Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar Baibas Rubesas tikšanu pie vietas P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas padomē Pietiek šodien publicē divas spilgtas un jautras nodaļas no Indriķa Latvieša romāna „Vara”, kurās sniegts kādas caurcaurēm izdomātas „topmenedžeres” – uzņēmuma Way Baltica vadītājas Baibas Bubesas ar iesauku Baba – portrets, kas varētu sniegt skaidrību arī par to, ar kādām metodēm Baiba Rubesa ir tikusi pie savas jaunās siles.

3. nodaļa. Baiba Bubesa

Baba. Viņa labi zināja, ka tieši tā viņu paklusām mēdza saukāt pat vistuvākie padotie.

Šo iesauku viņa ienīda no visas sirds. Krieviski viņa bija taisījusies mācīties, bet tā arī neiemācījās. Taču to arī nevajadzēja, lai saprastu, ko nozīmēja šis vārds – gan burtiski, gan simboliski.

Tas nebija taisnīgi – šāda iesauka. Viņa bija smalks, gudrs, elegants cilvēks, jā, arī inteliģents un radošs. Cilvēks, kas bija kompetents gan dažādās pasaules virtuvēs, gan dizaina jautājumos. Intervijās viņa droši varēja teikt – es esmu vienkārši traka uz dizainu. Tas labi izklausījās, un tā tas arī bija.

Bet Baba – tas bija nepelnīti, tas bija netaisni, tas bija nežēlīgi. Viņa šo palamu ienīda tik ļoti, ka vēl degvielas biznesa laikā bija pavēlējusi iziet pa durvīm un nekad vairs neatgriezties sīkam nekauņam, kurš bija to izteicis skaļi. Viņa vienmēr lepojās ar savu dzelžaino savaldīšanos, bet toreiz nebija noturējusies un kliedza pilnā balsī. Labi zināja, ka iesauka pielips vēl pamatīgāk, bet neko nevarēja padarīt.

Pielipa arī. Nolādētā iesauka vilkās līdzi kā pieburta – amati mainījās, bet viņa vienalga palika Baba. Viņa varēja saderēt uz jebkuru summu, ka arī pašlaik viņas nedaudzie padotie aiz kabineta durvīm, lai cik lojāli citās jomās, tomēr nespēja nesasmaidīties un nepačukstēt viens otram: mūsu Baba nervozē. Pat simpātiskais politiķis Ģirts Valdis Klizmovskis, uz kuru viņa savulaik tik nopietni bija cerējusies, kādā errastību brīdī nebija varējis noturēties, nenosaucot viņu šajā derdzīgajā četrburtu kombinācijā.

Ar visu savu pašvērtējumu un pārākuma sajūtu pār visādu tur pūli viņa pāris reizes bija mēģinājusi pajautāt viedajām tantiņām: kas tas īsti ir? Tiešām pieburts? Bet tās bija tikai līdzjūtīgi smaidījušas un teikušas – meit, tev spogulis var palīdzēt, bet tikai tad, ja tu pati sev gribi palīdzēt.

Pameklējiet sev citur meitu, glupās raganas! Ko spogulis? Kāds spogulis? Viņa mierīgi varēja ieskatīties spogulī – tas, kas tur bija redzams, vēl bija tīri tā neko. Viņas gadiem un pieredzei – pa pirmo. Kaut varbūt arī ne tieši šobrīd. Šobrīd nevarēja noliegt – viņa nervozēja gan.

Ko niekus – nervozēja… Viņa bija vienkārši panikā un to labi apzinājās. Viss, kā dēļ viņa bija pūlējusies pēdējos pāris gadus, viss, uz ko viņa bija cerējusi ar katru mēnesi aizvien nopietnāk un nopietnāk, bija apdraudēts. Un kaut kādu nožēlojamu sīkumu dēļ…

Pieredzējusi, rezultātorientēta un iedvesmojoša menedžere ar pieredzi virknē nozaru – no naftas un gāzes līdz mazumtirdzniecībai, auto industrijai un telekomunikācijām. Galvenās kompetenču jomas – pārvaldība, caurspīdīgums, cilvēktiesības, ietekmes pušu iesaistīšana. Izcilas komunikācijas spējas angliski, franciski, vāciski un latviski, ar multikulturālām iemaņām.

Visu to viņa bija ierakstījusi savā profilā profesionālajā sociālajā tīklā – un patiešām tā par sevi domāja. “Es esmu pārliecināta, ka esmu vienkārši ļoti interesants cilvēks un ļoti laba vadītāja,” – tā viņa bija teikusi vairākās intervijās. Protams, ne visiem patika šāds acīm redzamu patiesību konstatējums. Bet tas patiešām nebija apstrīdams.

Jā, viņa bija izcila. Vienkārši izcila. Kautrību pie malas – to apliecināja viņas pieredze. To apliecināja viņas karjera. To apliecināja viņas pašreizējais stāvoklis un tālākās perspektīvas. Varbūt jau pavisam drīzas.

Protams, vienmēr atradās skauģi, kuriem šī izcilība bija kā dadzis acī. Reizēm ar viņiem vajadzēja rēķināties, taču agri vai vēlu viss nostājās savās vietās. Esi gudra, Laimas ceļam sekojot, bija teicis viņas slavenais tēvs, pirms vēl Pārkinsons viņu padarīja par drebelīgu, nožēlojamu spoku. Laima tev noliek zināmu ceļu, un tev ir jāspēj pazīt, ko viņa likusi un nolikusi.

Laima viņu novērtēja tajā tālajā deviņdesmito gadu sākumā, kad viņa bija spiesta atgriezties šajā mazajā postpadomju valštelē, kur valdīja haoss un posts. Bet te bija arī iespējas, tādām noteikti vajadzēja būt – atšķirībā no Vācijas, kur viņai skaidri bija pateikts: freilen, tavi “griesti” ir preses sekretāre līdz mūža galam.

