Ar kadu argumentāciju tiesa nosprieda no krāpnieka – “Meroni menedžera” piedzīt gandrīz 70 000 eiro: publicējam pilnu spriedumu

SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2019. gada 10.jūnijā

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa šādā sastāvā: tiesnese A.Zemmere, ar tiesas sēdes sekretāri S.Pavļuku,

piedaloties prasītāja pilnvarotajiem pārstāvjiem - zvērinātam advokātam L.Rasnačam, pilnvarotajam pārstāvim I.Freimanim, atbildētāja M.Bremzes pilnvarotajiem pārstāvjiem zvērinātai advokātei E.Čakstei un zvērinātam advokātam O.Jonānam, atbildētāja AS “Baltijas Ekspresis” pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam O.Jonānam, izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu SIA “LDZ CARGO” prasībā pret Māri Bremzi un AS “Baltijas Ekspresis” par atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu piedziņu, iepriekš novērtētu zaudējumu piedziņu, nodokļu veidā samaksātu zaudējumu piedziņu, nokavējuma procentu piedziņu, Konkurences likuma pārkāpuma konstatēšanu un zaudējumu piedziņu, un Māra Bremzes un AS “Baltijas ekspresis” pretprasībā pret SIA “LDZ CARGO” par vienošanās atzīšanu par spēkā neesošu daļā.

Aprakstošā daļa

[1] 2016. gada 7. decembrī SIA “LDZ CARGO” (turpmāk – Prasītājs) cēlis tiesā prasību pret Māri Bremzi (turpmāk – Atbildētājs 1) un AS “Baltijas Ekspresis” (turpmāk – Atbildētājs 2) par nekonkurēšanas vienošanās (līguma) izpildi, atlīdzības piedziņu, zaudējumu atlīdzību, nokavējuma procentu piedziņu, negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatēšanu un aizlieguma noteikšanu (I sējums lietas 5.-16.lapa). Ar Ogres rajona tiesas tiesneša 2016. gada 14. decembra lēmumu prasības pieteikums pieņemts un ierosināta civillieta.

[1.1] Ar Ogres rajona tiesas 2016. gada 15. decembra lēmumu noraidīts Prasītāja pieteikums par prasības nodrošināšanu (lietas I sējuma 85. – 89.lapa). Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 27. februāra lēmumu Ogres rajona tiesas 2016. gada 15. decembra lēmums atstāts negrozīts (lietas I sējuma 176. – 180.lapa).

[1.2] 2017. gada 7. jūlijā Prasītājs iesniedzis tiesai prasības pieteikuma grozījumus (lietas I sējuma 204. – 219.lapa).

[1.3] 2017. gada 24. augustā Atbildētāji iesnieguši tiesā pretprasību (lietas II sējuma 117. – 129.lapa), piesakot lūgumus – atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnija starp Prasītāju un Atbildētāju 1 noslēgtās vienošanās 5.punktu (ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums) līdz 13.punktam, un konstatēt Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta pirmās daļas un/vai 102.panta pirmās daļas, kā arī Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas un/vai 18.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu Prasītāja darbībās.

[1.4] Ar Ogres rajona tiesas 2017. gada 1. novembra lēmumu civillieta Nr.C24160116 pārsūtīta izskatīšanai Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 130.punktu.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 31. janvāra lēmumu civillieta Nr. C24160116 pieņemta izskatīšanai Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

[1.5] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 6. februāra lēmumu daļēji apmierināts M.Bremzes un AS “Baltijas ekspresis” pieteiktais lūgums par pretprasības pieņemšanu lietā. Pieņemta M.Bremzes un AS “Baltijas ekspresis” pretprasība šajā civillietā daļā, kas attiecas uz prasījumu atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnijā starp SIA “LDZ CARGO” un M.Bremzi noslēgtās vienošanās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam (pretprasības lūgumu daļas trešais punkts pēc kārtas). Pārējā daļā pretprasību šajā civillietā nolemts nepieņemt (lietas III sējuma 120. – 122.lapa).

2018. gada 6. septembrī Atbildētāji iesnieguši lietā pretprasību jaunā redakcijā (lietas III sējuma 147. – 180.lapa), kurā pieteiktie prasījumi ir tādi paši, ka sākotnēji iesniegtajā pretprasībā. Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 14. septembra lēmumu nolemts pieņemt M.Bremzes un AS “Baltijas ekspresis” iesniegto pretprasību jaunā redakcijā, ciktāl tā attiecas uz pretprasības prasījumu atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnijā starp SIA “LDZ CARGO” un M.Bremzi noslēgtās vienošanās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam. Pārējā daļā pretprasību jaunā redakcijā šajā civillietā nolemts nepieņemt (lietas III sējuma 182. – 184.lapa).

[1.6] 2018. gada 12. oktobrī Prasītājs iesniedzis lietā prasības pieteikuma precizējumus (lietas III sējuma 202. – 208.lapa). Atbilstoši prasības pieteikuma precizējumiem, Prasītājs lūdz tiesu – 1) piedzīt no Māra Bremzes par labu Prasītājam izmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu par laiku no 01.10.2016. – 10.06.2018. 83 082,00 EUR; 2) piedzīt no Māra Bremzes par labu Prasītājam vienošanās iepriekš novērtētus zaudējumus 81,720,00 EUR; 3) piedzīt no Māra Bremzes par labu Prasītājam nodokļu veidā nomaksātus zaudējumus 10,385,06 EUR apmērā; 4) piedzīt no Māra Bremzes par labu Prasītājam nokavējuma procentus par laika periodu no 01.10.2016. – 24.02.2019. 14,096,07 EUR; 5) konstatēt Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzulas un trešās daļas 4.punkta pārkāpumu AS “Baltijas Eksperesis” darbībās; 6) piedzīt no AS “Baltijas Ekspresis” zaudējumus negodīgas konkurences aizlieguma sakarā 500,000,00 EUR apmērā; 7) piedzīt no Atbildētājiem par labu Prasītājam visus tiesāšanās izdevumus, kā arī izdevumus par zvērināta advokāta palīdzību.

[2] Prasības pieteikuma 04.07.2017. grozījumos norādīts, ka Atbildētājam 1, stājoties Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāja amatā, Atbildētājs 2 ieguva Prasītāja komercnoslēpumu saturošu informāciju, kas Atbildētājam 1 bija pieejama un zināma kā Prasītāja bijušajam valdes priekšsēdētājam. Šāds pārkāpums atbilst Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punktā paredzētajam un secīgi Atbildētājam 2 tiek pārmests Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punkta un 18.panta otrās daļas pārkāpums.

Papildus tam Prasītājs ar 17.10.2016. vēstuli Nr.K-6.3.4./291 informēja Atbildētāju 2, ka Prasītājs un Atbildētājs 1 10.06.2016. noslēguši vienošanos, ar kuru Prasītājam 1 noteikts konkurences ierobežojums, t.sk., aizliegums divus gadus pēc vienošanās noslēgšanas ieņemt amatus pie Prasītāja konkurentiem. Prasītājs lūdz Atbildētāju 2 nekavējoties novērst šo pārkāpumu, tomēr Atbildētājs 2 nekādus pasākumus pārkāpuma novēršanai neveica.

Prasītājs norādījis, ka Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punkta pārkāpumu veido jau pati komersnoslēpumu saturošas informācijas iegūšana. Konkrētajā lietā Atbildētājs 2 ir ieguvis Prasītāja komercnoslēpumu saturošu informāciju, Atbildētājam 1 kā Prasītāja bijušajam valdes loceklim, stājoties Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāja amatā. Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs 1 ir izpildījis datu nesēja lomu un nodrošinājis Atbildētājam 2 piekļuvi šai informācijia. Šāda neatļauta informācijas iegūšana no cita tirgus dalībnieka uzskatāma par pretēju godīgām saimnieciskās darbības paražām, kas var radīt konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu.

Komerclikuma 19.panta pirmā daļa definē komercnoslēpumu. Tiesību doktrīnā tiek skaidrots, ka par komercnoslēpumu var uzskatīt tehnoloģisko zinātību (techological know- how), neatkarīgi vai tā ir inovatīva vai nē, idejas par jauniem tirgiem un produktiem, komerciāla informācija par klientiem, finansēm, darbiniekiem un cita informācija par komersantu, kas nav publiski pieejama.

Atbildētājam 1 laikā, kad viņš bija Prasītāja valdes priekšsēdētājs, bija pieejama Prasītāja komercnoslēpumu saturoša informācija. Šī informācija bija nozīmīga arī Atbildētājam 2 un tās nonākšana Atbildētāja 2 rīcībā veido Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzulas un trešās daļas 4.punkta  pārkāpumu, jo Atbildētājs 2 informāciju ieguva neveicot darbu, intelektuālos un citu resursu ieguldījumus, kas būtu jāveic netraucētas konkurences apstākļos.

Prasības pieteikumā norādīts, ka Atbildētāja 2 rīcībā nonāca informācija par pārvadāšanas maksu, kas tiek piedāvāta katram konkrētam klientam un kas var atšķirties no publiski pieejamas informācijas par tarifa KTT (dzelzceļa kravu tranzītpārvadājumu tariffs), konkrēti tarifa KTT-LV/2016 likmēm, kas Atbildētājam 1 bija pieejama. Atbildētājam 2  bija skaidrs, kādas pārvadāšanas maksas, atlaides un citi noteikumi jāpiedāvā klientiem, lai tos pārvilinātu no Prasītāja pie sevis. Iespējams tieši šīs informācijas izmantošana ļāva Atbildētājam 2 2017. gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar 2016. gada pirmo ceturksmi, sasniegt kravu pārvadājumu apjoma pieaugumu 3,4 reizes, kā apgalvojis pats Atbildētājs 2.

Atbildētāja 2 rīcībā nonākusi arī informācija par Prasītāja ilgtermiņa plāniem un plānotajām investīcijām, tajā skaitā, par Prasītāja vagonu parka piecu gadu pārvaldības biznesa plānu un Prasītāja vidējā termiņa darbības stratēģiju 2016. – 2020.gadam, kuri tika apstiprināti 2016. gada 11. marta valdes sēdē, kā arī iecerēm paplašināt darbību manevru darbu veikšanā un vagonu padošanas – novākšanas darbu veikšanā Ventspilī, kas ir Atbildētāja 2 juridiskā adrese un darbības svarīgākā vieta.

Atbildētāja 2 rīcībā nonākusi arī informācija par Prasītāja darbiniekiem un darbinieku atalgojumu, par darba samaksas līmeņiem, prēmiju un piemaksu sistēmu. Atbildētājam 1, kļūstot par Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāju, deva Atbildētāja 2 iespēju uzzināt kuri ir Prasītāja labākie, spējīgākie darbinieki (pamatā – mašīnisti), kurus būtu vērts pārvilināt darbā pie Atbildētāja 2, piedāvājot arī labākus atalgojuma noteikumus.

Ar 2016. gada 24. maija rīkojumu Nr.K-1.5./83, kuru Prasītāja vārdā apstiprinājis Atbildētājs 1, Prasītājs nolēmis izvērtēt un īstenot no 44 pasākumiem sastāvošu plānu, kas ietver pasākumus gan pakalpojumu sniegšanas jomā, gan pasākumus resursu optimālā izmantošanā, pasākumus darba tehnoloģiju uzlabošanā un pasākumus papildus darbību uzsākšanai. Plāna 36.punktā minēta manevru un lokomotīvju aprīkošana ar degvielas patēriņa kontroles tehniskajiem līdzekļiem. Šī pasākuma izstrāde bija uzsākta jau pirms šī rīkojuma pieņemšanas. Jau 2016. gada 16. maijā tika prezentēta Lokomotīvju tehniskā stāvokļa kontroles informācijas sistēmas tehniskā specifikācija. Bija paredzēts, ka šī vienotā sistēma ietvers arī degvielas kontroles funkcijas un šai sistēmai tika nolemts izveidot pilotprojektu. Pēc Atbildētāja 1 pāriešanas darbā pie Atbildētāja 2, tas ir uzsācis līdzīgu projektu Smart Locomotive. Šis projekts paredz arī degvielas patēriņa samazināšanu, lokomotīvju dzinēju darbības un kaitīgo izmešu monitoring, ekspluatācijas drošības līmeņa paaugstināšanu, kas pēc būtības ir līdzīgs pasākumiem, kas izriet no Prasītāja rīkojuma Nr.K-1.5./83 pielikumā paredzētajiem mērķiem.

Atbildētājam 1 nonākot Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāja amatā visa šī informācija nonāca Atbildētāja 2 rīcībā, kas tādā veidā izdarīja Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punkta pārkāpumu, jo Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punkta pārkāpumu veido jau pašas cita tirgus dalībnieka komercnoslēpumu saturošas informācijas iegūšana. Ņemot vērā, ka šī informācija iegūta bez Prasītāja piekrišanas, rīcība ir uzskatāma par pretēju godīgām saimnieciskās darbības paražām, un radīja vai vismaz varēja radīt būtisku konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu.

Lai preventīvi novērstu situāciju, ka Atbildētājs 1 ar visu viņam zināmo komercnoslēpumu saturošo informāciju varētu pāriet pie Atbildētāja 2 vai citiem Prasītāja konkurentiem, Prasītājs noslēdza ar Atbildētāju 1 Vienošanos. Tās 7.punkts aizliedza Atbildētājam 1 veikt apmaksātus vai neapmaksātuis darbus, ieņemt amatus vai kā citādi darboties tādas personas interesēs vai labā, kura darbojas kravu pārvadājumu un/vai kravu ekspedēšanas un loģistikas jomā, aizliedza nodibināt darba tiesiskās attiecības ar Prasītāja konkurentiem, kā arī sniegt tiem jebkāda veida pakalpojumus un konsultācijas, aizliedza pārvilināt bijušos vai esošos Prasītāja darbiniekus pie Prasītāja konkurentiem, kā arī aizliedza pārvilināt Prasītāja klientus, piegādātājus vai sadarbības partnerus, lai tie sniegtu jebkāda veida pakalpojumus vai sadarboties ar Prasītāja konkurentiem. Atbildētājs 1 Vienošanos pārkāpa un kļuva par Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāju jau dažus mēnešus pēc Vienošanās noslēgšanas.

Prasības pieteikuma grozījumos norādīts, ka, lai arī Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzula, nedz arī trešās daļas 4.punkts neprasa konstatēt iegūtās informācijas izmantošanas faktu, vairāki apstākļi dod pamatu uzskatīt, ka Atbildētājs 2 ir akīvi izmantojis no sava valdes priekšsēdētāja iegūto informāciju. Kopš Atbildētāja 1 stāšanās Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāja amatā 30.09.2016., ir novērota masveida Prasītaja darbinieku, pamatā mašīnistu, pāreja darbā pie Atbildētāja 2. Otrkārt, uz Atbildētājam 1 zināmās, Prasītāja komercnoslēpumu saturošās informācijas izmantošanu netieši norāda arī Latvijas dzelzceļa kravu tranzīta kravu pārvadājumus sniedzošo pārvadātāju kravu pārvadājumu apjoma un tirgus īpatsvara izmaiņas. Prasītāja tranzīta kravu pārvadājumu apjoms būtiski un straujāk nekā pirms 2016. gada 30. septembra ir samazinājies, savukārt Atbildētāja 2 - būtiski un straujāk pieaudzis. Prasītājs paudis viedokli, ka Atbildētājs 2 ir aktīvi izmantojis Atbildētājam 1 zināmo informāciju par Prasītāju, tā klientiem, darbības plāniem un stratēģiju, lai ar dažādiem līdzekļiem, tostarp pārvilinot darbiniekus un klientus (piemēram SIA “Skonto Metāls” kravu pāradresācija), lai ar jebkuriem līdzekļiem palielinātu Atbildētāja 2 kravu pārvadājuma apjomu, gan īpatsvaru tirgū. Treškārt Prasītājs norādījis, ka 2017. gada sākumā kļuva zināma informācija, ka Atbildētājs 2 uzsāk Daugavpils dīzeļlokomotīvju ekspluatācijas daļas darbību, lai gan Atbildētājam 2 Daugavpilī nekad iepriekš nav bijušas struktūrvienības, savukārt Prasītājam Daugavpils ir lielākais kravu operāciju centrs. Ceturtkārt, Prasītājs norādījis, ka kļūstot par Atbildētāja 2 valdes priekšdēdētāju, Atbildētājs 1 cenšas ieviest līdzīgus prasākumus kā pie Prasītāja, ko apliecina publiski pieejama informācija par projekta “Smart Locomotive” īstenošanu, kas cita starpā paredz arī pasākumus degvielas patēriņa samazināšanai, lokomotīvju dzinēju darbības un kaitīgo izmešu monitoringam, lokomotīvju ekspluatācijas drošības līmeņa paaugstināšanai.

Prasītājs norādījis, ka uzzinot par Atbildētāja 1 pāriešanu darbā pie Atbildētāja 2 par tā valdes priekšsēdētāju, 2016. gada 17. oktobrī nosūtīja Atbildētājam 1, tā padomei un akcionāriem vēstuli, kurā informēja par Vienošanos ar Atbildētāju 1, par Vienošanās noteikto konkurences ierobežojumu un lūdza Atbildētāju 2, tā padomi un akcionārus nekavējoties veikt darbības, lai tiktu pārtraukts Atbildētājam 1 ar Vienošanos noteiktais konkurences ierobežojuma pārkāpums, taču tas netika veikts un Atbildētājs 2 šādu lūgumu noraidīja. Šāda Atbildētāja 2 rīcība pati par sevi ir uzskatāma par pretēju godīgas saimnieciskās darbības paražām un varēja radīt un acīmredzot radīja Atbildētājam 2 negodīgas konkurences priekšrocības, ierobežojot, kavējot vai deformējot konkurenci. Prasītājs norādījis, ja kāda persona ir informēta, ka citam šajā ziņā ir vairāk tiesību, bet attiecīgā persona to neņem vērā, viņu nevar uzskatīt par labticīgu.

Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs, iegūstot negodīgas konkurences priekšrocības konkurences sacensībā ar Prasītāju nodarījis Prasītājam zaudējumus, kuru apmēru lūdz noteikt pēc tiesas ieskata vismaz 500 000 EUR apmērā. Prasītājs norādījis, ka vērtējot zaudējumu apmēru, to var noteikt kā Prasītājam atrauto peļņu, vai vērtēt kā prasījumā par netaisnu iedzīvošanos, vai ņemt par pamatu atbildētāja ienākumus, kas saistīti ar attiecīgā intelektuālā īpašuma objekta izmantošanu. Konkurences likuma 21.pants paredz iespēju noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc tiesas ieskata. Vispārīgi kritēriji lietas izspriešanai pēc tiesas ieskata paredzēti Civilprocesa likuma 5.pantā. Kā arī zaudējumu atlīdzībai jāsasniedz mērķi, kas norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/204/ES (2014. gada 26. novembris) par atseviškiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem 3.pantā. Zaudējumu apmēra noteikšanai Prasītājs lūdz arī piemērot metodes, kas sagatavotas Eiropas Komisijas sagatavotajā dienestu darba dokumentā “Paktiskās norādes. Kaitējuma apmēra noteikšana zaudējumu atlīdzināšanas prasībās saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102.panta pārkāpumiem.

Prasītājs norādījis, ka situācijā, kad kopējais tranzīta kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu Latvijā nav būtiski mainījies, Atbildētājs 2 ir palielinājis īpatsvaru šajā tirgū, pamatā pārņemot daļu no Prasītāja pārvadājumiem, ko apliecina prasības pieteikumā minēto SIA “Skonto Metāls” kravu pārvadājuma pārņemšana. SIA “Skonto Metāls” kravu apmērs, kuru pārvadājumus no Prasītāja Pārņēma Atbildētājs 2 bija 71 788,7 tonnas (pārvadāšanas maksa 6,51 EUR par tonnu), un Prasītājs no šiem pārvadājumiem neguva ienākumus 467 344,00 EUR, kurus guva Atbildētājs 2. Zaudējumu apmēra noteikšana 500 000,00 EUR atbilstu ne vien Prasītāja tirgus īpatsvara kritumam, bet arī būtu pietuvināta eventuāli konstatējamiem ienākumiem, ar kuru gūšanu saistītus kravu pārvadājumus Atbildētājs 2 ir pārņēmis no Prasītāja.

