Atklāta vēstule Jānim Iesalniekam no latvijieša
Artjoms Ļipins, latvijietis28.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani sauc Artjoms Ļipins. Parasti es rakstu krievvalodīgajā TVNET daļā. Bet man liekas svarīgi paskaidrot, kāpēc tas, ko ceturtdien no Saeimas tribīnes teica deputāts Jānis Iesalnieks, sabiedrības daļai (un nē, ne tikai "okupantiem") var likties aizvainojoši.
Labdien, Iesalnieka kungs. Kā jau minēju, mani sauc Artjoms. Es piedzimu 1994. gadā Latvijā. Precīzāk sakot - Daugavpilī, kur arī nodzīvoju pirmos 18 sava mūža gadus. Mana dzimtā valoda ir krievu, tā ir arī manu abu vecāku dzimtā valoda.
Es mācījos mazākumtautību skolā. Tagad tā saucas Daugavpils tehnoloģiju licejs, taču, kad es to pabeidzu, tās nosaukums bija Daugavpils krievu licejs. Tāpēc gandrīz visu savu mūžu es runāju krieviski.
Es iestājos Latvijas Universitātē Rīgā. Godīgi sakot, es baidījos. Es biju pieradis paļauties uz savām krievu un angļu valodas prasmēm gan mācībās, gan sadzīvē, gan, veidojot labas attiecības ar apkārtesošajiem cilvēkiem.
Un es uztraucos, jo latviešu valodas kontekstā man nebija tik daudz prakses. Es zināju, ka varēšu mācīties (paldies skolai un skolotājiem). Taču vai es spēšu atrast draugus? Vai spēšu jokot un improvizēt? Vai mani sapratīs pareizi? Cik slikti skan mans akcents?
Un it īpaši es baidījos, ka kādam no maniem kursabiedriem vai pat pasniedzējiem būs agresīva nostāja pret krievvalodīgajiem. Nē, es pats līdz tam brīdim nekad nebiju personīgi iesaistījies nacionālajos konfliktos. Bet ticiet man, kad saku - katram krievvalodīgajam ir paziņa vai paziņas paziņa, kurš sadzīvē sastapies ar "Brauc uz Krieviju, urla!" vai "Okupanta dēls!", vai ko līdzīgu.
Bailes bija veltīgas. Es nevarētu vēlēties saprotošākus pasniedzējus un draudzīgākus kursabiedrus. Protams, manas latviešu valodas zināšanas nebija perfektas. Bet es centos, un, pateicoties latviešiem man apkārt, es nekad nejutos kā otrās šķiras cilvēks.
Tas nonāca līdz tam, ka es pat sāku nodarboties ar mākslu latviešu valodā, ko es nekad nebiju darījis pirms tam. Es uzrakstīju vairākas dziesmas latviešu valodā, sāku nodarboties ar stand-up, iestājos improvizācijas teātrī.
Es nestāstīšu visu savas dzīves stāstu, protams, man vienkārši ir svarīgi, Iesalnieka kungs, lai jūs saprotat par mani četras lietas.
Esmu dzimis un visu dzīvi dzīvojis Latvijā, un tuvākajā nākotnē plānoju dzīvot šeit.
Mana dzimtā valoda ir krievu.
Pirms atbraukšanas uz Rīgu es baidījos no tā, kā sava akcenta un tautības dēļ tikšu uztverts.
Laipnība un cieņa no latviešiem apkārt man palīdzēja atrast pašpārliecību un vēlmi pilnveidoties.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo man ir krievvalodīgie draugi, kuri sastapušies ar necieņu viņu tautības un dzimtās valodas dēļ. Un nē, viņi nav Putina slavētāji vai okupācijas atbalstītāji. Viņi ir Latvijas pilsoņi, kuri mīl mūsu valsti un ciena Latvijas cilvēkus un Latvijas kultūru.
Un katru reizi, kad tas notiek, es saku: "Klau, cilvēki ir dažādi. Ir krievi, kas ir agresīvi un necienīgi pret latviešiem; un ir tādi paši latvieši. Tādu cilvēku ir mazākums, nacionalitāte nav svarīga, ja cilvēkam ir pareizās vērtības dzīvē."
Bet to kļūst grūtāk teikt, dzirdot to, ko jūs, Iesalnieka kungs, paziņojāt ceturtdien Saeimas sēdē.
Es ļoti atvainojos, Iesalnieka kungs, ka šīs feisbuka posts ir uzrakstīts krieviski. Man ir svarīgs video, nevis teksts.
