Atklāta vēstule Jānim Iesalniekam no latvijieša
Artjoms Ļipins, latvijietis28.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mani sauc Artjoms Ļipins. Parasti es rakstu krievvalodīgajā TVNET daļā. Bet man liekas svarīgi paskaidrot, kāpēc tas, ko ceturtdien no Saeimas tribīnes teica deputāts Jānis Iesalnieks, sabiedrības daļai (un nē, ne tikai "okupantiem") var likties aizvainojoši.
Labdien, Iesalnieka kungs. Kā jau minēju, mani sauc Artjoms. Es piedzimu 1994. gadā Latvijā. Precīzāk sakot - Daugavpilī, kur arī nodzīvoju pirmos 18 sava mūža gadus. Mana dzimtā valoda ir krievu, tā ir arī manu abu vecāku dzimtā valoda.
Es mācījos mazākumtautību skolā. Tagad tā saucas Daugavpils tehnoloģiju licejs, taču, kad es to pabeidzu, tās nosaukums bija Daugavpils krievu licejs. Tāpēc gandrīz visu savu mūžu es runāju krieviski.
Es iestājos Latvijas Universitātē Rīgā. Godīgi sakot, es baidījos. Es biju pieradis paļauties uz savām krievu un angļu valodas prasmēm gan mācībās, gan sadzīvē, gan, veidojot labas attiecības ar apkārtesošajiem cilvēkiem.
Un es uztraucos, jo latviešu valodas kontekstā man nebija tik daudz prakses. Es zināju, ka varēšu mācīties (paldies skolai un skolotājiem). Taču vai es spēšu atrast draugus? Vai spēšu jokot un improvizēt? Vai mani sapratīs pareizi? Cik slikti skan mans akcents?
Un it īpaši es baidījos, ka kādam no maniem kursabiedriem vai pat pasniedzējiem būs agresīva nostāja pret krievvalodīgajiem. Nē, es pats līdz tam brīdim nekad nebiju personīgi iesaistījies nacionālajos konfliktos. Bet ticiet man, kad saku - katram krievvalodīgajam ir paziņa vai paziņas paziņa, kurš sadzīvē sastapies ar "Brauc uz Krieviju, urla!" vai "Okupanta dēls!", vai ko līdzīgu.
Bailes bija veltīgas. Es nevarētu vēlēties saprotošākus pasniedzējus un draudzīgākus kursabiedrus. Protams, manas latviešu valodas zināšanas nebija perfektas. Bet es centos, un, pateicoties latviešiem man apkārt, es nekad nejutos kā otrās šķiras cilvēks.
Tas nonāca līdz tam, ka es pat sāku nodarboties ar mākslu latviešu valodā, ko es nekad nebiju darījis pirms tam. Es uzrakstīju vairākas dziesmas latviešu valodā, sāku nodarboties ar stand-up, iestājos improvizācijas teātrī.
Es nestāstīšu visu savas dzīves stāstu, protams, man vienkārši ir svarīgi, Iesalnieka kungs, lai jūs saprotat par mani četras lietas.
Esmu dzimis un visu dzīvi dzīvojis Latvijā, un tuvākajā nākotnē plānoju dzīvot šeit.
Mana dzimtā valoda ir krievu.
Pirms atbraukšanas uz Rīgu es baidījos no tā, kā sava akcenta un tautības dēļ tikšu uztverts.
Laipnība un cieņa no latviešiem apkārt man palīdzēja atrast pašpārliecību un vēlmi pilnveidoties.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo man ir krievvalodīgie draugi, kuri sastapušies ar necieņu viņu tautības un dzimtās valodas dēļ. Un nē, viņi nav Putina slavētāji vai okupācijas atbalstītāji. Viņi ir Latvijas pilsoņi, kuri mīl mūsu valsti un ciena Latvijas cilvēkus un Latvijas kultūru.
Un katru reizi, kad tas notiek, es saku: "Klau, cilvēki ir dažādi. Ir krievi, kas ir agresīvi un necienīgi pret latviešiem; un ir tādi paši latvieši. Tādu cilvēku ir mazākums, nacionalitāte nav svarīga, ja cilvēkam ir pareizās vērtības dzīvē."
Bet to kļūst grūtāk teikt, dzirdot to, ko jūs, Iesalnieka kungs, paziņojāt ceturtdien Saeimas sēdē.
Es ļoti atvainojos, Iesalnieka kungs, ka šīs feisbuka posts ir uzrakstīts krieviski. Man ir svarīgs video, nevis teksts.
Savā runā jūs teicāt, ka Latvijas sabiedrība dalās divās daļās: latviešos un okupantos. Un jūs cerat, ka pēc kāda laika 95% procenti Latvijā būs latvieši.
Manuprāt, ir divi veidi, kā izprast sacīto. Protams, ka jūsu politiskie oponenti izmantos otro veidu, bet man patīk dot tā saukto benefit of the doubt.
Tātad. Pirmais veids, kā to saprast, ir šāds. Jūs, Iesalnieka kungs, vārdu latvietis domājāt nevis nacionālajā, bet sociālajā kontekstā. Un, sakot "latvieši", jūs domājat jebkādas tautības cilvēkus, kuri izkopj Latvijas un Eiropas vērtības. Un tad "okupanti" ir vienkārši tie cilvēki, kuri slavina Putina agresiju Ukrainā, uzskata ka PSRS okupācija bija labums Latvijai un tā tālāk...
Un, ja jūs to domājāt tā, es pat piekristu šādam sentimentam. Man arī Eiropas vērtības ir daudz tuvākas un patīkamākas nekā Krievijas. Mēs tad, protams, varētu sākt diskusiju par to, kas tieši ir Eiropas vērtības un vai jūs, Iesalnieka kungs, pilnībā izkopjat tās - piemēram, LGBT+ cilvēku kontekstā, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Bet, pat ja jūs to domājāt šādi, es ļoti jums lūgtu, Iesalnieka kungs, izmantot precīzākus vārdus vai vismaz izskaidrot teikto. Jo ir arī otrs veids, kā to izprast. Un, ticiet man, tieši tā to saprata ne tikai LKS pārstāvji, bet arī Eiropas vērtību cilvēki.
Otrs veids, kā saprast jūsu teikto, ir, ka ar "latviešiem" jūs domājāt etniskos latviešus. Un tad "okupanti" ir visi pārējie. Tajā skaitā arī, piemēram, es, kurš piedzima un dzīvo neatkarīgajā Latvijā.
Vai mana mamma? Jā, viņa piedzima PSRS, bet Ilūkstē, mācījās Liepājā un tagad vairāk nekā 30 gadus strādā bērnudārzā, savā dzīvē izaudzinājusi vairākus tūkstošus Latvijas pilsoņu.
Vai okupants ir Deniss Vasiļjevs - Latvijas daiļslidotājs? Mēs, starp citu, mācījāmies vienā skolā. Vai ar 12. vietu Olimpiādē pietiek, lai no "okupanta" statusa pārietu uz statusu "latvietis"?
Vai es pareizi saprotu, ka okupants šajā gadījumā ir arī Ņikita Trojanskis? Viņš visas pandēmijas laikā aktīvi cīnījās par Latvijas cilvēku informēšanu, kamēr Nacionālā apvienība neļāva valstij sarunāties pat ar tiem iedzīvotājiem, kuri krievu valodu saprot labāk par latviešu valodu. Interesanti, cik cilvēki nomira tāpēc, ka jums, Iesalnieka kungs, valodas jautājums bija tik principiāls? 10? 100? 1000? Un, jā, viņu vidū noteikti bija ne tikai "okupanti".
Es varētu turpināt. Bet man gribētos ticēt, ka jūs domājāt tieši pirmo variantu. Tāpēc vēlreiz lūdzu - lūdzu, esiet precīzāks savos izteikumos! Jo citādi jūs aizvainojat ne tikai "Krievijas pasaules mīlētājus", bet arī adekvātos krievvalodīgos Latvijas pilsoņus.
Jo man apnicis pēc gandrīz 28 gadu dzīves Latvijā pierādīt, ka esmu lojāls tās pilsonis. Man apnicis baidīties, kā to, ka es uz ielas runāju krieviski, uztver apkārtējie. Man apnicis meklēt veidus, kā izprast vairāku politiķu sacīto ne kā uzbrukumu sev un savai ģimenei. Man apnicis, ka es nejūtos vēlams Latvijā.
Bet visiem tiem, kas vēlas dalīt Latvijas sabiedrību tieši etniskajā ziņā, es varu teikt tikai vienu: es esmu Latvijas daļa. Es mīlu šo valsti, es padaru to par labāku vietu. Šī ir mana zeme, mani cilvēki, mana nākotne.
Iesalnieka kungs, jūs taču man palīdzēsiet cīņā par labāku Latviju?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