Prasītāja 12.10.2018. prasības pieteikuma precizējumos arī norādīts, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir konkurences tiesību pārkāpums ar noteiktu sastāvu, kuru var konstatēt vai nu tiesa vai kāda no konkurences uzraudzības iestādēm. Nedz tiesa, nedz konkurences uzraudzības iestādes to Prasītāja darbībās nav konstatējušas. Prasītājs norādījis, ka jautājumi, kuru kontekstā Atbildētāji mēģina apgalvot, ka Prasītājs ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli nekādi nav saistīti ne ar Vienošanās noslēgšanu, ne ar Vienošanās spēkā esamību, ne arī nekādā citā veidā ar Vienošanos, uz kuras pamata ir celta prasība un kuras spēkā esamība apstrīdēta ar tiesā iesniegto pretprasību. Pretprasībai pievienotie dokumenti pārsvarā saistīti ar apgalvojumiem par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un hronoloģiski ir radušies un ir attiecināmi uz laika periodu jau pēc Vienošanās noslēgšanas.

Prasītājs norādījis, ka Vienošanās noslēgšanu paredz Darba likuma 84.pants, Vienošanās mērķis ir nevis pasargāt Prasītāju no konkurences vispār, bet gan no tā, ka tieši Atbildētājs 1 kā Prasītāja bijušais valdes priekšsēdētājs un rīkotājdirektors varētu radīt vai pastiprināt konkurenci Prasītājam, tajā skaitā, pievienojoties kādam no Prasītāja konkurentiem. Vienošanās pielīgtais konkurences ierobežojums ir uz diviem gadiem, par ierobežojuma laiku Prasītājs Atbildētājam 1 izmaksājis atlīdzību. Prasītājs norādījis, ka Atbildētāja 1 rīcībā atradās Prasītāja komercnoslēpumu saturoša informācija par: Prasītāja darbiniekiem un to atalgojumu, darba samaksas līmeņiem, piemaksu un prēmiju sistēmu, informācija par Prasītāja plānotajiem pasākumiem darba efektivitātes uzlabošanai, informācija par Prasītāja ilgtermiņa plāniem un plānotajām investīcijām, informācija par pārvadāšanas maksu, kas tiek piedāvāta katram konkrētam klientam un kas var atšķirties no publiski pieejamas informācijas par tranzītpārvadājumu tarifiem.

[3] 2018. gada  6. septembrī Atbildētāji iesnieguši lietā pretprasību jaunā redakcijā (lietas III sējuma 147. – 180.lapa), kurā pieteikti prasījumi atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnijā starp SIA “LDZ CARGO” un M.Bremzi noslēgtās vienošanās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam (pretprasības lūgumu daļas trešais punkts pēc kārtas) un konstatēt Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta pirmās daļas un/vai 102.panta pirmās daļas, kā arī Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas un/vai 18.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu Prasītāja darbībās.

[3.1] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018. gada 14. septembra lēmumu nolemts pieņemt Atbildētāju iesniegto pretprasību jaunā redakcijā, ciktāl tā attiecas uz pretprasības prasījumu atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnijā starp SIA “LDZ CARGO” un M.Bremzi noslēgtās vienošanās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam. Pārējā daļā pretprasību jaunā redakcijā šajā civillietā nolemts nepieņemt (lietas III sējuma 182. – 184.lapa).

[3.2] Pretprasībā norādīts, ka ar to tiks pamatots kādēļ Vienošanās daļā par konkurences ierobežojumu ir prettiesiska un atzīstama par spēkā neesošu. Pretprasībā norādīts, ka Prasītājs savu dominējošo stāvokli izmanto ļaunprātīgi ne tikai noslēdzot ar Atbildētāju 1 Vienošanos un ceļot prasību pret Atbildētājiem, bet arī veicot citas darības, kas vērstas pret Atbildētājiem.

Pretprasībā norādīts, ka Atbildētājs 2 sniedz dzelzcela kravu operatora pakalpojumus Latvijā. Arī Prasītājs sniedz dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumus Latvijas teritorijā, tajā skaitā, tam ir nodrošinātas tiesības sniegt dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumus valsts pierobežas posmos un tas ir vienīgais dzelzceļa kravu pārvadātājs, kurš var veikt kravu pārvadājumu ar robežas šķēršošanu.

Dzelzceļa kravu pārvadājumus Latvijā veic arī AS “Baltijas transīta serviss” (turpmāk – BTS).  Prasītājs, Atbildētājs 2 un BTS ir konkurenti dzelzceļa kravu pārvadājumos attiecībā uz dzelzceļa kravām. Atbildētājs 2 norādījis, ka konkrētais tirgus ir starptautiskais dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgus Latvijā. Atsaucoties uz Valsts Dzelzceļa administrācijas apkopotajiem datiem Atbildētāji norādījuši, ka 2016. gadā Prasītājs pārvadājis 74,6% kravas no kopīgā kravu apjoma, bet Atbildētājs 2 pārvadājis tikai 11,5% kravas, BTS – 13,9% kravas no kopējā kravu apjoma. Prasītāja kravu apjoms salīdzinājumā ar 2015. gadu samazinājies salīdzinoši nedaudz, bet vislielākais kravu apjoma kritums bijis Atbildētājam 2 un BTS, kam pārvadājamo kravu apjoms salīdzinājumā ar 2015. gadu samazinājies par attiecīgi 23,9 % un 36,6%. Saskaņā ar publiski pieejamu informāciju 2015. gadā Prasītāja tirgus daļa sastādīja 79%, Atbildētāja 2 tirgus daļa – 4% un BTS tirgus daļa – 17%.

Atbildētājs 2 izdarījis secinājumus, ka Prasītāja tirgus daļa starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū faktiski nekad nav bijusi mazāka par 60%. Atbildētājs 2, atsaucoties uz Eiropas Savienības Vispārējās tiesas judikatūru, paskaidrojis, ka 50% liela tirgus daļa pati par sevi, izņemot atsevišķus izņēmumus, ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa pastāvēšanas pierādījumu. Atbildētājs 2 uzskata, ka Prasītājs konkrētajā tirgū atrodas dominējošā stāvoklī.

Pretprasībā norādīts, ka Latvijas Dzelzceļš Prasītājam piešķīris ekskluzīvas tiesības, kādas nav piešķirtas nevienam citam dzelzceļa pārvadātājam Latvijā – veikt pārvadājumus pierobežas posmos, bija piešķirtas ekskluzīvas tiesības veikt vagonu padošanas un novākšanas pakalpojumus Ventspilī, tiesības sniegt dokumentu apstrādes pakalpojumus un vagonu uzskaites pakalpojumus, tiesības veikt kravu pārvadājumus reversajā virzienā un organizēt tukšo vagonu atgriešanu uz kaimiņvalstu dzelzceļiem.

Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā to ļaunprātīgi izmantot Latvijas teritorijā. Pretprasībā norādīts, ka Eiropas Komisija, izskatot lietas par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir norādījusi, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana notiek arī tad, ja dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums veic vai neveic darbības nolūkā aizsargāt savu dominējošo stāvokli, vēršas tiesā pret savu konkurentu, nolūkā saglabāt dominējošo stāvokli, izmantojot savu tirgus varu, rada neērtības citam konkurentam, apgrūtinot šī cita konkurenta saimniecisko darbību.

Pretprasībā Atbildētāji norādījušu vairākas epozodes, kurās Prasītājs ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli. Piemēram, Atbildētājs 2, sniedzot pakalpojumus saviem klientiem, pārvadājuma nodrošināšanā ir spiests iesaistīt Prasītāju, jo Prasītājam ir tiesības veikt pārvadājumus valsts pierobežas posmos. Šobrīd ir situācija, ka posmā no Krievijas un Baltkrievijas robežas stacijām līdz nodošanas stacijām un arī pretējā virzienā (Rēzekne, Daugavpils) Atbildētājs 2 nav tiesīgs veikt pārvadājumus, taču tādas tiesības ir Prasītājam. Pierobežas posmos Prasītājs arī pats nosaka maksu par pārvadājuma pakalpojumu un to arī iekasē no saviem klientiem, tajā skaitā, Atbildētāja 2 klientiem, kuri izmanto Atbildētāja 2 piedāvātos kravu pārvadājumu pakalpojumus pārējos dzelzceļa posmos. Prasītājs liek šķēršļus Atbildētājam 2, lai risinātu šo situāciju, noraidot Atbildētāja 2 piedāvātos situācijas risinājumus.

Pretprasībā norādīts, ka Atbildētājs 2, sniedzot pakalpojumus klientiem, pārvadājuma nodrošināšanā bija spiests iesaistīt Prasītāju, jo ilgstoši tikai Prasītājam bija tiesības sniegt vagonu novākšanas un padošanas pakalpojumus Ventspils dzelzceļa stacijā, ko tas darīja, izmantojot Atbildētāja 2 lokomotīvju brigādes un vilces. Taču no 2016. gada oktobra situācija mainījās un Prasītājs vagonu novākšanas un padošanas pakalpojumus sāka sniegt pats ar savām lokomotīvju brigādēm un vilcēm, aizvien mazāk pakalpojuma sniegšanā iesaistot Atbildētaju 2. Prasītājs pats slēdza līgumus ar klientiem par šo paklpojumu sniegšanu un pats noteica pakalpojuma cenu jebkādas konkurences neesamības dēļ. Turklāt, 2017. gada 5. septembrī Latvijas Dzelzceļš nosūtīja Atbildētājam 2 vēstuli, kurā paziņoja par depo ēkas nomas līguma vienpusēju izbeigšanu pirms termiņa, jo minētā ēka nepieciešama Latvijas Dzelzceļā pamatdarbības nodrošināšanai.

Atbildētājs 2 norādījis, ka ir spiests pirkt no Prasītāja dokumentu apstrādes pakalpojumus un vagonu uzskaites pakalpojumus pamatojoties uz 2009. gada 16. jūnija starp Atbildētāju 2 un Prasītāju noslēgtu līgumu. Minēto pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirtas tikai Prasītājam un ja šāds pakalpojums netiek pirkts, tad Atbildētājam 2 nav iespējams veikt starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu. Atbildētāji arī norādījuši, ka vagonu uzskaites un norēķinu veikšanas par vagonu izmantošanu pakalpojums un nepieciešamība to pirkt no Prasītāja rada negatīvas finansiālas sekas dīkstāvju apmaksas formā gan Atbildētājam 2, gan tā klientiem.

Atbildētāji uzskata, ka prasības celšana tiesā pret Atbildētāju 2 par zaudējumu piedziņu 500 000 EUR apmērā ir rīcība, ar kuru Prasītājs ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli. Un tās nolūks ir iebiedēt Atbildētājus. Grozījumus pārvadājuma līgumā ir tiesīgi veikt tikai kravas nosūtītājs vai saņēmējs. No iesniegtajām pavadzīmēm redzams, ka kravas, kas sākotnēji tika paredzētas saņēmējam SIA “Skonto Metāls” Rīgas ostā, tika novirzītas uz Ventspils ostu saņēmējam AS “Ventspils tirdzniecības osta”. Atbildētāji šajā nolūkā nekādas darbības neveica. AS “Ventspils tirdzniecības osta” uz līguma ar Atbildētāju 2 jau gadiem izmanto Atbildētāja 2 kā kravu pārvadātāja pakalpojumus, līdz ar ko konkrēto kravu pārvadātājs bija Atbildētājs 2.

Prasītājs ar 2017. gada 17. oktobra vēstuli vērsās pie Atbildēt 1, Atbildētāja 2, tā valdes, padomes un dalībniekiem, pieprasot no visiem rīcību un informāciju par lēmumiem. Kā arī Prasītājs pieprasīja Atbildētājam 2, lai tiesiskajās attiecībās ar Prasītāju to nepārstāvētu Atbildētājs 1. Atbildētāji to uzskata par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas pazīmi.

Atbildētāji uzskata, ka Vienošanās ar Atbildētāju 1 noslēgšanas pamatā ir Prasītāja prettiesiska motivācija, proti, par katru cenu saglabāt savu dominējošo stāvokli un apgrūtināt saviem konkurentiem iespēju veikt saimniecisko darbību, kas ir pamatā Vienošanās pielīgtajam konkurences ierobežojumam. Atbildētāji norādījuši, ka faktiski nepastāv tāda konkurence pret kuru Prasītājam nepieciešams sevi aizsargāt. Vienošanās pielīgtais aizliegums (ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums) ir pārāk nekonkrēts un nesamērīgi plašs, jo attiecas uz nekonkrētu un nedefinētu informāciju, un arī tādu, ko jebkura persona var likumīgā veidā iegūt no publiskiem avotiem.

Atbildētāji uzskata, ka Vienošanās pielīgtais aizliegums Atbildētajam 1 publiski paust jebkādu citu ar Latvijas Dzelzceļš koncernu saistītu informāciju ir Satversmes 100.panta tiesību uz vārda brīvību pārkāpums.

Atbildētāji norādījuši, ka dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū Latvijā ir tikai trīs tirgus dalībnieki un vienīgā iespēja Atbildētājam 1 tikt nodarbinātam atbilstoši savai kvalifikācijai un darba pieredzei atbilstošā amatā ir un bija būt par menedžeri (valdes locekli) vienā no diviem komersantiem. Vienošanās ar konkurences ierobežojumu noslēgšanas mērķis bija nepieļaut, ka Atbildētājs 1 nonāk Atbildētāja 2 vadītāja amatā, proti, nepieļaut, ka tiek apdraudēta Prasītāja dominance no Atbildētāja 2 puses. Atbildētāji arī uzskata, ka Prasītāja mēģinājums liegt Atbildētājam 2 izmantot Atbildētāja 1 pakalpojumus pārkāpj Atbildētāja 2 Satversmes 105.pantā garantētās pamattiesības uz īpašumu, jo ierobežo komercsabiedrības tiesības izvēlēties Atbildētāja 1 kā dzelzceļa kravu pārvadājuma jomas speciālista zināšanas un pieredzi, lai uzlabotu savus komercdarbības rādītājus.

Atbildētāji pretprasībā norādījuši, ka Latvijas dzelzceļa kravu pārvadājumos līgumus ar klientiem slēdz no jauna uz katru nākamo kalendāro gadu. Tas nozīmē, ka pēc Atbildētāja 1 aiziešanas no Prasītāja, tas turpināja strādāt uz šo 2016. gada līgumu pamata, līdz ar ko Atbildētāja 1 zināšanas par šiem līgumiem nevarēja ietekmēt Prasītāja darbību. Savukārt Prasītāja 2017. gada līgumi tika noslēgti jau bez Atbildētāja 1 līdzdalības. Atbildētāji, atsaucoties uz Civillikuma 1415.pantu norādījuši, ka darījums, kas pēc satura un mērķa vērst uz likuma apiešanu, kaut arī formāli ir likumīgs, ir atzīstams par spēkā neesošu,

[4] 2019. gada 29. aprīļa tiesas sēdē Prasītāja pārstāvis prasību uzturēja, lūdza apmierināt, pretprasību neatzina, lūdza noraidīt. Iesniedza tiesai paskaidrojumus rakstveidā, Civilprocesa likuma 166.panta kārtībā. Papildus paskaidroja, ka Atbildētājam 1 bija pieejama visa Prasītāja informācija, tajā skaitā komersnoslēpumu saturoša. Piemēram, darbinieku atalgojuma noteikumi, grafiki, sadarbības noteikumi ar klientiem, kas ietver ne tikai publiski pieejamas pārvadājumu tarifu likmes. Komercnoslēpumu uzskata par izpaustu ar pašu darbā pārejas faktu pie konkurenta, jo pats Atbildētājs 1 izpildīja datu nesēja lomu. Par Prasītāja konkurentiem uzskata Atbildētāju 2 un BTS. Pēc Atbildētāja 1 aiziešanas darbā pie Atbildētāja 2, no Prasītāja pie Atbildētāja 2 aizgāja 23 darbinieki, pārsvarā mašīnisti. Atbildētājs 2 arī atvēra jaunu centru Daugavpilī, droši vien zinot, ka ar darbiniekiem nebūs problēmu. Paskaidroja, ka Atbildētāja 2 prettiesiskā rīcība izpaužas komercnoslēpumu saturošas informācijas iegūšanā.

[4.1] Atbildētāju pārstāvis 2019. gada 29. aprīļa un 30. Aprīļa tiesas sēdēs prasību neatzina, lūdza noraidīt, pretprasību līdza apmierināt. Iesniedza tiesai paskaidrojumus rakstveidā, Civilprocesa likuma 166.panta kārtībā. Paskaidroja, ka jāvērtē netiešo pierādījumu kopums, pierādījumus nevar sašķelt, jo atsevišķie pierādījumi tikai kopumā kā puzles gabaliņi veido kopējo ainu. Uzskata, ka Vienošanās Atbildētājam 1 tikusi uzspiesta un tā noslēgta Prasītājam ļaunprātīgi izmantojot dominējošo stāvokli.

Paskaidroja, ka Atbildētājs 1 izmaksāto atlīdzību par nekonkurēšanas Vienošanās periodu var paturēt un nav pamata to atmaksāt. Paskaidroja, ka iepriekš novērtētu zaudējumu saskaņā ar Vienošanos piedziņai nav pamata, jo nepastāv zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi. Paskaidroja, ka nekas  neliecina par to, ka Atbildētājs 1 būtu nodevis Atbildētājam 2 Prasītāja komercnoslēpumu saturošu informāciju. Atbildētājs 2 kopš Atbildētāja 1 stāšanās amatā nav ieguvis nevienu jaunu klientu. Dzelzceļa pārvadājumu nozarē līgumi ar klientiem tiekot slēgti uz vienu gadu, Atbildētājam 1 vairs nebija zināmi Prasītāja 2017. gada līgumu noteikumi.

         [4.2] Liecinieks A.Novickis, būdams brīdināts par Kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 29. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina kādā lietā uzaicināts sniegt liecību, liecināja, ka pie Atbildētāja 2 strādā kopš 2017. gada aprīļa, sācis strādāt kā Daugavpils lokomotīvju daļas dežurants, pēc tam kā ekspluatācijas daļas vadītāja vietnieks, pirms tam strādājis pie Prasītāja.  Pie Prasītāja ieņēmis dažādus amatus – mašīnista palīgs, inženieris, vadošais inženieris saistībā ar lokomotīvju tehnisko daļu. Liecināja, ka Atbildētāju 1 pazīst kā uzņēmuma vadītāju, viņš arī agrāk strādājis Latvijas dzelzceļā, bet tad viņu nav pazinis. Liecināja, ka darbu mainījis, jo gribējis iet prom no Prasītāja, par darbu pie Atbildētāja 2 interesējies pats. Liecināja, ka lieciniekam ir savs uzņēmums SIA “Sano D”, kas nodarbojas ar sistēmu telemetriju, datu apmaiņu.  Par saviem projektiem pastāstījis Atbildētājam 2, arī Prasītāju par tiem bijis informējis, taču Prasītājs tos neizmantoja. Liecinieks vērsies pie Daugavpils ekspluatācijas daļas vadītāja A.Ļitvinoviča, kuru pazinis jau agrāk un kurš arī strādājis pie Prasītāja. Liecināja, ka bijis gatavs aiziet no dzelzcela vispār, lai nodarbotos ar savu uzņēmumu, dežuranta darbs bijis ļoti izdevīgs dēļ darba grafika, atlicis pietiekami brīva laika savām lietām. Cits amats lieciniekam piedāvāts pēc tam. Uzsākot darbu pie Atbildētāja 2 profesionālās prasmes nav tikušas pārbaudītas, jo dežuranta darbs neprasot īpašas zināšanas, pietiekot ar nelielu stažēšanos, turklāt lieciniekam ir pieredze darbam dzelzceļā. Par projektu Smart Locomotive neko neesot dzirdējis.