Taču arī mazajā valštelē neviens viņas talantus nenovērtēja ilgi, gadu pēc gada. Kaut kā viņa sitās, uztaisīja firmiņu, mēģināja šo un to, bet nekas nesanāca līdz pat brīdim, kad atskanēja telefonzvans, kas mainīja visu viņas dzīvi. Lai gan nē – dzīvi viņa mainīja pati, zvans… ko zvans, zvans bija tikai zvans, nekas vairāk.

Zvanīja Guna Virbule, kas bija iedomājusies viņu par savu draudzeni. Pelēka niecība, lūk, kas viņa bija, bet Laima bieži vien savus izredzētos uzrunā īpašos veidos. Pelēkajai niecībai taisījās piedzimt bērns, un viņa piedāvāja: vai tu, Baibu, negribētu pāris mēnešus pastrādāt manā vietā par preses sekretāri skandināvu degvielas kompānijā?

Protams, Baiba gribēja! Faktiski tā bija gaisma necaurredzami melna izmisuma tuneļa galā. Nevienam viņa šeit nebija vajadzīga, neviens negribēja saskatīt viņas izcilību – un tad nu beidzot!

Tēvs nekad, tiešām nekad viņai neko nebija uzspiedis – vienīgi to, ka dzert ir ļoti, ļoti slikti. Taču viņš vienmēr bija gatavs dot padomus. Viens no padomiem, ko Baiba bija iegaumējusi, bija – kad tev tiek dota iespēja, iekrampējies tajā ar rokām un kājām, ar zobiem un nagiem, jo cita tev var arī netikt dota. Lai notiek, kas notikdams, lai pa ko arī tev vajadzētu staigāt un ko darīt, bet savu iespēju vaļā nelaid!

Viņa iekrampējās un izdarīja visu iespējamo, lai iepatiktos. Lai kļūtu neaizstājama. Lai vadībai tā tur dzemdējusī pelēcība pat prātā vairs neienāktu, kad nu viņa sadomātu atgriezties darbā. Viņai pašai nekādi bērni nebija vajadzīgi, viņu vilināja pilnīgi kas cits.

Puņķaini un kašķaini bērni, prasīgs vīrs un vecāmāte, kuri visi katrs savā vīzē jāaprūpē, – nē, tas bija domāts tiem tur, lejā, tiem, kuriem viss bija normēts un par visu svarīgāki bija kaut kādi pienākumi.

Reiz kādā intervijā viņa nebija novaldījusi mēli. Tikai brīdi iepriekš slavējot savus pieticīgos norvēģu priekšniekus, viņa bija pieminējusi tos tur lejā. Jau satrūkās, bet – nekas. Nekas nebija noticis! Nekādas reakcijas, intervētāja pieņēma to kā pašsaprotamu lietu – ir pūlis tur apakšā, lejā, ar saviem vīriem, aprūpējamām omēm, pēc iestāvējušiem mīzaliem smirdošiem opjiem un bērnu varzu, un tad ir viņi augšā, tie, kuri rada pa īstam to, kas ir īsti svarīgs. Tie, kuri vada.

Protams, ka augšā viņa redzēja arī sevi – nē, ne tikai redzēja, bet sajuta. Sajuta kā izcilu radošu cilvēku. Un ne jau sarkana, brēcoša, asiņaina radība, kas tevi uz daudziem gadiem izsita no ierindas un ļāva citiem ieņemt tavu vietu, bija vienīgais, ko bija iespējams radīt. Nē, viņa bija domāta kam augstākam un labākam.

Uz to viņa visus nākamos gadus arī mērķtiecīgi gāja. Kad vajadzēja, varēja pieliekties un paklanīties, ar mugurkaulu viņai viss bija kārtībā. Toties jo stingrāks viņai bija sakodiens un cietāki elkoņi. Bez tiem iztikt nevarēja – un viņa zināja, kā tos izmantot.

Katrs nākamais amats, katrs nākamais pakāpiens pa karjeras kāpnēm apstiprināja to, ko viņa jau tāpat zināja. Svarīgākais nav talanti un izglītība, svarīgākais ir neatlaidība un pārliecība par savu Laimas ceļu. Jā, bija viņas padotībā divi zinātņu doktori – nu un? Vadītāja vienalga bija viņa, un viņai atlika tikai vadīt, bet viņiem – izpildīt.

Protams, gāja visādi. Skauģi nesnauda. Skauģi vienmēr mēģināja paņemt to, ko Laima bija lēmusi viņai. Skauģiem vienmēr bija, ko teikt. Viņa, lūk, neesot nekāda uzņēmēja. Viņa, lūk, nekad neko neesot pati radījusi. Neko neesot izveidojusi savu, nekad neesot parādījusi, ko spēj pati.

Nu un? Viņa atkal atcerējās tēva padomu – un gāja tālāk. Jā, viņa nebija nekāda uzņēmēja, bet viņa bija ļoti, ļoti, ļoti laba vadītāja un izcila uzņēmējdarbības procesu pārvaldītāja. Sīkās nebūšanas to tikai apliecināja vēl un vēlreiz – un turklāt vēl iemācīja izķepuroties no jebkuras situācijas.

Jā, atlika tikai viņai uzkāpt līdz degvielas kompānijas vietējās filiāles izpilddirektores amatam, lai atgadītos te šis, te tas. Vispirms kaut kādi birokrāti bija atklājuši – filiāle, lūk, aizmirsusi uzrādīt, ka cita starpā tirgo arī naftas gāzi. Atklāja un taisījās atņemt licenci.

Godīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, kas tā tāda naftas gāze ir un vai tiešām tā tiek vai netiek tirgota. Tehniskās lietas nekad nebija viņas stiprā puse. Viņa tam nebija domāta, viņai bija daudz augstāks uzdevums – vadīt.

Turklāt tobrīd viņa jau bija pietiekami labi “sakonektēta”, lai spētu šādas lietas atrisināt ar pāris telefona zvaniem. Tā tomēr bija liela priekšrocība – dzīvot un darboties atjaunotajā Latvijas Republikā, nevis Vācijā, kur nekas tāds nebūtu iespējams.

