Asiņu upes

“Pati svarīgākā valstsvīru funkcija ir novērst vai samazināt paredzamu draudu iestāšanos. Mēģinot to darīt, sastopamies ar šķēršļiem, kas dziļi iesakņojušies cilvēka dabā. Piemēram, parasti šo draudu iestāšanās nav pierādāma, līdz tie nav reāli notikuši, tāpēc to sākumstadijā ir vieta šaubām un strīdiem, vai draudi ir īsti vai tikai iedomāti. Turklāt šie iespējamie nākotnes draudi piesaista tikai nelielu uzmanību salīdzinājumā ar ikdienas steidzamajām un neapstrīdamajām problēmām: tā politiķiem rodas vilinājums nodarboties tikai ar neatliekamajām tagadnes problēmām.

Vēl jo vairāk, cilvēki ir noskaņoti jaukt problēmu paredzēšanu ar to izraisīšanu un vēlmi radīt problēmas. Viņiem patīk domāt: ja neviens par draudiem nerunās, tad, iespējams tie nepiepildīsies. Iespējams, šis ieradums radies no primitīvā uzskata, ka jēdziens un lieta, nosaukums un objekts ir viens un tas pats.

Jebkurā gadījumā diskusija par nopietnām nākotnes problēmām, no kurām iespējams izvairīties, pieliekot pūles dotajā brīdī, ir pati nepopulārākā, bet tajā pašā laikā visnepieciešamākā politiķu nodarbošanās. Tie, kuri apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši un nereti arī saņem savu pēcteču lāstus.

Pirms vienas vai divām nedēļām es sarunājos ar kādu vidēja vecuma vēlētāju, kurš ir nodarbināts vienā no mūsu nacionalizētajām industrijām. Pārmijis ar mani pāris vārdus par laikapstākļiem, viņš pēkšņi teica, – ja viņam būtu nauda, par ko aizbraukt, tad viņš nepaliktu šajā valstī. Es izteicu pielabinošu piezīmi, ka arī šī valdība nebūs mūžīga, bet viņš to neņēma vērā un turpināja: “Man ir trīs izskoloti bērni. Diviem no viņiem jau ir ģimenes. Es nebūšu apmierināts, līdz neredzēšu viņus dzīvojam ārzemēs. Šajā valstī 15 vai 20 gadu laikā iebraucēji dominēs pār vietējiem.”

Jau varu dzirdēt neapmierinātības kori. Kā es uzdrošinos teikt tik briesmīgas lietas? Kā es uzdrošinos izraisīt nepatikšanas un aizskart kāda jūtas, atkārtojot šādu sarunu? Atbilde ir tikai viena – man nav tiesību klusēt par to, ja pieklājīgs angļu puisis gaišā dienas laikā manā pilsētā saka man, savam pārstāvim Parlamentā, ka šī valsts viņa bērniem nebūs dzīvošanas vērta.

Man vienkārši nav tiesību paraustīt plecus un domāt par kaut ko citu. Par to, ko viņš teica, domā un runā tūkstošiem un simtiem tūkstošu citu. Iespējams, ne visā Lielbritānijā, bet tajos apgabalos, kur jau notiek pilnīga transformācija, kas nav salīdzināma ne ar ko citu Anglijas tūkstošgadu vēsturē, gan. Šādi turpinoties, 15 vai 20 gadu laikā šajā valstī būs trīs ar pus miljoni Sadraudzības valstu imigrantu un to pēcnācēju. Šos skaitļus neizdomāju es. Tie ir oficiāli dati, kurus Parlamentam paziņoja Galvenās reģistra pārvaldes runasvīrs.

Par 2000. gadu nav oficiālu, salīdzināmu datu, bet tam būtu jābūt no pieciem līdz septiņiem miljoniem. Tā ir aptuveni viena desmitā daļa no visa iedzīvotāju skaita, tuvojoties Anglijas reģiona – Lielās Londonas iedzīvotāju skaitam. Protams, viņi nebūs vienmērīgi sadalīti no Margeitas līdz Aberisvītai, no Penzansas līdz Aberdīnai. Visā Anglijā būs veseli imigrantu un to pēcteču apdzīvoti apgabali, pilsētas un to daļas.

