Iesaki rakstu: 
Latvju ārpolitika savās ārējās izpausmēs brīžiem šķiet komiska padarīšana, ja savā būtībā nebūtu tik traģiski klīniska. Tādas ir sekas mūsu valsts diplomātiskā aparāta monopolizēšanai. Tas pieder vairs pat ne vienai partijai, bet konkrētam politiķim – Edgaram Rinkēvičam, kurš nozares ministriju vada kopš 2011.gada 25.oktobra.
Pirms nepilna gada – kurš gan to vairs atceras! – oranžmataini solarizētais "brīvās pasaules līderis" kārtējo reizi izplūda trafaretos apgalvojumos, ka eiropieši nevēlas pietiekami dāsni tērēties sevis aizsardzībai. Latvijas ārlietu ministrs tūlīt pat savā priekšvēlēšanu kampaņā pūlējās izraisīt ažiotāžu un vairāksolīšanu, lai arī citas partijas apņemtos ieguldīt militārās investīcijās vēl krietni vairāk par "kanoniskajiem" 2 procentiem.
It kā varētu pavīpsnāt par baltiešu politiķa nekādi nevaldāmo vēlmi iztapt savam aizjūras "patronam" – tam pašam, kuru pirms gandrīz trim gadiem šeit, Brīvības pieminekļa pakājē, Dainis Īvāns ar ministra ziņu neuzmanīgi nosunīja par Kremļa pakalpiņu. Taču diemžēl nav pārliecības, ka šos centienus diktē vienīgi mazas satelītvalsts izdzīvošanas instinkta diktēts sulainisms.
Baidos, ka Edgars Rinkēvičs un daži citi mūsu konsekventie hibrīdkara kurēji jebšu "vanagi" – piemēram, kvēlākais ārlietu ministra epigonis un tādēļ arī viņa sīvākais konkurents Artis Pabriks – jau patiešām svēti tic, ka militārs konflikts ir vienkāršākais, loģiskākais un vispār vienīgais atrisinājums tagadējam Krievijas un NATO attiecību saspīlējumam. Un nāks par labu viņu karjerām.
Tāpēc šie politiķi par sev svētu misiju uzskata Latvijas "savlaicīgu" sagatavošanu frontes līnijas pienākumiem. Tāpēc valdības iestādēs un medijos svētā nopietnībā ik pa laikam tiek pieteiktas dažādas idejas par Latvijas "visaptverošu aizsardzības sistēmu" – par tās sociālās infrastruktūras pielāgošanu iespējamā kara vajadzībām. Piemēram, par slimnīcu pārveidi ievainotu karavīru ārstēšanai; par ķirurgu masveidīgu apmācību, kā viņiem rīkoties ar ložu un sprādzienu radītām brūcēm.
Lozungs "Valsts militarizēšanā panāksim un apdzīsim Izraēlu!" vēl īsti nav pieteikts. Taču, pieļauju, karstos prātos dzimst arvien krāšņāki risinājumi: kā pielāgot skolas, lai tās varētu kalpot kā kazarmas; kā atjaunot vispārējo karaklausību un vēl paplašināt to – lai valdībai kaut cik lojālā Latvijas tautas daļa būtu ātri padarāma par karakalpiem un karakalponēm.
Uz XIII Saeimas vēlēšanām veiksmīgā kārtā šādi saldie sapņi par "totālo karu" tika pieklusināti – lielākai daļai partiju pašsaglabāšanās instinkts pateica priekšā, ka Latvijas vēlētāju vairākumam šādas idejas nemaz nav tīkamas, drīzāk tās viņus atbaidīs. Turklāt dažu latvju politiķu apsēstība ar hibrīdkara histēriju jau ir nogurdinājusi mūsu sabiedrību. Ir iestājies efekts, kas pazīstams no fabulas par ganuzēnu un viņa klaigām, ka vilks ticis aitās. Ņemot vērā "ģeopolitisko specifiku", mums pelēča vietā ir pinkaini pekainais draudu simbols.