         [4.3] Liecinieks S.Patrejevs, būdams brīdināts par Kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 29. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina kādā lietā uzaicināts sniegt liecību. Liecināja, ka ir Atbildētāja 2 darbinieks, pirms tam, pirms diviem gadiem, strādājis pie Prasītāja, kur bijis mašīnista palīgs. Mainījis darbu algas dēļ, pie Atbildētāja 2 bijusi iespēja ieņemt labāku amatu, līdz ar ko alga bijusi labāka. Par darbu pie Atbildētāja 2 uzzinājis no paziņām, sludinājumu nav redzējis. Runājis ar Daugavpils ceha vadītāju A.Ļitvinoviču, kuru pazinis jau agrāk, ir lieciniekam kaimiņš, kā arī agrāk strādājis pie Prasītāja. Uzsākot darbu pie Atbildētāja 2 profesionālās prasmes un zināšanas tikušas pārbaudītas, bijis tests un pārrunas. Liecināja, ka Atbildētāju 1 zina kā uzņēmuma vadītāju, bet personīgi nepazīst. Par projektu Smart Locomotive neko neesot dzirdējis.

[4.4] Liecinieks D.Jepifanovs, būdams brīdināts par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 29. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina kādā lietā aicināts sniegt liecību. Liecināja, ka ir bijušais Prasītāja darbinieks, jau divis gadus strādā pie Atbildētāja 2 mašīnista amatā. Arī pie Prasītāja bijis mašīnists. Darbu mainījis, jo Prasītājs varējis nodrošināt maz darba stundu un tāpēc arī alga bijusi maza. Atbildētājs 2 piedāvājis vairāk darba stundu. Zinājis, ka Daugavpilī atvērusies Atbildētāja 2 filiāle, tāpēc arī interesējies par darba maiņu.  Daugavpilī par darbu pie Atbildētāja 2 gājis runāt pie A.Ļitvinoviča, ka pie viņa var iet, to pateikuši kolēģi. A.Ļitvinoviču liecinieks pazīstot, viņš kādreiz bijis Prasītāja Daugavpils ceha priekšnieks, izstāstījis par darbu, darba apstākļiem, algu. Atbildētāja 2 piedāvājums bijis labāks nekā Prasītāja. Darbu meklējis Daugavpilī, jo tur dzīvo, Rīgā darbu nav meklējis. Par projektu Smart Locomotive neko neesot dzirdējis. Uzsākot darbu pie Atbildētāja 2 profesionālās prasmes un zināšanas tikušas pārbaudītas, bijis eksāmens un pārrunas. Liecināja, ka Atbildētāju 1 zina kā uzņēmuma vadītāju, bet personīgi nepazīst, iepriekš nav pazinis.

[4.5] Liecinieks I.Gromiko būdams brīdināts par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 29. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina, kādā lietā aicināts sniegt liecību. Liecināja, ka ir bijušais Prasītāja darbinieks, tagad strādā pie Atbildētāja 2 par mašīnistu – instruktoru, kas ir augstāks amats par mašīnistu. Zinājis, ka Daugavpilī atverusies Atbildētāja 2 nodaļa, pats interesējies par darba maiņu, nācis runāt pie Daugavpils daļas vadītāja A.Ļitvinoviča, kuru pazinis jau iepriekš. Atbildētājs 2 piedāvājis prakstiski tādu pašu darbu, taču alga un sociālās garantijas bijušas labākas. Liecināja, ka Atbildētāju 1 zina kā uzņēmuma vadītāju, bet personīgi nepazīst, darbā pieņemšanā nepiedalījās. Par projektu Smart Locomotive neko neesot dzirdējis. Uzsākot darbu pie Atbildētāja 2 bijusi zināšanu pārbaude, kā arī liecinieks iesniedzis atbilstošu izglītību apliecinošus dokumentus. Liecināja, ka Atbildētājam 2 bijusi sistēma, kas kontrolē, lai lokomotīvei netiktu nolieta degviela. Pie Prasītāja arī kaut kas līdzīgs bijis.

[4.6] Liecinieks J.Dmitrijevs, būdams brīdināts par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 29. aprīlī tiesas sēdē liecināja, ka zina, kādā lietā aicināts sniegt liecību. Liecināja, ka agrāk strādājis pie Prasītāja par pārmijnieku, kopš 2017. gada aprīļa strādā pie Atbildētāja 2 par mašīnista palīgu. Darbu mainījis, jo gadu nostrādājis par pārmijnieku un bijis solīts, ka būs mašīnista palīga darbs, taču tas nav noticis. Mainīt darbu bijis liecinieka paša lēmums. Par darba iespējām zvanījis uz Atbildētāja 2 personāldaļu, tur teikts, ka jāinteresējas Daugavpilī pie Daugavpils ceha vadītāja A.Ļitvinoviča, pie kā liecinieks arī vērsies. Atbildētājs 2 piedāvājis mašīnista palīga vietu un līdz ar ko bijusi arī labāka alga, jo pārmijniekam maksāts maz. Liecināja, ka Atbildētājam 2 ir sistēma, kas kontrolē, lai lokomotīvei netiktu nolieta degviela. Liecināja, ka Atbildētāju 1 zina kā uzņēmuma vadītāju, nav ar viņu sarunājies.

[4.7] Liecinieks  V.Grjaznovs, būdams brīdināts par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 30. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina kādā lietā aicināts sniegt liecību. Liecināja, ka strādā pie Prasītāja kopš pašas dibināšanas. Pazīst Atbildētāju 1, kas strādājis pie Prasītāja no 2015. gada rudens līdz 2016. gada vasarai, bijis Prasītāja valdes priekšsēdētājs un rīkotājdirektors. Liecinieks bijis Prasītāja valdes loceklis un ekonomikas departamenta direktors. Ar Atbildētāju 1 sadarbojies darba jautājumos, risinājuši stratēģiskus, operatīvus jautājumus. Atbildētājs 1 piedāvājis dažas idejas izmaiņām uzņēmumā, piedāvāja ieviest informācijas sistēmu sadarbībai ar klientiem. Atbildētājs 1 pārņēmis savā pakļautībā personāldaļu, ekspluatācijas daļas struktūras. Pēc Atbildētāja 1 ierosinājuma Tehniskais departaments kļuvis par pastāvīgu struktūrvienību. Atbildētāja 1 darbības laikā lokomotīvju brigādei tikusi palielināta darba samaksa. Liecināja, ka personālpolitika, informācija par atalgojumiem nav publiski pieejama. Atbildētājs 1 piedalījies sarunās ar Prasītāja klientiem un sadarbības partneriem, ar dažiem klientiem apspriesti konkurētspējīgu pārvadājuma likmju, kas atšķiras no publiski pieejamām, piemērošanas jautājumi. Šīs likmes ir Prasītāja komercnoslēpums, tas arī līgumos ir norādīts. Liecināja, ka Prasītājam bija ieviesti pasākumi degvielas patēriņa samazināšanai, konkrēti kādi liecinieks nosaukt nevarēja. Liecinieks parakstījis 10.06.2016. vienošanos no Prasītāja puses, Atbildētājs 1 to parakstot neko nav iebildis. Liecināja, ka Prasītāja startēģiskie partneri ir klienti, kas nodrošina lielu pārvadājumu apjomu, piemēra, termināļi, Ventspils tirdzniecības osta, SIA “Skonto Metāls”. Liecināja, ka līgumi tiek slēgti pastāvīgi, arī tagad. Atbildētājam 1 kā valdes priekšēdētājam bija pieejama visa Prasītāja uzņēmuma informācija.

[4.8] Liecinieks V.Voklovs būdams brīdināts par kriminālatbildību pēc Krimināllikuma 302., 300.panta, 2019. gada 30. aprīļa tiesas sēdē liecināja, ka zina kādā lietā aicināts sniegt liecību. Liecināja, ka ir bijušais Prasītāja darbinieks, kopš 2017. gada aprīļa strādā pie Atbildētāja 2 par mašīnistu, pie Prasītāja bijis mašīnista palīgs. Atbildētāju 1 zina kā uzņēmuma vadītāju, 2017. gada augustā viņš ieradies uzņēmumā dzelzceļnieku dienā, personīgi nav ar Atbildētāju 1 runājis. Mainījis darbu, jo bija iespēja ieņemt augstāku amatu, par iespējamo darbu pie Atbildētāja 2 pastāstījuši kolēģi. Liecinieks par darbu runāt gājis pie Daugavpils ceha vadītāja A.Ļitvinoviča. Liecinieks gribējis strādāt par mašīnistu un A.Ļitvinovičs to apsolījis. Stājoties darbā tikušas pārbaudītas liecinieka darba prasmes un iemaņas, liecinieks iesniedzis pieprasītos dokumentus.

Motīvu daļa

[5] Noklausījusies prasītāja un atbildētāju pārstāvju tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, uzklausījusi liecinieku liecības, novērtējusi prasības pieteikumā un tā papildinājumos izklāstītos apstākļus un argumentus, novērtējusi pretprasībā izklāstītos apstākļus un argumentus, un pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji. Pretprasība noraidāma.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 190.pantam tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta pirmajai daļai tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvu pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, civiltiesiskajā strīdā pusēm ir pretējas intereses un viedokļi un katra puse cenšas pārliecināt tiesu par noteiktu tiesisko attiecību un juridiski nozīmīgu faktu esamību vai neesamību. To var panākt ar pierādījumiem un pierādīšanu (A.Līcis. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna redakcijā, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2003, 62.lpp). Saskaņā ar Civilprocesa likuma 92.pantu pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

[5.1] Prasītājs cēlis tiesā prasību pret diviem atbildētājiem. Prasība daļā pret Atbildētāju 1 celta pamatojoties uz pušu starpā noslēgtu vienošanos – saistībtiesisku darījumu, lūdzot piedzīt no Atbildētāja 1 no Vienošanās pārkāpuma izrietošus maksājumus. Savukārt prasība pret Atbildētāju 2 celta, lūdzot piedzīt no Atbildētāja 2 Prasītājam nodarītos zaudējumus, to apmēru nosakot pēc tiesas ieskata, bet ne mazāk kā Prasītāja norādītais zaudējumu apmērs.

Atbildētāji, aizstāvoties pret prasību, iesnieguši tiesā pretprasību, kuru tiesa pieņēmusi daļēji, līdz ar ko tiesa vērtēs prasījumu - atzīt par spēkā neesošiem 2016. gada 10. jūnijā starp SIA “LDZ CARGO” un M.Bremzi noslēgtās vienošanās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam. Pretprasības prasījums konstatēt Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta pirmās daļas un/vai 102.panta pirmās daļas, kā arī Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas un/vai 18.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu Prasītāja darbībās šajā civillietā nav pieņemts, līdz ar ko nevar tikt vērtēts. Tomēr, ņemot vērā Atbildētāju viedokli, ka Vienošanās starp Prasītāju un Atbildētāju 1 noslēgta, Prasītājam ļaunprātīgi izmantojot savu dominējošo stāvokli, tiesai, vērtējot Vienošanās spēkā esamību tās apstrīdētajā daļā, šie Atbildētāju iebildumi ir jāpārbauda un jādod tiem tiesas vērtējums.

[5.2] Ņemot vērā, ka pretprasības apmierināšana izslēgtu Prasības daļā pret Atbildētāju 1 apmierināšanu, tiesa kā pirmo izvērtēs Vienošanās spēkā esamību tās apstrīdētajā daļā.

Lietā nav strīda par to, ka ar 2015. gada 6. oktobra Prasītāja ārkārtas dalībnieku sapulces protokolu Nr.5 ar 2015. gada 6. oktobri Atbildētājs 1 ievēlēts par Prasītāja valdes priekšsēdētāju uz trim gadiem (lietas I sējuma 20. – 22.lapa). 2015. gada 12. oktobrī starp Prasītāju un Atbildētāju 1 noslēgts pilnvarojuma līgums par Prasītāja valdes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanu (lietas 23. – 26.lapa). 2015. gada 26. oktobrī starp Prasītāju un Atbildētāju 1 noslēgts darba līgums, ar kuru Atbildētājs 1 pieņemts darbā par rīkotājdirektoru (lietas 27. – 30.lapa).

Lietā atrodas Prasītāja 2016. gada 10. jūnija ārkārtas dalībnieku sapulces protokols Nr.4, kurā norādīts, ka saņemts Prasītāja valdes priekšēdētāja (Atbildētāja 1) paziņojums par valdes locekļa amata atstāšanu ar 10.06.2016. saskaņā ar Komerclikuma 224.panta astoto daļu (lietas 33. – 35.lapa).

Lietas materiālos atrodas daļā apstrīdētā starp Prasītāju un Atbildētāju 1 10.06.2016. noslēgtā vienošanās (lietas 36. – 38.lapa).

Vienošanās spēkā esamība apstrīdēta daļā no tās 5.punktu, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums, līdz 13.punktam. Papildus norādot, ka Vienošanās noslēgšana nebija nepieciešana un ka tās daļā, kas attiecas uz konkurences ierobežojumu, ir prettiesiska motivācija.

[5.3] No Vienošanās 1.punkta izriet, ka Prasītājs un Atbildētājs 1 saskaņā ar Darba likuma 114.pantu vienojušās ar 2016. gada 10. jūniju izbeigt darba tiesiskās attiecības. Darba likuma komentāros pie 114.panta norādīts, ka darba devēja un darbinieka gribas izteikumam vienošanās aktā ir tiesisko seku nodibinošs spēks. Vienošanās var ietvert papildus nosacījumus par, piemēram, komercnoslēpuma neizpaušanas pienākumu un atbilstoši Darba likuma 84.pantam arī konkurences ierobežojumus pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās. (Darba likums ar komentāriem. Latvijas brīvo arodbiedrību savienība. Zvērinātu advokātu birojs “BDO Zelmenis&Liberte”, 2010., 223.lapa).

Vienošanās 7.punktā, lai aizsargātu darba devēja intereses un saskaņā ar Darba likuma 84.pantu, pielīgts divu gadu ilgs konkurences ierobežojums pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, nosakot, ka darbinieks apņemas neveikt tādas darbības, kas var radīt konkurenci vai kaitējumu darba devēja komercdarbībai un darba devēja saimnieciskajām interesēm; darbinieks apņemas neveikt apmaksātus vai neapmaksātus darbus, ieņemt amatus vai kā citādi darboties cita komersanta, biedrības, nodibinājuma un jebkuras citas personas, kura darbojas kravu pārvadājumu un/vai kravu ekspedēšanas un loģistikas jomā, interesēs un labā; darbiniekam ir aizliegts nodibināt darba tiesiskās attiecības ar darba devēja konkurentiem, kā arī sniegt tiem jebkāda veida pakalpojumus un konsultācijas, kā arī pašam darbiniekam aizliegts dibināt un reģistrēt komersantu, komercsabiedrību, biedrību, nodibinājumu un jebkuru citu personu, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai; darbinieks apņemas nepārvilināt bijušos vai esošos darba devēja darbiniekus, lai tie sniegtu jebkāda veida pakalpojumus vai konsultācijas; darbinieks apņemas nepārvilināt darba devāja klientus, piegādātājus vai sadarbības partnerus, lai tie sniegtu jebkāda veida pakalpojumus vai sadarbotos ar darba devēja konkurentiem.

Darba likuma 84.pantā noteikts, ka (1) Darbinieka un darba devēja vienošanās par darbinieka profesionālās darbības ierobežojumu (konkurences ierobežojums) pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās ir pieļaujama vienīgi tad, ja minētā vienošanās atbilst šādām pazīmēm: 1) tās mērķis ir aizsargāt darba devēju no tādas darbinieka profesionālās darbības, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai; 2) konkurences ierobežojuma termiņš nav ilgāks par diviem gadiem, skaitot no darba tiesisko attiecību izbeigšanās dienas; 3) attiecībā uz visu konkurences ierobežojuma laiku tā paredz darba devēja pienākumu maksāt darbiniekam atbilstošu ikmēneša atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu. (2) Konkurences ierobežojums var attiekties tikai uz to darbības jomu, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā. (3) Vienošanās par konkurences ierobežojumu nav spēkā, ciktāl tā atbilstoši konkurences ierobežojuma veidam, apmēram, vietai un laikam, kā arī ņemot vērā darbiniekam izmaksājamo atlīdzību, uzskatāma par netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu. (4) Vienošanās par konkurences ierobežojumu slēdzama rakstveidā, norādot konkurences ierobežojuma veidu, apmēru, vietu, laiku un darbiniekam izmaksājamās atlīdzības apmēru.

Augstākās tiesas Civillietu deparamenta 2015. gada 27. februāra spriedumā lietā SKC-0008/2016 norādīts, ka Darba likuma 84.pants regulē jautājumus, kas nav tieši saistīti ar komercnoslēpumu, bet citu tiesību institūtu – konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās. Šīs tiesību normas mērķis ir aizsargāt darba devēju no tādas darbinieka profesionālās darbības, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai, kā arī pasargāt bijušo darbinieku no netaisnīgiem darbinieka profesionālās darbības ierobežojumiem. 

Konkurences padomes 2008. gada 24. septembra lēmumā Nr.E02-9 norādīts, ka darba ņēmēji nav un nevar tikt aprobežoti iepriekšējā darbā gūto zināšanu, prasmju, pieredzes izmantošanā, un personai izvēloties darba vietu ir tiesības pielietot iepriekšējā darba vietā iegūto pieredzi un zināšanas, ja vien darba devējs un darba ņēmējs nav pielīguši Darba likuma 84.pantā paredzētos konkurences un cita veida ierobežojumus pēc darba tiesisko attiecību beigām.

No Vienošanās ietvertajiem noteikumiem izriet, ka konkurences ierobežojums pielīgts uz diviem gadiem un par konkurences ierobežojuma ievērošanu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas pielīgta ikmēneša atlīdzība 4 086 EUR apmērā pirms nodokļu nomaksas, kas izmaksāta vienā maksājumā par visu konkurences ierobežojuma laiku.

Lietā nav strīda, ka minēto atlīdzību Atbildētājs 1 ir saņēmis. No Vienošanās pielīgtā konkurences ierobežojuma secināms, ka konkurences ierobežojuma mērķis ir aizsargāt darba devēju no tādas darbinieka profesionālās darbības, kas var radīt konkurenci darba devēja komercdarbībai. Atbildētāja 1 paustos apsvērumus, ka nepastāv konkurence no kuras Prasītājam vajadzētu aizsargāties, tiesa atzīst par nepamatotiem. Nav strīda, ka Latvijas teritorijā dzelzceļa kravu pārvadājumus sniedz trīs dzelzceļa kravu pārvadātāji – Prasītājs, Atbildētājs 2 un BTS, kuri savā starpā konkurē dzelzceļa kravu pārvadājumos. Lai pielīgtu konkurences ierobežojumu tiesas ieskatā nav nozīmes katra pārvadātāja tirgus daļas lielumam, citiem vārdiem sakot, nav nekāda pamata uzskatīt, ka tirgus dalībnieks, kuram ir lielāka tirgus daļa nekā pārējiem, nevarētu pielīgt konkurences ierobežojumu savam darbiniekam, izbeidzot darba tiesiskā attiecības. Ņemot vērā, ka Atbildētājs 1 pie Prasītāja tika nodarbināts valdes priekššedētāja un rīkotājdirektora amatā, tad ir pamats atzīt, ka konkurences ierobežojums attiecas uz to darbības jomu, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā. Ievērojot norādīto tiesa secina, ka Vienošanās 7.punkts atbilst Darba likuma 84.panta pirmajai un otrajai daļai.