Laikam ejot, strauji palielināsies imigrantu pēcteču proporcija, kuri būs dzimuši Anglijā, tātad ieradušies šeit tieši tādā pašā ceļā kā mēs, pārējie. Jau 1985. gadā šeit dzimušie sastādīs vairākumu. Tieši šis fakts rada nepieciešamību pēc straujas rīcības, pēc tādas rīcības, kuru politiķiem ir visgrūtāk paveikt, kur ar grūtībām ir jāsastopas tagad, bet draudi tiks novērsti vai ierobežoti jau dažus parlamenta sasaukumus vēlāk.

“Kā šos apjomus var samazināt?” ir dabisks un racionāls pirmais jautājums nācijai, kas sastopas ar šādu izaicinājumu. Tiesa, to nevarēs novērst pilnībā, bet ir iespējams to ierobežot, paturot prātā, ka skaitļi ir ļoti būtiski: valstī ievesto svešinieku īpatsvara nozīme un izraisītās sekas ievērojami atšķiras atkarībā no tā, vai šis īpatsvars ir viens vai desmit procenti.

Atbildes uz vienkāršo un racionālo jautājumu ir vienlīdz vienkāršas un racionālas: ir jāaptur vai gandrīz jāaptur turpmāka imigrantu ieplūšana un jāveicina pēc iespējas lielāka to aizplūšana. Tā arī ir Konservatīvās partijas oficiālās politikas daļa.

Ir gandrīz neiespējami noticēt, ka katru nedēļu Volverhemptonā no ārzemēm ierodas 20 vai 30 imigrantu bērni, tas nozīmē 15 vai 20 papildu ģimenes dekādē vai divās. Mums jābūt ārprātīgiem, patiesi ārprātīgiem kā nācijai, lai pieļautu, ka ik gadu iebrauc 50 000 apgādājamo, kuri lielākoties ir materiāls turpmākajam imigrantu izcelsmes iedzīvotāju pieaugumam nākotnē. Tas ir kā noskatīties, kā nācija aktīvi krāmē pati savu bēru sārtu. Cik gan traki mēs esam, ja atļaujam neprecētām personām ieceļot ar mērķi šeit dibināt ģimeni ar partneriem, kurus tie iepriekš nav redzējuši.

Lai neviens nepieņem, ka apgādājamo plūsma pati samazināsies. Tieši pretēji, tagadējais uzņemšanas ātrums – tik vien kā 5000 cilvēku gadā – novedīs pie turpmākiem 25000 apgādājamo ik gadu ad infinitum, nemaz neņemot vērā milzīgo daudzumu radu, kas jau atrodas šajā valstī. Aprēķinus veicot, es pat neapsveru nelegālo ieceļošanu.

Šajos apstākļos nekas cits nevar būt pietiekams, kā tikai tūlītēja iebraucēju, kuri vēlas šeit apmesties, plūsmas samazināšana līdz niecīgai proprocijai, kā arī bez kavēšanās ir jāveic nepieciešamie juridiskie un administratīvie pasākumi.

Un es uzsveru vārdus “kuri vēlas šeit apmesties”. Tas nav saistīts ar Sadraudzības valstu pilsoņiem vai ar iebraucējiem, kuri vēlas šeit studēt vai paaugstināt savu kvalifikāciju, kā, piemēram, Sadraudzības valstu ārsti, kuri ir ļāvuši mūsu slimnīcu sistēmai paplašināties ātrāk, nekā tas citādi būtu bijis iespējams. Šie cilvēki nav un nekad nav bijuši imigranti.

Par reemigrāciju. Ja visa imigrācija rīt izbeigtos, tad būtībā tiktu samazināts imigrantu skaita pieauguma temps un imigrantu izcelsmes iedzīvotāju skaits, tomēr iespējamais šo elementu skaits populācijā tāpat atstātu valstisku draudu iezīmes. Šo vēl ir iespējams atrisināt, kamēr ievērojamu proporciju sastādīs personas, kuras šajā valstī ir iebraukušas pēdējo desmit gadu laikā. No tā izriet steidzamība ieviest otro Konservatīvās partijas politikas elementu: reemigrācijas veicināšanu.

