„Attīstībai/Par” nopirkta publikācija „Delfos”: ja tas mums izdevīgi, mēs izliksimies, ka atbalstām valsts aizsardzības dienestu
Vita Anda Tērauda19.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nepieciešamība stiprināt Latvijas drošību laikā, kad blakus Eiropā notiek karš, šķiet pašsaprotama. Tamdēļ vietā ir Aizsardzības ministrijas piedāvājums sākt diskusiju par jaunu koncepciju – Valsts aizsardzības dienestu, kura ietvaros Latvijas pilsoņiem radīsies jauni, pavisam konkrēti pienākumi piedalīties valsts aizsardzībā.
Ministrija ierosina pienākumu piedalīties valsts aizsardzībā, un tam gatavoties konkrētajā dienestā, uzlikt Latvijas pilsoņiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Šo pienākumu pildīt varēs četros ceļos – dienests 11 mēnešu garumā, stāšanās Zemessardzē ar piecu gadu līgumu, vada komandiera kursi augstskolā vai kalpošana alternatīvajā dienestā, kuru nodrošinās Iekšlietu, Veselības un Labklājības ministrijas. Aizsardzības ministrijas ieskatā šo pienākumu var uzlikt vīriešiem, bet sievietēm var piedāvāt iespēju iesaistīties brīvprātīgi. Šķirošana pēc dzimuma pazīmes tad, kad nav pamata to darīt, ir diskriminācija. Vai Valsts aizsardzības dienestā ir pamats izmantot dzimumu kā iemeslu nepildīt pilsoņa pienākumu pret valsti?
Sievietes obligātajā dienestā nav plaši izplatīta prakse pasaulē. Bieži piesauc Izraēlu kā valsti, kur sievietēm ir pienākums dienēt – pienākums, kas tika ieviests jau no valsts dibināšanas brīža. Bet mums daudz tuvāki kaimiņi – Norvēģija un Zviedrija – arī ir padarījuši dienestu dzimumneitrālu, iesaukumam pakļaujot kā vīriešus, tā sievietes. Šo valstu pieredze var būt noderīga diskusijā par Valsts aizsardzības dienesta izveidi Latvijā.
IZRAĒLA: Sievietes jau no valsts dibināšanas brīža bijušas pakļautas obligātajam dienestam. Izraēlā dienē visi – vīrieši divus gadus un astoņus mēnešus, sievietes – divus gadus. Tomēr par dzimumneitrālu Izraēlas armiju ilgi nevarēja saukt. Veidojot sistēmu pirms daudziem gadu desmitiem, dienesta uzbūvē iecementēja toreiz 1940. un 1950. gados valdošos sabiedrības stereotipus. Sievietes dienestā bija pārsvarā atrodamas administratīvās lomās, kaujas vienības aizpildot galvenokārt vīriešu spēkiem. Sievietes dienestā bija vienlaikus savējie un svešinieki. Gadu gaitā caur tiesas prāvām sievietes izcīnīja piekļuvi tikpat kā visiem amatiem un lomām bruņotajos spēkos. Būtisks pavērsiens nāca 1995. gada tiesas prāvā, kurā Alise Millere cīnījās par savām tiesībām dienesta laikā nevis nodoties biroja darbam, bet izmācīties par pilotu. Tiesa spriedumā norādīja, ka ikkatrai sievietei dienestā ir tiesības kalpot ikkatrā pieejamā pozīcijā, ja vien pozīcijai nepiemīt konkrētas dzimumam specifiskas iezīmes. Spriedums lika atvērt turpat visas pozīcijas dienestā abiem dzimumiem. Tamdēļ kopš 2005. gada par septiņām reizēm palielinājās sieviešu skaits kaujas vienībās. Tagad – 2022. gadā – kaujas vienībās 18% ir sievietes. Mūsdienās Izraēlas militārajos spēkos nav vairs dalījuma vīriešu un sieviešu darbos, bet tiek īstenots princips "īstais cilvēks īstajā vietā".
NORVĒĢIJA: Norvēģijas parlaments 2013. gadā pieņēma lēmumu par obligāto dienestu arī sievietēm, ko sāka īstenot 2015. gadā. Norvēģija ir pirmā NATO valsts, kas pārtrauca obligātajā dienestā iesaukt pēc dzimuma pazīmes. Parlaments savās debatēs norādīja, ka šādu soli sper nevis tāpēc, ka pietrūktu vīriešu, bet gan tāpēc, lai spētu no plašāka pretendentu loka atlasīt vislabāk motivētos un viskompetentākos cilvēkus valsts aizsardzībai. 2018. gadā 25,2% iesaukto bija sievietes, bet 2020. gadā – 33%.