Arī nākamajā reizē viņa pamēģināja iztikt ar dažiem telefona zvaniem, bet aplauzās. Kāpēc – to viņa tā arī pa īstam nesaprata. Nu, padomāt – vairākos benzīntankos dīzeļa vietā patirgoja krāšņu kurināmo. Labi, daži desmiti vai varbūt simti nabagu, kārtīgi uzpildījušies, nekur tālāk vairs neaizbrauca un cēla brēku. Nu un? Atvainojiet, bet nu kam tā nevar gadīties?

Taču zvani nenostrādāja – un viņa gandrīz, gandrīz jau izlidoja no amata. Troksnis aizskanēja līdz pašai Norvēģijai, un no turienes stundu pēc stundas sāka pienākt aizvien trauksmaināki signāli. Reputācija, redziet, esot smagi cietusi, tāpat arī uzticamība, partnerattiecības un kas tik vēl ne…

Tam, kas palīdzēja, vairs nebija nekā kopīga ar tēva padomiem. Patiesībā jau tētiņš bija pārāk mīksts, pārāk godīgs, pārāk oldskūlīgs, pārāk piesūcies ar kaut kādu aizvēsturisku morāli. Nē, pie šīs metodes viņa nonāca pati un nākamajos gados pārliecinājās, ka izcilam vadītājam tā ir vienkārši nepieciešama.

Metode bija tik vienkārša, ka robežojās ar ģenialitāti. Vienkārši vajadzēja sākt kliegt pirmajam. Uzdoties par upuri, iztikt bez kaut kādiem muļķīgiem faktiem, kurus vietējai publikai tāpat nemaz nevajadzēja, bet to vietā skaļi norādīt uz kādiem citiem vainīgajiem. Jā, un arī šos vainīgos nevajadzēja nosaukt konkrēti, lai nesanāktu tiesu darbi, bet to jau vietējie vientieši nemaz arī neprasīja.

“Nezināmo tirgus kropļotāju krāpšanās ir nodarījusi milzīgu kaitējumu mūsu un arī citiem uzņēmumiem un kropļo degvielas tirgu, kā rezultātā cieš ne tikai degvielas tirgotāju reputācija kopumā, bet galvenokārt Latvijas valsts un patērētājs, kura izvēle kļūst vēl nedrošāka un grūtāka!” – nu, vai tas nebija lieliski?

Vēlāk viņa šo paziņojuma fragmentu izdrukāja un noglabāja atvilktnē. Būtu viņai kāds bērns, noteikti vecumdienās viņam parādītu šo savas izcilības apliecinājumu. Protams, ja bērns būtu pietiekami saprātīgs, lai to novērtētu. Bet bērna nebija, toties vienreiz iekoptā metode noderēja ne reizi vien…

Tēvs… Reizēm viņai ienāca prātā, vai viņas vienmēr tik trakais, tik jautrais, tik idejām pārpilnais tēvs būtu priecīgs par viņas tagadējo darbu un viņu pašu – tagadējo. Viņa bija vecākā meita, bet arī māsai tēvs nekad neko nebija uzspiedis. Vien tad, kad abas jaunības neprātā bija pār mēru aizrāvušās ar sociālistu idejām, viņš bija acīm redzami neapmierināts.

Slimība tēvam pamazām vien bija atņēmusi visu, kas viņam bija svarīgs, – sākumā balsi, tad kustību koordināciju, tad mīmiku, beigu beigās pat skaidras izteikšanās spēju, vien šaha spēli bija atstājusi. Beigu posmā viņai tēvu faktiski vairs nebija iespējams saprast – bet varbūt tā arī bija labāk?

Viņa neparko negribēja atcerēties, kā, raugoties uz viņas darbošanos degvielas kompānijas filiālē un kāpienu augšup pa karjeras kāpnēm, tēvs reiz bija nedaudz līdzjūtīgi, nedaudz rūgti noteicis: visi darbi viņa acīs esot labi, ja tos dara labi un ar prieku, vien plānā galdiņa urbēju un tukšu salmu kūlēju viņam esot žēl.

Vispār tēvs mūža novakarē bija palicis jocīgs, un izcilās vadītājas prasmēm nācās piemēroties arī šai situācijai. Pēc viņa nāves bija tik patīkami intervijās stāstīt par pasaules pirmā lieluma topmenedžeri, kurš tik ļoti pārdzīvojis to, cik daudzi cilvēki Latvijā, it īpaši jau biznesā un politikā, spēj runāt vienu un darīt pavisam ko citu.

Jā, arī par to, ka tēvs savā naivumā ir uzskatījis par godīgiem cilvēkiem vai visus partijas “Jaunais tvaiks” dibinātājus un vadītāju. Arī par to, cik ļoti viņš savulaik trimdas gados idealizējis visu, kas saistīts ar Latviju. Un arī par to, cik ļoti vīlies, noraugoties tajā savtīguma, mantkārības un alkatības ceļā, pa kuru aizgājusi viņa iedomātā Latvija, kurai tik maz kas izrādījies kopīgs ar realitāti.

Žurnālisti līdzjūtīgi māja ar galvām. Protams, no kurienes viņiem bija zināt par tām reizēm jau mūža norietā, kad tēvs savai vecākajai meitai bija mēģinājis ieminēties par to, cik varbūt pārmērīgi lielu lomu arī viņas dzīvē, viņaprāt, bija ieņēmusi tiekšanās pēc naudas. Banālas, primitīvas slāpes pēc naudas – tā viņš bija teicis.

Viegli viņam bija runāt. Būtu bijis pie pilna prāta un spējis parēķināt, cik pēdējos padsmit gados izmaksāja viņa uzturēšana, tad varbūt dziedātu citu dziesmu. Neko šis pasaules topmenedžeris savai vecākajai meitai nebija atstājis. Pats bija izgrūdis tūkstošu tūkstošus savām gaisa pilīm, visiem saviem nejēdzīgajiem palīdzības projektiem, visiem tiem piesūkties gatavajiem parazītiem. Nomira pliks un nabags.