Kā liecina sociologu nesen veiktā aptauja – Krievijā draudu avotu pēdējos gados saredz arvien mazāk latviešu un baltiešu, tāpat ir uzkrītoši palielinājies tādu aptaujāto skaits, kuri par Ukrainas - Krievijas konflikta vaininiecēm uzskata abas valstis, vairs nenodalot tās upurī un agresorā. Tāds ir Rinkēviča rosības un mūsu oficiālās ārpolitikas reālais rezultāts.
Diemžēl līdz ar Krišjāņa Kariņa valdības izveidošanos paziņojumi par "visaptverošas aizsardzības" vajadzību atkal kļūst skaļāki un uzstājīgāki. Atšķirībā no ziemeļu kaimiņiem, kuru valsts galva Kersti Kaljulaida – starp citu, sekojot sava priekšteča THI bez vajadzīga rezultāta iemītajās pēdās – nesen uzskatāmi nodemonstrēja vēlmi "finlandizēties" un izstāties no Baltijas kareivīgās retorikas trio. Diemžēl ir skaidrs, ka ārpolitiku privatizējušajam Rinkēvičam vairs "jaunus trikus neiemācīt" – viņam paša dogmatiskais kurss šķiet komfortabls. Galu galā, tas ministram līdz šim ir rentējies.
Tas, ka mēs pasaulē tiekam uztverti un paši sevi uztveram kā "Trampistānas protektorātu", ir mazākā bēda. Nāks vēl citi trampi, šo ātri aizmirsīsim… Diemžēl mēs riskējam, ka viņš, Pabriks un citi "vanagi" tiešam var vienā brīdī aizmuldēties līdz "karstam atrisinājumam".
Jebkura militārpolitiska konfrontācija, pat pilnīgi verbāla, spēj izprovocēt pavisam reālu karadarbību. PSRS/Varšavas pakta un NATO bruņošanās sacensība līdz tam gan nenonāca – abas puses iegrožoja bailes no atomkara. Taču divu sistēmu cīņa izraisīja vairākus smagus "proxy karus", izpostot valstis un tautas tālu ārpus šiem diviem blokiem – Koreja, Vjetnama, Laosa, Kambodža, Angola, Afganistāna...
Šobrīd Maskavas un Vašingtonas ārpolitiskās ambīcijas jau "mērās pincīšiem" Tuvajos Austrumos – bruņotos konfliktos Sīrijā un tās kaimiņvalstīs. Kubas krīze, civilās aizsardzības mācības, jods kā iespējams līdzeklis pret radioaktīvo starojumu – visu to esam veiksmīgi aizmirsuši gadsimta ceturksnī pēc Berlīnes mūra krišanas. Tāpēc mums ārlietu ministrs un "kara ministrs" jūtas droši spēlēties ar diplomātiskiem sērkociņiem.
Ja arī citi cilvēki Latvijā nav tik nervozi kā es un pat nepieļauj tādu domu, ka kāds mūsu ministrs tiešām varētu izsaukt karadarbību starp NATO un Krieviju, valsts ārpolitiskā retorika viņiem rada dažādas neērtības un pat zaudējumus.
Protams, treknais sapnis par austrumtirgu ir izsapņots pilnībā un pavisam. Taču mēs joprojām gribam būt visvisāda tūrisma – velo, zaļā, ornitoloģiskā, gastronomiskā – objekts. Ir biznesa projekti par izglītības «eksportu» – kā piesaistīt Latvijas augstskolām vēl vairāk citu valstu studentu; par medicīnas pakalpojumu «eksportu», mudinot ārzemniekus šeit ārstēties. Uzņēmējiem un valdībai gribas piesaistīt arvien vairāk aizrobežu investīciju.
Un kā gan visām šīm iecerēm sadzīvot ar vēlmi gatavot Latviju par frontes līniju? Mediji un specializējušies eksperti teatrāli cīnās ar visādiem tīmekļa mošķiem, kuri sludina Latviju par "failed state" (drīzāk gan tiražē viņu vēstījumus) – tikmēr cituviet pasaulē Rinkēviča kungs no augstām tribīnēm bez aiztures rada iespaidu, ka mūsu valsts tikai tāpēc vēl nav krievu tanku norullēta, jo "turas uz kanādiešu durkļiem". Un daļa no tiem, kuri viņu klausās, ņem teikto par pilnu. Kāds te tūrisms, kādas investīcijas?