Ņemot vērā pielīgto konkurences ierobežojuma apjomu un mērķi, Vienošanās 8.punktā noteikto, Vienošanās pielīgto atlīdzību par konkurences ierobežojuma periodu, tiesai nav pamata secināt, ka pielīgtais konkurences ierobežojums radītu netaisnīgu darbinieka turpmākās profesionālās darbības ierobežojumu. Ņemot vērā Atbildētāja 1 izglītību un darba pieredzi (lietas II sējuma 81.lapa), Atbildētājam pastāvēja saprātīgas iespējas rast sev nodarbošanos, kas atbilstu konkurences ierobežojuma tvērumam, ņemot vērā arī apstākli, ka darba devējs par konkurences ierobežojumu izmaksājis pienācīgu atlīdzību, kas veido aptuveni pusi no darba līgumā pielīgtās darba samaksas (7152,01 EUR), līdz ar ko Atbildētājs 1 nebija spiests pieņemt jebkuru darba piedāvājumu. Turklāt tiesai ir pamats konstatēt, ka Atbildētās 1 ir piekritis Vienošanās ar Prasītāju noslēgšanai. Bez iebildumiem saņēmis Prasītāja izmaksāto atlīdzību un Vienošanās spēkā esamību daļā apstrīdējis tikai pēc tam, kad Prasītājs cēlis tiesā prasību pret Atbildētāju 1. Līdz ar ko ir pamats atzīt, ka Vienošanās noteikumi ir atbilstoši Darba likuma 84.panta trešajai daļai.

[5.4] Atbildētājs 1 cēlis iebildumus, ka Vienošanās daļā par konkurences ierobežojumu noslēgšana ir Prasītāja ļaunprātīga sava dominējošā stāvokļa izpausme.  Pretprasībā norādīti apsvērumi, ka Prasītājam bijis zināms, ka vienīgā iespēja Atbildētājam 1 būt nodarbinātam savai kvalifikācijai un darba pieredzei atbilstošā amatā ir  un bija būt par valdes locekli vai nu pie Atbildētāja 2 vai BTS. Atbildētāja 2 vadītājs bijis bez pietiekamas pieredzes un zināšanām dzelzceļa pārvadājumu jomā un dzelzceļa pārvadājumu jomā tās specifikas dēļ vadošie darbinieki viens otru ļoti labi pazīstot, līdz ar ko Prasītājam bijis skaidrs, ka visticamāk Atbildētājs 1 sāks strādāt tieši pie Atbildētāja 2. Vienošanās daļā par konkurences ierobežojuma noslēgšanu motīvs bijis Prasītāja nevēlēšanās pieļaut, ka Atbildētājs 1 nonāk Atbildētāja 2 vadītāja amatā un Atbildētājs 2 izmanto Atbildētāja 1 kā dzelzceļa kravu pārvadājumu jomas eksperta zināšanas un kompetenci.

 Tiesa Atbildētāja 1 iebildumus atzīst par nepamatotiem, jo tie pausti pieņēmuma formā. Turklāt, Vienošanās par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kurā ietverts arī konkurences ierobežojums, noslēgta starp darba devēju – juridisku personu un darbinieku – fizisku personu. Nav nekāda tiesiska pamata uzskatīt, ka darba devējs būtu izmantojis pret darbinieku savu dominējošo stāvokli un tā ietekmē panācis Vienošanās noslēgšanu. Konkurences likuma 1.panta 1.punkts nosaka, ka dominējošais stāvoklis ir tirgus dalībnieka vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomisks stāvoklis konkrētajā tirgū, ja šis dalībnieks vai šie dalībnieki spēj ievērojami kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā, darbojoties pilnīgi vai daļēji neatkarīgi no konkurentiem, klientiem, piegādātājiem vai patērētājiem. Tirgus dalībnieks atbilstoši Konkurences likuma 1.panta 9.punktam ir skaidrots kā jebkura persona, kura veic vai gatavojas veikt saimniecisko darbību Latvijas teritorijā vai kuras darbība ietekmē vai var ietekmēt konkurenci Latvijas teritorijā. Savukārt konkurence ir pastāvoša vai potenciāla ekonomiskā sāncensība starp diviem vai vairākiem tirgus dalībniekiem konkrētajā tirgū. Konkurences likuma 3.pantā noteikts, ka šis likums attiecas uz tirgus dalībniekiem un jebkuru reģistrētu vai nereģistrētu tirgus dalībnieku apvienību. Līdz ar ko nav nekāda pamata atzīt, ka Prasītājs un Atbildētājs 1 būtu tirgus dalībnieki, kas savā starpā konkurē konkrētajā tirgū.

Tiesa neatzīst par pamatotu Atbildētāju viedokli, ka Prasītājs tiesā cēlis prasību pret Atbildētājiem, ļaunprātīgi izmantojot savu dominējošo stāvokli. Prasības celšanai Prasītāja ieskatā pastāvēja tiesisks pamats, proti, ar vienošanās pielīgta konkurences ierobežojuma pārkāpums un zaudējumu nodarīšana Prasītājam. Laikrakstā Jurista vārds 2016. gada 14. jūnija numurā Nr.24 (927) publicēts raksts Tiesāšanās kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana: ES konkurences tiesību piemērs. Tajā norādītie Eiropas Savienības tiesas spriedumu piemēri nav saistīti ar konkēto civillietu, jo runā par konkurenta vai cita tehnoloģiju uzņēmumu tiesībām izmantot ar standartam būtisku patentu (SEP) aizsargātas citam konkurentam piederošas tiesības, lai nodrošinātu dažādu tehnoloģiju sadarbspēju un līdz ar to veicinātu konkurenci ar attiecīgām tehnoloģijām saistīto preču tirgos, kas ir pavisam citas tiesiskās attiecības, nekā šajā civillietā skartās. Prasītāja pārstāvis tiesas sēdē neatzina, ka Prasītājs dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū Latvijā atrastos dominējošā stāvoklī. Ņemot vērā prasības un pretprasības priekšmetu tiesai šīs lietas ietvaros nav pamata vērtēt apstākli vai Prasītājs dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū Latvijā atrodas dominējošā stāvoklī.

[5.5] Pretprasībā Atbildētāji norādījuši vairākas epizodes, Prasītāja rīcību, kas Atbildētāju prāt norāda uz to, ka Prasītājs savu dominējošo stāvokli izmanto ļaunprātīgi, saistot šīs epizodes arī ar Vienošanās noslēgšanu.

Atbildētāji pauduši uzskatu, ka Prasītājs konkrētajā tirgū atrodas dominējošā stāvoklī. Ka Latvijas Dzelzceļš Prasītājam piešķīris ekskluzīvas tiesības, kādas nav piešķirtas nevienam citam dzelzceļa pārvadātājam Latvijā, proti, veikt pārvadājumus pierobežas posmos, bija piešķirtas ekskluzīvas tiesības veikt vagonu padošanas un novākšanas pakalpojumus Ventspilī, tiesības sniegt dokumentu apstrādes pakalpojumus un vagonu uzskaites pakalpojumus, tiesības veikt kravu pārvadājumus reversajā virzienā un organizēt tukšo vagonu atgriešanu uz kaimiņvalstu dzelzceļiem. Ka Atbildētājs 2, sniedzot pakalpojumus saviem klientiem, pārvadājuma nodrošināšanā ir spiests iesaistīt Prasītāju, jo Prasītājam ir tiesības veikt pārvadājumus valsts pierobežas posmos. Norādot uz situāciju, ka posmā no Krievijas un Baltkrievijas robežas stacijām līdz nodošanas stacijām un arī pretējā virzienā (Rēzekne, Daugavpils) Atbildētājs 2 nav tiesīgs veikt pārvadājumus, taču tādas tiesības ir Prasītājam. Pierobežas posmos Prasītājs arī pats nosaka maksu par pārvadājuma pakalpojumu un to arī iekasē no saviem klientiem, tajā skaitā, Atbildētāja 2 klientiem, kuri izmanto Atbildētāja 2 piedāvātos kravu pārvadājumu pakalpojumus pārējos dzelzceļa posmos. Ka Prasītājs liek šķēršļus Atbildētājam 2, lai risinātu šo situāciju, noraidot Atbildētāja 2 piedāvātos situācijas risinājumus. Ka Atbildētājs 2, sniedzot pakalpojumus klientiem, pārvadājuma nodrošināšanā bija spiests iesaistīt Prasītāju, jo ilgstoši tikai Prasītājam bija tiesības sniegt vagonu novākšanas un padošanas pakalpojumus Ventspils dzelzceļa stacijā, ko tas darīja, izmantojot Atbildētāja 2 lokomotīvju brigādes un vilces. Situācija mainījusies no 2016. gada oktobra, kad Prasītājs vagonu novākšanas un padošanas pakalpojumus sācis sniegt pats ar savām lokomotīvju brigādēm un vilcēm, aizvien mazāk pakalpojuma sniegšanā iesaistot Atbildētaju 2. Ka Prasītājs pats slēdza līgumus ar klientiem par šo paklpojumu sniegšanu un pats noteica pakalpojuma cenu jebkādas konkurences neesamības dēļ. Ka 2017. gada 5. septembrī Latvijas Dzelzceļš nosūtījis Atbildētājam 2 vēstuli, kurā paziņojis par depo ēkas nomas līguma vienpusēju izbeigšanu pirms termiņa, jo minētā ēka nepieciešama Latvijas Dzelzceļa pamatdarbības nodrošināšanai. Ka Atbildētājs 2 ir spiests pirkt no Prasītāja dokumentu apstrādes pakalpojumus un vagonu uzskaites pakalpojumus pamatojoties uz 2009. gada 16. jūnija starp Atbildētāju 2 un Prasītāju noslēgtu līgumu. Minēto pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķirtas tikai Prasītājam un ja šāds pakalpojums netiek pirkts, tad Atbildētājam 2 nav iespējams veikt starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu. Ka vagonu uzskaites un norēķinu veikšanas par vagonu izmantošanu pakalpojums un nepieciešamība to pirkt no Prasītāja rada negatīvas finansiālas sekas dīkstāvju apmaksas formā gan Atbildētājam 2, gan tā klientiem.

Atbildētāju pārstāvis sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdē norādīja, ka pretprasībā aprakstītā Prasītāja rīcība un norādītās epizodes jāvērtē visas kopā kā notikumu kopums, jo katra pati par sevi rīcība nenorāda uz Prasītāja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Tiesa, izvērtējusi pretprasību un tai pievienotos dokumentus secina, ka pretprasībā norādītās Prasītāja darbības/rīcības epizodes attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp Prasītāju un Atbildētāju 2, un nav nekādā veidā saistītas ar Vienošanās noslēgšanu starp Prasītāju un Atbildētāju 1, un pārsvarā notikušas laikā pēc Vienošanās noslēgšanas, un pastāvējušas uz līgumiskiem pamatiem (līgumi, kas noslēgti starp Latvijas dzelzceļu, Prasītāju un Atbildētāju 2). Tiesai nav pamata atzīt, ka pretprasībā norādītās epizodes visas kopā vai kāda no tām atsevišķi būtu pamats Vienošanās atzīšanai par spēkā neesošu daļā par pielīgto konkurences ierobežojumu. Turklāt atbilstoši tiesas 2018. gada 14. septembra lēmumam par pretprasības pieņemšanu daļā, tiesa šajā civillietā nav pieņēmusi prasījumu konstatēt Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta pirmās daļas un/vai 102.panta pirmās daļas, kā arī Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas un/vai 18.panta pirmās un otrās daļas pārkāpumu Prasītāja darbībās. Šāda prasījuma izlemšana pēc būtības neizslēgtu Prasības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu, līdz ar ko nevar būt pretprasības priekšmets. Tiesa atzīst, ka pat gadījumā, ja Prasītājs īstenotu darbības, kuras varētu tikt atzītas par ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu, tas neizslēgtu Prasības pilnīgu vai daļēju apmierināšanu, jo prasības pamatā ir tiesiskās attiecības, kas izriet no vienošanās starp Prasītāju un Atbildētāju 1 par darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

Tiesa neatzīst par pamatotu Atbildētāju viedokli, ka, mēģinot aizliegt Atbildētājam 2 izmantot Atbildētāja 1 pakalpojumus, Prasītājs pārkāpj Satversmes 105.panta pirmajā teikumā garantētās pamattiesības, ierobežojot komercsabiedrību izvēlēties izmantot Atbildētāja 1 kā dzelzceļa kravu pārvadājumu jomas eksperta zināšanas un kompetenci Atbildētāja 2 komercdarbības rādītāju uzlabošanai, tātad arī īpašuma vairošanai.

Satversmes 105.panta pirmajā teikumā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

Tiesas ieskatā Atbildētājs 1 kā darbinieks un fiziska persona nav un nevar būt Atbildētāja 2 īpašums. Vienošanās pielīgtais konkurences ierobežojums tiešā veidā neattiecas uz Atbildētāju 2, jo Vienošanās saista puses, kas to ir noslēgušas. 

Pretprasības iesniedzēji atsaukušies uz Civillikuma 1415.pantu, kas nosaka, ka neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

Tiesa, vērtējot Vienošanās apstrīdētajā daļā spēkā esamību, ievērojot Atbildētāju izvirzītos argumentus un apsvērumus, nekonstatē apstākļus, kuros varētu atzīt, ka Vienošanās būtu neatļauta vai būtu vērsta uz to, lai aplietu likumu, kā arī tiesa nekonstatē, ka Vienošanās mērķis būtu pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem.

Izvērtējusi pretprasībā norādītos argumentus un pamatojumu Vienošanās atzīšanai par spēkā neesošu daļā, tiesa uzskata, ka pretprasības apmierināšanai nav pamata un tā ir jānoraida.

[5.6] Vienošanās 11.punktā noteikts, ja darbinieks pārkāpj vienošanos par konkurences ierobežošanu, darba devējam ir tiesības atprasīt un darbiniekam ir pienākums atmaksāt darba devējam zaudējumus, kas tiek aprēķināti, izmantojot šādu formulu: Vienošanās 9.punktā minētā ikmēneša atlīdzība x atlikušo mēnešu skaits līdz konkurences ierobežojuma beigām, kuru skaita no brīža, kad tiek konstatēts, ka darbinieks pārkāpis ar šo Vienošanos noteikto konkurences ierobežojumu.

Civillikuma 1587.pantā noteikts, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Civillikuma 1590.pantā noteikts, ka katrai pusei ir pret otru prasības tiesība par līguma izpildīšanu, [..]. Civillikuma 1591.pantā noteikts, ja ceļ prasību par divpusēja līguma izpildīšanu, prasītājam vai nu jāpiesola pienācīgs izpildījums, vai jāpierāda, ka viņš no savas puses līgumu jau izpildījis. [..].

No lietā iesniegtā starpizmaksu saraksta par 2016. gada jūniju un Prasītāja 29.11.2016. izziņas izriet, ka Prasītājs 10.06.2016. izmaksājis Atbildētājam 1 82 552,87 EUR, ko veido atlīdzība saskaņā ar Vienošanos 67 580,081 EUR apmērā un citas izmaksas (lietas 39., 40.lapa).

No 29.11.2016. izziņas par atlīdzību izriet, ka atlīdzības maksa mēnesī ir 4 086,00 EUR un tā sastāv no valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas darba devēja un darba ņēmēja daļas, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un izmaksas summas 2 815,87 EUR. Par visu pielīgto konkurences ierobežojuma periodu Prasītājs Atbildētājam 1 faktiski izmaksājis 67 580,81 EUR. (lietas 41.lapa).

Lietā nav strīda, ka Atbildētājs 1, neskatoties uz pielīgto konkurences ierobežojumu, 2016. gada 30. septembrī kļuvis par Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāju (lietas 42.lapa). Proti, tieši pārkāpa Vienošanās 7.2.punktu. Pieprasot novērst Vienošanās pārkāpumu Prasītājs Atbildētājam 1 2016. gada 17. oktobrī nosūtījis paziņojumu (lietas 43. – 44.lapa).

[5.6.1] Atbilstoši prasības pieteikuma 12.10.2018. precizējumiem Prasītājs lūdz tiesu piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam izmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu par laika periodu no 01.10.2016. – 10.10.2018. 83 082,00 EUR apmērā,

Atbildot uz Atbildētāju pārtāvju jautājumiem Prasītāja pārstāvis paskaidroja, ka atprasāmajā atlīdzības summā ietilpst arī Prasītāja samaksātie nodokļi un norādīja, ka tieši Atbildētājam 1 ir šie nodokļi jāatmaksā Prasītājam, jo pēc nodokļu atmaksas Prasītājs Valsts ieņēmumu dienestā nevarēs vērsties, jo būs pagājuši trīs gadi no nodokļu iemaksas valsts budžetā.

Valsts ieņēmumu dienests ir sniedzis rakstveida paskaidrojumus lietā (lietas 4.sējuma 32. – 33.lapa) no kuriem izriet, ka darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējiem pārskata mēnešiem var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu ir samazināti darba ņēmēja darba ienākumi. Tādejādi Valsts ieņēmumu dienestam darba devējs iesniedz precizētu darba devēja ziņojumu, kopā ar iesniegumu un tiesas spriedumu.

No Valsts ieņēmumu dienesta paskaidrojumiem saprotams, ka Prasītājam, lai precizētu darba devēja ziņojumu par darbiniekam izmaksātajiem ienākumiem uz tiesas sprieduma pamata būs tiesības vērsties Valsts ieņēmumu dienestā.

Tiesa norāda, ka tiesvedības ilgums nav atkarīgs no lietas dalībnieku gribas, līdz ar ko tas nevar būt Prasītājam par šķērsli Valsts ieņēmumu dienestam atprasīt vai lūgt novirzīt citu nodokļu maksājumu apmaksai izpildot Vienošanos samaksātos nodokļu maksājumus, ja ar tiesas spriedumu noteiktas Prasītāja tiesības darbiniekam samaksātos darba ienākumus saņemt atpakaļ. Proti, atjaunot stāvokli, kāds Prasītājam bijis pirms apstrīdētās Vienošanās noslēgšanas.

Tiesa neatzīst par pamatotu Prasītāja viedokli, ka atprasāmajā atlīdzības summā ir pamats iekļaut arī Prasītāja samaksātos nodokļus, jo Prasītāja uz likuma pamata aprēķinātās summas, ka veido nodokļu maksājumi, Atbildētājs 1 nav saņēmis, tās nav viņam izmaksātas un nekad nav atradušās Atbildētāja 1 rīcībā, līdz ar ko viņš nevar tās atmaksāt.

Civillikuma 2384.pantā noteikts, ka ja kāds kautko devis, uz tieši izteikta vai no apstākļiem neapšaubāmi izrietoša pamata pieņemdams, ka nākamībā jāiestājas zināmam notikumam, tas var prasīt no saņēmēja, ja notikums neiestājas, lai viņam doto dod atpakaļ.

Ir vienalga, vai paredzētais notikums neiestājas nemaz, jeb vai tas iestājas citādi nekā bijis paredzēts, kā arī vai paredzētais mērķis paliek pavisam nesasniegts, vai arī nav sasniegts pienācīgā kārtā.

Tiesa uzskata, ka lietā ir konstatēts pamats Prasītājam atprasīt no Atbildētāja 1 tam samaksāto atlīdzības par konkurences ierobežojuma neievērošanu daļu par laika periodu no 2016. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 10. jūnijam, proti, par 20 mēnešiem un 10 dienām, jo konkurences ierobežojuma laikā Atbildētājs 1 uzsāka darba attiecības pie Prasītāja konkurenta – Atbildētāja 2, proti, uzņēmuma, kas darbojas dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas jomā (lietas III sējuma 211. – 215.lapa).