No tā gan viņa tāpat izvilka vēl vienu dzīves gudrību – lai citiem palīdz citi, bet tavs Laimas noliktais ceļš ir runāt par palīdzēšanu, slavēt palīdzēšanu, būt kopā ar palīdzētājiem, dalīties viņu slavā un arī viņu naudā, bet palīdzēt pašai sev. Pasaule ir iekārtota tā, ka vairāk pamanīs un novērtēs tevi un nevis tos, kas šķiež savu naudu visādiem liekēžiem.

Naudu viņai, protams, vajadzēja. Nē, tā nebija pašmērķis, bet līdzeklis. Intervijās viņa visbiežāk teica, ka nauda ir tāds kā materiālais pamats, lai varētu izdarīt labas lietas. Pamats stabilitātei un dvēseles harmonijai. Pamats ilgtspējai un sevis attīstīšanai. Tā jau arī bija – un vēl viņai trakoti patika skaistas lietas. Kuras diemžēl parasti bija arī dārgas lietas.

Ja neskaita nelaiķa tēvu, citiem viņa acis spēja aizrunāt lieliski – apmēram tā: “Biznesa galvenais mērķis ir pelnīt naudu, un dažkārt rīkoties izcili ētiski ir ļoti grūti, it īpaši jau mežonīgā kapitālisma apstākļos. Vienmēr pastāv pretruna, konflikts starp to, kas ir un kas nav ētiski. Vienalga, vai mēs runājam par norisēm valstī, par sabiedrību kopumā vai par biznesu, simtprocentīgi pareizas atbildes te nav.” Un tādā garā. Žurnālistiņi šitādus runas apgriezienus ņēma un ēda.

Arī šeit gan bija jārēķinās ar skauģiem – tiem, kuri paši nebija izsitušies, kuri nebija sasnieguši viņas līmeni, bet nez kāpēc iedomājās, ka viņai būtu jāatskaitās to priekšā. Brīžam šī skaudība sita tik augstu vilni, ka šķita – vēl nedaudz, un šie lumpeņi patiešām panāks savu.

Nepanāca, protams. Gadiem ejot, viņa savas vadītāja un spoža komunikatora spējas vēl tikai attīstīja un noslīpēja, tā ka spēja ar sausām kājām izkļūt no jebkuras situācijas.

Grēks tā teikt, bet patiesībā labi, ka tēvs paspēja nomirt pirms tās gandrīz notikušās katastrofas ar veikala “Minima” sabrukšanu un to, kas tai sekoja. Vecmodīgais Brunītis noteikti atkal paliktu pie saviem vecmodīgajiem uzskatiem – kaut vēl tagad, atpakaļ atskatoties, viņa neko sev nespēja pārmest.

Tas viss izskatījās pēc kārtējās Laimas dotās iespējas. Desmiti cilvēku bija gājuši bojā, un bija skaidrs, ka sabiedrība dažus mēnešus par to vārīsies, pēc tam nomierināsies un atkal tikpat kuplos pulkos dosies uz “Minimas” veikaliem, bet izmeklēšana turpināsies gadiem.

Kopā tas nozīmēja, ka cilvēkam ar viņas izcilā vadītāja un komunikatora kompetencēm te būtu silta vieta vismaz uz gadu, varbūt arī ilgāk. Konkrēto izmeklēšanas darbu veiktu citi, bet sabiedriskai izmeklēšanas komisijai būtu jādara tas, ko viņa mācēja vislabāk, – jākritizē sistēma, jātiekas, jāpulcina eksperti, jānāk klajā ar paziņojumiem.

Jā, protams, vecmodīgais tētuks atkal runātu par tukšo salmu kulšanu un nepareizu naudas pelnīšanu, bet šis bija viņas un nevis tēta laiks! Lai viņam vieglas smiltis, bet šis bija divdesmit pirmais gadsimts un viņas dzīve. Turklāt tas nu tā labi bija sagadījies, ka “Minimas” veikals sabruka tieši brīdī, kad amatu ziņā viņa bija uz sēkļa. Jā, šo Laimas doto iespēju vajadzēja izmantot.

Viss jau bija nokārtots. Vienošanās par sabiedriskās izmeklēšanas komisiju bija panākta, vajadzīgie cilvēki bija savākti – tādi, kuri nerunās pretim un spēs vienoties kopējā labuma vārdā. Arī kontakti valdībā ziņoja, ka prasītā nauda tiks piešķirta. Jo bez naudas nevarēja, viņa patiešām bija uz sēkļa, un par viņas izcilo darbu, protams, pienācās atbilstoša samaksa, tas taču bija skaidrs.

Kauns un negods, bet viņa ar visām savām izcilajām prasmēm tomēr nepamanīja brīdi, kad viss pēkšņi sāka brukt. Nebija pietiekami novērtējusi dažus īpaši bļaustīgus skauģus un lumpeņus. Šo nomelnotāju skaudīgā bļaušana izrādījās tik skaļa, ka viņas kontakti pēkšņi noraustījās un atkāpās.

Vēl pāris dienas šķita – kas tur liels, būs viss tāpat kā toreiz ar tiem muļķīšiem, kas sev bākās salēja viņas tirgoto krāšņu kurināmo. Pabļaustīsies un nomierināsies, kad viņiem pārliecinoši pateiks, ka īstie vainīgie meklējami pilnīgi citur un ka tā visa ir tikai viena liela nomelnošanas un dezinformācijas kampaņa. Bet nesanāca kā toreiz. Galīgi nesanāca.

Tik vien viņa paspēja, kā nolēkt pašā pēdējā brīdī. Pat ar kārtējo paziņojumu neizdevās, kā bija iecerēts. Viena lieta, ko viņa bija iemācījusies gadu gaitā, bija – nekad nesaukt vārdā vai pat tieši nenorādīt ne uz vienu, kuru viņa uzdeva par vainīgo un atbildīgo savā vietā. Nosauktais galu galā varēja atbildēt un, ja vēl viņam būtu kādi konkrēti fakti… nē, nē, nē!