ZVIEDRIJA: Atsaucoties uz Norvēģijas pozitīvo piemēru, arī Zviedrija kopš 2018. gada iesauc dienestā gan vīriešus, gan sievietes. 2018. gadā 16% iesaukto bija sievietes, ar katru gadu procents pieaug. Sieviešu pieaugošā klātbūtne bruņotajos spēkos ietekmē nākotnes plānošanu, piemēram, ekipējuma iepirkumus vai infrastruktūras izveidi.
Latvijā esam sākuma punktā Valsts aizsardzības dienesta izveidē. Tamdēļ mums ir iespējams apdomīgi un mērķtiecīgi veidot savu dienestu nākotnes vajadzībām atbilstošu un skaidros principos un vērtībās balstītu.
Līdztiesība kā vērtība: Pienākumu piedalīties valsts aizsardzībā var uzlikt visiem valsts pilsoņiem. Jau šodien mēs redzam, ka četri piedāvātie dienesta varianti ir pa spēkam gan sievietēm, gan vīriešiem. Sievietes jau šodien dien bruņotajos spēkos. Sievietes ir Zemessardzes rindās. Virsnieku kursi augstskolā – nav šķēršļu sievietēm. Alternatīvais dienests Iekšlietu, Veselības vai Labklājības ministriju veidots – arī nepastāv šķēršļu sievietēm. Protams, gan sievietēm, gan vīriešiem var būt situācijas un apstākļi, kuru dēļ būtu piešķirama iespēja dienestu atlikt vai no dienesta atbrīvot. Piemēram, atlikt dienestu vai atbrīvot no dienesta var jaunu cilvēku, kuram ir primārā atbildība par bērnu. Izņēmumi un atbrīvojumi pastāvēs – arī tie ir attiecināmi uz abiem dzimumiem.
Nākotnes vajadzībām atbilstošs dienests: Valsts aizsardzības dienesta izveide prasīs ieguldījumus – ieguldījumus infrastruktūrā, ieguldījumus ekipējumā, nodrošinājumā. Tamdēļ, plānojot dienesta vajadzības, ir būtiski skatīties nākotnē, nevis pagātnē. Jau šodien gan bruņotajos spēkos gan Zemessardzē dienestu pilda gan vīrieši, gan sievietes. Arī Valsts aizsardzības dienestā šo pienākumu pret valsti pildīs gan vīrieši, gan sievietes. Apzinoties to tagad – dienesta izveides brīdī – varam atbilstoši plānot gan infrastruktūras, gan ekipējuma un citas vajadzības. Varam veidot dienestu, kas ir pilnībā gatavs visu valsts pilsoņu līdzdalībai, nevis tādu, kuru nāksies pārtaisīt tad, kad NATO valstis viena pēc otras sekos Norvēģijas un Zviedrijas piemēram.
Iesaistot visus valsts iedzīvotājus valsts aizsardzībā, būsim drošāki, ar stiprākām valsts aizsardzības spējām. Gan Norvēģija, gan Zviedrija atzinušas, ka valsts aizsardzību var stiprināt, ja var dienestam vislabākos atlasīt no plaša pilsoņu loka, izmantojot principu "pareizais cilvēks pareizā vietā" nevis ļaujoties pagātnes stereotipiem, kur ilūzija par kompetenci balstījās dzimumā, nevis reālā varēšanā. Paplašinot rekrutēšanas bāzi, iegūsim kvalificētāku dienestu. Jo valsts drošības sardzē stāv ne tikai vīrieši, bet stāvam mēs visi.
1. Montron, Emma. "What is the reality for the integration of women in the Israeli army?" https://igg-geo.org/?p=3124&lang=en
2. Shafran Gittleman, Dr. Idit. ""Women's Service in the IDF: Between a 'People's Army' and Gender Equality"". March 03, 2022 Israeli democracy institute https://en.idi.org.il/articles/24554
3. Heikkila, Jussi and Ina Laukkunen. ""Gender Specific Call of Duty: A Note on the Neglect of Conscription in Gender Equality Indices."" https://www.tandfonline.com
4. https://www.securitywomen.org/post/a-look-at-norways-approach-to-gender-neutral-conscription
5. https://www.forsvarsmakten.se/en/news/2020/10/growing-number-of-women-in-military-service/
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