No Prasītāja paskaidrojumiem un lietas materiāliem izriet, ka Prasītājs izmaksāja Atbildētājam 1 atlīdzību saskaņā ar Vienošanos kopā par 24 mēnešiem 67 580,81 EUR (neieskaitot nodokļus), atlīdzība par vienu mēnesi 2 815,87 EUR. Atlīdzības apmērs par 20 mēnešiem ir 56 317,40 EUR (2 815,87 x 20). Atlīdzības apmērs par 10 dienām – 938,60 EUR (2 815,87/30x10). Līdz ar ko izmaksātās atlīdzības apmēru par 20 mēnešiem un 10 dienām matemātiski var aprēķināt 57 256,00 EUR (neieskaitot nodokļus) apmērā. Minētā summa ir piedzenama no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam. Savukārt prasība daļā par atlīdzības piedziņu par konkurences ierobežojuma neievērošanu 25 826,00 EUR apmērā piedziņu no Atbildētāja 1 ir noraidāma. 

[5.7] Prasītājs pieteicis tiesai prasījumu piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam nokavējuma procentus par laiku no 01.10.2016. – 24.04.2019. 14 096,07 EUR apmērā.

Vienošanās 11.punktā noteikts, ja darbinieks pārkāpj vienošanos par konkurences ierobežošanu, darba devējam ir tiesības atprasīt un darbiniekam ir pienākums atmaksāt darba devējam zaudējumus [..]. No minētā Vienošanās punkta tiesa secina, ka Atbildētājam 1 bija zināms un saprotams, ka vienošanās par konkurences ierobežošanu pārkāpuma gadījumā, atlīdzības summa par konkurences ierobežojumu ir jāatdot atpakaļ, ko Atbildētājs 1 nav darījis, līdz ar ko ir pieļāvis minētās summas atmaksas nokavējumu. Tiesa atzīst par nepamatotu Atbildētāju pārstāvju argumentu, ka lai aprēķinātu likumiskos nokavējuma procentus vispirms ar tiesas spriedumu jāatzīst minētās summas atmaksas pienākums.

Civillikuma 1753.pantā noteikts, ka ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summas vai citu atvietojamu lietu lietošanas atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu.

Civillikuma 1756.pantā noteikts, ka pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Civillikuma 1757.pantā noteikts, ka nolīgstot procentus, jānoteic to apmērs. Ja tas nav darīts, tad atzīstams, ka klusējot pieņemti likumiskie procenti, kas ir 6% no simta gadā (1765.p.). Civillikuma 1759.pantā noteikts, ka procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, šādos gadījumos: 1) par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.

Par atlīdzības par konkurences ierobežojumu 57 256,00 EUR apmērā atmaksas kavējumu no 01.10.2016. – 24.04.2019. par 936 dienām aprēķināmi likumiskie nokavējuma procenti 8 807,76 EUR (57 256:100x6:365x936), ko ir pamats piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam.

[5.8] Prasītājs pieteicis tiesai prasījumu piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam nodokļu veidā nomaksātus zaudējumus 10 385,06 EUR.

Sākotnēji tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā (I sējuma 5. – 16.lapa) 2.3.3 punktā ir norādīts, ka veicot atlīdzības par konkurences ierobežojumu ievērošanu izmaksu Atbildētājam 1, Prasītājs vienlaikus ir veicis arī visu piemērojamo nodokļu nomaksu, tajā skaitā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksus darba devēja daļu  23 133,30 EUR, t.i., 963,89 EUR par katru Atbildētājam 1 maksājamo ikmēneša atlīdzību.

Prasības pieteikumā norādīts, ka Prasītājam ir tiesības atprasīt no Atbildētāja 1 viņam izmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu par laika periodu no 2016. gada 1. oktobra un vienlaikus arī zaudējumus, kas nodarīti Prasītājam šīs atlīdzības izmaksas sakarā kā darba devējam aprēķināto un maksājamo nodokļu veidā valsts budžetā.

Prasības pieteikuma 04.07.2017. grozījumos norādīts, ka piemērojamo nodokļu nomaksu ik mēnesi veido summa 963,89 EUR, kas sekojot darba devēja izziņai par atlīdzību veido valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksus darba devēja daļu (lietas I sējuma 41.lapa). Zaudējumu summas aprēķins lietas materiālos nav iesniegts. Taču izvērtējot sākotnējā prasības pieteikumā un prasības pieteikuma grozījumos norādīto kopsakarībā ar darba devēja izziņu par atlīdzību saskaņā ar vienošanos redzams, ka atlīdzība par konkurences ierobežojuma ievērošanu (4 086 EURx20 mēneši un 10 dienas) jau ietver Prasītāja norādīto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksus darba devēja daļu (963,89 EUR mēnesī). Turklāt tiesa, vērtējot prasījumu daļā par atlīdzības izmaksu par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļā ir atzinusi, ka nav tiesiska pamata piedzīt no Atbildētāja 1 Prasītāja ar minētās izmaksas veikšanu aprēķinātos un valsts budžetā samaksātos nodokļus, jo Atbildētājs 1 tos nav saņēmis un tie nekad nav atradušies Atbildētāja 1 rīcībā.

Tiesa arī konstatē, ka Prasītājs norādīto summu 10 385,06 EUR apmērā norādījis kā savus zaudējumus, kas tam radušies samaksājot nodokļu maksājumus.

Zaudējumu piedziņas prasības apmierināšanai ir jāizpildās konkrētiem priekšnoteikumiem.

Zaudējumu atlīdzības pienākums rodas sakarā ar neatļautu darbību un tās pamati ir: 1) nodarītāja prettiesiska rīcība, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars (K.Torgāns. Saistību tiesības. I.daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 246.lpp.).

Tiesa nevar konstatēt, ka Prasītāja veikto nodokļu nomaksas maksājumu pamatā būtu Atbildētāja 1 prettiesiska rīcība un ka šie maksājumi Prasītājam radušies tiešā cēloņsakarībā ar Atbildētāja 1 prettiesisko rīcību. Nodokļu nomaksu Prasītājs veicis uz likuma pamata, izmaksājot Atbildētājam 1 pielīgto atlīdzību darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā.

Ievērojot norādīto tiesa atzīst, ka prasījums piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam nodokļu veidā nomaksātus zaudējumus 10 385,06 EUR apmērā nav pamatots un ir noraidāms.

[5.9] Prasītājs pieteicis prasījumu piedzīt no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam Vienošanās iepriekš novērtētus zaudējumus 81 720,00 EUR apmērā.

Sākotnēji tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā (I sējuma 5. – 16.lapa) 2.3.punktā ir norādīts, ka Atbildētājam 1 ir pienākums atlīdzināt zaudējumus un tie ir nekonkurēšanas Vienošanās priekš novērtēti. No prasības pieteikumā norādītā izriet, ka parakstot Vienošanos Prasītājs un Atbildētājs 1 vienojās par konkrētu paņēmienu kādā Prasītājs būs tiesīgs aprēķināt zaudējumus gadījumā, ja Atbildētājs 1 pārkāps ar nekonkurēšanas vienošanos uzņemtās saistības.  Prasītājs norādījis, ka Vienošanās 11.punktā noteikts, ja darbinieks pārkāpj vienošanos par konkurences ierobežošanu, darba devējam ir tiesības atprasīt un darbiniekam ir pienākums atmaksāt darba devējam zaudējumus, kas tiek aprēķināti, izmantojot šādu formulu: Vienošanās 9.punktā minētā ikmēneša atlīdzība x atlikušo mēnešu skaits līdz konkurences ierobežojuma beigām, kuru skaita no brīža, kad tiek konstatēts, ka darbinieks pārkāpis ar šo Vienošanos noteikto konkurences ierobežojumu. Ņemot vērā minēto, zaudējumu apmērs aprēķināms šādi – 4086 EUR x 20 mēneši = 81 720 EUR.

Prasītāja pārstāvis tiesas sēdē sniedzot paskaidrojumus norādīja, ka iepriekš novērtētie zaudējumi izriet no Vienošanās pielīgtā un nekādu konkrētu zaudējumu Prasītājam nav.

Tiesa konstatē, ka Prasītājs gan izmaksātās atlīdzības summu par konkurences ierobežojuma ievērošanu, gan iepriekš novērtēto zaudējumu summa aprēķinājis uz viena pamata, proti, Vienošanās 11.punkta, iegūstot gandrīz identiskas naudas summas, kas veidojas darbiniekam izmaksāto ikmēneša atlīdzības summu 4086 EUR reizinot ar mēnešu skaitu. Ne prasības 04.07.2017. grozījumos, ne 12.10.2018. precizējumos papildus pamatojums Vienošanās iepriekš novērtēto zaudējumu aprēķināšanai un piedziņai nav ticis norādīts, līdz ar ko jāsecina, ka Prasītājs vēlās piedzīt no Atbildētāja 1 zaudējumu summu, kura aprēķināma pamatojoties uz Vienošanās 11.punktu, nepierādot nekādus citus aptākļus saistībā ar zaudējumu rašanos un esamību.

Civillikuma 1770.pantā noteikts, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Civillikuma 1771.pantā noteikts, ka zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesības uz atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu. Civillikuma 1773.pantā noteikts, ka zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs – kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs – kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvarama vara.

Izvērtējot zaudējumu, kurus Prasītājs vēlās piedzīt no Atbildētāja 1 pamatojumu, tiesa secina, ka to pamatā nav Prasītāja mantiski novērtējams pametums, kā arī nevar secināti ne ka zaudējums jau būtu radies, ne ka tas varētu rasties nākotnē. Atbildētāja 1  rīcību, kas izpaudās Vienošanās pielīgto saistību nepildīšanā, proti, nekonkurēšanas vienošanās nepildīšanu, varētu atzīt par Atbildētāja 1 prettiesisku darbību, kas būtu viens no zaudējumu atlīdzības prasības pierādāmajiem priekšnoteikumiem.

Civillikuma 1779.pantā noteikts, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Civillikuma 1785.pantā noteikts, ja zaudējumu atlīdzības pienākums izriet no līgumiskas saistības pārkāpuma, tad atlīdzības apmēru noteic šā līguma saturs.

Zaudējumu atlīdzības pienākums rodas sakarā ar neatļautu darbību un tās pamati ir: 1) nodarītāja prettiesiska rīcība, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars (K.Torgāns. Saistību tiesības. I.daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 246.lpp.).

Cēloņsakarība ir objektīvā saite starp personas rīcību un tās radītajām laika ziņā sekojošām zaudējumus nodarošām sekām, citiem vārdiem, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs sekas. (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2007 gada 12. decembra spriedums lietā SKA-512/2007).

Analizējot līguma saturu, t.i., Vienošanās 11.punktu, jāsecina, ka tas paredz darbinieka pienākumu atmaksāt darba devējam zaudējumus, atbilstoši punktā norādītai formulai. Minēto formulu un Vienošanās punktu Prasītājs jau ir piemērojis, lūdzot piedzīt no Atbildētāja 1 atlīdzību par konkurences ierobežojuma neievērošanu. No Vienošanās 11.punkta neizriet, ka Prasītājam būtu pielīgtas tiesības saņemt gan atlīdzību par konkurences ierobežojuma neievērošanu, gan zaudējumus par konkurences ierobežojuma neievērošanu, turklāt abas summas aprēķinot pēc vienas formulas.

Tiesa uzskata, ka Prasītājam, lai piedzītu no Atbildētāja 1 kādus zaudējumus par nekonkurēšanas vienošanās neievērošanu nav pamata aprobežoties ar Vienošanās noteiktas naudas summas aprēķināšanu, bet gan atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir jāpierāda zaudējumu atlīdzības piedziņas priekšnoteikumu pastāvēšana, kas konkrētajā gadījumā nav izdarīts, jo Prasītājs nav norādījis uz konkrētiem zaudējumiem, ko Atbildētāja 1 atrašanās Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāja amatā būtu radījusi Prasītājam, to esamību un cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un Atbildētāja 1 atrašanos Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāja amatā.

Tiesa uzskata, ka zaudējumiem nevar būt sodošs raksturs un tie nevar balstīties uz mērķi sodīt Atbildētāju par kādas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu.

Iepazīstoties ar tiesu praksi lietās par pielīgtu konkurēšanas ierobežojumu, tiesa konstatē, ka vienošanās par konkurences ierobežojumu ir uzskatāma par pastāvīgu līgumu, kuru var pastiprināt ar saistību izpildi pastiprinošiem līdzekļiem, tostarp, līgumsodu, kura samērīgums savukārt jāvērtē saistībā ar konkurences ierobežojumu noteikumiem (Augstākās tiesas Senāta Civillietu deparamenta 2008. gada 4. jūnija spriedums lietā SKC-377). Arī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2019. gada 15. aprīļa spriedumā lietā Nr.C32179317 analizēta konkurences ierobežojuma noteikumos pielīgtā līgumsoda samērība, atzīstot, ka līgumsoda noteikšana par konkurences ierobežojumu nepildīšanu ir pieļaujama vērtējot to kopsakarībā ar konkurences ierobežojuma pārkāpumu.

Vērtējot Vienošanās noteikumus secināms, ka tajā nav pielīgts līgumsods par konkurences ierobežojumu pārkāpumu, līdz ar ko šāds prasījums arī nav izvirzīts.

Ievērojot norādīto tiesa atzīst, ka prasība daļā par iepriekš novērtētu zaudējumu 81 720 EUR apmērā piedziņu no Atbildētāja 1 nav pamatota un ir noraidāma.

[5.9.1] Vienošanās 13.punktā ir pielīgts līgumsods par citiem Vienošanās pārkāpumiem. Vienošanās 13.punktā ir noteikts, ja darbinieks pārkāpj šīs vienošanās 5. vai 6.punktā minētos aizliegumus, pēc darba devēja rakstveida pieprasījuma, darbiniekam ir pienākums nekavējoties samaksāt darba devējam līgumsodu, kura apmērs ir vienāds ar šīs vienošanās 3.punktā minēto darbiniekam izmaksāto atlaišanas pabalstu.Vienošanās 5.punktā pielīgts, ka darbiniekam aizliegts izpaust darba devēja komercnoslēpumu. Vienošanās 6.punktā pielīgts, ka darbiniekam aizliegt veikt jebkāda veida publiskus paziņojumus masu saziņas līdzekļiem un jebkādai citai personai, sniegt intervijas, kā arī veikt citas ar publiskiem izteikumiem saistītas darbības. Par minēto Vienošanos punktu pārkāpumiem šajā civillietā prasījumi nav izvirzīti.

Prasība par līgumsoda piedziņu par iespējamu komercnoslēpuma izpaušanu pret Atbildētāju 1 nav celta. No Vienošanās 7. un 11.punkta tvēruma tieši neizriet, ka zaudējumu piedziņas pamatā būtu likts Atbildētāja 1 pārkāpums, kas būtu izpaudies kā Prasītāja komercnoslēpuma izpaušana.

Vienošanās 7.1.punktā noteikts, ka konkurences ierobežojuma laikā darbinieks apņemas neveikt tādas darbības, kas var radīt konkurenci vai kaitējumu darba devēja komercdarbībai un darba devēja saimnieciskajām interesēm. Lai arī šajā punktā tieši nav norādīts, minēto Atbildētājam 1 pielīgto aizliegumu varētu attiecināt arī uz pienākumu neizpaust Prasītāja komercnoslēpumu, jo komercnoslēpuma izpaušana viennozīmīgi būtu atzīstama par tādu, kas var kaitēt darba devēja komercdarbībai un saimnieciskajām interesēm. Ievērojot norādīto tiesai jānoskaidro vai ir pamats atzīt, ka Atbildētājs 1 būtu izpaudis Prasītāja komercnoslēpumu. Minētais aspekts ir vērtējams kopsakarībā ar Prasītāja celto prasību pret Atbildētāju 2 par zaudējumu piedziņu.

[5.10] No prasības pieteikuma 12.10.2018. precizējumiem, tā 6. un tam sekojošiem punktiem, var izlasīt, ka Atbildētājs 1 kā Prasītāja valdes priekšēdētāja rīcībā bijusi Prasītāja komercnoslēpumu saturoša informācija. Prasītājs norādījis, ka minēto informāciju ieguvis Atbildētājs 2, pieņemot darbā Atbildētāju 1.

Prasītājs norādījis, ka Atbildētāja 1 rīcībā bijusi informācija par Prasītāja darbiniekiem un darbinieku atalgojumiem, darba samaksas līmeņiem, piemaksu un prēmiju sistēmu. Minēto apliecinot apstākļi, ka ar 2015. gada 15. oktobri Prasītāja Personāldaļa nonākusi tiešā valdes priekšsēdētāja pakļautībā. Ar Prasītāja 2015. gada 15. decembra valdes sēdes lēmumu apstiprināts Prasītāja Personāldaļas nolikums jaunā redakcijā. Laikā, kad Atbildētājs 1 ieņēmis Prasītāja valdes priekšsēdētāja amatu ticis risināts jautājums par Tehniskās direkcjas izveidi, apstiprināta Tehniskā departamenta jaunā struktūra, iekļaujot tajā Rīgas un Daugavpils lokomotīvju ekspluatācijas daļas. Ar Prasītāja 2016. gada 14. janvāra valdes lēmumu ticis apstiprināts Tehniskā departamenta nolikums, arī Rīgas un Daugavpils nodaļas lokomotīvju ekspluatācijas noteikumi. Tehniskā departamenta nolikuma 4.2.15.punktā paredzēts organizēt ikgadējo konkursu “Gada labākais mašīnists”, kam līdzīgus pasākumus ieviesis arī Atbildētājs 2 (lietas III sējuma 216. – 249.lapa).

 Tiesai nav pamata apšaubīt, un to arī apliecina lietā iesniegtie pierādījumi, ka Atbildētājam 1 kā Prasītāja valdes priekšsēdētājam bija zināma informācija par Prasītāja personālu un ar to saistītiem jautājumiem, jo tas ietilpa Atbildētāja 1 darba jautājumos.

Attiecībā uz komercnoslēpumu saturošu informāciju, kas atradusies Atbildētāja 1 rīcībā Prasītājs norādījis, ka pēc Atbildētāja 1 iniciatīvas tikusi ieviesta sistēma Prasītāja dīzeļlokomotīvju vadītāju (mašīnistu) prēmēšanai par dīzeļdegvielas taupīgu izlietošanu. Šādus noteikumus Prasītāja valde apstiprinājusi 2016. gada 18. aprīlī.

Pēc Atbildētāja 1 iniciatīvas tikušas veiktas izmaiņas Prasītāja vairāku kategoriju darbinieku atalgukuma noteikšanas sistēmā, parametru algas mainīgā daļa aizstājot ar parametru mēneša prēmijas apmērs. Prasītāja valde attiecīgo lēmumu par grozījumiem Nolikumā par algas mainīgās daļas apmēra noteikšanu pieņēmusi 2016. gada 8. februārī.

Prasītājs arī norādījis, ka Atbildētājs 1 piedalījies konkurētspējīgo likmju, mainīgās daļas likmju, kā arī pazeminošo koeficientu un speciālo likmju aprēķināšanā, apstiprināšanā un apspriešanā. Prasītājs norādījis, ka šādas likmes ietekmē pārvadāšanas maksu un tiek piedāvātas konkrētiem klientiem. Atbildētājs 1 kā Prasītāja valdes priekšēdētājs piedalījies šo likmju aprēķināšanā un apspriešanā. Atšķirībā no tarifiem KTT un LDz Cargo 01, minētās likmes un pazeminošie koeficienti netiek publicēti, netiek publicēta šo likmju un koeficientu aprēķināšanas metode.

Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs 1 piedalījies sarunās ar klientiem par dažādu noteikumu piemērošanu, piemēram, piedalījies 2016. gada maijā notikušajās sarunās Kaļiņingradā par iespējamiem akmeņoglu pārvadājumiem cauri Latvijas teritorijai.

Prasītājs norādījis, ka šai informācijai varētu būt nozīme lietā, vērtējot kāda Prasītāja komercnoslēpumu saturoša informācija bija zināma Atbildētājam 1, un kuru attiecīgi ieguva Atbildētājs 2, Atbildētājam 1 pārejot darbā pie Atbildētāja 2.

  Atbildētāji cēluši iebildumus, ka minētā informācija nav uzskatāma par komercnoslēpumu un ir pieejama jebkuram, ieskatoties Prasītāja mājas lapā un Prasītāja mājas lapā ir publiski aplūkojama visiem.

Tiesai nav pamata apšaubīt, un to arī apliecina lietā iesniegtie pierādījumi, ka Atbildētājam 1 kā Prasītāja valdes priekšsēdētājam bija zināma informācija par Prasītāja personālu un ar to saistītiem jautājumiem, Prasītāja dīzeļlokomotīvju vadītāju (mašīnistu) prēmēšanu par dīzeļdegvielas taupīgu izlietošanu, kā arī konkurētspējīgām likmēm, mainīgās daļas likmēm, kā arī pazeminošajiem koeficientiem un speciālajām likmēm.

Minēto apstiprina arī tiesas sēdē uzklausītā liecinieka V.Grjaznova liecība, kurš liecināja, ka Atbildētāja 1 kā Prasītāja valdes priekšēdētāja rīcībā atradās visa uzņēmuma informācija, Atbildētājs 1 piedalījies daudzu lēmumu pieņemšanā un vairākas pārmaiņas uzņēmuma notikušas tieši pēc Atbildētāja 1 iniciatīvas.

[5.10.1] Darba likuma 83.panta pirmajā daļā noteikts, ka darbiniekam ir pienākums neizpaust viņa rīcībā nonākušo informāciju, kas ir darba devēja komercnoslēpums. Darba devējam ir pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu.

No Vienošanās 5.punkta izriet, ka darbiniekam (pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas) aizliegts izpaust darba devēja komercnoslēpumu, tajā skaitā finanšu informāciju, informāciju par iepirkumiem, informāciju par pakalpojumu izmaksām un cenu politiku, informāciju par atlaižu sistēmu, mārketinga informāciju, personāla informāciju, informāciju par klientiem, sadarbības partneriem un šīs sadarbībs noteikumiem, jebkuru citu informāciju, kas nonākusi darbinieka rīcībā un attiecas uz darba devēja saimniecisko darbību un sadarbību ar klientiem, un citiem sadarbības partneriem.

Atbildētājs 1 šo Vienošanās punktu apstrīdējis, ciktāl tas attiecas uz informāciju, kas nav komercnoslēpums.

Prasītājs norādījis, ka minētais Vienošanās punkts attiecas tikai uz informāciju, kas ir komercnoslēpums un ir uzskaitīta aiz vārdiem tai skaitā.

Komerclikuma 19.pantā noteikts, ka (1) Komercnoslēpuma statusu komersants var piešķirt tādām saimnieciska, tehniska vai zinātniska rakstura lietām un rakstveidā vai citādā veidā fiksētām vai nefiksētām ziņām, kuras atbilst visām šādām pazīmēm: 1) tās ietilpst komersanta uzņēmumā vai ir tieši ar to saistītas; 2) tās nav vispārpieejamas trešajām personām; 3) tām ir vai var būt mantiska vai nemantiska vērtība; 4) to nonākšana citu personu rīcībā var radīt zaudējumus komersantam; 5) attiecībā uz tām komersants ir veicis konkrētai situācijai atbilstošus saprātīgus komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumus. (2) Komersantam ir izņēmuma tiesības uz komercnoslēpumu. (3) Komersantam ir tiesības prasīt komercnoslēpuma aizsardzību, kā arī to zaudējumu atlīdzību, kuri radušies komercnoslēpuma prettiesīgas izpaušanas vai izmantošanas rezultātā.

Informācijas atklātības likuma 7.panta pirmajā daļā noteikts, ka par komercnoslēpumu uzskatāma komersanta radīta vai komersantam piederoša informācija, kuras atklāšana varētu būtiski negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju.

Izpratni par komecnoslēpuma būtību sniedz arī Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2016/943 Par zinātības un darījumdarbības neizpaužamas informācijas (komercnoslēpumu) aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu, kuras preambulas 2.punktā norādīts, ka par komercnoslēpumu var uzskatīt arī komerciālus datus, informāciju par klientiem un piegādātājiem, darījumdarbības plāniem, tirgus pētniecību un stratēģijām. Direktīvas 2.pantā norādīts, ka par komercnoslēpumu uzskatāma informācija, kas ir slepena, nav vispārzināma vai pieejama gatavā veidā personām aprindās, kuras parasti izmanto minēto informācijas veidu, tai ir komerciāla vērtība un tā attiecīgajos apstākļos ir bijusi pakļauta saprātīgiem slepenības uzturēšanas pasākumiem, ko veic persona, kura likumīgi kontrolē informāciju.

No Komerclikuma 19.panta pirmās daļas secināms, ka to ir vai nav konkrētā informācija uzņēmuma komercnoslēpums izlemj pats komersants. Komersants pats nosaka to lietu un ziņu apjomu, kuras tiek uzskatītas par komersanta komercnoslēpumu, taču, lai komercnoslēpumu neizpaustu un neizmantotu, komersantam ir jānodrošina, lai personas, kurām pildot amata vai darba pienākumus ir pieejama komercnoslēpumu saturoša informācija, zinātu, kādu konfidenciālu informāciju viņi nav tiesīgi izpaust.

Vienošanās 5.punktā tiesas ieskatā ir skaidri uzskaitīta informācija, kuru Prasītājs ir vēlējies aizsargāt un nav pamata uzskatīt, ka Vienošanās 5.punkts attiecas uz vēl kādu citu neuzskaitītu informāciju, līdz ar ko tiesa atzīst, ka Vienošanās 5.punktā uzskaitītā informācija atbilst visām Komerclikuma 19.panta pirmajā daļā ietvertajām pazīmēm un tai ir saimniecisks raksturs. Tai pat laikā jāatzīst, ka Vienošanās 5.punktā norādītais komercnoslēpums ir ļoti plaši definēts un principā attiecas uz visu informāciju, kas ietilpst konkrētajā darbības nozarē. Piemēram, tiesas ieskatā nevar būt komercnoslēpums visa komersanta finanšu informācija, bet gan tikai tāda, kas ir svarīga komersanta saimnieciskajā darbībā, nav publiski pieejama un kuras nonākšana pie konkurenta nepārprotami var var radīt zaudējumus tirgus dalībniekam. Tas pats tiesas ieskatā arī attiecas uz mārketinga un personāla informāciju.

Attiecībā uz komercnoslēpuma aizsardzību Prasītājs tiesas ieskatā ir veicis atbilstošus pasākumus, proti, noslēdzis Vienošanos par konkurences ierobežojumu ar Atbildētāju 1 par kuras pārkāpumu tiesai nav šaubu, jo Atbildētājs 1 pielīgtajā nekonkurēšanas termiņā pārgājis darbā pie Atbildētāja 2, kas ir atzīstams par Prasītāja konkurentu. Atbildētājs 1 pārgājis pie Atbildētāja 2 tādā pašā amatā, kādu ieņēma pie Prasītāja, proti, par valdes priekšsēdētāju. Šādā situācijā Atbildētājam 1 bija iespējas nodot pie Prasītāja iegūto informāciju, kura saturēja arī Prasītāja komercnoslēpumu, Atbildētājam 2.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija spriedumā lietā SKA-168/2010 spriedumā norādīts, ka darbiniekam vai trešajai personai piederoša datora lietošana darba vajadzībām samazina komercnoslēpuma saglabāšanas drošību, tomēr tās patiesā pakāpe ir atkarīga no cilvēka, kurš strādā ar šo datoru. Nedz līgumos, nedz citādi noteikti komercnoslēpuma saglabāšanas pasākumi nevar absolūti novērst prettiesisku rīcību. Ievērojot norādīto tiesa uzskata, ka komercnoslēpuma izpaušanu nevar prezumēt, bet tā ir jāpierāda.

Civilprocesa likuma 192.pantā noteikts, ka tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamatam nepārsniedzot prasījuma robežas. Prasījumu, kas vērsti pret Atbildētāju 1 kontekstā, nav nepieciešams vērtēt vai Atbildētājs 1 ir izpaudis Prasītāja komercnoslēpumu, jo prasījums pret Atbildētāju 1 saistībā ar komercnoslēpuma izpaušanu nav celts.

 [6] Turpmāk tiesai jāvērtē prasījumi, kas vērsti pret Atbildētāju 2.

Prasītājs pieteicis tiesai prasījumu konstatēt Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzulas un trešās daļas 4.punkta pārkāpumu Atbildētāja 2 darbībās.

Konkurences likuma 18.panta otrajā daļā noteikts, ka par negodīgu konkurenci uzskatāmas darbības, kuru rezultātā tiek pārkāpti normatīvie akti vai godīgas saimnieciskās darbības paražas un ir radusies vai varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana.

Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punktā noteikts, ka  negodīga konkurence var izpausties šādās darbībās, ja to rezultātā ir radusies vai varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana: (3) cita tirgus dalībnieka komercnoslēpumu ietverošas informācijas iegūšana, izmantošana vai izplatīšana bez tā piekrišanas.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija spriedumā lietā SKA-168/2010 norādīts, Konkurences likuma 18.panta trešās daļas redakcija neparedz, lai negodīgas konkurences gadījumā tiktu konstatētas sekas. Normas teksts paredz, ka negodīga konkurence var arī izpausties, ja to rezultātā varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija spriedumā lietā SKA-158/2010 norādīta tēze, ka pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un norāžu. Tā, kā nav sagaidāms, ka konkurējoši tirgus dalībnieki atstās evidentus pierādījumus par to, pamatā pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir pārbaudāma no netiešiem pierādījumiem, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences normu pārkāpumu.

[6.1] Prasības pieteikuma 04.07.2017. grozījumos norādīts, ka Atbildētājam 1, stājoties Atbildētāja 2 valdes priekšēdētāja amatā, Atbildētājs 2 ieguva Prasītāja komercnoslēpumu saturošu informāciju, kas Atbildētājam 1 bija zināma kā Prasītāja bijušajam valdes priekšsēdētājam.

Prasītājs norādījis, ka  Konkurences likuma 18.panta trešās daļas 4.punkta pārkāpumu veido jau pati komercnoslēpumu saturošas informācijas iegūšana. Šo informāciju Atbildētājs 2 ieguvis no Atbildētāja 1, kurš izpildījis datu nesēja lomu. Šāda neatļauta informācijas iegūšana no cita tirgus dalībnieka uzskatāma par pretēju godīgām saimnieciskās darbības paražām, kas var radīt konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu.

Konkrētās civillietas ietvaros tiesa nav vērtējusi vai Atbildētājs 1 ir izpaudis Prasītāja komercnoslēpumu. Apstāklis, ka Atbildētājam 1 Prasītāja komercnoslēpumu saturoša informācija bija zināma pats par sevi nenozīmē to, ka Atbildētājs 1 šo informāciju būtu izpaudis.

[6.2] Kā Konkurences likuma 18.panta otrās daļas pārkāpumu Atbildētāja 2 darbībās Prasītājs norādījis arī šādu situāciju.

Prasītājs ar 2016. gada 17. oktobra vēstuli informējis Atbildētāju 2, ka Prasītājs un Atbildētājs 1 2016. gada 10. jūnijā noslēguši vienošanos, ar kuru Atbildētājam 1 noteikts konkurences ierobežojums, t.s., aizliegts divus gadus pēc Vienošanās noslēgšanas ieņemt amatus pie Prasītāja konkurentiem. Ar Atbildētāja 1 stāšanos Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāja amatā šis ierobežojums ticis pārkāpts un tādēļ Prasītājs pieprasījis Atbildētājam 2 nekavējoties veikt pasākumus šī pārkāpuma novēršanai, taču Atbildētājs 2 nekādas darbības nav veicis.

Prasītājs atsaucies uz Civillikuma 1.pantā nostiprināto labas ticības principu, no kura izriet, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses. Prasītājs arī norādījis, ja kāda persona ir informēta, ka citam šajā ziņā ir vairāk tiesību, bet attiecīgā persona to neņem vērā, viņu nevar uzskatīt par labticīgu, kā piemērus norādot Civillikuma 910., 1013.panta otro daļu un 1053.pantu par valdītāja labticības vērtējumu. Tiesa konstatē, ka konkrētās civiltiesiskā strīda risinājumam norādītās normas nevar tikt piemērotas. Tiesa arī neatrod, ka kāds normatīvais akts Atbildētājam 2 norādītajā situācijā uzliktu par pienākumu atbrīvot Atbildētāju 1 no darba. 

 [6.3] Tiesa uzskata, ka tiesiskajās attiecībās starp Prasītāju un Atbildētāju 2 ir piemērojami Konkurences likuma noteikumi, jo puses ir viena tirgus dalībnieki, kas savā starpā konkurē. Konkrētajā gadījumā nav nozīmes apstāklim, vai kāds no tirgus dalībniekiem atrodas dominējošā stāvoklī.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 17. maija spriedumā lietā SKA-168/2010 norādīts, ka komercnoslēpuma aizsardzība komesantam ir ļoti būtiska, jo no tā ir atkarīga komersanta uzņēmuma vērtība un tā attīstības iespējas. Komercnoslēpuma neatļauta nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām. 

Civillikuma 1784.pantā noteikts, ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem (1772. un 1773.p.).

Ņemot vērā, ka Vienošanās ir saistoša tā slēdzējiem, proti, Prasītājam un Atbildētājam 1, tiesai jākonstatē, ka Atbildētājs 2 ir pieļāvis prettiesisku rīcību, kas būtu izpaudusies kā Prasītāja komercnoslēpuma neatļauta iegūšana.

Lietā atrodas Konkurences padomes 17.09.2018. atzinums, kas sniegts pēc tiesas pieprasījuma (lietas III sējuma 190. – 193.lapa). Konkurences padome norādījusi, ka tulkojot Konkurences likuma 18.pantu ir jāņem vērā arī Konkurences likuma 2. pantā norādītais mērķis, proti, šā likuma mērķis ir aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs, ierobežojot tirgus koncentrāciju, uzliekot par pienākumu izbeigt konkurenci regulējošajos normatīvajos aktos aizliegtas darbības un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saucot pie atbildības vainīgās personas. Konkurences padome arī norādījusi, ka tiesa var izvērtēt katru gadījumu individuāli un izlemt vai attiecīgā rīcība ir vērtējama atbilstoši negodīgas konkurences ģenerālklauzulas saturam.

Ne Konkurences padome, ne tiesa līdz šim nav atzinusi, ka Atbildētājs 2 būtu ieguvis un savā saimnieciskajā darbībā bez Prasītāja piekrišanas izmantojis tā komercnoslēpumu saturošu informāciju.

Konkurences padomes 2008. gada 24. septembra lēmumā lietā Nr.E02-99, kas tika ierosināta pēc SIA "Latvijas tirgotāju kooperācija "Aibe"" (turpmāk - AIBE) iesnieguma, tika konstatēts, ka LaTS biroja telpām izņemtajiem datoriem datu nesējā ierakstītajos dokumentos atrodama vesela virkne ar ziņām un informāciju, kas ir AIBES komercnoslēpums, t.i., par AIBES komercnoslēpumu ir uzskatāmi līgumu ar piegādātājiem noteikumi (preču cenas, apmaksas termiņi u.c.), piegādātāju saraksts un piegādātāju piedāvātās preču cenas un atlaides, ziņas par AIBES tīkla dalībnieku apgrozījumu, informācija par AIBES rīkotajām un piegādātāju piedāvātajām akcijām un to noteikumiem, [..].  Proti, ar pierādījumiem tika apliecināts, ka LaTS rīcībā bez AIBES piekrišanas prettiesiskā veidā ir nonākusi informācija, kas ietver AIBEI piederošu komercnoslēpumu.

Augstākās tiesas Senāta 2015. gada 27. februāra spriedumā SKC-0008/2015 lietā SIA “Latvijas tirgotāju kooperācija “AIBE” prasībā pret SIA “Latvijas tirgotāju savienību” norādīts, ka AIBE cēlusi tiesā prasību par tādu zaudējumu atlīdzības piedziņu, kas radušies LaTS negodīgas konkurences rezultātā, prettiesiski iegūstot un izmantojot AIBE komercnoslēpumu un kas bija iespējams atsevišķām fiziskām personām nelikumīgi izpaužot AIBE komercnoslēpumu. Norādītās lietas faktiskie apstākļi ir atšķirīgi no izskatāmās civillietas faktiskajiem apstākļiem.

[6.4] Ievērojot norādīto tiesai uz tiešu vai netiešu savstarpēji saskanīgu pierādījumu pamata jākonstatē, ka Atbildētājs 2 ir ieguvis un izmantojis Prasītāja komercnoslēpumu. Tiesas ieskatā nav piemērojama prezumpcija, ka Atbildētājs 2 ar to vien, ka pieņēma darbā Prasītāja bijušo valdes locekli ir ieguvis un izmantojis Prasītāja komercnoslēpumu. Pēc tiesas ieskata nevar uzskatīt, ka Atbildētājs 1 kā datu nesējs automātiski būtu pārnesis uz Atbildētāju 2 visu tam zināmo infomāciju par Prasītāju.

Prasītājs prasības pieteikuma 04.07.2017. grozījumos norādījis uz vairākiem apsvērumiem un situācijām, kas Prasītāja ieskatā liecina par to, ka Atbildētājs 2 ir ieguvis Prasītāja komercnoslēpumu.

[6.4.1] Piemēram, Prasītājs norādījis, ka 2016. gada 24. maijā Atbildētājs 1 Prasītāja vārdā parakstījis rīkojumu par no 44 pasākumiem sastāvoša plāna izvērtēšanu un īstenošanu. Šī plāna 36.punktā minēta manevru un lokomotīvju aprīkošana ar degvielas patēriņa kontroles tehniskajiem līdzekļiem. Šī pasākuma izstrāde bijusi uzsākta jau pirms šī rīkojuma pieņemšanas. 2016. gada 16. maijā tikusi prezentēta Lokomotīvju tehniskā stāvokļa kontroles informācijas sistēmas tehniskā specifikācija. Bijis paredzēts, ka šī vienotā sistēma ietvers arī degvielas kontroles funkciju un šai sistēmai ticis nolemts izveidot pilotprojektu (lietas I sējuma 223. – 227.lapa).

Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs 2 arī ir uzsācis līdzīga projekta Smart Locomotive īstenošanu, kas paredz arī degvielas patēriņa samazināšanu, lokomotīvju dzinēju darbības un kaitīgo izmešu monitoringu, kā arī lokomotīvju ekspluatācijas drošības līmeņa paaugstināšanu, kas pēc būtības ir līdzīgas tām funkcijām un pasākumiem, kuras nolemts ieviest ar Prasītāja 2016. gada 24. maija rīkojumu (lietas I sējuma 228.lapa).

Liecinieks V.Grjaznovs tiesas sēdē liecināja, ka Prasītājam bijuši ieviesti pasākumi degvielas patēriņa samazināšanai, konkrēti kādi liecinieks nosaukt nevarēja.