Bet šoreiz to nevarēja ievērot – jo par katru cenu vajadzēja pateikt, ka ne jau viņa ir tā, kas tīkojusi pēc lielajām algām. Nē, nē, nē, tie bija tie pārējie, no dīvainā atvaļinātā ģenerāļa Bažociņa līdz pielipējzivij Moikai un bijušajai tiesnesei Beinertei! Kāds no viņiem vai viņi visi, bet tikai ne viņa!

Nekur nevarēja likties – vajadzēja vien paziņot, ka šie “iesaistītie” bijuši tie, ko viņa ilgi un neatlaidīgi centusies pārliecināt, ka viņu sāktais process nenotiek pareizā secībā. Ka viņa galu galā ir jau daudzus šādus procesus vadījusi un tajos piedalījusies. Ka atalgojums ir pats pēdējais, nevis pirmais jautājums, par ko jārunā. Ka viņa vienkārši nepietiekami stingri turējusies pie savas izpratnes par labas pārvaldības principiem.

Nenostrādāja! Galīgi nenostrādāja! Vēl vairāk – kāds no šiem pārējiem ņēma un nekavējoties atbildēja, aiznesot uz medijiem ziņas gan par to, kā viņa jau dienu pirms komisijas pirmās sēdēs aizskrējusi uz Valsts kanceleju izteikt savas finansiālās vēlmes, gan par to, cik tad īsti vēlējusies saņemt. Padomāt – kaut kādus tūkstoš sešsimt latus mēnesī. Bet skauģiem, protams, to vien vajadzēja.

It kā ar to vēl nepietiktu, skauģi izvilka arī visas pārējās viņas naudas lietas. Gan parādu apjomu, gan to, ka viņa, lūk, kopš savas ievēlēšanas amatā ne reizi neesot piedalījusies valstij piederošas bankas padomes sēdē, kaut padomē skaitoties un arī par šo amatu saņemot divus tūkstošus latu mēnesī.

Melu, nomelnošanas un neķītrību straume lija pār viņas galvu, un tie tur lejā, visi šie lumpeņi, gavilēja, gavilēja, gavilēja. Patiesībā labi, ka tēvs jau bija aizgājis. Iepriekšējās lietas viņa kaut kā vēl varētu viņam izskaidrot, bet šo – nē, to viņš savā vecmodīgumā nebūtu sapratis, kur nu vēl pieņēmis…

Veseli divi gadi pagāja, līdz viņa spēja atgūt zaudēto. Divi gadi tik smaga darba, kādu viņa sen nebija piedzīvojusi. Varbūt pat nekad. Runāt, runāt, runāt, tikties, tikties, tikties, atstāt iespaidu, iespaidu, iespaidu.

Nepārtraukti meklēt pareizos vārdus, pareizos kontaktus, pareizās situācijas. Pielišķēties šeit, tur, tad vēl kaut kur. Darīt visu, lai sameklētu sev jaunus ceļus un izdeldētu personiskās “Minimas” katastrofas sekas.

Tas prasīja daudz laika, daudz darba, jā, arī daudz naudas. Aizvien dabiskāk viņai izdevās intervijās – kuras bija tik neizsakāmi grūti noorganizēt! – sūroties par tautas grūto dzīvi Latvijā, par dzimstību un pensionāru skaitu, par necaurspīdīgo un koruptīvo sabiedrību, par to neiedomājamo divkosību un negodīgumu saistībā ar valsts līdzekļu izšķērdēšanu.

Un tad beidzot mīļā Laima atkal deva viņai iespēju. Atklātībā pirms dažiem gadiem bija parādījušies “WikiLeaks” materiāli ar aprakstu, kā viņai, mēģinot tikt pie lidostas degvielas apgādes līguma, savulaik nācies bučot oligarham Leseram gredzenu. Pārnestā nozīmē, protams.

Taču gredzens būtu tīrais sīkums. Neviens pat iedomāties nevarētu, cik roku un pakaļu viņai Laimas jaunās iespējas sakarā nācās nobučot cilvēkiem, kuri nebija pat viņas mazā pirkstiņa vērti. Un cik solījumu dot vēl citiem cilvēkiem, par kuriem bija pilnīgi skaidrs – viņi neaizmirsīs neko, paprasīs atpakaļ visu solīto un vēl ar uzviju.

 Vienā mirklī viņa gandrīz pati visu sabojāja, izšķirošajās dienās sākot diņģēties par savu gaidāmo algu. Taču “Minimas” pieredze darīja savu – viņa paspēja laikus iekost mēlē, izlikties, ka tas tik tāds joks un nekas vairāk. Un jā, Laima visu lika pareizi, un viņa atkal bija zirgā. Tādā kā vēl nekad agrāk.

Protams, viņa apzinājās, ka nekad neko tādu nav vadījusi un ka patiesībā – ja skatītos no viņas tēva viedokļa – ir jaunā vienotā “Way Baltica” uzņēmuma vadītājas postenim nederīga. Gan pēc izglītības, gan pēc zināšanām, gan pēc pieredzes.

Taču tas bija viņas vecmodīgā tēva viedoklis! Tagad bija divdesmit pirmais gadsimts, kad viss notika pilnīgi citādi. Tagad svarīgāk bija prast teikt runas un laikus nākt klajā ar pareiziem paziņojumiem, pietiekami bieži pieminēt savas kompetences, bet, pats galvenais, – tikties ar pareizajiem cilvēkiem un radīt pareizo iespaidu.

Turklāt viņa galu galā nemaz netaisījās šajā amatā pavadīt neskaitāmus gadus. Labāk par jebkuru projekta kritiķi viņa zināja tā iznākumu. Taču viņai nebija ne mazākā nodoma to sagaidīt! Viņas plāns bija pilnīgi cits – radīt savu pašas veiksmes stāstu un izmantot to kā tramplīnu uz…

Viņas vecmodīgajam, vieglprātīgajam, ideālistiskajam tētiņam deviņdesmito gadu sākumā bija visas iespējas pretendēt uz Valsts prezidenta posteni. Viņš to vienkārši palaida garām, pats izmeta no rokām – kaut kādu glupu, viņai nesaprotamu un nepieņemamu apsvērumu dēļ.

