Iesaki rakstu: 
Pirms nepilna mēneša (17. augstā) pagāja divi gadi, kopš Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģija pieņēma lēmumu, ka tā dēvētajā Lemberga lietā arestētā manta tās iepriekšējam glabātajam – bijušajam Šveices advokātam Rudolfam Meroni - ir jānodod Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma valsts aģentūrai (NVA).
Nav nekādu pazīmju, ka Rudolfs Meroni divu gadu laikā būtu šo mantu kādai Latvijas valsts struktūrai nodevis – tieši otrādi, viņš to turpina lietot, piemēram, akcionāru pilnsapulcēs apstiprinot uzņēmumu padomju sastāvus. Attiecīgi nav arī nekādu pazīmju, ka NVA kaut ko būtu pārņēmusi. Pietiek pagājušajā nedēļā šajā sakarā rakstiski uzdeva vairākus jautājumus NVA direktorei, tomēr atbildes pagaidām nav saņemtas.
Izskatās, ka ne tikai R. Meroni neko netaisās nodot, bet arī NVA vairs neko nemaz netaisās pārņemt. No sabiedrības interešu viedokļa sliktākais ir tas, ka neviens netaisās arī uzņemties atbildību par arestētās mantas “izčibēšanu”, jo neviens arī netaisās par to paprasīt atbildību no atbildīgajām personām – pirmkārt, jau Ģenerālprokuratūras prokuroriem, no kuriem prokuratūrā vairs strādā tikai Māris Urbāns un Juris Juriss.
Arī Aivis Zalužinskis joprojām ir prokurors un nu jau viens pats apelācijas instancē turpina uzturēt valsts apsūdzību t.s. Lemberga lietā (pirmajā instancē valsts apsūdzību uzturēja četri prokurori, bet vispār izmeklēšanu veikuši un lēmumus šajā lietā pieņēmuši vairāk nekā 10 prokurori). Tomēr A. Zalužinskis nav parakstījis dokumentus saistībā ar mantas arestu un R. Meroni nozīmēšanu par mantas glabātāju. Viņš, protams, nevar izvairīties no atbildības par šveicieša darbību mantas glabātāja statusā piesegšanu.
Vai “copy-paste” glābj no atbildības?
Domājams, ka vienīgie, kuri nejūtas pārāk priecīgi par radīto situāciju ar arestēto mantu, ir apelācijas instances tiesneši, kuriem tagad likums it kā uzliek par pienākumu, taisot apelācijas instances spriedumu, “izstrēbt” šo prokuroru ievārīto “putru”.
Tomēr viņu priekšgājēji - pirmās instances tiesas tiesneši - t.s. Lemberga lietā jau parādīja, kā var rīkoties, lai izvairītos no šā pienākuma: var jau vienkārši nokopēt (“copy-paste”) attiecīgo apsūdzības sadaļu un prokuroru sarakstītos papīrus par mantas arestu, neskatoties uz to, ka tie ir pretrunīgi, neloģiski un neatbilst lietā esošajiem pierādījumiem. “Mēs pilnībā piekrītam prokuroru viedoklim,” bija ļoti bieži dzirdēts teiciens pirmās instances tiesas procesā un tas nepārprotami redzams arī pirmās instances spriedumā, kas lielā daļā ir “copy -paste” apsūdzība.
Kāpēc šis jautājums ir sabiedriski aktuāls, neskatoties uz to, ka visas atbildīgās iestādes mēģina norobežoties no tā risināšanas?
Kad R. Meroni 2007. gada decembrī no prokuroriem saņēma glabāšanā šo mantu – uzrādītāja akcijas, patiesā labuma guvēja tiesības, reālas akcijas un kapitāla daļas, prasījuma tiesības, pienākumu atdot daudzmiljonu parādus u.tml. –, viņš medijiem publiski apgalvoja, ka šīs mantas vērtība ir aptuveni 300 miljonu, respektīvi, tās ir milzīgas vērtības, par kurām, uzliekot arestu, atbildību ir uzņēmusies Latvijas valsts.
Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka šeit ir redzams, kā var lietot arestēto mantu savās interesēs un pēc kāda laika to arī faktiski pievākt – vajag tikai visu tiesībsargājošo institūciju klusējošu atbalstu tam. Par to, ka arestētā manta ir pievākta, apelācijas instances tiesā, piemēram, liecināja advokāts Mārtiņš Kvēps: “Un tad Meroni vienkārši iztīrīja visu naudu, kas bija Ventspilī. Ļoti lielu summu.” Bet M. Kvēpa liecības jāvērtē ļoti nopietni, jo viņš savulaik bija ļoti tuvās attiecībās ar R. Meroni un kā tulks – speciālists arī piedalījās šeit minētās mantas arestēšanas procedūrā.
Kad pašreizējā valdošā kliķe vairs nebūs pie varas, par šo droši vien droši vien mācīs juridisko fakultāšu studentiem, jo publiskas informācijas ir pietiekoši daudz. Nezin, ko pasniedzēji teiks studentiem? “Šausmas, šausmas”, vai tomēr: “Mācieties, jaunieši, kā vajag!”
Dažu ģimeņu “tusiņš”
Pēdējā gada laikā R. Meroni ir turpinājis faktiski lietot arestēto mantu, balsojot akcionāru pilnsapulcēs.
Piemēram, AS “Ventbunkers” akciju kontrolpakete – 58% - uz pusēm pieder Nīderlandes Antiļu salās reģistrētās kompānijas “Tomika International N.V.” “meitas” kompānijām ar gandrīz identiskiem nosaukumiem – “Yelverton Investments B.V.” un “Yelverton Investment B.V.” Šīs “Tomika International N.V.” akcijas, kas ļauj kontrolēt AS “Ventbunkers”, ir arestētas un R. Meroni tās jau divus gadus atpakaļ bija jānodod NVA, kurai tad bija jālemj, kā balsot ar tām un kādus rīkojumus un pilnvarojumus dot.