Atbildētājs 2 iesniedzis lietā pierādījumus tam, ka pastāv vairākas lokomotīvju degvielas patēriņa kontroles sistēmas un iekārtas, kuru mērķis ir degvielas izlietojuma apjomu taupīšana (lietas II sējuma 88. – 116.lapa). Tiesas ieskatā nav nekāda pamata uzskatīt, ka Atbildētāja 2 īstenotais projekts Smart Locomotive ir tāds pats kā Prasītāja īstenotais, aprīkojot lokomotīves ar degvielas patēriņa kontroles tehniskajiem līdzekļiem. Šādas darbības var veikt un veic jebkurš ar dzelzceļa pārvadājumiem saistīts uzņēmums.

Tiesa atzīst, ka dzelzceļa nozarē pasākumi degvielas patēriņa samazināšanai ir normāla prakse un tie visnotaļ nav atzīstami par inovatīvām idejām, kurus būtu pamats saukt par komercnoslēpumiem. Proti tādām idejām, ko varētu ieviest un īstenot tikai noskatoties vai citādā veidā iegūstot šo ideju no kāda cita komersanta.

 [6.4.2] Prasītājs uzskata, ka Atbildētājs 2 ir ieguvis informāciju par pārvadāšanas maksu, kas tiek piedāvāta katram konkrētam klientam, un kas var atšķirties no publiski pieejamas informācijas par tarifiem, un kas ir Prasītāja komercnoslēpums. Prasītājs uzskata, ka šī informācija sniedz Atbildētājam 2 būtiskas priekšrocības, un tas izskaidrojams ar Atbildētāja 2 pārvadājumu apjomu pieaugumu.

Atspēkojot Prasītāja apgalvojumus, Atbildētājs 2 paskaidrojis, ka Atbildētāja 2 pārvadāto kravu apjoms palielinājies neatkarīgi no Atbildētāja 1 esamības vai neesamības Atbildētāja 2 valdes priekšsēdētāja amatā. 2016. gada nogalē Ventspils Tirdzniecības ostai izdevies pārorientēt uz Latviju noteiktas dzelzsrūdas un čuguna kravas pārkraušanai Ventspils ostā, kā arī izdevies piesaistīt jaunus kravu veidus, kā rezultātā sākot ar 2016. gada novembri uz Latvijas dzelzceļa ceļiem virzienā uz Ventspils ostu tika pārvadāts liels daudzums dzelzceļa kravas (lietas IV sējuma 237. – 238.lapa), kuru pārvadātājs bija Atbildētājs 2, jo tam ar Ventspils Tirdzniecības ostu ir ilggadēja sadarbība (lietas IV sējuma 162. – 166.lapa). Tiesas ieskatā, Atbildētāja 2 pārvadājumu apjoma pieaugumam 2016. gada nogalē ir pamatoti argumenti.

 Par dzelzceļa kravu apgrozījuma svārstībām 2016., 2017.gadā publikācijā viedokli paudis AS “Latvijas dzelzceļš” pārstāvis, prognozējot, ka 2017. gadā kopumā būs vairāk pārvadāto kravu nekā 2016. gadā, jo 2016. gada nogalē sākusies pozitīva tendence – bijis vērojams liels ogļu kravu pieplūdums virzienā uz Latvijas ostām, pat radot vilcienu sastrēgumus (lietas lietas II sējuma 82. – 83.lapa).

No Prasītāja norādītā par kravu pārvadājumu apjomu izmaiņām 2016. un 2017.gadā izriet, ka Prasītājs izmantojis datus no Automatizētās pārvadājumu ienākumu kontroles sistēmas (APIKS), kas ir paša Prasītāja uzturēta informācijas sistēma. Prasītājs izteicis pieņēmumu, ka Prasītāja tranzīta kravu pārvadājumu apjoms pēc 2016. gada 30. septembra būtiski samazinājies, savukārt Atbildētāja 2 tranzīta kravu pārvadājumu apjoms pēc 2016. gada 30. septembra būtiski pieaudzis (04.07.2017. prasības pieteikuma grozījumu 8. -9.lapas puse).

Atbildētāji pretprasībā arī ir norādījuši informāciju par Prasītāja, Atbildētāja 2 un BTS pārvadāto kravu apjomiem, taču informāciju ieguvuši no publiski pieejamiem Valsts Dzelzceļa administrācijas datiem, atbilstoši kuriem 2016. gadā Prasītājs pārvadājis 74,6% kravas no kopīgā kravu apjoma, Atbildētājs 2 pārvadājis 11,5% kravas un BTS pārvadājis 13,9% kravas. 2016. gadā salīdzinājumā ar 2015. gadu tieši Atbildētājam 2 bijis vislielākais kravu apjoma kritums (pretprasības jaunā redakcijā 4. – 5.lapas puse).

No Prasītāja veiktajiem dzelzceļa kravu pārvadājumu apjomu aprēķiniem, salīdzinājumā ar pretprasībā norādītajiem aprēķiniem, kas norāda uz Prasītāja pārvadāto kravu apjoma procentuālu būtisku pārsvaru pār pārējiem diviem dzelzceļa kravu pārvadātājiem (BE un BTS), tiesa nevar konstatēt, ka Prasītājam samazinājies kravu pārvadājumu apjoms pēc 2016. gada 30. septembra.

Tiesa atzīst, ka pārvadājuma apjomu pieaugums vai kritums ir saistīts ar tirgus situāciju dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu nozarē kopumā un nevar būt atkarīgs no Atbildētāja 1 kā fiziskas personas ietekmes, jo pārvadājumu kravu apjomu nerada pārvadātāji, bet gan kravu nosūtītāji un saņēmēji.

Lai gan Prasītājs norādījis, ka tā kravu pārvadājuma apjoms samazinājies tieši Atbildētāja 1 darbību dēļ, tas nemaz nav norādījis, ka kāds no tā klientiem būtu pārgājis pie Atbildētāja 2, kas varētu kalpot par norādi iespējamai Prasītāja informācijas par pārvadāšanas maksu, kas ir Prasītāja komercnoslēpums, iegūšanai un izmantošanai no Atbildētāja 2 puses.

[6.4.3] Tiesas ieskatā nav apstiprinājies Prasītāja paskaidrojumos norādītais, ka Atbildētātājs 2 ieguvis un izmantojis no Atbildētāja 1 informāciju par kravu pārvadījumu tarifu 2016. gadā transporta koridorā no Krievijas un Kaļiņgradas apgabalu caur Latviju, jo dzelzceļa kravu pārvadājumu veikšanas tiesības pierobežas zonās uz prasības tiesā celšanas brīdi un arī lietas izlemšanas brīdī ir tikai Prasītājam un lietā nav nekādu norāžu uz to, ka Atbildētājs 2 arī būtu sācis sniegt un sniegtu kādus pakalpojumus dzelzceļa kravu pārvadājumiem Kaļiņingradas virzienā (lietas IV sējuma 41. – 48.lapa).

[6.4.4] Tiesa uzskata, ka izskatot lietu pēc būtības nav apstiprinājies Prasītāja apgalvojums, ka Atbildētājs 1 būtu veicis kādas darbības lai pārvilinātu pie Atbildētāja 2 Prasītāja darbiniekus, un ka Atbildētājs 2 būtu ieguvis un izmantotu kādu Prasītājam piederošu komercnoslēpumu, kas skartu darbinieku atalgojumu, sociālās garantijas, prēmēšanas sistēmu un tamlīdzīgi.

Fakts, ka Atbildētājs 2 apbalvo savus uzņēmuma labākos darbiniekus (mašīnistus), un Prasītājs ir darījis tāpat, neliecina, ka Atbildētājs 2 savā darbībā izmantotu kādu Prasītājam piederošu komercnoslēpumu, jo darbinieku prēmēšana un apbalvošana uzņēmumā ir normāla komercdarbības prakse un noteikti nav komercnoslēpums.  (lietas III sējuma 250.lapa).

No tiesas sēdē uzklausīto liecinieku liecībām kopumā var secināt, ka liecinieki par darbu pie Atbildētāja 2 interesējušies paši.

Tiesa uzskata, ka vērtējot darbinieku jautājumu dzelzceļa nozarē, ir jāņem vērā, ka dzelzceļa jomas darbiniekus Latvijā sagatavo dažas izglītības iestādes, potenciālās darba vietas tieši dzelzceļa jomas speciālistiem dzelzceļa nozarē piedāvā maz uzņēmumi, un tādēļ darbinieki bieži ir savstarpēji pazīstami.

Lai arī Atbildētāji pievienojuši lietas materiāliem virkni darba sludinājumu (lietas II sējuma 151. – 163.lapa), no liecinieku liecībām izrietēja, ka par darba iespējām liecinieki uzzinājuši no paziņām. Liecinieks A.Novickis liecināja, ka viņam pieder savs uzņēmums un viņš bijis gatavs pavisam aiziet no darba dzelzceļā. No sava paziņas A.Ļitvinoviča uzzinājis par darba iespējam pie Atbildētāja 2 Daugavpilī, iespēja strādāt par Daugavpils lokomotīvju daļas dežurantu liecinieku pilnībā apmierinājusi, jo darba grafiks nodrošinājis pietiekami brīvu laiku savām personiskajām vajadzībām. Liecinieks S.Patrejevs pārgājis darbā pie Atbildētāja 2, jo bija iespēja ieņemt augstāku amatu, proti, mašīnists. Liecinieks D.Jepifanovs liecināja, ka strādājot pie Prasītāja lieciniekam bijušas nodrošinātas maz darba stundas, un tāpēc bijusi maza alga. Viņš izlēmis pāriet darbā pie Atbildētāja 2, jo tur bijusi iespēja strādāt un nopelnīt vairāk. Liecinieks J.Dmitrijevs liecināja, ka pie Prasītāja strādājis par pārmijnieku. Prasītājs solījis, ka pēc nostrādāta gada varēs dabūt mašīnista palīga darbu, bet nekādu jaunu darbu lieciniekam nav piedāvājis, un tādēļ liecinieks meklējis darbu pie Atbildētāja 2.

 No liecinieku liecībām nevar secināt, ka Atbildētājs 1 ir iesaistījies un mudinājis lieciniekus uz darba maiņu pie Atbildētāja 2. No liecinieku liecībām un pārējiem lietas materiāliem nevar secināt, ka Atbildētājs 2 ir uzrunājis Prasītāja darbiniekus, piedāvājot tiem pāriet darbā pie Atbildētāja 2 uz labākiem noteikumiem.

No Atbildētāja 2 izziņas izriet, ka darbinieku maiņa notikusi arī darbiniekiem no Atbildētāja 2 pārejot pie Prasītāja (lietas III sējuma 25.lapa).

[6.4.5] Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs 2, esot informēts par Prasītāja attīstības stratēģiju, arī izlēmis atvērt lokomotīvju apkopes centru Daugavpilī. Prasītājs norādījis, ka 2017. gada sākumā pēkšņi klajā nākusi informācija, ka Atbildētājs 2 uzsāk Daugavpils dīzeļlokomotīvju ekspluatācijas daļas darbību, lai gan Atbildētājam 2 Daugavpilī nekad iepriekš nav bijušas struktūrvienības. Savukārt Prasītājam Daugavpils ir lielākais kravu operāciju centrs. Prasītājs uzskata, ka Atbildētāja 2 dīzeļlokomotīvju ekspluatācijas daļas darbības uzsākšana Daugavpilī ir tieši saistīta ar Atbildētājam 1 zināmo informāciju par Prasītāju.

No lietas materiālos iesniegtā Atbildētāja 2 2015. gada 9. februāra rīkojuma Nr.1-2-11 izriet, ka Atbildētājam 2 jau ilgi pirms Atbildētāja 1 pieņemšanas darbā bijusi iecere izveidot lokomotīvju brigādes Daugavpilī un Rēzeknē. Izveidota komisija ieceres izvērtēšanai (lietas II sējuma 65.lapa). Tāpat ar lietas materiālos iesniegtajiem dokumentiem apstiprinās, ka Atbildētājam 2 pirms Atbildētāja 1 pieņemšanas darbā ir bijušas uzņēmuma attīstības un pakalpojumu sniegšanas pilnveidošanas plāni, piemēram, uzsākt kravu pārvadājumu pakalpojumus maršrutā Daugavpils/Rēzekne/Jelgava līdz stacijai Mangaļi, kā sakarā Atbildētājs 2 lūdzis Prasītāju izskatīt iespēju nodrošināt Atbildētājam 2 iesniegumā minētos pakalpojumus, attiecīgi papildinot 2009. gada 16. jūnija līgumu (lietas II sējuma 66.lapa). Atbildētājs 2 2016. gada 14. jūnijā vērsies pie Valsts dzelzceļa tehniskās inspekcijas, iesniedzot pieteikumu jauna drošības sertifikāta B daļas saņemšanai un norādot paredzamos dzelzceļa infrastruktūras iecirkņus (lietas II sējuma 69. – 76.lapa). Tiesas ieskatā nav pamata secināt, ka tieši ar Atbildētāja 1 pāriešanu darbā pie Atbildētāja 2 2016. gada 30. septembrī, 2017. gada sākumā Atbildētājs 2 uzsāka Daugavpils dīzeļlokomotīvju ekspluatācijas daļas darbību. Prasītāja lietā iesniegtā 2017. gada 9. februāra Atbildētāja 2 vēstule ir tikai informatīvs paziņojums par darbības uzsākšanu (lietas I sējuma 222.lapa).

Tiesa neatzīst par pamatotu Prasītāja prezumpciju, ka Atbildētājs 2 Prasītāja komercnoslēpumu saturošu informāciju prettiesiski ieguva ar to vien, ka Atbildētājs 1 pārkāpjot Vienošanās pielīgto konkurences ierobežojumu pārgāja darbā pie Atbildētāja 2, jo šāda prezumpcija ar likumu nav noteikta.

Ievērojot norādīto, tiesa nekonstatē Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzulas un trešās daļas 4.punkta pārkāpumu Atbildētāja 2 darbībās.

[7] Prasītājs pieteicis prasījumu piedzīt no Atbildētāja 2 zaudējumus negodīgas konkurences aizlieguma sakarā 500 000 EUR apmērā.

Prasības pieteikuma 04.07.2017. grozījumos Prasītājs norādījis, ka zaudējumu apmēru lūdz noteikt pēc tiesas ieskata, taču vismaz 500 000 EUR.

Prasītājs norādījis, ka vērtējot zaudējumu apmēru, to var noteikt kā Prasītājam atrauto peļņu, vai vērtēt kā prasījumā par netaisnu iedzīvošanos, vai ņemt par pamatu atbildētāja ienākumus, kas saistīti ar attiecīgā intelektuālā īpašuma objekta izmantošanu. Prasītājs norādījis, ka Konkurences likuma 21.pants paredz iespēju noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc tiesas ieskata. Zaudējumu atlīdzībai jāsasniedz mērķi, kas norādīts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/204/ES (2014. gada 26. novembris) par atseviškiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem 3.pantā, proti, zaudējumu atlīdzībai jānodrošina pilnīgs atlīdzinājums, ka personai, kurai nodarīts kaitējums, tiek nodrošināts tāds stāvoklis, kādā tā būtu bijusi, ja konkurences tiesību aktu pārkāpums nebūtu noticis. Tādēļ tas ietver tiesības uz atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem un negūto peļņu, kā arī procentu maksājumus.

Prasītājs norādījis, ka situācijā, kad kopējais tranzīta kravu pārvadājumu apjoms pa dzelzceļu Latvijā nav būtiski mainījies, Atbildētājs 2 ir palielinājis īpatsvaru šajā tirgū, pamatā pārņemot daļu no Prasītāja pārvadājumiem, ko apliecinot prasības pieteikumā minēto SIA “Skonto Metāls” kravu pārvadājuma pārņemšana. SIA “Skonto Metāls” kravu apmērs, kuru pārvadājumus no Prasītāja pārņēma Atbildētājs 2 bija 71 788,7 tonnas (pārvadāšanas maksa 6,51 EUR par tonnu), un Prasītājs no šiem pārvadājumiem neguva ienākumus 467 344,00 EUR, kurus guva Atbildētājs 2. Zaudējumu apmēra noteikšana 500 000,00 EUR atbilstu ne vien Prasītāja tirgus īpatsvara kritumam, bet arī būtu pietuvināta eventuāli konstatējamiem ienākumiem, ar kuru gūšanu saistītus kravu pārvadājumus Atbildētājs 2 ir pārņēmis no Prasītāja.

Tiesa konstatē, ka prasības pieteikumā norādītajai SIA “Skonto metāls” divu kravu pāradresācijai no Rīgas uz Ventspils ostu, mainoties arī pārvadātājam no Prasītāja uz Atbildētāju 2, ir gadījuma rakturs. Lietā nav ziņu, ka SIA “Skonto metāls” būtu kļuvis par Atbildētāja 2 klientu.

Konkurences likuma 21.panta pirmajā daļā noteikts, ka persona, kura cietusi zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt un saņemt no pārkāpēja zaudējumus atlīdzību, tai skaitā atrauto peļņu, [..]. Tas nozīmē, ka zaudējumu esamība netiek prezumēta, Prasītājam zaudējumu esamība ir jāpierāda, un ja zaudējumu apmēru praktiski nav iespējams noteikt vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt, tad to nosaka tiesa.

Arī no Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/204/ES (2014. gada 26. novembris) par atseviškiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem 17.panta otrās daļas izriet, ka tikai karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos, tiek pieņemts, ka ir radies kaitējums. Un pārkāpējam ir tiesības šo prezumpciju atspēkot.

Prasītājs norādījis, ka Atbildētājs 2 ir pārņēmis SIA “Skonto metals” kravu pārvadājumus.

Tiesas sēdē tika noskaidrots, ka SIA “Skonto metāls” joprojām ir Prasītāja klients.

Prasītājs aprēķinājis, ka 2016. gada oktobrī un novembrī tikušas pāradresētas SIA “Skonto metals” kravas uz AS “Ventspils tirdzniecības osta” (1032 vagoni un svars 71 788,40 tonnas) un kā pārvadātājs Prasītāja vietā norādīts Atbildētājs 2 (lietas I sējuma 53.lapa). Minētā apliecināšanai Prasītājs iesniedzis divas pavadzīmes.

Pavadzīmē Nr.22300816, pārvadājums sākts 25.10.2016. – pabeigts 03.11.2016. (lietas I sējuma 54. – 58.lapa) redzams kravas nosūtītājs un saņēmējs SIA “Skonto metals”, kravas saņemšanas vieta Rīga. Pavadzīmē veiktas izmaiņas, norādot jaunu kravas saņēmēju AS “Ventspils tirdzniecības osta”, kravas saņemšanas vietu – Ventspils. Pavadzīmē izdarītas arī izmaiņas attiecībā uz pārvadātāju, norādot, ka posmā Daugavpils – Ventspils kravu pārvadās Atbildētājs 2. Kravas svars 1026300 kg 15 vagonos (lietas I sējuma 58.lapa). 1026300 kg ir 1026 tonnas.

Pavadzīmē Nr.22300868, pārvadājums sākts 25.10.2016. – pabeigts 03.11.2016.  (lietas I sējuma 59. – 63.lapa) redzams kravas nosūtītājs un saņēmējs SIA “Skonto metals”, kravas saņemšanas vieta Rīga. Pavadzīmē veiktas izmaiņas, norādot jaunu kravas saņēmēju AS “Ventspils tirdzniecības osta”, kravas saņemšanas vietu – Ventspils. Pavadzīmē izdarītas arī izmaiņas attiecībā uz pārvadātāju, norādot, ka posmā Daugavpils – Ventspils kravu pārvadās Atbildētājs 2. Kravas svars 270800 kg 4 vagonos (lietas I sējuma 63.lapa). 270800 kg ir 270 tonnas

Tiesai ir pamats apšaubīt Prasītāja iesniegtajā izziņā norādīto pāradresēto kravu apjomu, jo norādītais vagonu skaits (1032) nesakrīt ar pavadzīmēs norādīto vagonu skaitu (19), kā arī izziņā norādīts svars tonnās, taču pavadzīmēs norādīts svars kilogramos. Matemātiski pārrēķinot kravu kopējais svars iegūstams 1053 tonnas, kas ja reizina ar prasības pieteikumā norādīto maksu par tonnas pārvadājumu 6,51 EUR, ir 6 855,03 EUR. Cits zaudējumu summas aprēķins lietas materiālos neatrodas.