Savā runā jūs teicāt, ka Latvijas sabiedrība dalās divās daļās: latviešos un okupantos. Un jūs cerat, ka pēc kāda laika 95% procenti Latvijā būs latvieši.
Manuprāt, ir divi veidi, kā izprast sacīto. Protams, ka jūsu politiskie oponenti izmantos otro veidu, bet man patīk dot tā saukto benefit of the doubt.
Tātad. Pirmais veids, kā to saprast, ir šāds. Jūs, Iesalnieka kungs, vārdu latvietis domājāt nevis nacionālajā, bet sociālajā kontekstā. Un, sakot "latvieši", jūs domājat jebkādas tautības cilvēkus, kuri izkopj Latvijas un Eiropas vērtības. Un tad "okupanti" ir vienkārši tie cilvēki, kuri slavina Putina agresiju Ukrainā, uzskata ka PSRS okupācija bija labums Latvijai un tā tālāk...
Un, ja jūs to domājāt tā, es pat piekristu šādam sentimentam. Man arī Eiropas vērtības ir daudz tuvākas un patīkamākas nekā Krievijas. Mēs tad, protams, varētu sākt diskusiju par to, kas tieši ir Eiropas vērtības un vai jūs, Iesalnieka kungs, pilnībā izkopjat tās - piemēram, LGBT+ cilvēku kontekstā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Bet, pat ja jūs to domājāt šādi, es ļoti jums lūgtu, Iesalnieka kungs, izmantot precīzākus vārdus vai vismaz izskaidrot teikto. Jo ir arī otrs veids, kā to izprast. Un, ticiet man, tieši tā to saprata ne tikai LKS pārstāvji, bet arī Eiropas vērtību cilvēki.
Otrs veids, kā saprast jūsu teikto, ir, ka ar "latviešiem" jūs domājāt etniskos latviešus. Un tad "okupanti" ir visi pārējie. Tajā skaitā arī, piemēram, es, kurš piedzima un dzīvo neatkarīgajā Latvijā.
Vai mana mamma? Jā, viņa piedzima PSRS, bet Ilūkstē, mācījās Liepājā un tagad vairāk nekā 30 gadus strādā bērnudārzā, savā dzīvē izaudzinājusi vairākus tūkstošus Latvijas pilsoņu.
Vai okupants ir Deniss Vasiļjevs - Latvijas daiļslidotājs? Mēs, starp citu, mācījāmies vienā skolā. Vai ar 12. vietu Olimpiādē pietiek, lai no "okupanta" statusa pārietu uz statusu "latvietis"?
Vai es pareizi saprotu, ka okupants šajā gadījumā ir arī Ņikita Trojanskis? Viņš visas pandēmijas laikā aktīvi cīnījās par Latvijas cilvēku informēšanu, kamēr Nacionālā apvienība neļāva valstij sarunāties pat ar tiem iedzīvotājiem, kuri krievu valodu saprot labāk par latviešu valodu. Interesanti, cik cilvēki nomira tāpēc, ka jums, Iesalnieka kungs, valodas jautājums bija tik principiāls? 10? 100? 1000? Un, jā, viņu vidū noteikti bija ne tikai "okupanti".
Es varētu turpināt. Bet man gribētos ticēt, ka jūs domājāt tieši pirmo variantu. Tāpēc vēlreiz lūdzu - lūdzu, esiet precīzāks savos izteikumos! Jo citādi jūs aizvainojat ne tikai "Krievijas pasaules mīlētājus", bet arī adekvātos krievvalodīgos Latvijas pilsoņus.
Jo man apnicis pēc gandrīz 28 gadu dzīves Latvijā pierādīt, ka esmu lojāls tās pilsonis. Man apnicis baidīties, kā to, ka es uz ielas runāju krieviski, uztver apkārtējie. Man apnicis meklēt veidus, kā izprast vairāku politiķu sacīto ne kā uzbrukumu sev un savai ģimenei. Man apnicis, ka es nejūtos vēlams Latvijā.
Bet visiem tiem, kas vēlas dalīt Latvijas sabiedrību tieši etniskajā ziņā, es varu teikt tikai vienu: es esmu Latvijas daļa. Es mīlu šo valsti, es padaru to par labāku vietu. Šī ir mana zeme, mani cilvēki, mana nākotne.
Iesalnieka kungs, jūs taču man palīdzēsiet cīņā par labāku Latviju?
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