Viņa gan to nekad nepalaistu. Nekad. Vajadzēja tikai šādu globāla mēroga veiksmes stāstu, kas liktu aizvērties visiem skauģiem – un nekas viņu neapturētu, to viņa zināja droši. Tieši tāpēc jaunā katastrofa bija kas vairāk nekā pērkons no skaidrām debesīm. Vajadzēja rīkoties! Viņa bija gatava noskūpstīt jebkuru gredzenu, jebkuru pēcpusi, jebkuru… Bet kur lai to atrod? Kur?

4. nodaļa. Baiba Bubesa

Kad grāmatā par Vinniju Pūku ķengurmātei Kengai bija saimniecisks noskaņojums, viņa skaitīja visu, kas bija uzskaitāms, – no pārpalikušajiem ziepju gabaliem līdz tīrajām vietām mazulīša Rū priekšautiņā.

Baibai Bubesai šobrīd bija līdzīgs plāns, turklāt ar noskaņojumu tam nebija nekāda sakara. Viņai vienkārši bija nepieciešams uzskaitīt, savākt kopā un izmantot visus un ikvienu, kas šajā grūtajā situācijā varētu un gribētu sniegt nepieciešamo atbalstu. Un, ja negribētu, tad izkalkulēt, kas būtu tie motīvi, kuri viņiem liktu sākt gribēt.

Nekādām emocijām un sentimentiem te nebija vietas – uz spēles bija likta visa viņas nākotne, visi viņas plāni. Viss, kas viņai bija svarīgs. Viņa vienkārši nevarēja atļauties zaudēt to, ko ar tādām pūlēm bija panākusi. Ja kaut kādi stulbi igauņi un lietuvieši bija sadomājuši graut viņas plānus – jo sliktāk viņiem! Ne ar tādiem vien viņa savā mūžā bija spējusi tikt galā.

Viņas degvielas tirdzniecības pieredze un vispār viss šajā pārpratumvalstī piedzīvotais bija neskaitāmas reizes pierādījis un apliecinājis – ar vajadzīgo cilvēku atbalstu un ar īstajā brīdī iedarbinātiem kontaktiem te varēja sasniegt un panākt visu.

Bija noderīgie idioti, kurus varēja iesaistīt tāpat vien, tad bija tie, kurus nācās vārdot ar skaļām frāzēm, vēl arī tie, kurus bija iespējams tādā vai citādā veidā iebiedēt vai vienkārši pabaidīt. Jā, un tad vēl diemžēl bija tie, kuri Bubesai un viņas plāniem redzēja cauri, – un viņu atbalstu varēja tikai un vienīgi nopirkt. Vēlams, tūlīt, bet atsevišķos gadījumos ar pēcmaksu.

Visvienkāršākā kategorija bija tie, kurus viņa sauca par noderīgajiem idiotiem. Tie, kuri vienmēr bija gatavi ar atvērtām mutēm paklausīties viņas tekstos par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, Rietumu vērtību sistēmas ieviešanu un pilnveidošanu, pilnīga caurspīdīguma nepieciešamību un citām cildenām lietām.

To nevarēja noliegt, viņi bija tiešām nepārspējami savā naivumā un stulbumā. Tev, piemēram, sanāk pārdot dīzeļdegvielas vietā krāšņu kurināmo, bet pietiek ar desmit minūtēm, kuras tu pavadi, šiem noderīgajiem idiotiem stāstot par iespējamām sazvērestībām pret uzņēmējdarbības šķīstuma aizstāvjiem, un viņi aiziet, acis plikšķinādami un klanīdamies, lai nestu tavu viedokli saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem.

Bubesas noderīgie idioti lielākoties bija koncentrējušies medijos, vispirms jau sabiedriskajā radio un televīzijā, bet pa kādam bija arī drukātajos izdevumos, vispirms jau žurnālā “Irsa”. Protams, visos šajos medijos personāls bija ļoti atšķirīgs, bija arī nepatīkami ļaudis, kuri nespēja novērtēt Bubesas globālā biznesa vadītājas talantus un labumu, ko viņa spēja dot ikvienā augstā amatā.

Taču tas arī nemaz nebija vajadzīgs – pietika ar kopumā vienaldzīgu attieksmi no mediju vadības un pa vienam vai diviem piejaucētiem žurnālistiem. Lūk, attiecībā uz šiem noderīgajiem idiotiem arī bija jēga izmantot personalizētu attieksmi. Viņus vajadzēja reizēm kaut kur paaicināt, kaut ko pastāstīt, kā īpašu labvēlību piedāvāt ekskluzīvu interviju – un viss notika.

Atlika šos noderīgos idiotus, teiksim, reizi pusgadā atcerēties un uzlādēt viņiem baterijas, lai viņi darītu savu darbu, kad un kā vajadzēja. Un neko daudz jau Bubesai arī nevajadzēja – cilvēkiem vajadzēja prasties uzdot viņai pareizos jautājumus, neuzdot nepareizos un nevajadzīgos, neļauties dažādiem nomelnotājiem un, protams, atspoguļot viņas teikto precīzi un pietiekami plaši, nemēģinot tajā atrast kādas pretrunas vai nepatiesības.

Savu pirmo uzdevumu viņi bija izpildījuši tīri labi. Pārvarējusi pirmo šoku pēc lietuviešu un igauņu nejēgu rīcības, viņa bija devusi uzdevumu savai preses sekretārei Ilzei Kasai bez kādas runas savākt uz preses konferenci tikai un vienīgi viņus. Viņai nevajadzēja nekādas neskaidrības, nekādus nevajadzīgus jautājumus – tikai un vienīgi cilvēkus, kuri godbijīgi pavairos tālāk viņas teikto.

Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma valdes locekļu atlases procesā un arī mēģinājušas nepieļaut efektīvu dzelzceļa projekta ieviešanu! Ir personas, kas izdarījušas spiedienu uz uzņēmuma valdi, lai tā pieņemtu valstij neizdevīgus un kaitējošus lēmumus! Ir personas, kas iejaukušās uzņēmuma iepirkumu procesos!