Pavadzīmēs Nr.21928104 un Nr.21949427 (lietas I sējuma 64. – 75.lapa) norādīts, ka pārvadājumi uzsākti un pabeigti 2016. gada augustā, līdz ar ko tām nav pierādījuma nozīmes šajā civillietā. Prasītāja pārstāvis arī apliecināja, ka minētās pavadzīmes neveido zaudējumu summu. Līdz ar ko jāsecina, ka zaudējumu aprēķina pamatā ir izmaiņas par pārvadātāju divās pavadzīmēs.

Dzelzceļa pārvadājumu likuma 38.panta pirmajā daļā noteikts, ka kravas nosūtītājs vai kravas saņēmējs pārvadātāja noteiktajā kārtībā ir tiesīgs izdarīt kravas pārvadājuma līgumā šajā pantā minētos grozījumus, tajā skaitā, mainīt galastaciju un mainīt kravas saņēmēju. Minētā likuma 23.pants nosaka, ka saskaņā ar kravas pārvadājuma līgumu pārvadātājs apņemas kravas nosūtītāja nodoto kravu aizvest par maksu (saskaņā ar dzelzceļa pārvadājumu tarifu) no nosūtīšanas stacijas līdz galastacijai un nodot to kravas saņēmējam.

Tiesiskais regulējums neparedz pārvadātājam veikt izmaiņas pārvadājuma dokumentos, līdz ar ko ir pamats secināt, ka izmaiņas attiecībā uz pārvadātāju var veikt kravas nosūtītājs vai saņēmējs.

Prasītāja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka kravas pārvadātāja nomaiņa no Prasītāja uz Atbildētāju 2 ir sakritība ar Atbildētāja 1 darba uzsākšanu pie Atbildētāja 2.

  Tiesa uzskata, ka lietā nav pamata secināt, ka Atbildētājs 2 ir ietekmējis izmaiņas kravu pārvadājuma dokumentos un panācis kravas pārvadātāja nomaiņu no Prasītāja uz Atbildētāju 2. Līdz ar ko pats zaudējumu nodarīšanas fakts nav guvis apliecinājumu. Ņemot vērā, ka pārvadājuma dokumentos tika mainīta gan kravas saņemšanas vieta (no Rīgas uz Ventspili), gan kravas saņēmējs (no SIA “Skonto Metāls” uz AS “Ventspils tirdzniecības osta”) ir ticami, ka saņēmējs AS “Ventspils tirdzniecības osta” mainīja pārvadātāju uz Atbildētāju 2, jo tai ir sadarbības līgums (no 2014. gada 29. decembra) ar Atbildētāju 2.

Zaudējumu atlīdzības pienākums rodas sakarā ar neatļautu darbību un tās pamati ir: 1) nodarītāja prettiesiska rīcība, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars.

Tiesa uzskata, ka lietā nav apstiprinājušies priekšnoteikumi zaudējumu atlīdzināšanas prasības 500 000 EUR apmērā apmierināšanai. Tiesa nav konstatējusi Atbildētāja 2 prettiesisku rīcību, kā arī nav konstatējusi zaudējumu esamību un cēloņsakarību. Līdz ar ko prasība pret Atbildētāju 2 par zaudējumu piedziņu nav pamatota un ir noraidāma.

[8] Prasītājs pieteicis tiesai lūgumu piedzīt no Atbildētājiem visus tiesāšanās izdevumus, kas sastāv no valsts nodevas un izdevumiem par zvērinātu advokātu palīdzību.

Prasītāja pārstāvis tiesas sēdē percizēja, ka tiesāšanās izdevuus lūdz piedzīt no Atbildētājiem līdzīgās daļās.

Atbilstoši prasības pieteikuma 12.10.2018. precizējumiem, Prasītājs samaksājis valsts nodevu 13 601,85 EUR apmērā (lietas I sējuma 17., 18., 230., III sējuma 209.lapa). Lietas I sējuma 18.lapā atrodas maksājumu uzdevums par valsts nodevas par prasības nodrošināšanu lietā apmaksu 2963,69 EUR apmērā. Prasītāja pieteikums par prasības nodrošināšanu tika noraidīts, 27.02.2017. Rīgas apgabaltiesas Civillietu kolēģijai pieņemot lēmumu ar kuru tika atstāts negrozīts Ogres rajona tiesas tiesneša lēmums, līdz ar ko norādītā valsts nodeva nav piedzenama no Atbildētājiem, un Prasītāja samaksātā valsts nodeva, par kuras piedziņu no Atbildētājiem ir pamats lemt, ir 10 638,16 EUR.

Civilprocesa likuma 41.panta pirmajā daļā noteikts, ka pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto  prasījumu apmēram, bet atbildētājam — proporcionāli tai prasījumu daļai, kurā prasība noraidīta.

Tiesa prasību atzinusi par apmierināmu daļēji, proti, 66 063,76 EUR apmērā apmierinot prasību daļā pret Atbildētāju 1. Prasījumi, kas izvirzīti pret Atbildētāju 2 noraidīti.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta “d” apakšpunktu un 41.panta pirmo daļu no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam piedzenama valsts nodeva 1 801,71 EUR apmērā.

Prasītājs samaksājis kancelejas nodevu 30,62 EUR apmērā, par liecinieku uzklausīšanu tiesas sēdē (lietas II sējuma 13., III sējuma 210.lapa). Minētā kancelejas nodeva ir piedzenama no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam, jo liecinieki tika uzklausīti un prasība daļā pret Atbildētāju 1 daļēji apmierināta.

[8.1] Prasītājs lūdzis tam atlīdzināt izdevumus par advokāta pakalpojumiem.

Prasītājs iesniedzis šādus izdevumu par saņemtajiem advokāta pakalpojumiem lietā apliecinājumus. Lietas II sējuma 20. – 24.lapā atrodas zvērinātas advokātes G.Radilovecas rēķini un to apmaksu apliecinoši dokumenti, kas apliecina Prasītāja izdevumus par saņemto juridisko palīdzību 23 576,85 EUR apmērā (5608,35+17968,50). Tiesa konstatē, ka lietas materiālos neatrodas zvērinātas advokātes G.Radilovecas izrakstīts orderis, savukārt lietas I sējuma 204.lapā iesniegtais apliecinājums neaizstāj orderi.

Lietas II sējuma 25.- 33.lapā atrodas zvērinātu advokātu biroja  Skopiņa un Azanda izrakstīti rēķinu un to apmaksu veikšanu apliecinoši maksājumu uzdevumi par kopējo summu 1 853,84 EUR (377,52, 839,26, 637,06). Pilnvara un orderis izrakstīts zvērinātai advokātei I.Azandai atrodas lietas I sējums 80., 81.lapā.

Lietas I sējuma 229., 231., III sējuma 73., 201.lapā atrodas zvērinātam advokātam L.Rasnačam izrakstīts orderis un pilnvara. Lietā iesniegti rēķini par juridiskās palīdzības sniegšanu un to apmaksu apliecinoši maksājumu uzdevumi (lietas II sējuma 205. – 209.lapa, IV sējuma 49. – 54.lapa) par summu 47 888,53 EUR (17 469,38 +11 888 +4537,50 +3902,25 +1179,75 +8820,90 +90,75)

Civilprocesa likuma 5.panta sestajā daļā noteikts, ka piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Tiesa uzskata, ka Prasītāja norādītie izdevumi par juridiskās palīdzības, ko sniegusi zvērināta advokāta G.Radiloveca, saņemšanu 23 576,85 EUR apmērā nav atlīdzināmi.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 16. novembra spriedumā lietā Nr. SKC381/2016 pausta atziņa, ka, likumdevējs, formulējot Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1.punktu (“izdevumi par advokāta palīdzību”) un 44. panta pirmās daļas 1. punktu (“ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi [..] advokāta palīdzības samaksai [..]”), skaidri noteicis iespēju atgūt izdevumus par juridisko palīdzību tiesvedībā iesaistītajai pusei, kas izmanto advokāta pakalpojumus, proti, atlīdzināmi izdevumi tikai par advokāta palīdzību. Turklāt ar šajās normās lietoto jēdzienu “advokāts” saprotamas tikai Advokatūras likuma 4. panta pirmajā daļā minētās personas, proti: 1) zvērināti advokāti; 2) zvērinātu advokātu palīgi; 3) Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri ieguvuši advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) trešo valstu advokāti, kas Latvijā praktizē atbilstoši noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību (sk. Augstākās tiesas Senāta 2011. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. SKC 377; Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 “Par Civilprocesa likuma 33. panta trešās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam” 16.1. punkts; Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 166. lpp.). Tas nozīmē, ka lietā ir jābūt dokumentam, kas apliecina, ka attiecīgā persona, kura ir veikusi pārstāvību vai sniegusi juridisko palīdzību, ir advokāts (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-187 13. punktu, 2016. gada 17. augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKC-1727 5. punktu).

Advokatūras likuma 48.¹ pants noteic, ka zvērināta advokāta pilnvarojumu un tā apjomu, kā arī tiesības izpildīt šā likuma 48. pantā noteiktos uzdevumus apliecina orderis, kura paraugu apstiprina Latvijas Zvērinātu advokātu padome. Ordera jēdziens ir minēts arī Civilprocesa likuma 85. panta trešajā daļā, Administratīvā procesa likuma 38. panta sestajā daļā, Satversmes tiesas likuma 23. panta ceturtajā daļā un Kriminālprocesa likuma 79. panta piektajā daļā. Kā izriet no minētajām tiesību normām, advokāta pilnvarojumu juridiskās palīdzības sniegšanai apliecina orderis. Savukārt ordera paraugs apstiprināts ar Advokātu padomes 1998. gada 28. novembra lēmumu Nr. 468, bet tā aizpildīšanas jautājumi sākotnēji tika regulēti ar Advokātu padomes 2003. gada 25. februāra lēmumu Nr. 33 apstiprinātajos “Pagaidu noteikumos par advokātu pieņemto uzdevumu un veiktā darba uzskaites dokumenta „vienošanās” izpildīšanas kārtību”, pašlaik ar Advokātu padomes 2010. gada 20. decembra lēmumu Nr. 278 apstiprinātajā “Atzinumā par advokāta ordera saturu”. (Ar 2018. gada 20. novembra Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lēmumu Nr.183 apstiprināts jauns ordera paraugs.) Tādējādi orderis ir dokuments, kas apliecina faktu, ka advokāts sniedz juridisko palīdzību.

Advokāts kā profesionāls un augsti kvalificēts jurists sniedz juridisko palīdzību saskaņā ar Advokatūras likuma 3. pantu, kas uzskaita zvērināta advokāta juridiskās palīdzības veidus: 1) aizstāvēt un pārstāvēt tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses; 2) sniegt juridiskās konsultācijas; 3) gatavot juridiskus dokumentus; 4) veikt citas juridiskas darbības.

No minētās normas izriet, ka zvērināta advokāta sniegtās juridiskās palīdzības jēdziens ietver daudz plašākus uzdevumus, nekā tie noteikti Advokatūras likuma 48. pantā, kas paredz obligātu nepieciešamību uzrādīt vai iesniegt orderi pārstāvībai tiesā, iestādēs, dokumentu pieprasīšanai no iestādēm, organizācijām un visos citos uzskaitītajos gadījumos. Tas nozīmē, ka zvērināta advokāta sagatavotie procesuālie dokumenti iesniegšanai tiesā (piemēram, prasības pieteikums, paskaidrojumi, iesniegumi u.c., ko paraksta pati persona, t.i., prasītājs vai atbildētājs) atzīstami par vienu no juridiskās palīdzības veidiem Advokatūras likuma 3. panta izpratnē.

Tā kā Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkts paredz atlīdzināt vienīgi izdevumus advokāta palīdzības samaksai, Civillietu departaments pievienojies Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 28. augusta spriedumā lietā Nr. SKC-187 13. punktā izteiktajai atziņai, ka viens no priekšnoteikumiem šādu izdevumu atlīdzināšanai ir orderis. Pirmkārt, minētais dokuments apliecina, ka persona, kas sniegusi juridisko palīdzību, ir advokāts. Otrkārt, tajā tiek uzrādīta konkrēta uzdevuma izpilde - sniegtās juridiskās palīdzības veids, par kuru pusei radušies izdevumi.

Tādējādi, lai puse varētu atgūt izdevumus par advokāta palīdzību, jāiesniedz orderis. Konkrētajā gadījumā lietā šāds dokuments neatrodas, līdz ar ko Prasītāja lūgums par ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu 23 576,00 EUR apmērā par zvērināta advokāta G.Radilovecas juridisko palīdzību ir noraidāms.

Tiesai ir pamats lemt par pārējo Prasītājam radušos ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu 49 742,37 EUR apmērā.

Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta “c” apakšpunktā noteikts, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos apmēros: izdevumi advokāta palīdzības samaksai - atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa pārsniedz 57 001 euro, — to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 5 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas.

Tiesa prasību atzinusi par daļēji apmierināmu attiecībā pret Atbildētāju 1 66 063,76 EUR apmērā, no kā 5% ir 3 303,19 EUR.

Civilprocesa likuma 44.panta ceturtajā daļā noteikts, ja prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no šā panta pirmajā daļā noteiktā maksimālā atlīdzības apmēra.

Ievērojot Civilprocesa likumā norādītos aprobežojumus ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanai, no Atbildētāja 1 par labu Prasītājam piedzenami ar lietas vešanu saistītie izdevumi 1 651,59 EUR apmērā (3303,19/2).

Pretprasība noraidīta, līdz ar ko tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi Atbildētājiem nav atlīdzināmi.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 195.pantam taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda [..] prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā.

Augstākās tiesas Senāts vairākkārt ir atzinis, ka likumisko procentu maksāšanas pienākums līdz nolēmuma izpildei nav atkarīgs no šāda lūguma ietveršanas prasības pieteikumā (sk. Senāta 2007.gada 14.februāra spriedums lietā Nr.SKC-75/2007 un 2009.gada 25.novembra lēmums lietā Nr.SPC-111/2009).

 Ievērojot norādīto Prasītājam SIA “LDZ Cargo” atzīstamas tiesības saņemt no Atbildētāja Māra Bremzes likumiskos procentus pēc likmes 6% gadā no neatmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu summas 57 256,00 EUR apmērā līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai).

Lietā radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 31.45 EUR apmērā par tiesas pavēstu un tiesas dokumentu nosūtīšanu pusēm (I sējums, lietas 2.lapa). Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu, 42.panta pirmo daļu norādītie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi ir piedzenami no Atbildētāja 1 par labu Tiesu administrācijai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.¹ pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, par mantas atdošanu natūrā, par personu un mantas izlikšanu no telpām un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka termiņu sprieduma labprātīgai izpildei.

Civilprocesa likuma 199.panta pirmajā daļā noteikts, ka spriedumu pasludina tiesas sēdē pēc tā parakstīšanas, nolasot tā ievaddaļu un rezolutīvo daļu, bet šā likuma 187. panta otrajā daļā minētajā gadījumā tiesa nosaka datumu tuvāko 30 dienu laikā, kad spriedums būs sastādīts un pieejams tiesas kancelejā. Datums, kad spriedums ir pieejams tiesas kancelejā, uzskatāms par sprieduma pasludināšanas datumu.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 10., 97., 190., 193., 195., 199.pantu, tiesa

nosprieda

SIA “LDZ Cargo” prasību pret Māri Bremzi un AS “Baltijas Ekspresis” apmierināt daļēji. Māra Bremzes un AS “Baltijas ekspresis” pretprasību tās pieņemtajā daļā pret SIA “LDZ Cargo” noraidīt.

Piedzīt no Māra Bremzes, personas kods 160968-…, par labu SIA “LDZ Cargo”, reģistrācijas Nr.40003788421, izmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu par laika periodu no 01.10.2016. – 10.06.2018. 57 256,00 EUR (piecdesmit septiņi tūkstoši divi simti piecdesmit seši euro) apmērā.

Piedzīt no Māra Bremzes, personas kods 160968-…, par labu SIA “LDZ Cargo”, reģistrācijas Nr.40003788421, likumiskos nokavējuma procentus par laiku no 01.10.2016. – 24.04.2019. 8 807,76 EUR  (astoņi tūkstoši astiņi simti septiņi eiro un 76 centi) apmērā.

Piedzīt no Māra Bremzes, personas kods 160968-…, par labu SIA “LDZ Cargo”, reģistrācijas Nr.40003788421, valsts nodevu 1 801,71 EUR (viens tūkstotis astoņi simti viens eiro un 71 cents) apmērā, kancelejas nodevu 30,62 EUR (trīsdesmit euro un 62 centi) apmērā un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 1 651,59 EUR (viens tūkstotis seši simti piecdesmit viens euro un 59 centi) apmērā.

Naudas samaksa veicama SIA “LDZ Cargo”, reģistrācijas Nr.40003788421, kontā Nr.LV49NDEA0000082999854, Nordea bank AB Latvijas filiāle, NDEALV2X.

Noteikt SIA “LDZ Cargo” tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no Māra Bremzes likumiskos procentus 6% gadā no neatmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļu summas 57 256,00 EUR apmērā. 

Noraidīt prasību daļā par izmaksātās atlīdzības par konkurences ierobežojuma ievērošanu daļas piedziņu no Māra Bremzes par laika periodu no 01.10.2016. – 10.06.2018. 25 826,00 EUR apmērā.

Noraidīt prasību daļā par vienošanās iepriekš novērtētu zaudējumu piedziņu no Māra Bremzes 81 720,00 EUR apmērā.

Noraidīt prasību daļā par nodokļu veidā nomaksātu zaudējumu 10 385,06 EUR apmērā piedziņu no Māra Bremzes.

Noraidīt prasību daļā par likumisko nokavējuma procentu par laiku no 01.10.2016. – 24.04.2019. piedziņu no Māra Bremzes 5 288,31 EUR apmērā.

Noraidīt prasību daļā pret AS “Baltijas Ekspresis”, reģistrācijas Nr.412103009997, par  Konkurences likuma 18.panta otrās daļas ģenerālklauzulas un trešās daļas 4.punkta pārkāpuma konstatēšanu  AS “Baltijas Ekspresis”, reģistrācijas Nr.412103009997, darbībās.

Noraidīt prasību daļā pret AS “Baltijas Ekspresis”, reģistrācijas Nr.412103009997, par negodīgas konkurences aizlieguma sakarā zaudējumu 500 000 EUR apmērā piedziņu.

Piedzīt no Māra Bremzes, personas kods 160968-…, par labu Tiesu administrācijai ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 31,45 EUR (trīsdesmit viens eiro un 45 centi) apmērā. Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi samaksājami, norādot šādus rekvizītus: Saņēmēja iestāde: Tiesu administrācija, reģistrācijas Nr.90001672316; konta Nr.LV51TREL2190458019000; BIC kods: TRELLV22; iemaksas mērķis: 21499 – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, lieta Nr.C24160116 (C-0617/19).

Pēc Tiesu administrācijas ienākumos maksājamo ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksas veikšanas samaksu apliecinošs dokuments sprieduma labprātīgas izpildes termiņā jāiesniedz Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā 1.stāvā, 105.kabinetā vai nosūtāms pa pastu.

Noteikt Mārim Bremzem termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā 20 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas (2019. gada 10. jūnija), apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Spriedums pieejams tiesas kancelejā 2019. gada 10. jūnijā.

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesnese A. Zemmere

Novērtē šo rakstu: