Iesaki rakstu: 
Ņemot vērā to, ka viens otrs pietiek.com aktīvs komentētājs pieprasa man rakstīt par Latviju, nevis Krieviju, šoreiz vēlos bilst dažas rindkopas par Kremļa centieniem graut stabilitāti Kolumbijā.
Acīmredzot Kremlim ir nopietnas intereses šajā Dienvidamerikas valstī, ja reiz uz turieni „misijā” tiek nosūtīts vesels bars spiegu un specdienestu darbinieku, - par to ziņo Dienvidamerikas mediji, kuri vēl nesen vērsa sabiedrības uzmanību uz Krievijas diplomātu izmešanu laukā no Kolumbijas par spiegošanu. Vēl mazliet senākā pagātnē (2016. gadā) Argentīna izsūtīja no valsts veselu bariņu Krievijas diplomātu par kokaīna kontrabandu, kas acīmredzot bija paredzēta Kremļa elitei. Todien, kad kokaīna krava tikai aizturēta, viss Krievijas Ārlietu ministrijas personāls, smagi noelsās.
Loģiski gribas pajautāt, kāda velna pēc Putins ir devis komandu saviem rīkļurāvējiem nodarboties ar spiegošanu Kolumbijā, vai tam visam ir kāda stratēģiska nozīme? Patiesībā, ja atceramies Navaļnija stāstu par Putina rozā leļļu pili Gelendžikā, tad var teikt, ka tā varētu būt kārtējā Putina prāta aprobežotības izpausme. Kā teikt, „cars lika, grušņiks izdarīja!”.
Bet, nopietni runājot, te būtu jāņem vērā viss Krievijas ārpolitikas plašais konteksts un Kremļa ārpolitikas galvenais mērķis – pēc iespējas diskreditēt vai pat iznīcināt demokrātiju un Rietumu vērtības. Nav noslēpums, ka Kremlis nepārtraukti nodarbojas ar spiegošanu, to skaitā ar diversiju veikšanu, visur, kur vien iespējams, it sevišķi Rietumos.
Krievu spiegi un ietekmes aģenti ir uz katra stūra, tie sen jau ir iefiltrējušies valstu valdībās, parlamentos un citās institūcijās, nemaz nerunājot par valstu stratēģiskajiem uzņēmumiem un starptautiskajām federācijām, piemēram, šaha, hokeja un ūdens polo federācijām. Turklāt viņiem nemaz nav jābūt krieviem, piemēram, Kalvītis, Lembergs un Šķēle ir ļoti labi paraugi! Neviens vairs nebrīnās par Putina neredzamās frontes „kaujinieku” kiberuzbrukumiem ASV, Vācijai un kaut vai dieva pamestajai Albānijai.
Brīžiem liekas, ka Putina dzīves misija ir sēt haosu visur, kur vien iespējams. Maskava atbalsta visas iespējamās kustības (gan politiskās, gan teroristiskās, gan zaļās un zilās), kas pretojas demokrātijai un uzskata, ka zeme ir plakana un, ka kaut kāda mistiska Pasaules valdība grib mūs visus nočipot, lai varētu mūs kontrolēt. Nē, nu kāda velna pēc Bilam Geitsam būtu vajadzīga kontrole pār visas pasaules pansionātu iemītniekiem?
Bet, atgriežoties pie Krievijas un Kolumbijas stāsta, piekritīsiet, ka Krievijai vienmēr ir bijis grūti samierināties ar demokrātiju kā tādu, jo demokrātija nepieļauj atklātu korupciju un atklātu tautas apzagšanu, tāpat kā tā nepieļauj mierīgu protestētāju dauzīšanu ar koka nūjām!
Kremlim Kolumbija ir kārtējā demokrātiskā valsts, kas ir tās drauga, proti, Venecuēlas ienaidniece. Kāds tur brīnums par to, ka Putins vienmēr ir atbalstījis gan Čavesa un tagad Maduro asiņaino režīmu, tāpat kā to dara Ķīna, Irāna un mums kaimiņos esošais Lukašenko kartupeļu režīms.
Zinot un apzinoties to visu, kāda velna pēc Kariņam vispār vajadzēja ielaisties ar Lukašenko hokeja čempionāta rīkošanas sakarā? Ceru, ka tagad premjers ir guvis mācību, iedevis pirkstiņu vecam kolhoza priekšsēdētājam. Varu saderēt, ka tuvāk maija sākumam Kremļa medijos varēsim lasīt Latvijai „glaimojošus” rakstus, kuriem būs pievienoti fotoattēli ar Kariņu, kurš bučojas ar nu jau par asiņaino kļuvušo Lukašenko režīmu. Par no Ķīnas nopirktajām sejas maskām, kuras ražotas uiguru piespieda darba koncentrācijas nometnēs, es domāju, šoreiz nav vērts daudz rakstīt. Dubultie standarti, stulbs naivums un pārlieku lokans mugurkauls!
Visticamāk Kremlis turpinās Kolumbijā darīt to pašu, ko līdz šim – spiegot un vārīt ziepes, lai audzētu savu ietekmi un kurinātu naidu pret Rietumiem, kā tas jau aktīvi notiek Venecuēlā, Bolīvijā un Nikaragvā.
Kolumbija joprojām ir ASV sabiedrotā, tātad – Venecuēlas ienaidniece. Tāpēc nav brīnums, ka Maskava atbalsta Maduro spiegu un bēgļu plūsmas nodrošināšanā Kolumbijas robežas virzienā. Kolumbijā ik dienu ierodas tūkstošiem bēgļu no Venecuēlas, sagādājot zināmas zobu sāpes Kolumbijas institūcijām.
Šādā kontekstā var teikt, ka Kremlim Kolumbija ir kārtējais kaujas lauks, kurā konfrontēt Rietumus un demokrātiju. Tas arī viss!
Avoti:
https://www.archyde.com/in-colombia-russian-spies-worked-the-old-way/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