Bubesa pati labi apzinājās, cik baltiem diegiem šūti izklausījās visi šie argumenti un norādes, ko viņa varēja celt galdā saistībā ar lēmumu izteikt viņai neuzticību. Nevarēja neizklausīties. Pati sev viņa spēja nemelot – patiesībā tie vispār nebija nekādi argumenti.

Bet kaut kas bija jāsaka! Viņas klusēšana tiktu uztverta par vājuma pazīmi – tas neradīja ne mazākās šaubas, tā tas te, šīs valsts “elitē”, bija pieņemts. Klusēsi, atzīsi vainu kaut nedaudz – un viss, atvadies no amata un visa pārējā.

Taču arī nosaukt konkrētus vainīgo uzvārdus nevarēja – ne tikai tāpēc, ka tādu vienkārši nebija, bet arī tāpēc, ka jebkura konkrēta uzvārda nosaukšana draudēja ar nekavējošu atbildes triecienu, iespējamiem tiesu darbiem un ko tik vēl ne. Vārdu sakot, ar visu, ko viņa nevarēja atļauties.

 Nekas cits neatlika – savākt savus personiskos noderīgos idiotus, runāt ar viņiem no viena gala un no otra atkārtot, ka vainīgs ir kaut kas – nezin kas, tad atkārtot šo vēstījumu vēl vairākas reizes un cerēt, ka idiotiem neienāks prātā uzdot kaut vienu loģisku jautājumu.

Tas bija pārsteidzoši un neticami, bet izdevās! Jau tai pašā vakarā viņa, gandrīz vai neticot savām acīm, lasīja, kā vienīgā atlikusī valsts informācijas aģentūra kā labi ieeļļots sabiedrisko attiecību mehānisms atreferēja viņas teikto par vārdā nesauktajiem ļaundariem, kas savu savtīgo interešu dēļ mēģinājuši no amata gāzt izcilo globālā līmeņa menedžeri.

“Es apzinos, ka dažu akcionāru neuzticības izteikšanas pamats ir mana iniciatīva nodrošināt maksimāli efektīvu projekta vadības un koordinēšanas vienību, pārskatot līdzšinējo projekta ieviešanas struktūru, un manis izteiktais piedāvājums par augsti integrētas projekta ieviešanas organizācijas modeli, ko pieprasīja arī Eiropas Komisijas Eiropas Savienības Transporta un mobilitātes ģenerāldirektorāts,” – ziņu lentā ievietots, šis teksts izskatījās jau tīri ticami.

Nu, vai atkal šis: “Baltijas valstu kopuzņēmuma “Way Baltica” valdes priekšsēdētāja Baiba Bubesa uzņēmuma vadībā saskārusies ar atsevišķu kompānijas padomes locekļu un patieso labuma guvēju pretdarbību “Way Baltica” projekta pamatnostādnēm. “Way Baltica” padomei uzņēmuma valde ir neērta izpildvara, jo nav pakļāvusies spiedienam un centusies nodrošināt efektīvu “Way Baltica” projekta ieviešanu.”

Vārdu sakot, noderīgie mediju idioti savu darbu izdarīja, toni uzdeva un visiem, kam vajag, pavēstīja – Baiba Bubesa tāpat vien padoties netaisās, nē, viņa ir gatava cīnīties līdz pēdējam. Tāda arī bija noderīgo idiotu galvenā funkcija. Ak, ja ar to būtu gana – bet diemžēl nebija vis.

Šo toni varēja ņemt, bet varēja arī neņemt vērā tie, no kuriem bija tieši atkarīgs – saglabās Baiba Bubesa savu amatu vai nesaglabās. Viņi labi zināja cenu šim “mediju noskaņojumam” – to varēja ņemt un varēja arī neņemt vērā, viss bija atkarīgs no citiem argumentiem.

Protams, viņiem “Way Baltica” projekta virzības ātrums, finanšu līdzekļu tērēšanas efektivitāte un beigu beigās arī paša būvējamā dzelzceļa efektivitāte, saimnieciskie rezultāti un noderīgums vai nenoderīgums valstij interesēja tikpat maz, cik pašai Bubesai.

Taču viņa droši zināja: bija pilnīgi konkrēti kabineti un citas, daudz neformālākas apspriežu telpas, kurās igauņu un lietuviešu lēmums atstāt pēdas nospiedumu uz “Way Baltica” izpilddirektores Baibas Bubesas pēcpuses tika vērtēts tikai un vienīgi kā iespēja. Iespēja savu nostāju šajā jautājumā pārdot par pilnīgi konkrētiem labumiem.

Bubesa labi zināja, kur, kad un kādā sastāvā bija pieņemts lēmums par viņu kā kandidāti uz izpilddirektores amatu. Nē, tas nebija ne zoodārzā, ne Antonijas ielā, bet būtība no tā nemainījās – amatu viņa bija ieguvusi tāpēc, ka tie, kuru rokās bija izšķirīgā loma šī lēmuma pieņemšanā, bija izrādījušies gatavi šādu lēmumu pieņemt apmaiņā pret noteiktiem labumiem no tiem, kuru kreatūra viņa bija.

Tagad… tagad viss būs tieši tāpat. Atšķirība no situācijas pirms diviem gadiem bija tikai viena, toties būtiska – viņas toreizējie aizstāvji un bīdītāji pa šo laiku bija pamatīgi sašļukuši; ne viņiem vairs bija īstas vēlēšanās, ne motīvu, ne resursu, ne visparastākās gribas. Pārdos viņas amatu par sviestmaizi – un vēl priecāsies par veiksmīgo darījumu!

Atlika tikai viens – pamēģināt ņemt likteni pašai savās rokās. Galu galā tieši viņa pašlaik bija tas cilvēks, kurš oficiāli vadīja piecus miljardus vērtu projektu. Turklāt tie bija pieci miljardi tikai pašlaik – kam citam, ja ne viņai bija labi zināms, ka tuvāko gadu laikā dzelzceļa projekta izmaksas vēl būtiski pieaugs, arī no triju valstu budžetiem pieprasot vēl pāris miljardus.

