca par multiplikācijas tēlu) bija starp retajiem Krievijas domātājiem, kas runāja par Ordas tradīciju turpinājumu Krievijas valstiskuma attīstībā. Vai bieži nākas dzirdēt Krievijas pilsoņu pārdomas, kas skanētu aptuveni šādi: "Cauri gadsimtiem necieņa pret cilvēka dzīvību un tiesiskumu mūs nav atstājusi. Ko mēs paši varētu darīt, lai situācijā mainītos un mēs ražotu mieru, nevis karu?" Neatminos neko tādu.
Arī daļa Krievijas demokrātu tā nerunā, jo atbildību par karu uzliek tikai Putinam un šauram cilvēku lokam. Vācijas nacisti un Japānas militāristi dziedinājās caur sakāvi lielā karā, vai Krievijas putinisti kaut kad dziedināsies no impērisma, kas ieguvis fašisma vaibstus?
Nobeigumā: akūta reformu nepieciešamība
Rietumi nevar palikt tikai filozofiskās pārdomās par krievu mīklaino dvēseli, jo norit karš, kurā iet bojā ukraiņi. Ir jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, nevis jāmeklē netaisnīgs pamiers uz Ukrainas ciešanu rēķina. Un, domājot ilgtermiņā, beidzot ir jāreformē ANO Drošības padome, jo citādi tās pastāvēšana mūsdienu veidolā rada vilšanos taisnīguma panākšanā starptautiskajās attiecībās un tiek vairota liekulība. ANO Drošības padomes bezspēcības cēlonis ir tās struktūra – pastāvīgo un nepastāvīgo locekļu skaits, kā arī veto tiesību piešķiršanas kārtība un izmantošanas iespējas.
Skaistas un vienlaikus tukšas frāzes par miera nepieciešamību neko nedod, drīzāk jau tikai pasliktina situāciju. Starptautiskajām tiesībām ir jābūt saistošām, līdz ar to ir nepieciešams pilnveidot organizācijas mehānismus, kas nodrošinātu to ievērošanu. Viens no praktiskiem soļiem ir šis: konfliktā iesaistītajai pusei ir jāatņem balsstiesības Drošības padomē. Pašreizējā Krievijas–Ukrainas kara kontekstā šāds nosacījums būtu izšķirošs. Tāpat vajadzētu noteikt, ka kādas pastāvīgās locekles – kas pati nav konflikta dalībniece – motivēta atturēšanās kāda lēmuma pieņemšanā nenozīmē to, ka šis lēmums automātiski netiek pieņemts. Kaut ko tādu panākt liekas neiespējami, bet, ja netiks mēģināts to izdarīt, tad kāpēc vispār runāt par starptautiskajām tiesībām (jeb starptautiskajiem likumiem)? Tas būtu līdzīgi tam, ja valdība paziņotu, ka slepkavot un zagt nedrīkst, bet policijas un tiesas valstī nebūtu.
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
