Iesaki rakstu: 
Es, Valentīna Zāraka, pēdējo septiņu gadu garumā pilnībā pārliecinājos, ka Latvijā naudas vara nav pārsūdzama, un griežos pie Jums, godātie kungi, jo ar jūsu starpniecību vēlos izteikt pateicību tiem Latvijas labiem cilvēkiem, kuri centās panākt pretējo.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 24.septembra lēmums lietā Nr.A42627407 SKA-828/2010 uzlika visai manai epopejai treknu punktu, jo Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta „lēmums nav pārsūdzams”.
Minētā epopeja sākās 2002.gada beigās, kad uz denacionalizētā nama Lāčplēša ielā 112, Rīgā, īrnieku iesnieguma pamata Rīgas tiesas apgabala prokuratūra veica izmeklēšanu un iesniedza tiesā prasības pieteikumu par denacionalizācijas atzīšanu par spēkā neesošu un par nama atdošanu valsts īpašumā (Finanšu ministrijas personā). Kā jau to varēja paredzēt (diemžēl), 2005.gada 23.martā šī epopejas daļa beidzās ar tādu pašu Augstākās tiesas Senāta treknu punktu lietā Nr.SKC-199, un viss palika iepriekšējās prettiesiskajās „prihvatizētajās" pozīcijās.
Savukārt KNAB novilcināja laiku precīzi līdz kriminālatbildības noilgumam. „Tādejādi, uzsākot kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 177p. paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm., kā to savā pavadrakstā Valsts policijai norāda KNAB, nav iespējams, jo ir iestājušies Kriminālprocesa likuma 377.p. minētie kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi." (31.07.2007. Prokurora iesniegums Nr.3/2-3- 179-07).
Bet visu pakāpju Administratīvās tiesas „melnās miesās" noņēmās ar KNAB un savu „kļūdu" attaisnošanu, nolaižot skatuves aizkaru visas episkās izrādes beigās. GAME OVER.
Lai kopaina kaut uz brīdi nebūtu tik drūma, kāda tā īstenībā ir, gribu izteikt sirsnīgu pateicību tiem cilvēkiem, kuri centās būt labi un taisnīgi un mēģināja aizstāvēt tiesiskās valsts ideālus. Taču mūsu stingri materiālajā pasaulītē tas praktiski un faktiski nav iespējams.
Lidija Bizule, Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurore, veica faktu pārbaudi un konstatēja virkni, maigi izsakoties, pārkāpumu denacionalizācijas lietas dokumentos. (Kā to arī varēja sagaidīt, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Zaiga Vrubļevska prata pārvērst lietas izskatīšanu par ievilkušos un visai paviršu teātri ar sliktiem aktieriem, taču ar viņai un viņas klientiem vēlamo pasūtījuma iznākumu. Par šo izbijušo „tiesnesi" ir atsevišķs stāsts un pavisam ne šajā pateicības raksta kontekstā.)
E.Bērziņš, Rīgas tiesas apgabala virsprokurors, valsts tieslietu padomnieks, uzturēja apelācijas (!!) un kasācijas (!!!) pieteikumus šajā lietā, kas pats par sevi (kā man paskaidroja kompetenta persona) bija liels uzdrošinājums. E. Bērziņš ļoti vēlējās būt principiāls. Es to zinu noteikti. Taču sanāca tā, kā sanāca. Ja man ar savu nabaga pensionāra pabalstu nebija, ko zaudēt, tad viņam gan bija, ko zaudēt. Un es nekad Bērziņa kungam nepārmetīšu to, ka viņš nevarēja būt nelokāms līdz galam.
Finanšu ministrijas pārstāve Gunta Guļāne stingri turējās likuma pusē un aizstāvēja valsts intereses. Nav viņas vaina, ka tiesiskās valsts tad nebija un vēl joprojām nav.
Ar LR Augstākās tiesas senatora R. Namatēva muti 2005.gada 23.martā LR Augstākās tiesas Senāta sēdē runāja pati „patiesība", kad viņš atbildētāja pārstāvim advokātam Askoldam Brokam (toreiz LR Zvērināto advokātu padomes priekšsēdētāja vietnieks kadru jautājumos) skaidri un skaļi jautāja vismaz 10 liecinieku-klausītāju klātbūtnē: „Kāpēc dokumenti nav apliecināti?" Uz ko saņēma Askolda Broka bezapelācijas atbildi: „Kādus iesniedza, tādi tika lietoti."
Gala rezultāts bija sakramentāls: „...Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora kasācijas protestu noraidīt."
Pateicos KNAB galvenajam speciālistam Jaroslavam Streļčenokam par viņa vārdiem: „KNAB ir jūsu pēdējā cerība." Arī šis jauneklis gribēja būt konsekvents likuma kalps. J.Streļčenokam bija jānes smaga nasta, bija jāimitē aktīvā darbība un jāvilcina laiks, līdz iestāsies noilgums. Arī viņam bija attiecīgie norādījumi no diriģentiem. Pats Streļčenoks tik stulbi rīkoties nevarēja, jo termiņam tika veltīta īpaša uzmanība (arī rakstveida). (Saistība ar KNABu - gan konkrētajā lietā, gan plašākā mērogā - ir atsevišķa sāga. Varbūt kāds to jau raksta.)