Neskatoties uz to, šā gada 6. jūnijā ir mainīta AS “Ventbunkers” padome, ko var izdarīt tikai akcionāru pilnsapulce, respektīvi, tas nav iespējams, ja R. Meroni nelieto arestēto mantu. Datu bāze “Firmas.lv” liecina, ka šajā 6. jūnijā par AS “Ventbunkers” padomes locekļiem pārapstiprināti pats R. Meroni, viņa jaunā kundze ukrainiete Lidija Meroni (Lidiia Meroni), R. Meroni uzticamais ieročnesējs Gints Laiviņš – Laivenieks un Francis Harands (Franz Harrand), kas ir kungs par patiesā labuma guvēju deklarētajai R. Meroni grāmatvedei austrietei Urzulai Harandai.
Amatu padomē zaudējusi R. Meroni ilggadējā sekretāre Diāna Jukna. Tāpat šogad amatus AS “Ventbunkers” valdē zaudējuši D. Juknas draugi Jānis un Alvis Hāzes. Bet amatus AS “Ventbunkers” valdē ieguvuši Ventspils mūžīgais opozicionārs Ivars Landmanis un helikoptera pilots no Šveices Manfrēds Holenders. “Pietiek” savulaik jau aprakstīja R. Meroni vājību uz helikopteriem.
Cita starpā brāļi Jānis un Alvis Hāzes, kā arī Diāna Jukna šogad zaudējuši amatus arī AS “Kālija parks”, AS Baltijas ekspresis”, AS Baltic Coal Terminal” AS “Unifreight Logistics”, AS “Latvijas naftas tranzīts” u.c. –, kā nu kurš no viņiem, bet kopumā vairāk nekā 20 ar Ventspils tranzītbiznesu saistītos uzņēmumos.
Šā gada 16. jūnijā mainīta arī AS “Kālija parks” padome, par padomes locekli ieceļot ukraini Mihailo Hitričenko (Khytrychenko Mykhailo) – ar lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka viņš ir Meroni kundzes brālis.
Pavisam nesen – 30. augustā - mainīta padome un valde AS “Latvijas naftas tranzīts”. Šogad mainīta vadība daudzos R. Meroni kontrolētajos Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos, kas nozīmē, ka viņš jūtas pietiekoši komfortabli un apliecina iepriekšminēto pieņēmumu, ka nekādu “arestēto mantu” (nu jau varam likt pēdiņās) nevienam nodot netaisās.
Meroni bīstamās liecības
Pēc tam, kad 2020. gada 17. augustā R. Meroni tika atņemts mantas glabātāja statuss, R. Meroni sāka sniegt rakstiskas liecības par šo “arestēto mantu”.
Īpaši izteiksmīgas tās kļuva pēc tam, kad 2021. gada februārī Rīgas apgabaltiesa pieņēma blakus lēmumu, ka Valsts policijai ir jāizlemj jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu pret R. Meroni par tiesas lēmuma nepildīšanu (respektīvi - par “arestētās mantas” nenodošanu NVA).
“Izskatot Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 22. februāra blakus lēmumu”, Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes galvenā inspektore Veronika Čuprika 2021. gada 3. augustā (t.i., tikai pusgadu pēc Rīgas apgabaltiesas pieņemtā blakus lēmuma!!!) tiešām uzsāka kriminālprocesu un R. Meroni liecības kļuva vēl konkrētākas.
Tas nu tiešām ir kļuvis bīstami “arestētās mantas” “nobēdzināšanā” iesaistītām Latvijas amatpersonām. Jāatgādina, ka tieši no R. Meroni pirms vairākiem gadiem Londonas tiesā sniegtajām rakstiskajām īpaši konkrētajām liecībām (norādot precīzu vietu un laiku) izgaismojās Ģenerālprokuratūras prokurora Anda Mežsarga un SAB augstākā līmeņa amatpersonas Aigara Sparāna iesaiste biznesa strīdu kārtošanā. Šobrīd jau A. Mežsargs ir aizsūtīts no prokuratūras izdienas pensijā, bet A. Sparāns ir izraidīts no SAB un ir iesaistīts pat divos kriminālprocesos, par kuru iztiesāšanu slepenības dēļ nekas nav zināms.
Tagad Rīgas apgabaltiesai R. Meroni rakstiski, piemēram, liecina, ka Latvijas varas iestādēm, tostarp NVA, faktiski nav nekādu juridisku iespēju pārņemt ārvalstīs it kā arestēto mantu, jo Latvijas varas iestādes nav nosūtījušas tiesiskās palīdzības lūgumus par attiecīgās mantas arestēšanu šajās ārvalstīs.
Bet te uzreiz ir loģisks jautājums – kāpēc Ģenerālprokuratūra un citas varas iestādes nav nosūtījušas tiesiskās palīdzības lūgumus par mantas arestu ārvalstīs? Visos citos gadījumos, kur nebija iesaistīts R. Meroni, tiesiskās palīdzības lūgumi tika nosūtīti. Procesa dalībnieki, tostarp cietušā pārstāvis un pats Aivars Lembergs daudzas reizes lūdza pirmās instances tiesu beidzot taču arestēt to mantu, nosūtot tiesiskās palīdzības lūgumus – viss velti. Ja šī nav valsts amatpersonu bezdarbība, tad kas tas ir?
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