Ja reemigrācija tiktu dāsni atbalstīta, tāpat neviens nevar novērtēt, tieši cik personas izvēlētos atgriezties to izcelsmes valstīs vai dotos prom uz kādu citu valsti, vēloties strādāt atbilstošu darbu to spējām. Šo skaitu nezina neviens, jo līdz šim tādas politikas nav bijis. Bet es varu jums teikt, ka pat tagad šad tad imigranti no mana vēlēšanu apgabala vēršas pie manis ar lūgumu palīdzēt tiem atgriezties mājās. Ja reemigrācijas veicināšanas politika tiktu pieņemta un ieviesta ar apņēmību – un iespējamās alternatīvas smagums to attaisno – tad iegūtā iedzīvotāju aizplūšana varētu ievērojami mainīt izredzes.

Trešais Konservatīvās partijas politikas elements ir nodrošināt visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un novērst no valsts puses diskrimināciju vai atšķirīgu attieksmi pret tiem. Kā rakstījis Hīta kungs: “Mums nebūs “pirmās klases pilsoņi” un “otrās klases pilsoņi””. Tas nenozīmē, ka imigranti un to pēcteči būtu jāieceļ kādā privilģētā vai speciālā klasē vai ka pilsonim būtu liegtas viņa tiesības diskriminēt citu pilsoni, kas savās privātajās darīšanās izvēlas starp vienu vai otru līdzpilsoni, vai ka cilvēku darbības motīvi un iemesli rīkoties vienā vai citā likumīgā veidā tiktu uzspiesti.

Nevar būt nepareizākas realitātes uztveres kā tiem, kuri skaļi un neatlaidīgi pieprasa tiesību aktus, kā viņi to sauc, “pret diskrimināciju”. Vai tie būtu šāda tipa žurnālisti un dažreiz pat tajos pašos laikrakstos, kuros viņi trīsdesmitajos gados gadu pēc gada mēģināja maldināt šo valsti par tai draudošajām, augošajām briesmām, vai tie būtu arhibīskapi, kuri dzīvo pilīs un neredz realitāti. Viņi to ir sapratuši pilnīgi nepareizi.

Diskriminācija un neatbilstoši apstākļi, trauksmes un aizvainojuma sajūta negulstas uz imigrantiem, bet gan uz tiem, starp kuriem viņi ir ieradušies un turpina ierasties.

Tāpēc šobrīd ieviest šāda veida tiesību aktus ir kā iemest degošu sērkociņu šaujampulverī. Visiecietīgāk tos, kuri ierosina un atbalsta to, var aprakstīt, sakot, ka viņi nesaprot, ko dara.

Kamēr imigrantiem ieeja šajā valstī bija kā uzņemšana ar privilēģijām un dedzīgi meklētajām iespējam, tikmēr ietekme uz jau esošajiem iedzīvotajiem bija pilnīgi citāda. Vietējiem iedzīvotājiem nesaprotamu iemeslu un pieņemto lēmumu dēļ, kuru pieņemšanas laikā ar viņiem neviens nekonsultējās, viņi attapās kā svešinieki paši savā valstī.

Viņu sievām vairs nebija vietu slimnīcās, lai dzemdētu, viņu bērniem nebija vietu skolās, viņu mājas un apkaime mainījās līdz nepazīšanai, viņu plāni un nākotnes izredzes tika sagrautas. Darbavietās viņi redzēja, ka darba devēji vilcinās imigrantu strādniekiem piemērot tās pašas disciplīnas un kompetences prasības, kādas tiek pieprasītas no vietējiem iedzīvotājiem. Laikam ejot, viņi aizvien vairāk sāka dzirdēt balsis, kas tiem teica, ka viņi vairs nav vajadzīgi. Tagad viņi uzzina, ka vienvirziena privilēģijas tiks ieviestas ar parlamenta aktu. Likums, kurš nevar un nav domāts, lai aizsargātu viņus vai novērstu viņu sūdzības, bet ir ieviests, lai dotu tiesības svešiniekiem, neapmierinātajiem un provokariem tos kārt pie kauna staba par to privātajām darbībām.