Ja reiz viņa bija tik izcila menedžere – un viņa patiešām tāda bija, par to nevienam nevarēja būt šaubu! –, tad kāpēc viņa nevarēja no vienkārša bandinieka pārvērsties par pilnvērtīgu spēlētāju? Viņai bija, ko piedāvāt! Visi līdzšinējie iepirkumi bija tīrās kapeikas, salīdzinot ar to, kas bija priekšā. Vajadzēja tikai īstās lietas piedāvāt īstajiem cilvēkiem, un viņa spētu ne tikai saglabāt savu amatu. Nē, tas varēja būt arī lielisks praktiskais tramplīns viņas lielā plāna īstenošanai!

Bija tikai viens sīkums. Daudz ko dzīvē viņa bija darījusi – melojusi, krāpusies, intrigojusi un atkal melojusi, bet šādu sarunu risināšana – tas viņai bija kas nebijis. Ko tieši teikt, kā izteikt piedāvājumu? Ko piedāvāt? Un ar ko vispār sākt runāt?

Nacionāļus viņa neieredzēja ne acu galā: jā, tie bija pērkami ar visām ķeskām, taču arī stulbi bez sava gala. Zemnieki un viņu satelīti bija prātīgi ļaudis, bet jau atkal – ar ko tieši runāt un ko solīt? Zvanīt Embergam? Vai kādam citam? Galu galā satiksmes joma pašlaik bija viņējā.

Jā, un vēl taču bija arī Kušakovs ar Durbanoviču: esot šķietamā opozīcijā, viņi ar “Saticību” tomēr atkal un atkal vajadzīgos jautājumos spēja vienoties ar valdošo koalīciju. Kāpēc lai Bubesas jautājumā viss nevarētu notikt tikpat veiksmīgi?

Beigu beigās viņa tomēr apstājās pie saviem vecajiem draugiem no “Vienības”. Protams, vārgi un sašļukuši viņi bija, taču līdz vēlēšanām vēl ar vairākiem ministru posteņiem. Jaunais partijas vadītājs Košeradens bija praktisks cilvēks, un tas, ka viņš ātri bija atradis kopīgu valodu ar iepriekšējo kasieri – oficiāli ģenerālsekretāra amatā esošo Arti Pamparu –, bija ļoti zīmīgi. Jā, bija pienācis laiks ņemt savu likteni savās rokās!

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

FotoUzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā gadījumā stāsts ir par iespējamu kaitējumu potenciālajiem tautas priekšstāvjiem un par to piemērojamu bargu sodu, bet otrā – jau notikušiem kaitējumiem, tā teikt, vienkāršajiem cilvēkiem un nesodāmību par to.
Lasīt visu...

21

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

FotoLatvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova, Mihaila Ļermontova un Aleksandra Puškina, kā arī citu Krievijas impērijas rusifikācijas iespaidā radušos ielu pārdēvēšanu. Profesora nostāja ir noraidoša: “Vai tāpēc visu šo vēstures daļu dzēsīsim ārā? Es te būtu uzmanīgs un katru šādu lēmumu rūpīgi pārdomātu. Mums ir komplicēta, brīžiem ļoti pretrunīga vēsture, kas saistīta ar mūsu kaimiņu.”
Lasīt visu...

pietiek_postit

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

FotoJau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās ap to laiku, kad noslēpt Ropažu novada finanšu problēmas vairs nebija iespējams. Šobrīd, lai pašvaldība varētu savilkt galus kopā, tiek ļaunprātīgi iznīcinātas kapitālsabiedrības, nemaksājot par veiktajiem darbiem.
Lasīt visu...

21

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

FotoDrīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad, ja tuvākajā laikā sāksies miera sarunas, - pirmās pazīmes steidzamu sarunu taustāmiem iemesliem ir pamanāmas.
Lasīt visu...

12

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

FotoPortālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo portālu. Daži, sauksim tos par “īstiem patriotiem”, kas balso par Vienotību un patiesi tic, ka vara visu dara pareizi un cilvēku labā, sarunā teica - kāpēc ienīsti amerikāņus un ebrejus? Nē, man riebjas ASV un Izraēla, divas terorismu izplatošas organizācijas. Cilvēkus, kuri dzīvo teroristu pārvaldītajās teritorijās, es neienīstu, man viņu žēl. Stokholmas sindroms ir nopietna mentāla problēma.
Lasīt visu...

21

Šprotes nepieņems cūku labturības prasības

FotoJa kādam ir klusas aizdomas, ka mēs te sēdēsim un gaidīsim vēl vienu okupāciju – jums ir jālasa tālāk. Ja kāds domā, ka virsrakstā pieminētais dzīvnieks ir nacionālā naida kurināšana – lasiet, lasiet… Starp citu, likums par cūku labturības prasībām ik pa laikam tiek pilnveidots. Meklējiet rakstos. Kas attiecas uz šprotēm – tās ar cūkām kopā neiet ne pēc dzīvesveida, ne pēc garšas. Un jūs labi saprotat, ko šo rindu autors ar to ir domājis.
Lasīt visu...

6

Ja reiz prezidents dod „mājienu ar mietu”, tad mēs, protams, atvainosimies

FotoLsm.lv 24.februārī Ukrainas kara gadadienā savā komiksu sadaļā publicēja autores Gundegas Evelones "Cūku komiksu" ar nosaukumu "Ukrainai ir jāuzvar". Šie komiksi ir zīmējumi par aktuālo Latvijā un pasaulē. Komiksam ir sava "cūku" izcelsmes leģenda, kas atrodama pie katra jaunākā komiksa. Faktiski cūka komiksā var būt ikviens no mums. 
Lasīt visu...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai birokrāts - mūsu kungs?

Domājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās...

Foto

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

Ļenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti...

Foto

Karš kibertelpā

Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā....

Foto

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

Patiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un...

Foto

Ak, eglīte...

Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās...

Foto

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

Katrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti...

Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu sabiedrisko mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...