LR Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora p.i. Ē.Zvejnieks atkal augsti pacēla tiesiskās valsts karogu un nosauca visus nedarbus to īstajos vārdos 2007.gada 31.jūlija Prokurora iesniegumā Nr.3/2-3-179-07. Rezultāts - apaļa nulle. KNAB neveica pat Prokurora iesniegumā pieprasīto dienesta pārbaudi, jo nav nekādu dienesta pārbaudes materiālu. Pašsaprotami, ka ne par kādiem „materiālu izskatīšanas rezultātiem" es informēta netiku.
Administratīvās rajona tiesas tiesnesis O.Priedītis atzina par pamatotu manu prasību pret KNAB (iestādes faktisko rīcību nesniedzot atbildi pēc būtības) un ierosināja administratīvo lietu. Arī viņš gribēja būt taisnīgs likuma kalps. Nesanāca. Pašatstatījās.
Visiem šiem cilvēkiem (un vēl citiem, kuri šeit netika pieminēti) esmu pateicīga par atbalstu un līdzdalību minētajā epopejā. Esmu pārliecināta, ka vairākums no viņiem zināja, ka naudas vara nav pārsūdzama, un tomēr viņi centās būt likuma un tiesiskuma pusē.
Turpmākajā „futbolā" ar minēto administratīvo lietu pret KNAB īpaši gribas atzīmēt 2010.gada 16.aprīlī notikušo tiesas izrādi, kuras nosaukums ir „Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta kopsēde". Astoņu senatoru komanda pavicināja mana deguna priekšā tiesiskās valsts karogu... un negodīga spēle turpinājās.
Gribu pievērst Jūsu uzmanību šīs epopejas beigu posmam, t.i. 2010.gada 24.septembra lēmumam, kas „nav pārsūdzams".
2010.gada 15.septembrī plkst.15.35 zvanīju uz LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta kanceleju pa iekšējo telefonu no Augstākās tiesas nama vestibila. Jautāju, vai KAĀB ir iesniedzis paskaidrojumus (15. septembris - pēdējais termiņš). Saņēmu apgalvojumu, ka KNAB neko nav iesniedzis, bet gadījumā, ja tomēr paskaidrojums no KNAB tiks iesniegts (KNAB, kā redzams no administratīvās lietas materiāliem, ir īpašais statuss un īpašie likumi), man paziņos pa mobilo telefonu, kura numuru man palūdza un pierakstīja, lai es varētu ar šiem paskaidrojumiem iepazīties līdz lēmuma sagatavošanas dienai.
Solītā zvana nebija. Taču 2010.gada 24.septembri ap plkst.15.00 saņēmu jau nosūtīšanai pa pastu sagatavoto lēmumu, pavadrakstu un... KNAB paskaidrojuma kopiju, datētu ar 08.09.2010. Tātad 15.09.2010. KNĀB paskaidrojums jau bija LR Augstākās tiesas rīcībā, kā arī... meli par tā neesamību.
Kāpēc es to visu Jums rakstu? Lai lieku reizi apliecinātu to, kas visiem tāpat ir labi zināms: taisnība un tiesiskums Latvijas varas institūcijām nav vajadzīgi, jo visai tautai piederošo (nu vairs nepiederošo) materiālo labumu sadalīšanas process vēl nav beidzies. Tikai periodiski notiek tāda liekulīga papļāpāšana tiesnešu, amatpersonu un ierēdņu saietos par tiesiskumu un valsts interesēm. Es un mani kolēģi, taisnības meklētāji, esam uz savas ādas izjutuši un sapratuši to, ka tur, kur naudas vara nav pārsūdzama, taisnībai un tiesiskumam vietas nav. Nav vietas pat elementārai drosmei atzīt „kļūdas" un kaut vai pateikt, ka ir gan slikti, bet tā nu ir sanācis un, kā pateica Saeimas deputāts J.Lagzdiņš, „izlieto ūdeni atpakaļ nesasmelsi".
Bet ko tad tauta un tās labākie pārstāvji? Cits pielāgojas (jo, kā teica lielais Rainis, izdzīvo tas, kas mainās), cits laižas prom no Latvijas, cits pārdod tiesiskās valsts ideālus un iesaistās politiķu batālijās, kuras notiek nebūt ne tautas un ne valsts labā...
Ar tādu pārliecību arī palieku un neko no jums neprasu kā tikai izlasīt šīs rindiņas. Neko vairāk.
N.B. Tekstā zem abreviatūras KNAB ir domāta valstī jau ilgstoši pastāvošā mistiskā iestāde - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Pareizāk tomēr - Korupcijas novērošanas un atbalsta birojs.
* Četru dēlu māte un trīs mazbērnu vecmāmiņa, nabagu pabalsta par 38 darba gadiem pensionāre.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