Simtos vēstuļu, ko es saņēmu pēc savas runas par šo tematu pirms diviem vai trim mēnešiem, bija viena jauna, pārsteidzoša un draudīga iezīme. Visi parlamenta locekļi ir pieraduši pie tipiskas anonīmas korespondences, bet mani pārsteidza augstā vienkāršo, pieklājīgo un izglītoto cilvēku proporcija, kuri, rakstot racionālas un labi argumentētas vēstules, uzskatīja, ka norādīt savu adresi ir bīstami, jo, piekrītot manam viedoklim, viņi riskētu ar sodiem un atriebību, ja kāds par to uzzinātu. Sajūta, ka esi vajāta minoritāte, un šī sajūta, kas palielinās starp vienkāršajiem angļu cilvēkiem šīs problēmas skartajos valsts apvidos, ir kaut kas tāds, ko pārējiem ir grūti iedomāties.

Es ļaušu tikai vienam no šiem simtiem cilvēku runāt manā vietā: “Pirms astoņiem gadiem kāda māja respektablā Volverhemptonas ielā tika pārdota iebraucējam. Šobrīd tur dzīvo tikai viena vietējā pensionāre. Tas ir viņas stāsts. Viņa zaudēja savu vīru un abus dēlus karā. Viņa pārveidoja savu vienīgo īpašumu – septiņu istabu māju – par pansiju. Viņa smagi strādāja un viņai veicās labi, viņa nomaksāja hipotēku un sāka atlikt naudu pensijai. Bet tad ievācās imigranti. Ar pieaugošām bailēm viņa skatījās, kā tie ievācās aizvien jaunās un jaunās mājās. Klusā iela kļuva par vietu, kurā valda troksnis un apjukums. Diemžēl viņas īrnieki izvācās. Nākamajā dienā pēc pēdējā īrnieka aiziešanas viņu septiņos no rīta pamodināja divi iebraucēji, kuri vēlējas izmantot viņas telefonu, lai sazinātos ar darba devēju. Kad viņa atteicās ļaut izmantot savu telefonu, kā viņa būtu atteikusi jebkuram svešiniekam šādā diennakts stundā, viņa tika rupji apvainota un baidījās, ka viņai būtu uzbrukts, ja vien nebūtu ķēdes pie viņas durvīm. Imigrantu ģimenes gribēja īrēt istabas viņas mājā, bet viņa vienmēr atteicās. Viņas nelielie naudas iekrājumi beidzās, un, samaksājot rēķinus, viņai atlika vien divas mārciņas nedēļā. Kad viņa gāja pieteikties uz rēķinu samazināšanu, jaunā meitene, kas viņu pieņēma, ieteica kundzei izīrēt daļu no savas septiņu istabu mājas. Kad kundze atbildēja, ka vienīgie cilvēki, kas ir ieinteresēti, ir iebraucēji, meitene teica: “Rasu aizspriedumi jūs ne pie kā laba šajā valstī nenovedīs.” Kundzei nekas cits neatlika kā doties mājās. Telefons ir kundzes vienīgā glābšanas virve. Ģimene maksā viņas rēķinus un palīdz, kā vien var.

Imigranti piedāvāja nopirkt viņas māju par tādu cenu, kādu īpašnieks saņemtu no saviem īrniekiem dažās nedēļās vai lielākais dažos mēnešos. Viņai paliek bail doties ārā no mājas. Stikli ir izsisti. Viņas pastkastītē tiek iemesti ekskrementi. Kad viņa dodas uz veikalu, viņai seko apburoši, plati smīnoši iebraucēju bērni, kuri nerunā angliski. Bet vienu vārdu viņi tomēr zina. “Rasiste!” tie dzied. Viņa ir pārliecināta, ka tad, kad jaunais Rasu attiecību likums tiks pieņemts, viņai būs jādodas uz cietumu. “Un vai viņa kļūdās?” es sāku aizdomāties.”