Mums noteikti gribētos, lai valsts ārpolitika kalpotu nācijas vairākuma labumam. Vai, mazākais, tā vismaz atspoguļotu valsts varas īstenotāju kopēju pozīciju par to, kā viņi redz valsts un nācijas interešu diplomātisko aizstāvību. Taču par Latvijas ārpolitiku formāli atbild – jo tā ir Rinkēviča vienpersonisks "īpašums"! – partija, kurai vēlēšanās bija jāpiedzīvo pelnīta sakāve.
"[Jauno] Vienotību" no bankrota un sāpīgas ieskriešanas procentu barjerā glāba Rīgas saraksta trīs mandāti un Rinkēvičs kā tā "lokomotīve" ar 10 159 plusiem. Pārējos četros apgabalos partijas saraksti kopumā savāca apmēram 4,4 procentus balsu, to nominālajiem līderiem plusiņos saņemot pat ne pusi no ārlietu ministra ievākuma.
Turklāt viņa personiskais sniegums kaut nedaudz, bet, kā izrādās, valdības veidošanas līkločos pietiekami notušēja vēl nesenās varas partijas nīkulību. Rezultātā Saeimas pastarītis valdībā dabūja tikpat daudz MK krēslu, cik par to divkārt lielākas frakcijas – to vidū arī premjera "troni".
Viss vienalga, kas īsti motivēja Rinkēviča atbalstītājus, – homoseksuāla solidaritāte, vēsturiskajā izbīlī sakņotais latvju "liberastu" kareivīgums pret Krieviju un krievisko, abi kopā vai vēl kas cits pa vidu. Galvenais ir tas, ka krustiņu desmittūkstotis radīja koalīcijas partneros un arī daļā sabiedrības pārliecību: lai nu kas, bet "Vienotības" īstenotā ārpolitika tiešām būs saņēmusi vēlētāju atbalstu. "Lācis", ar ko Rinkēvičs turpina baidīt, kļuva par viņa veiksmes amuletu.
(Turklāt tautu un partijas vienmēr fascinē cilvēki, kuri prata valsts vai pašvaldības amata iespējas atklāti izmantot savam labumam, komfortam vai karjerai – sākot no Andra Šķēles, kura veiktā pārtikas uzņēmumu privatizācija toreizējai sabiedrībai bija acīmredzams arguments, ka labāka premjera vienkārši nav...)
Rinkēvičs nu ir savas partijas supervaronis. Ja arī kādam tajā viņš agrāk varbūt šķita "zatleriešu zilais svešķermenis", tagad šādu viedokli vajag noslēpt dziļi sevī. Skaidrs, ka premjers un "Vienotība" akli atbalstīs Rinkēviča politisko kursu, nevis koriģēs. Protams, neļaus koriģēt to nevienam citam. Arī ne "pašam" Egilam Levitam.
Savā ziņā "Vienotība" pērnajā oktobrī atkārtoja scenāriju, kas XII Saeimas vēlēšanās piemeklēja Latvijas Reģionu apvienību – to augstajā namā vienpersoniski ievilka Artuss Kaimiņš. Taču pilnīgi pretēji reģionāļu lielmaņiem, kuri visvisādi centās izrādīt nepateicību piedzīvotā brīnuma lecīgajam autoram, tagadējā premjerpartija ir patiesi goddevīga Rinkēvičam. Šīs koleģiālās pateicības vārdā mums – visiem tiem, kam viņa politiskais kurss un retorika rada nepatiku, neērtības un bažas – būs kādu laiku lemts ciest un kunkstēt...
Seko mums 
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nav izņēmums. Lasām likumu un aplūkojam, kādas jaunas iespējas un ērtības šogad ieviestas nobalsošanā.
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
