Iesaki rakstu: 
Triju Baltijas valstu kompāniju kopīgi uzņemtās Pretkrievijas propagandas filmas Ģenerālplāns scenārija autore Sanita Jemberga, noklausījusies veselu diennakti sacerēto Solvitas Āboltiņas skaidrošanos par politiķes muļķīgo izrunāšanos Krievijas TV propagandas raidījumā, medijiem ir mēģinājusi iestāstīt, ka nabaga politiķe esot kritusi par upuri šai pašai Krievijas propagandai, vispār neesot zinājusi, kam intervējas, tā ka lietai vajagot likt punktu. Ar vārdu sakot – saudzēsim muļķi, jo tas ir mūsu pašu muļķis. Vai muļķe.
Tā varētu darīt, ja Āboltiņa ar savu dumjo izmuldēšanos būtu nodarījusi kaitējumu tikai, piemēram, Jembergas un Co. filmai (starp citu, tiešām interesanti, ka šīs filmas finansētāji līdz šim ir tikuši turēti tieši tādā pašā noslēpumā kā avīzes Astoņkājis izdevēji) vai kādām citām sīkām personiskām rebēm.
Taču tā tas nav. Runa nav par to, ka viena aizvien histēriskāka un paranojiskāka būtne ir gatava uzūjināt katram pret viņu nelabvēlīgi noskaņotu cilvēku pūlītim un savu attiecīgā brīža sirds, kuņģa un vēl nez kā sāpi un trauksmi iegvelzt jebkurā mikrofonā, kas vien pagadās deguna priekšā, bez kādām domām par gvelšanas sekām pat sev, kur nu vēl savai valstij.
Runa ir par to, ka viena ārkārtīgi pieredzējusi politiķe un ārkārtīgi augsta Latvijas valsts amatpersona, kuras tiešos pienākumos ietilpst arī valsts drošības dienestu parlamentārā kontrole un kurai visi nodokļu maksātāji maksā algu par to, lai viņa būtu zinoša, prātīga, gudra, tālredzīga, apdomīga un vienmēr pirmām kārtām rūpētos par Latvijas valsts interesēm, kā pēdējā stulbene pasniedz lielisku dāvanu Kremļa propagandas sistēmai.
Āboltiņa pati, pirmajā šoka momentā par jau kārtējo izgāšanos diennakti vienkārši pazūdot, nu ir Vienotības televīzijai pastāstījusi, ka, pirmkārt, viņas izteikumi esot izrauti no konteksta, otrkārt, interpretēti, treškārt, intervējošie žurnālisti neesot ar sevi iepazīstinājuši, tā ka vainīgi neapšaubāmi esot visi šie apstākļi un vēl, protams, Krievijas propagandas sistēma, bet nekādā gadījumā ne jau nu viņa, kura tikai pieļāvusi mikroskopisku kļūdiņu.
Savukārt kundzes aizstāvji – gan karojoši aktīvie, gan pasīvi žēlīgie jembergveidīgie līdzjutēji – papildus līdzīgiem apsvērumiem vēl norādījuši arī uz to, ka vispār taču Āboltiņas kundzei par tiem Latvijas žurnālistiem, kuriem viss jau iepriekš sen ir skaidrs, esot pilnīga taisnība – un kāpēc gan prominentai un godprātīgai Latvijas politiķei nepaust taisnību visur, kur vien ir iespēja?...
Te laikam būs vietā neliela pamācoša alegorija.
Iedomājieties, piemēram, babu Solču no Ieroču ielas komunalkas, kura ap divpadsmitiem no rīta, uzvilkusi nošķiebtas tupeles, sabāzusi zem lakata pirms nedēļas mazgātās pinkas un pat nemēģinot ar kaut ko nomākt vakardienas (un aizvakardienas, un aizaizvakardienas) peregaru, dodas uz lombardu.
Tur viņa ar cildenu paģiru lāpīšanas nolūku izmisīgi mēģina notirgot gandrīz pilnu nozagtu alpaka dakšiņu komplektu, bet, neko daudz nesaņēmusi, sajūt tādu spļāvienu sejā no gados jaunā ebrejiska izskata pārdevēja, ka vēlāk vakarā pie krutkas pudeles izsaka visu, kas sakrājies uz sirds par šiem derdzīgajiem žīdiem.
Babai Solčai nav jādomā ne par izteicienu, ne auditorijas izvēli, viņa ir brīva kā žurka pagrabā, viņai nav jāapsver, kam viņa izsakās, ko tieši viņa saka, vai kādi viņas izteikumi neizraisīs skandālu, netiks izrauti no konteksta un netiks izmantoti pret, teiksim, visu viņas Ieroču ielas komunalkas saimi.
Toties politiķei Solvitai par to visu ir jādomā – viņai tāds darbs un (it kā) atbildība. Bet, ja viņa sajūtas tikpat brīva un pēc būtības naidīgas valsts propagandas medijam izpļerkst visu, kas viņai uz sirds sakrājies par tādu pašu tēmu, sekas gluži prognozējami būs minētā medija sensacionāls stāsts par antisemītismu, kas sācis valdīt mazās fašistu un nacistu valstiņas augstākajos slāņos.
Ar vārdu sakot, ja Solvita Āboltiņa kaut kam arī ir kritusi par upuri, tad personiskajai neprofesionalitātei un gluži vienkārši muļķībai. Savukārt visiem, kuri tādu vai citādu apsvērumu dēļ kā krievu komiskais varonis aicina „poņaķ i prosķiķ”, jārēķinās, ka nākamajā paģiru brīdī Solvitā iekšā sēdošā baba Solča nostrādās atkal ko jaunu – iespējams, šoreiz ko nopietnāku par aktīvu izpalīdzēšanu Krievijas propagandas dzirnavām.
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