Citus bīstamus maldus, no kuriem cieš apzināti vai citādi aklie pret realitāti, var nosaukt vienā vārdā – “integrācija”. Būt integrētam kādā populācijā nozīmē kļūt neatšķiramam no citiem sabiedrības locekļiem. Ir daudzi tūkstoši Sadraudzības valstu imigrantu, kuri ir ieradušies šeit pēdējos piecpadsmit gados un kuru vēlme un mērķis ir integrēties, un kuru katra doma un visas pūles ir vērstas šajā virzienā.

Bet iedomāties, ka tāda doma ienāks prātā lielajam un augošajam imigrantu vairākumam un to pēcnācējiem, ir absurds priekšstats, turklāt bīstams. Mēs esam uz pārmaiņu sliekšņa. Līdz šim tā ir bijusi apstākļu un apkārtējās vides ietekme, kas padarījusi pašu ideju par integrāciju nepieejamu lielākajai daļai imigrantu sabiedrības – tas nekad nav bijis viņu nodoms vai iecere. Imigrantu daudzums un ģeogrāfiskā koncentrācija līdz šim nozīmējusi, ka spiediens integrēties, ko normālos apstākļos izjūt sabiedrības minoritāte, nedarbojas.

Tagad mēs redzam pieaugam spēkus, kas darbojas pret integrāciju, par savtīgām interesēm rasu un reliģisko atšķirību saglabāšanā ar mērķi dominēt vispirms pār pašiem imigrantiem un tad pār pārējiem iedzīvotājiem. Mākonis, kas nav lielāks par cilvēka roku, bet kas var ātri nomākt debesis, nesen tika redzēts Volverhemptonā, un tas izrādīja ātras izplatīšanās pazīmes. Šie vārdi, kurus es lietošu no vietējās 17. februāra avīzes, nav mani, bet gan Leiboristu parlamentārieša, kurš turklāt ir arī valdības ministrs: “Sikhu kopienu kampaņa, lai saglabātu Lielbritānijai neatbilstošas tradīcijas, ir nožēlojama. Strādājot Lielbritānijā, īpaši publiskajā sektorā, viņiem būtu jābūt gataviem pieņemt nodarbinātības noteikumus un prasības. Speciālu kopienas tiesību pieprasīšana ved uz bīstamu fragmentāciju sabiedrībā. Tā ir kā rūsa.”

Mani cieņas apliecinājumi Džonam Stounhausam par problēmas izpratni un par drosmi to atzīt. Šie bīstamie elementi ar potenciālu šķelt sabiedrību, kas tika ierosināti Rasu attiecību likumā, ir viss, kas tiem nepieciešams, lai turpinātu attīstīties.

Šādi mēs rādām, ka imigrantu kopienas var organizēties, lai saliedētu to locekļus, lai aģitētu un veiktu kampaņas pret to līdzpilsoņiem, kā arī iebiedētu un nomāktu pārējo sabiedrību, pielietojot legālus ieročus, ko nekompetentie un nepareizi informētie tiem ir piešķīruši. Man ir ļauna priekšnojauta, kāda bija romiešiem, man šķiet, ka es redzu “Tibras upi putojam asinīm”.

Traģiskais un neatrisināmais fenomens, ko mēs ar šausmām vērojam viņpus okeāna ASV, bet kas tur ir nesaraujami saistīts ar viņu vēsturi un štatu eksistenci, tuvojas mums mūsu pašu brīvas gribas un nolaidības dēļ. Patiesi, tas jau ir gandrīz noticis. Skaitliskā izteiksmē runājot, šeit būs amerikāņu proporcijas vēl ilgi pirms gadsimta beigām.

Tikai izlēmīga un steidzama rīcība to novērsīs. Vai būs publiska griba pieprasīt un sagaidīt šādu rīcību, es nezinu. Es tikai zinu, ka redzēt šo visu, bet klusēt būtu neiedomājama nodevība.”

Šo rakstu publicējām pirms mēneša. Sakarā ar notikumiem Parīzē publicējam to atkārtoti.

Novērtē šo rakstu: